AR PROFESORIEM PAR SIRDS KULTŪRU
Dagmāras atbilde doc. N. Valteram un Dr. P. Cirsim
[Skat. JG40 Preses Spogulis]
Tas laikam negadās bieži, kad par kādas iesācējas žurnālistes rakstu periodikā parādās divu atšķirīgu uzskatu gudru vīru pozitīvas atsauksmes. Rādās, ka cienījamie profesori savā starpā disputē par to, kur autore radusi ierosmi runāt par sirds kultūru. Par labu Dr. Cirsim jāsaka, ka šī gudrība tik tiešām noklausīta nekur citur kā pie pašas mācītāja; bet turpat par labu doc. Valteram jāpiebilst, ka tas nebūt neizslēdz viņa teoriju par mūsu lielo garu Jāni Raini. Jo bībele māca, ka tas, ko Rainis domājis par Dievu, nebūt nav izšķirīgais faktors Dieva iespējamos nodomos ar Raini. – Varbūt nepaies ne gadu simtenis un ļaudīm būs vairs tikai miglaina nojauta par laikmetu, kad audzis Jānis Rainis un kas to ietekmējis (apmēram tāpat, kā mēs pašreiz nojaušam Sarkanās un Baltās rozes kaŗa iemeslus). Bet Zelta zirgs tāpat mirdzēs ar pārlaicīgu spožumu, un lasītāju nākamās audzes tur saredzēs kristietības ideālu krāšņu atspoguļojumu.
Katrā ziņā tas, ka abi cienījamie zinātnieki izsakās atzinīgi, lieku reizi pierāda faktu, ka arī mūsdienu paaudzes var saprasties bez mazākām grūtībām, stāvot uz kopīgas, mūžu mūžos stiprinātās ticības klints pamatiem. Kāpēc daudzi vecāki saviem bērniem šādu audzināšanu liedz, man vēl līdz šim palikusi gauži neizprotama mīkla. Līdzīgu mīklu ir daudz. Kad nu Vīnes Universitātes mācības spēks prasa Dagmārai, kuŗas augstākais akadēmiskais sasniegums ir tiesības mācīt bērnudārzā, kādas viņas atziņas, neatliek nekas cits kā sacīt: laiks, kad atbildes uz visām pasaules problēmām likās vieglas – ir pāri; palikuši tikai jautājumi. Un mīklas.
Ir mīkla par t.s. kultūras saglabāšanu. Kāpēc tīri nopietni cilvēki nopietnos sarīkojumos – kā 14. jūnijā – var nostāties nopietnas publikas priekšā un deklarēt: „Mīļie tautieši! Mūsu vienīgais ierocis pašreizējos laikos ir mūsu kultūra. Tā ir jāglābj un jāuztur ar visiem spēkiem.” „Kultūra” viņiem ir īpatnējs jēdziens, kas mistiskā kārtā saistās ar latviskās prievītes nēsāšanu ap kaklu. Tās ir skaistas prievītes un skaisti kakli, tomēr neatvaira bēdīgo jautājumu: „Mani kungi! Kur gan jūs šīs prievītes siesit, kad jūsu kaklu vairs nebūs?” – Kāpēc mēs nevarētu būt optimisti un gādāt parastā kārtībā: vispirms par kaklu, un pēc tam par tā izdaiļošanu? Vai tas būtu latviskais ideālisms jeb Amerikā pazīstamais praktiskās filozofijas novirziens „eskeipisms”? (Ko Eiropā varētu saukt par „štrausismu”?) Ja nu filozofi māca, ka pat saules gaisma bez dzīvas acs, kas to novērtē kā gaismu, nemaz nebūtu gaisma – kā gan iedomājama latviešu kultūras pastāvēšana bez dzīviem latviešiem?
