Nikolajs Valters

KOMMENTARI PAR JĀNA RUDZĪŠA APCERI REŽĪMS UN LITERĀTŪRA

Vēsture – lai cik dažādi un pretrunīgi būtu daudzie izskaidrojumi – ir katrai tautai un līdz ar to arī katram cilvēkam kaut kas tuvs, pret ko jābūt nostājai un arī atbildībai. Parastā definīcija, ka „vēsture ir jēgas došana bezjēdzīgajam”, šajā ziņā mums tikpat kā neko nedod, izņemot atziņu, ka tikai pēc lielāka laika posma rodas iespēja daudzo ikdienas sīko notikumu vietā saskatīt lielo, kopējo un arī parasti gan tikai vēlākas pieredzes dēļ mēģināt saskatīt notikumu attīstības virzienu. Pagātnes tuvumu tagadnes cilvēkam tā neizskaidro. Mums drīzāk jāgriežas pie psichologiem – klasiskiem un dziļuma – un tad jāpieņem – formāli pierādīt to nevar – ka zināma taisnība laikam gan ir K. Junga architipu teorijai, ka viss bijušais ne tikai individuālā, bet arī kollektīvā tautas dzīvē iedarbojas katrā atsevišķā personā arī tagad, un no šīs saistošās pagātnes arī individuāla persona nevar atbrīvoties. Tas nozīmētu, ka mūsu tautas dzīve pagātnē ir neatņemama daļa no katra dzīves, apziņas, izjūtas tagadnē. Ar to tad arī varētu mēģināt izskaidrot, kādēļ mēs neviens, pat ja to uz ārieni formāli deklarētu – neesam un nevaram būt vienaldzīgs pret savu vēsturi un kādēļ mēs vēstures notikumiem, kam bieži vien tagadnē vairs nav nekādas praktiskas vērtības, tik asi dzīvojam līdz. Otra – mana skolotāja Alfrēda Adlera individuālpsīcholoģijas mācība iziet no cilvēka mazvērtības izjūtas kā no pamatfaktora, kas noteic viņa stāju un viņa vēlēšanās. Te iespējami slavena vēsture palīdz pārvarēt mazvērtības sajūtu, kam būtu jārodas, redzot savu un sava darba vai arī savas tautas un savas valsts maznozīmīgumu. Te ir vēlēšanās būt vismaz līdzvērtīgam citiem vai citām tautām un valstīm, aizstājot savu darbu un savu nozīmīgumu ar savas tautas slavu pagātnē. „Mēs, varoņi!” visbiežāk sauc tie, kas paši nekādu varonību nav izrādījuši. Tādēļ arī ir saprotama vēlēšanās rast iespēju lielīties ar savas tautas vai valsts iespējami slavenu pagātni, kas tad it kā mūs pašus celtu citu acīs. Mūsu „tautiskās atmodas” laikā, nostājoties pret muižniecības varu un iespaidu, bija jārada sava vēsture kā pretsvars baltvācu vēsturei, un tad radās tik daudzi un tik slaveni ķēniņi gan latviski, gan lietuviski, kam bijusi tik augsta kultūra, kuŗu iebrucēji iznīcinājuši. (Te interesanti salīdzināt Dr. P. Cirša S. J. pētījumu par Latvijas vēsturi „Iztiksim ar patiesību” un Dr. Jēkaba Ozola rakstu Jaunās Gaitas 38. numurā par „Seno latviešu polītiskās dzīves iekārtu”). Pēc Dr. Jēkaba Ozola tēzes nepieciešama mūsu vēstures revīzija. Šai tēzei pievienojušies visi jaunie un vecie ELJAs semināra dalībnieki, bet vēlāk par to sākās asa un neiecietīga polemika presē, gandrīz vai uzskatot prasību pēc vēstures revīzijas par tautas nodevību. Līdzīgs stāvoklis ir ar vēsturnieka Ulža Ģērmaņa pētījumiem par latviešu strēlniekiem, mēģinot noskaidrot, vai tie cīnījušies par demokratiju, komūnismu vai nacionālismu. Viens vai otrs neapšaubāms konstatējums faktiski mums jau nekā nedotu – tā ir vēsture, kuŗu pārveidot vairs nevar, bet strīda asums norāda uz ciešo saistību ar savu vēsturi, izprotot to tomēr tikai sev vēlamā veidā. Tas norāda, cik grūti vēstures pētniecībā atteikties no savas subjektīvās nostājas un pārbaudīt esošos vēstures avotus tikai zinātniski un objektīvi.

Vēsturē ir pagātnē projicētas mūsu nākotnes ilgas. Tādēļ arī pret vēsturi, tāpat kā pret savām ilgām, nevar būt vienaldzīgas nostājas. Bet vēsture nepastāv tikai no sapņiem, leģendām un konstruējumiem. Tai jābalstās uz rūpīgi pārbaudītiem un zinātniski izvērtētiem dokumentiem un citiem vēstures avotiem. Bet pārāk bieži rodas kārdinājums tur, kur gadu nopietni pārbaudītu vai pārbaudāmu avotu nav, iztikt ar apgalvojumiem vai vēstures izpušķojumiem (lai nerunātu par viltojumiem). Atcerēsimies kaut vai autoritārā laikā atkal atdzimušo Nameju un citus ķēniņus, par kuŗiem tad bija jāmet kauliņi, vai tos portretēt ar vai bez bārdas.

Runājot par vēstures vai par nesenās pagātnes revīziju, mums noteikti jāatdala divas lietas: dokumentu resp. pierādījumu pārbaude, kam katrā ziņā jābūt objektīvai, un vēstures notikumu un personu izskaidrošana un vērtēšana, kas var būt tikai subjektīva. Bet subjektīvam vērtējumam vienmēr var likt pretī otru subjektīvu izskaidrojumu vai vērtējumu. Šo vērtējumu pārbaudei nepieciešami konstatēt, ciktāl tie pamatojas uz tiešām objektīvi konstatētiem faktiem un ciktāl mēs akceptējam tos ideālus vai ētiskās un polītiskās mērauklas. Pēdējā iemesla dēļ arī tik bieži un neizbēgami mainās vēstures notikumu interpretācija, īpašas grūtības vērtējumā pie tam ir attieksmē pret neseno pagātni. Tur īpaši nopietni ik reizes jāpārbauda, vai apgalvojumi un secinājumi atbilst tiešām arī ārpus konkrētiem apstākļiem mūsu morālām normām.