Ir mīkla par t.s. trimdas vienību, kas atkal it kā būtu jānotur ar visiem spēkiem. Ja nu tā izrādās tāda sava veida „nekā nedarīšanas vienība”, vai tas būtu pārāk nemorāli to mazliet pagraut? – Teiksim, paprasot kādam ducītim sabiedrības pīlāru, kā viņi definē jēdzienu „trimda” attieksmē pret sevi. Tikai liekas, ka tas būtu veltīgs darbs, jo diezin vai pat Jaunā Gaita ar visu zināmo Voltēra citātu titullapā gribētu iespiest rezultātus.
Ir mīkla par Latvijas atbrīvošanas plāniem. Mums ir dažādas centrālas organizācijas, tāpēc jāpieņem, ka pastāv arī plāni. Taču tie rādās būt koordinēti tikai vienā punktā, proti – augstāk aprakstītā trimdas vienībā. Nu jau būs vairāk nekā desmit gadu, kopš mums pavērušās iespējas mēģināt ietekmēt t.s. lielo polītiku; mazliet aktīvāka vienība to tiešām arī būtu panākusi. Mazs piemērs: visi zinām, ka Apspiesto tautu komisija Apvienotajās Nācijās varētu strādāt mūsu labā daudz un dažādos veidos. Tāpat zinām, ka maz cerību šo komisiju nodibināt, iekams tāda jau nebūtu radusies ASV kongresā, kas darbotos kā „ļaužu prātu sataisītāja”. Bet cik daudz pūļu esam veltījuši šādas abu partiju atbalstītas komisijas radīšanai?
Un tad, protams, paliek vēl mīkla par „viņu pusi”. Aizvien labāk izprotot rietumu polītikas cilpas un vājās puses, daudzas acis pievērsušās turienei. „Nekas cits latviešus nevar glābt kā latvieši paši,” viņi saka (droši vien, domādami visas apspiestās tautas), un atsēžas mīkstajā krēslā pie ‘televižen’, sākdami gaidīt revolūciju. Viņi vai nu aizmirsuši vai nekad nav zinājuši faktu, ka revolūcijas „nenāk”, bet „top vestas”. Kas viņu vedīs, vai tie latvieši, kas savu vadības spēju dēļ izkliedēti pa visu plašo Krieviju? Vai tie, kas turpat 20 gadus vada smagā okupācijā, ik dienas jo vairāk nogrimdami bezcerīgā apātijā, tā tuvinādamies komūnistu mērķos ietilpinātam „nākotnes strādnieka” tipam – bez mazākās personīgās gribas izpausmes? Vai tie, kas tur tagad „dumpojas”, ģērbjoties rietumnieku paveida drānās un jūsmojot par džezu – jo tais 20 gados, kad viņi izauguši, ar īstajiem jēdzieniem par brīvību un dumpjiem viņiem nav bijusi iespēja iepazīties? Vai Biruta Blūma, vai mācītājs Rozenbergs? – Bet viņu vairs nav. Vai mazais puisītis, kas pirms gadiem desmit naktī un sala puspliks izbēdzis no čekistiem, skrējis pa Lielo ielu Jelgavā, meklēdams patvērumu? – Bet nevienas durvis viņam nav atvērušās, un tagad viņš varbūt atgriezies no Sibirijas kā pilnīgs analfabēts, jo visi pieaugušie tur strādājuši no tumsas līdz tumsai, un skolas tur nav bijis...
Tādas bija pārdomas par visiem šiem, kas liekas tik tuvi kā brāļi un māsas, kad radās profesoru prasība pēc nākotnes saucējiem un sirds kultūras. Stingrāk pārdomājot, varbūt to nemaz nevarētu prasīt no mūsdienu dzejniekiem, kas, apbūrušies paši savās dziesmās, vai iegrimuši Veidenbauma atdzemdināšanā, nebūs tik lēti no pasāktā ceļa novirzāmi.