Šajā sakarā gribas mazliet īsi apstāties pie ļoti plašā Jāņa Rudzīša raksta par „Režīmu un literātūru” (Jaunā Gaita 38. num.).

Runājot par „režīmu”, Jānis Rudzītis domā pēc 15. (pareizāk 16.) maija apvērsuma Ulmaņa nodibināto autoritāro valsts iekārtu. Savā rakstā autors par pašu apvērsumu daudz nerunā un nevērtē arī, vai apvērsums iespējams legālā iekārtā, kas neapdraudēja nedz tautu, nedz valsti, nedz arī laupīja atsevišķai personai tai neatņemamās dabiskās drošības un brīvības tiesības. Var jau teikt, ka, ierobežojot savu pētījumu par literātūru, nav jāpievērš uzmanība paša režīma tiesiskiem pamatiem. Tas nozīmētu atzīt „režīmu” par tiesiski un ētiski nevērtējamu neitrālu vēstures faktu. Tāda nostāja jau ir iespējama. No tā izrietētu, ka vēstures fakti ir it kā kaut kas liktenīgs un negrozāms, pret ko mums nekādai nostājai nebūtu jābūt. Bet tas savā tālākā konsekvencē nozīmētu, ka arī pret pašlaik Latvijā pastāvošo „polītisko režīmu” mēs nedrīkstētu vērst nekādus morālus argumentus un mums būtu jāsamierinās vienīgi ar liktenīgo neizbēgamo faktu kā tādu. Autors gan norāda, ka „15. maija apvērsums bija nelikumīgs akts”, bet atsakās to tuvāk vērtēt. Nedarīsim šinī gadījumā to arī mēs, uzsverot vienīgi, ka vienaldzīgi pret to, kā pret visu, kas vēršas pret likumību un pret tautas un personas tiesībām un brīvībām, mēs nevaram palikt.

Pievērsīsimies literātūrai. Mēs zinām un to neapstrīd arī Rudzītis ka autoritārā laikmetā daudzu laikrakstu un žurnālu iznākšana tika noliegta, ka laikrakstu, Žurnālu un grāmatu izdošana bija pakļauta visstingrākai valsts pārvaldes aparāta kontrolei un bija atkarīga no tās nepārsūdzamās un nemotivējamās labpatikas. Mēs zinām un to apstiprina arī autors, ka veselai rindai rakstnieku un žurnālistu vispār bija aizliegts savus darbus publicēt arī tad, ja neatkarīgā tiesa agrāk tos bija attaisnojusi vai arī, kad pret tiem vispār nekāda vajāšana netika ierosināta. Tas attiecas pat uz Skalbi. Sakarā ar to daudzi tāpat kā komūnistu pirmajā okupācijas laikā bija spiesti mēģināt rakstīt un publicēties ar kādu pseudonimu. Uzskatīt to par literāras radīšanas brīvību tikai tādēļ, ka personas, kas slēpušās aiz pseudonima, attiecīgām iestādēm bijušas zināmas, liekas vismaz nekonsekventi. Nenoliedzami arī pirmās komūnistu okupācijas laikā iestādēm bija zināms, kas ar kādu pseudonimu savus darbus publicē, bet tādēļ taču neviens no mums neapgalvos, ka tur būtu pastāvējusi mākslas un kritikas brīvība. Vai vispār var jautāt, vai autoritārais režīms bijis literātūrai labvēlīgs, ja pēc dažu teātŗu slēgšanas palikušos valsts kontrolei pilnīgi padotos teātŗos aizliedz izrādīt Šekspīru un Jāni Jaunsudrabiņu? Ja tika aizliegti ne tikai t.s. „kreisie” laikraksti, bet arī lielās dienas avīzes „Latvis” un „Pēdējā Brīdī”? Vai tad tiešām var apgalvot, ka nopietnā mēnešraksta „Domas” aizliegšana jel kādā veidā būtu nākusi par labu latviešu rakstniecības uzplaukumam. Vai tā ir literātūras un zinātnes brīvas, neietekmētas attīstības nodrošināšana, ka pat „Daugavai” un Gulbja „Konversācijas vārdnīcai” Švābes, Dišlera un Būmaņa vadībā, kam jau arī nevar pārmest komūnistiskās tendences, turpmākā iznākšana bija iespējama tikai pēc Ulmaņa lielformāta ģīmetnes ievietošanas un attiecīgas deklarācijas publicēšanas? Arī minētais piemērs it kā par kritikas brīvību – Sabiedrisko lietu ministrs pavēl ierasties pie sevis kritiķim un ieteic rakstīt pret Poruku kā kaitīgu rakstnieku, bet šīs pavēles neizpildīšanas gadījumā tomēr nekāda soda nepiespriež – drīzāk runā tieši par cenšanos savus uzskatus un savu nekontrolējamo vērtējumu uzspiešanu visur un visiem. Tāpat ar vēlāk komūnistu noslepkavotā Laicēna dzejām. Tās publicētas demokratijas laikā, un arī tagad bez kādiem ierobežojumiem minēto dzeju varētu publicēt katrā demokratiskā valsti. Latvijas neatkarīgā tiesa – Latvijas tiesai tiešām nekad nav bijis simpātiju pret komūnismu – atteikusies spert jebkādus soļus pret dzejnieku, kas prasa „Cilvēki cilvēcē, valodas valodās, tautības tautās lai izrit. Brīvi lai pasauli pārstaigāt varam, brīvību izsaucot visur un visiem, vienību, vienību – robežas nost”. Tieši šī dzeja, kas Rudzītim liekas tik bīstama – bet nekas bīstams jau pēc tās publikācijas nenotika – liek drīzāk saprast, kādēļ Staļins lika Laicēnu likvidēt. Nav arī pietiekams pierādījums pat it kā pieļautai komūnistiskai propagandai, ka grāmatu izdevējs H. Rudzītis vienojies ar pesimistisko (pēc Rudzīša definīcijas) dzejnieku Grēviņu par Šolochova visās zemēs pazīstamā romāna izdošanu Grāmatu Drauga sērijā.

Mēs redzam te veselu rindu Rudzīša atzītus vai minētus faktus. Lai no tiem iespējami pareizi secinātu, kā autoritārais režīms ietekmējis latviešu rakstniecību, neņemot vērā subjektīvās simpātijas vai antipātijas, jājautā principā, paturot prātā tagad atzītās pamatvērtības, kas vienmēr arī ir nozīmīgas pagātnes notikumu un personu vērtēšanā: „Vai brīvība kultūras attīstībai ir vēlama vai kaitīga? Vai tieši mūsu kultūras nākotnes vārdā mums jāprasa kultūras brīvība arī dzimtenē, vai arī jāsamierinās ar tās iznīcināšanu kā negrozāmu un ētiski un morāli novērtējamu vēstures faktu?”

Tautai un katrai personai, ja mēs to mīlam un cienījam, jāpiešķiŗ tiesība un faktiska iespēja pašai iepazīties ar kultūras darba sasniegumiem visās tautās un visos režīmos. Jāatzīst, ka tai nav vajadzīga, kā nespējīgai kritizēt, pastāvīga bērna aukles aizbildniecība. Tieši to mēs cienījam te, trimdā, un tieši to mēs ceram jau iespējami drīz redzēt arī tur, dzimtenē.

Mums jābūt pateicīgiem Jānim Rudzītim par to, ka viņš savā rakstā ir publicējis dažus faktus, kas gan bija pēc nostāstiem samērā lielam skaitam zināmi, bet, tā laika cilvēkiem izzūdot vai arī viņu atmiņai pasliktinoties, nebūtu tikuši saglabāti vēlākiem kultūrvēsturiskiem pētījumiem. Ar to ir notikusi nesenās pagātnes avotu saglabāšana. Šādā darbā, kā jau minēju, svarīgi vispirms noskaidrot, vai tiešām šis ziņas atstāstītā veidā atbilst patiesībai. Man liekas, ka šinī gadījumā, kur ziņotājs ir ļoti aktīvi tanī laikā darbojies latviešu sabiedrības kultūras laukā, nav pamata apšaubīt, ka viņam pašam šīs ziņas nebūtu bijušas tieši pieejamas. Nav arī pamata pieņemt, pazīstot autora vispārējo nostāju, ka būtībā pareizie fakti būtu tendenciozi atstāstīti un ka tādēļ te pirms materiālu tālākas izmantošanas vajadzētu vēl izdarīt jaunu „tīrīšanu”, atmetot visu subjektīvi vērtēto. Par šādiem faktiem, kuŗus turpmākais kultūrvēsturnieks nevarēs atstāt neievērotus, pieder ka publicēšanās aizliegums Kārlim Skalbem, tā oficiālais aicinājums nostāties pret Poruku, un arī sistemātiskā diletantu atbalstīšana (te kā mazu parallēli var minēt glezniecību, kur kāds no māksliniekiem vērsa manu uzmanību, ka katrā gleznu izstādē, lai kas to rīkotu, katra glezna, vienalga, kāda autora, ja vien tur bija attēlotas govis, tika jau izstādes pirmajās dienās pārdota. Tam īsti negribēju ticēt, bet, divu gadu laikā rūpīgi pārbaudījis, nevienu izņēmumu nevarēju konstatēt). V. Zonberga-Sauleskalna karjera un, beidzot, valdībai tuvā dzejnieka Edvarda Virzas pārliecinošākais un satriecošākais arguments pārrunās par kādu jauniznākušu grāmatu tikai kollēgu starpā: „Tā ir sacelšanās pret režīmu!”. Te nav svarīgi, vai aprātajam nācās vai nenācās saņemt tālāku sodu, bet gan, ka polītiskais elements uzskatīts par izšķirīgu arī mākslas darbā. Šāda nostāja mums ir vairāk nekā labi pazīstama kā no vācu nacionālsociālistu, tā arī no krievu un latviešu komūnistu puses. Pret to mēs patētiski protestējam, bet tanī pašā laikā, vērtējot latviešu literātūru dzimtenē, paši vienmēr lietojam šo mērauklu mākslas kritikas vietā. Autors arī principā un praksē atzīst nepieciešamību valdībai cenzēt, vērtēt un aizliegt literārus darbus, lai tā atbilstu valdības nospraustiem logātiem. Tā ir ļoti bīstama teze, jo, atzīstot šādas tiesības vienam virzienam, kas patvarīgi pārņēmis varu pār valsti un tautu, mēs nevaram to noliegt arī līdzīgos gadījumos citiem virzieniem. Bet mūsu tautai, tieši tādēļ, ka tā ir maza tauta, aizliegt aktīvi piedalīties kultūras darbā veselam plašam slānim, ir jau arī daļēja mūsu kultūras nonāvēšana vai vismaz sakropļošana. Mēs zinām to, kas varējis, daudzas grūtības pārvarot un pat savu vārdu noliedzot (kādēļ gan tas bija jāprasa?), mūsu literātūrā parādīties, bet mēs nezinām, cik daudz un cik vērtīgi darbi tieši šo nekulturālo aizliegumu dēļ nemaz nav tikuši rakstīti. Ne jau katrs grib rakstīt sava rakstāmgalda atvilktnei, lai vēlākās paaudzes to lasītu, un ne katrs vēlas un var piemēroties iedomīgu ierēdņu prasībām. Mēģinājums režīma kultūrpolītiku attaisnot ar norādījumu, ka režīma laikā tieši „kreisie rakstnieki” esot bijuši īpaši raženi, nepārliecina: to var izskaidrot ar t.s. „kreiso aprindu” izslēgšanu no katra algota darba valsts un pašvaldības iestādēs, var izskaidrot ar laikrakstu lielākās daļas aizliegšanu un līdz ar to nepieciešamību elementāras eksistences dēļ strādāt pasūtinātu, kaut vai amatniecisku darbu, bet nevis sevis sniegšanu un tālākveidošanu brīvā mākslas darbā.