Tie varētu būt ari apdāvināti polītiķi, kādu mums netrūkst. Tikai uz laiku viņiem tad būtu jāatsakās no personīgās polītikas taisīšanas, kur viņi izrādījuši izcilus dotumus, un visa uzmanība jāpievērš „lietai”, pie tam izvairoties no „fiksām idejām” un vieglām atbildēm. – Piemēram, parasto atbildi, ka „darām jau visu, kas mūsu spēkos”, kam neizbēgami seko aizrādījumi par sainīšu sūtīšanu tuviniekiem – kas ir labi un jauki, tomēr nebūtu sajaucams ar ideoloģisko ciņu, citādi nonākam paradoksā: vai drīkstam visu svaru likt materiālās palīdzības kausā, dzīvojot šai pusē, kas taču pārstāv ideālistisko pasaules uzskatu pretī komūnismam, kas īpaši pasvītrā savas materiālisma mācības? Vai „fikso ideju” par t.s. kultūras apmaiņu. To kultūru, ko oficiāli no šejienes ļautu tur ievest, gan labāk bēdzināsim cik tālu spēdami, lai tautiešiem dzimtenē nesabruktu par mums pēdējās illūzijas! To, ko būtu vērts ievest, mums noteikti neļaus, un tas, ko viņiem atļaus vest uz šejieni, nemaz nebūs kultūra, bet propaganda. Jā, ja varētu kaut visu trimdas kultūru iemainīt pret vienu rachitisku zīdaini no Bratskas, tā būtu cita lieta.
Mums jāiet daudz grūtāki ceļi. Skaidrs, ka spēku smaguma punkts ir viņā pusē, tikai komūnistu izkoptās modernās zemapziņas psichologijas ietekmē mūsējie to vairs skaidri neapzinās. Vai mūsu tauta tur nav kā Ņurgas apsēstais Varis pasakā par Maiju un Paiju? Tagad to lasot, Anna Brigadere dažubrīd liekas kā īsta nākotnes reģe, kad viņa saka, ka Varim pašam „līkais koks jānocērt, akmens kalns jānogāž, cirvis no ūdens jāizteš, virve no akmens jāizplēš”. Protams, bez Maijas viņš to nevar izdarīt, viņa „kājas ir kā mieti”, viņa „rokas ir kā piestas”, viņa „galva ir kā kubls”. Bet šī Maija – tie varētu būt mēs, Mums nav Laimas dotas elles atslēgas, bet mums ir radio raidītāji. Mums nav Velēnu vecīša dāvātas spēka garoziņas, bet mūsu rīcībā ir visas pasaules grāmatas ar visiem iespējamiem spēka vārdiem. Kā Maija audzēja gaŗo pupu, lai nokļūtu debesu pļavā, tā mums jāaudzē ideja, kas nepieciešama brīvības atgūšanai. Kā Maija neprasīja Ņurgas atļaujas, tā arī mēs ar tūristu vīzām nekā nevaram cerēt panākt; drīzāk tad ar partizāna tarbu pār pleciem. Kur Maijai bija meža gariņu un pasaku tēlu padomi, lai mums palīdz Dieva padoms un uzdevums.
Visbeidzot, jāatbild būtu ari jautājums, vai šādas pārdomas būtu savdabīgi vientuļnieka sapņi, vai līdzīgi domā arī citi. Liekas, līdzīgi domā arī citi. Vēl pirms neilga laika Amerikā cirkulēja rotēts žurnāls „Brīvības Talcinieks”, kam šai ziņā bija daudz vairāk ko teikt. Nav īstenībā bijusi izdevība izrunāties ar tā redaktoriem – pēc stājas spriežot, viņi meitiešus tik un tā nopietni nevērtē, – taču domas attieksmē par darbību „viņā pusē” tur atrodamas tīri rosmīgas. Tāpat daudz aprunātajos Jaunatnes svētkos pērnvasar Čikāgā bija arī polītiskais puduris, kur ļaudis no dažādām ASV malām, iepriekš nesazinājušies, nāca klajā ar līdzīgiem plāniem.
Baidos, ka Dr. Cirsis, šo rakstu izlasījis, būs visai vīlies Amerikas Dagmārā, kas perfekcijas mācības studiju vietā sirds izkopšanai iesaka revolucionāru darbību, citiem vārdiem – sviedrus, asinis un krustu. Taču runāsim nopietni: vai ir arī kāds cits ceļš?
D.V.