Vēstures revīzija – arī visnesenākās – prasa ne tikai faktu savākšanu un pārbaudi, bet prasa arī pārbaudīt mūsu nostāju pret vēstures notikumiem. Un tieši te nepieciešama principiāla pieeja. Nepietiek ar to, ka autors apgalvo, ka viņš nevēloties 15. maija apvērsumu un tā radīto režīmu „īpaši spodrināt”. Nepietiek arī ar apgalvojumu, ka režīms bijis ļoti liberāls. Neko nepierāda arī konstatējumi, ka citas diktatūras senā un nesenā pagātnē bijušas daudz stingrākas. Tāpat diktatūru un cenzūru nevar attaisnot nedz dažas neaistētiskas vietas kādā Zentas Mauriņas lugā, nedz apstāklis, ka daži „kreiso dzejnieku” darbi bijuši „nepatīkami polītizēti”. Mākslas darbu polītizēšana, kas pats par sevi nav nekas ļauns un nozīmē (ne jau vienmēr nepieciešamu) ciešāku dzejnieka iesaistīšanos ideoloģijā un sabiedriskā darbā, režīma laikā notika daudzreiz plašākā un pie tam nevis vairs brīvā, bet pavēlētā veidā. Vēsturi skatot un vērtējot, nepietiek ar fatālistisko nostāju „tā nu tas reiz bija, no tā laika jau pagājis daudz gadu, nevajag vērtēt, bet gan jāmēģina noskaidrot apstākļi, kuŗu dēļ tas kļuvis iespējams”, kā to tik daudzi un tik labprāt attiecībā uz neseno pagātni visās zemēs saka. Notikumi ir personu veidoti. Šo personu nostāju un darbu arī pasivitāte ir nostāja! mēs varam atzīt vai noliegt, mēs varam to uzskatīt par labu vai ļaunu. Šī mūsu nostāja, izejot tagad no mūsu pārliecības un no mūsu ētiskiem un morāliem priekšstatiem, ne tikai raksturo mūs kā personas un vērtētājus, bet arī šīs mūsu nostājas dēļ kļūst par zināmu sabiedrisku spēku, kuŗa lielumu gan iepriekš noteikt nav iespējams, un līdz ar to par nākotni veidojošu spēku. Vēsture veido nākotni tikai caur tagadnes prizmu. Fatālistisko „visa saprašanu un visa piedošanu” mēs morāli nevaram attiecināt uz tautas un kultūras apspiešanu dzimtenē. Tāpat mēs morāli nevaram attaisnot nekādu „kultūras policiju” un arī nekādus valsts aparāta ar tā rīcībā esošiem līdzekļiem izdarītu tautas un līdz ar to katras personas veidošanu un formēšanu, kas rezultātā parasti nozīmē uniformēšanu kultūras laukā, parasti par pamatu ņemot ierēdņa personīgās iegribas un iedomātās valsts intereses.

Katra diktatūra ir savā konsekvencē nivelējoša un uniformējoša. Katra nivelēšana un uniformēšana nāvē kultūru. Bet tikai kultūra vieno tautu (polītiski deklarēta „tautas vienība” faktiski noveda pie vēl neredzētas tautas polītiskas divdalīšanas) un tikai kultūra arī nosaka kā mūsu, tā citu acīs tautas un līdz ar to katra indivīda, kā savas tautas locekļa vērtīgumu.

 

 

 

 

ATBILDE NIKOLAJAM VALTERAM

Samērā plašu daļu savā rakstā N. Valters veltījis teoretizēšanai par vēstures un tiesību filozofijas jautājumiem, bet manam rakstam „Režīms un literātūra” bija pavisam cits nolūks: pieteicos par laikmeta liecinieku nevis kā vēsturnieks, tiesībnieks vai filozofs, bet gan kā literāts.

Ja N. Valters saredz subjektīvismu manā rakstā, tad jo spilgtākā veidā tas piedēvējams viņam pašam. Pie tam viņš nemaz nav mēģinājis apstrīdēt manus faktus, bet vai nu sagriezis tos citā šķautnē vai arī slīdējis tiem gaŗām.

Pasaulē ir nezcik daudz valstu, kuŗu demokratisko iekārtu N. Valters neapšaubīs, bet pilsoņiem ļautā brīvība tur visai dažāda. Kā tad ir ar sieviešu vēlēšanu tiesībām Šveicē, kā ar demokratijas „ideāliem”, kuŗu vārdā nule iznīcināta Katangas neatkarība? Pasaulē bijušas un vēl ir daudzas diktatūras, tomēr ar dažādas pakāpes patvarībām un brīvības ierobežojumiem. Kālab N. Valters te nevēlas redzēt nekādas atšķirības? Mums būtu vislielākā vienprātība, ja es pievienotos N. Valtera uzskatiem, ka Ulmaņa autoritārais režīms jeb manis dēļ diktatūra vienādojama ar padomju vai Hitlera diktatūru. Atzīdams 15. maija aktu par nelikumīgu un nevēlēdamies autoritārā režīma atgriešanos, tādu vienādojumu tomēr nevaru atzīt, jo tas nesaskan ar faktiem.

N.Valters ir nācis arī ar saviem „faktiem”: Daugava un Konversācijas Vārdnīca varējusi turpināties tikai pēc Ulmaņa lielformāta ģīmetnes ievietošanas un (valdības?) deklarācijas publicēšanas. Daugavā tiešām bija kā Ulmaņa ģīmetne, tā zināmā deklarācija, bet man nav zināms, ka žurnāla redaktoram tolaik tas būtu derdzies. Redaktora paša deklarācija, kas sekoja pēc valdības deklarācijas, kultūrpolītiskā ziņā bija vēl rigorōzāka un neviens to netika diktējis, tā radās pēc brīvas pārliecības. Par Konversācijas Vārdnīcu man jālūdz N.Valtera paskaidrojums, kuŗā sējumā un kuŗā burtnīcā iespiesta Ulmaņa lielformāta ģīmetne un autoritārā režīma deklarācija? Es to neesmu redzējis. Anekdotisks ir N. Valtera „fakts” par labo noietu gleznām, kur attēlotas govis. Es gan nekādu govju invāziju autoritārā režīma glezniecībā neatceros. Ja niekkalbju mēļošanai un N. Valtera divu gadu „rūpīgai” pārbaudei tomēr būtu kāda druska patiesības, tad sakāms sekojošais: Govs nav mazāk glezniecisks objekts kā, piemēram, zivis. Ja kādu laiku bijušas iecienītas gleznas ar govīm, tad tas nav nekas ļaunāks par lielo cieņu, ko citā laikā parādīja gleznām ar sarkaniem karogiem un paceltām dūrēm.

Man žēl, ka N. Valters operē ar brīvības ideālismu tur, kur tas nemaz nav vietā. Vēl labāk nekā man viņam būs zināms, kāds saturs bija ietverts L.Laicēna polītiskajā dzeja: Latvijas valsts iznīcināšana, Vispasaules padomju sociālistisko republiku savienības rašanās. To pašu vēlējās vesela virkne kreiso dzejnieku, arī ne viens vien Domu līdzstrādnieks. Un, piemēram, L.Laicēna saukšanu pie atbildības taču ierosināja parlamentārās Latvijas valsts vara. Vai N. Valters tagad vēlētos aizstāvēt kādreizējos jaunās valsts iznīcināšanas ideologus? Neticu. Viņš ir tikai savas teoretizēšanas gūsteknis. Ja atzīst Laicēna „Robežas nost!”, ko tad cīnīsimies par Latvijas brīvību? Taču uz trim debesu pusēm padomju vara Latvijas robežas likvidējusi, Jāgaida, kad radīsies Zviedrijas PSR, tad arī uz ceturto pusi būs „robežas nost”.

N. Valters vēlas zināt, vai brīvība kultūras attīstībai vēlama vai kaitīga. Nešaubīdamies atbildu, ka tā vēlama, bet piebilstu: Atzīstu atbildīgu brīvību, nevis anarchistisku, tautai un valstij draudīgu patvaļu. N. Valtera apgalvojums, ka es principā atzīstot „nepieciešamību” valdībai cenzēt, vērtēt un aizliegt literārus darbus, noraidāms, un man atkal žēl, ka oponents rīkojies ar patvarīgu secinājumu. Bet, ka daudzās demokratiskās valstīs pastāvējušas un pastāv kaitīgas literātūras apkarošanas iestādes, saucot autorus un apgādus tiesas priekšā, to N. Valters zinās tikpat labi kā es. Tāda iestāde un tiesas prāvas bija arī parlamentārās Latvijas gados. Un vēl lai man ļauts kaut ko atgādināt, reizē lūdzot oponentu neapgalvot, ka apvainoju viņa reliģiskās jūtas (savā laikā N. Valters tādu argumentu izmantoja): Katoļu baznīcai kopš 1559. g. līdz šai dienai pastāv „Index librorum prohibitorum” ar pasaulslavenu rakstnieku un darbu titulu reģistru. Garu virkni brīvības ideālistu katoļu baznīca ekskomūnicējusi par novēršanos no Romas dogmām un diktātiem. Kad N. Valters, sekodams savām teorijām, būtu sacēlies pret „Index librorum prohibitorum”, kad, kuŗā rakstā būtu vērsies pret Romas dogmām tad, ja tās runā pretim augstajam prātam un brīvības ideāliem?

Varu apliecināt augstāko goddevību N. Valtera brīvības ideālismam. Mušu ceļi sāk šķirties tur, kur jāizvēlas, kas svarīgāks – fakti un parādību svara noteikšana vai kādas cēlas, bet mākoņos rakstītas teorijas ar nivelētiem principiem. Un vēl kas: Man ir svēta Latvijas valsts piemiņa, un es to attiecinu uz visiem neatkarības gadiem. Vairāk par „cilvēci cilvēcē” man rūp latvieši Latvijā. Es nevēlos, ka latviešu valoda „izritētu” kādā valodu kopkatlā. Esmu par to, lai Latvijai būtu tādas pašas robežas, kādas ir Austrijai, Zviedrijai, Šveicei, Francijai. Vienkārši: Es noraidu Laicēna „ideālus” un cīnīšos pret tiem, kaut gan nenoliegšu Laicēnu tur, kur viņš bijis „tikai” patiess dzejnieks. Kā ir, Valtera kungs, vai tiešām starp mūsu uzskatiem mūsu ideāliem būtu nepārejama aiza?

Jānis Rudzītis.

 

 

 

„REŽĪMS UN LITERĀTŪRA” GREIZĀ SPOGULĪ

IEBILDUMI UN PAPILDINĀJUMI J.G. 38. NUMURĀ PUBLICĒTAM J. RUDZĪŠA RAKSTAM

Patiesības labad gribu teikt, ka minētajā rakstā, saudzīgi izsakoties, daudz kas tendenciozi sagrozīts.

J. Rudzīša nolūks bijis „pastāstīt vienīgi to, un arī kā latviešu literātūru ietekmēja režīma mija, kas ar 1934. g. 15. maija apvērsumu sašķēla Latvijas valsts 22 gadu vēsturi divi atšķirīgos posmos”. Tas ir šaurs temata nostatījums. Vai tad kāda „režīma” radītie polītiskie, saimnieciskie un administratīvie apstākļi un tiem atbilstoša „ideoloģija” savā kopībā tieši vai netieši neietekmē literātūras attīstību arī bez īpašas literātūras reglamentācijas?

J. Rudzītim nepatīk, ka trimdā notiekot minētā režīma kritika, „kas ārkārtīgi sāpina veco paaudzi un var mulsināt latv. trimdas jaunatni.” Nē, ja kāds no vecās paaudzes ir līdzvainīgs šī režīma grēkos, tad nav vietā „dziļdomīgi klusēt” par to; tā tieši tikta „mulsināta” latv. trimdas jaunā paaudze, kuŗai taču jāzina patiesība arī par šo mūsu vēstures posmu.

Savā ierobežotajā tematā J. Rudzītis nonāk pie secinājuma, ka „Ulmaņa autoritārā režīma gadi, salīdzinot ar jaunajiem apstākļiem (domāta laikam vācu un krievu okupācija – Dz.), varēja likties kā pati brīvības paradīze”. Šo tezi viņš pūlējies pamatot ar piemēriem, kas it kā pierāda, ka Ulmaņa režīms latviešu literātūras brīvo attīstību nebūtu traucējis. Taču viņa paša motivācijā iezogas piemērs pēc piemēra, kas liecina pretējo. Daudzinātais un protežētais „nacionālais pozitīvisms” kā vadlīnija nedeva nekādus produktīvus rezultātus. Tādi prōzisti kā K. Zariņš („Kaugurieši”) un Aleksandrs Grīns („Zemes atjaunotāji” u.c.) bēga vēsturiskās pagātnes tēlojumos, nevis izpaudās vadonības laikmeta apjūsmojumos. Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša drāmas sākotnējai attīstībai arī nav tematiski nekāda sakara ar vadonības laikmetu. Lirikā tikai Ed. Virza un J. Medenis programmatiski kalpoja 15. maija režīmam, bet Zinaīdas Lazdas, V. Strēlertes un Andreja Eglīša dzeja īstenībā uzplauka pēc Ulmaņa laikmeta, arī Aleksandra Čaka liriku šis laikmets ideoloģiski nav stimulējis. Toties režīms apklusināja J. Jaunsudrabiņu, P.Ērmani, E. Ādamsonu u.c. Un vai nav kauna lieta, ka dzejas lielmeistaram K. Skalbem aizliedza publicēties, „gadījuma” pēc „nepaguva piespriest” (kā J. Rudzītis izsakās) viņam tēvzemes balvu, bet Latvijas neatkarības pēdējā dienā dziesmu svētkos dziedamai dziesmai ar viņa tekstu bija aizliegts minēt autora vārdu! Režīma apklusināto rakstnieku vietā uzplauka diletantisms, sākot ar Roberta Krodera „Atdzimšanas dziesmu” un beidzot ar V. Sauleskalna dramatizējumu sērijām un slepenā komūnista Viļa Lāča, toreizējā sabiedrisko lietu ministrijas favorīta, sacerējumiem pseudopatriotisku bulvārromānu stilā.

Tātad vai režīms ietekmēja latviešu literātūras attīstību pozitīvā vai negatīvā nozīmē?

Šinī sakarībā atzīmējama vēl J. Rudzīša īpaša doma par „kreisajiem” rakstniekiem, kādi īpaši bija sociāldemokratiskā virziena rakstnieki. Viņš saka: „...aizliegts bija viss, kas raksturo kreiso radikālismu”. Nu lūk, autoritārais režīms tātad atzina kreisos rakstniekus par beztiesiskiem zemcilvēkiem, kuŗiem bija aizliegts rakstīt un kuŗu grāmatas konfiscēja un bibliotēkās izņēma no apgrozības. Te neder J. Rudzīša atsauce uz Andreju Upīti un L. Laicēnu – šie divi vārdi neraksturo visu „kreiso” novirzienu. J. Rudzītis bez iebildumiem samierinās ar „kreisā radikālisma” aizliegumu, pat vairāk: režīmam par aizbildinājumu viņš piebilst, ka daži kreisie rakstnieki taču esot varējuši „savus darbus publicēt; ja ne citādi, tad pseudonima aizsegā”. Pēdējo skaitā pieminēts arī mans vārds. Patiesība bija tāda, ka režīma cenzūra bija kategoriski noteikusi: „Tas vārds ir dzēsts no latviešu literātūras!” Tad ne jau aiz režīma cenzoru žēlastības, bet dažu godprātīgu redaktoru un izdevēju labvēlības dēļ, mani darbi (literātūrvēsturiski pētījumi, tulkojumi u.c.) tomēr parādījās atklātībā dažādu pseudonimu aizsegā (nel. J. Rapa pārdēvēja mani par K. Lejnieku). Brīnums, kā J. Rudzītis ar šādu mentalitāti, kas vēl šodien attaisno „kreiso rakstnieku” vajāšanu un apklusināšanu Ulmaņa laikā, var dzīvot un elpot, baudīdams patvēruma tiesības tādā valstī, kur valda sociāldemokratu majoritāte un kur arī proletāriskos rakstniekus godina pēc nopelniem: vīriem, kuŗu oficiālā izglītība nesniedzas tālāk par tautskolu, piešķir „Dr. honoris causa” grādu universitātē vai iesēdina „nemirstīgo” akadēmijas locekļu krēslos!

J. Rudzītis nemin ne vārda arī par to, ka režīmam iztapīgie kalpi neķītri nozākāja mūsu tautas lielāko dzejas ģēniju J. Raini. J. Lapiņa vadītajā ideoloģiskās propagandas žurnālā „Sējējs”, kur katru burtnīcu ievadīja paša vadoņa sacerēti „dzejoļi prozā”, 1939. g. ievietots prof. P. Šmita spriedums: „Rainis poēzijas ziņā stāv apakš Lapas Mārtiņa. Tulkot un svešu ideju apstrādāt Rainim vēl izdodas, bet dzejot patstāvīgi viņš nav spējīgs”. Bet J. Rudzītis savā rakstā piesien J. Rainim klāt Ed. Virzu kā garīgo mantinieku: Ed. Virza esot atjaunojis J.Raiņa „Uguns un nakts” aizmetināto „ideju par mūžīgo Latviju”. Nē, Ed. Virzas autoritārā Latvija nav J. Raiņa Induļa demokratiskās Latvijas ideāls! Tie ir nesavienojami pretstati kā uguns un nakts!

Tad runājot par cenzūru, J. Rudzītis arī apgalvo dažas nepatiesības. Iepriekšējā cenzūra esot pastāvējusi „tikai dažus mēnešus pēc apvērsuma”, vēlāk esot bijusi tikai pēccenzūra. Nav tiesa! Ja iespiestu grāmatu nevarēja izlaist no spiestuves bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas, vai tad tā bija priekš vai pēccenzūra? Labi atceros cenzēšanas procedūru. 1937. gadā, kāda izdevēja aicināts, sarakstīju (arī ar K. Lejnieka pseudonimu) nelielu vēsturiska satura grāmatiņu Saules kaujas (1237. g.) piemiņai. Grāmatiņas izlaišanu no spiestuves aizturēja, Sabiedrisko lietu ministrija to nodeva caurskatīšanai kādā komisijā, kas vēsturiskajai vielai tomēr neatrada iemesla pieķerties, bet tā grāmatiņa nāca klajā ar lielu nokavējumu slavenā vēsturiskās kaujas piemiņas diena jau sen bija pagājusi. Priekšcenzūra ar īpašu Sabiedrisko lietu ministrijas rīkojumu bija noteikta pat grāmatu tulkojumiem: izdevējiem vajadzēja iepriekš izprasīt Sab. l. min. atļauju (skat. „Brīvā Zeme”, 6.3. 1940.).

Kā J. Rudzītis pats atzīstas, cenzūras tiesības bijušas dotas pat vairākām režīma iestādēm: Sabiedrisko lietu ministrijai, valsts prezidenta sekretariātam, J. Druvas vadītai Preses biedrībai un vēlāk tā paša J. Druvas vadītai Rakstu un mākslas kamerai. Bet ja cenzēt un aizliegt kādu publikāciju var reizē vairākas iestādes un personas, tad taču tas nozīmē, ka rakstniecība un grāmatniecība pakļauta pilnīgai patvaļai. To vēl savukārt apstiprina J.Rudzīša atzīšanas, ka viņš radiofonā nav uzdrošinājies referēt par katru cenzūras atļautu un tirgū laistu grāmatu, bet iepriekš vajadzējis „aptaujāties”, sazinoties ar valsts prezidenta sekretariātu vai Sabiedrisko lietu ministriju. Šādu patvaļu zīmīgi raksturo vēl citi rakstnieku darbu publikācijas aizlieguma veidi, kādi minēti paša J. Rudzīša rakstā: Dailes teātrī aizliegts izrādīt J. Jaunsudrabiņa „Invalidu un Rallu” un Šekspīra „Jūliju Cēzaru”, bet Nacionālā teātrī E. Ādamsona „Mālu Ansi” par to, ka pats vadonis vai kāds viņa kalps tanīs saskatījis kaut ko „kaitīgu” režīmam!

J. Rudzītis nemin arī to, ka līdz ar citām biedrībām un savienībām „režīms” jau pirmajās dienās slēdza Latv. rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību organizāciju ar ilgām demokratiskā laikmeta tradīcijām un tās vietā nodibināja Preses biedrību, kuŗā uzņēma tikai izredzētus režīma piekritējus. Un tā radās priviliģētais „Rīgas literātu augstais Divdesmits”, kuŗā arī J. Rudzītis juties kā zivs ūdenī, nebēdādams par to, kas notiek ārpus šīs konjunktūras izmantotāju un režīmam pielāgojušos skriptoru saujiņas.

 

*

J. Rudzītis iesācis savu rakstu ar asiem pārmetumiem Zentai Mauriņai kā Ulmaņa režīma kritizētājai grāmatā „Denn das Wagnis ist schoen”. Tiesa, tanī grāmatā sarakstīts daudz aplamību, pie kam autores attieksmes pret šo laikmetu vēl iekrāso viņas pārliecīgā iedomība un pašreklāma. Patiesībā Zenta Mauriņa nav bijusi nekāda cietēja Ulmaņa režīma laikā, drīzāk otrādi. Bet tā ir, tā sakot, „lieta par sevi”.

Ulmaņa laikmetu var un drīkst raksturot un kritizēt un ne jau no tā viedokļa vien, kādu ietekmi tas atstājis uz mūsu literātūras attīstību. Bet kritikai jābūt objektīvai, pamatojot to ar patiesiem un nesagrozītiem faktiem. Diemžēl, kā Zenta Mauriņa, tā J. Rudzītis, katrs savā uztverē, rāda šo laikmetu greizā spogulī.

Kārlis Dziļleja.

 

 

 

ATBILDE KĀRLIM DZIĻLEJAM

Neesmu bijis Preses biedrības biedrs. Ja to literātu sabiedrību (Daugavas līdzstrādniekus), kuŗā, runājot K. Dziļlejas vārdiem, esmu apgrozījies „kā zivs ūdenī”, kāds uzdrošinās dēvēt par „konjunktūras izmantotāju un režīmam pielāgojušos skriptoru saujiņu”, tad secināms, ka notikusi sastapšanās ar amūzisku ciniķi, kas nevar būt ne mans oponents, ne vispār spriedējs par literātūras jautājumiem. Visapbrīnojamākās nepatiesības (režīms esot „apklusinājis” J. Jaunsudrabiņu, P. Ērmani, E. Ādamsonu!!!), visādi demagoģiski greizumi, tīri personiska naida pilni izvirdumi, partijas dogmu savažota cilvēka šaurais skats K. Dziļlejas „iebildumus un piezīmes” padara par mītiņa runām līdzīgu ražojumu. Ne ar šādu „oponentu” man debatēt. Dziļlejas nepieklājīgais, ar trimdinieku solidaritāti nesavienojamais „brīnums”, ka „dzīvoju, elpoju un baudu patvēruma tiesības” Zviedrijā, liek man norādīt, lai tad viņš savu „taisno” cīņu vērš arī, piemēram, pret lielāko zviedru konversācijas leksikonu „Svenska Uppslagsbok”, kuŗa 17. sējumā lasāmais šķirklis „Lettland” nekādi nebūs savienojams ar Dziļlejas uzskatiem.

Jānis Rudzītis.

 

 

 

 

Arvīds Brastiņš

DIEVTURĪBA ULMAŅA LAIKA

 

Šo rakstu ierosinājis Jāņa Rudzīša „Režīms un literātūra” (J.G. 38.), kur dažās rindās kļūdaini pieminēti dievtuŗi. Vēlos dot patiesāku dievturības apskatu Ulmaņa laikā, lai papildinātu šo jautājumu.

Dievturību dibināja Ernests Brastiņš un kopā ar K. Bregži to pieteica Garīgo lietu pārvaldē 1926. g. kā reliģiju. Savu svinīgo solījumu, turēties pie latviešu Dieva atskārtuma un darboties latvietības labā, esmu nodevis kā trešais. Divi iepriekšējie jau beiguši darbošanos, tādēļ uzņēmos vadību un aizstāvību.

Pārskatāmības dēļ atkārtošu arī Jāņa Rudzīša vārdus:

„Nacionālisma kāpināšanā sava loma dievtuŗiem. Tā saucamā dievturība bija nacionālās intelliģences kustība ar mērķi atjaunot dainu reliģiju.”

Pirmais teikums pa daļai pareizs un arī nepareizs. Pareizs, ka dievturības mērķis latviska Latvija. Iespraudums „sava loma” nepareizs, jo mums nav bijusi cita reliģiska konfesija vai biedrība ar līdzīgu mērķi. Teicienā „tā saucamā dievturība” izskan niecinājums senam latviešu vārdam. Vārds dievturība nāk no vārda turēt, Dievu turēt, tev nebūs citus dievus turēt, godu turēt, labu prātu turēt utt. Vārds ticība ir jaunvārds, kas nav sastopams tautas garamantās. Indoeiropiešu reliģijās ticēt nav svarīgākais, jo nevar būt runa par ticēšanu vai neticēšanu Dievam, bet gan par tā atskāršanu, bijāšanu, nesariebšanu Dievam un cilvēkiem, ētikas un kulta turēšanu. Teicienā „dievturība bija nacionālās intelliģences kustība” nav nekas noteikts, lai gan tā ir arī Ltv. enc. 491. lpp. Vārds intelliģence nav nekāds noteikts mērogs ne pēc skolas mācībām, ne pēc darītā darba, ne dzīvošanas. Dievturības draugi ir ar dažādu izglītību un nodarbošanos. Ja pamatskolas izglītību pieskaitītu intelliģencei, tad teikums būtu pareizs. Vienmēr redzamākie bijuši intelliģentie darbinieki, tādēļ arī radies šāds pārpratums. Teiciens „atjaunot dainu reliģiju” nav pareizs. Pareizi būtu: „piekopt latviešu reliģiju”, jo ziņas par latviešu reliģiju smeltas no visām latviešu tautas garamantām, senrakstiem un salīdzinājumiem ar citām indoeiropiešu reliģijām.

Jānis Rudzītis raksta tālāk: „Sākuši darboties gan jau Latvijas neatkarības sākuma posmā, pēc 15. maija apvērsuma dievtuŗi ieguva biedrības formu. Kā reliģiskai kustībai dievturībai nebija režīma atbalsta, jo valdība pievienojās kristīgo konfesiju iebildumiem, ka šī kustība tiecas pēc pagānisma atjaunošanas.”

Pareizs vienīgi pirmais teikums, tikai nav redzams, kāpēc dievturība ieguva biedrības formu. Otrs teikums no viena gala līdz otram neatbilst patiesībai, kas radies nezināšanas dēļ un aiz noslieces baznīcas labā. Lai kļūdu izlabotu, jāpieskaŗas Ulmaņa dzīvei, Brastiņu ģimenei un viņu attiecībām.

Brastiņu ģimenes iepazīšanās ar Kārli Ulmani sākās cara laikos, kad viņš bija Kauguru lauksaimniecības biedrības agronoms un ar saviem priekšlasījumiem ieradās arī Brastiņu dzimtā pagastā Dikļos. Vecākā māsa bija Ulmaņa darbiniece. Kad Ulmanis, būdams Vidzemes Zemes padomes loceklis un Vidzemes vicegubernators, smagi saslima, māsai bija jāuzņemas viņa kopšana. Otra māsa biroja darbus Zemnieku Savienībā pie Ulmaņa iesāka Valkā un turpināja tos Ulmaņa paspārnē visu valsts neatkarības laiku. Valkā starp darbiniekiem vēl jaunekļa gados bija Fricis Ansons, ko Ulmanis turēja līdzīgu audžu dēlam visu mūžu. Vēlāk Rīgā Fricis Ansons apprecēja mūsu jaunāko māsu. Toreiz Ulmanis, ģen. Balodis un Fr. Ansons dzīvoja vienā dzīvoklī Reimersa ielā, kur notika arī kāzas. Neparasta bija stāvēšana pie galda kājās pēc amerikāņu parauga. Vienīgais krēsls bija mūsu mātei. Jaunais pāris īsu laiku vēl palika kopējā dzīvoklī, pēc tam pārcēlās pie brāļa Ernesta Neatkarīgo Mākslinieku Vienības namā Lazaretes ielā 6/8, jo atsevišķu dzīvokli toreiz bija grūti sameklēt. Šai dzīvoklī notika viesības, kur piedalījās arī Kārlis Ulmanis, ja nemaldos, toreiz ministru prezidents. Tur starp Ulmani un Ernestu Brastiņu notika ļoti dzīvas pārrunas par dievturību un tautības jautājumiem. Ulmaņa domas starp citu bija, ka dievturība nes sev līdz tautisku atmodu un tādēļ polītiski izmantojama un atbalstāma. No šās pirmās nopietnākās sarunas abu starpā radās domu kopība uz laikiem.

Pēc 15. maija apvērsuma polītisko partiju darbība tika apturēta, nevēlamās biedrības slēgtas, citas par jaunu pierakstītas. Ulmanim bija nodoms slēgt arī studentu korporācijas kā nelatvisku ieražu veicinātājas, bet korporācijas Ulmaņa godināšanai bija sarīkojušas tik lielisku un spožu parādi, ka viņš šo nodomu atmeta, saskatot tajās polītiski izmantojamu spēku. Dievturību viņš lika pieteikt kā biedrību, jo tad tai būšot plašākas darbības iespējas un izbeigšoties reliģiskās berzēšanās. Lai gan labi domāts, dievtuŗiem tas tomēr nebija pa prātam, bet iebildumiem nebija panākumu. Vienīgais noteicējs valsti bija Ulmanis.

Ulmaņa laikā Ansonu ģimenes godi notika vairākas reizes ar Ulmaņa piedalīšanos, tikai ar lielāku piesardzību un iepriekšēju viesu sarakstu. Jāpiezīmē, ka Ansonu ģimene bija vienīgā, kur Ulmanis viesojās un jutās it kā starp savējiem. Tagad tās gan bija zaudējušas ģimenes viesību raksturu, jo bez mums vēl tika aicināti Ansona tuvākie biedri darbā Jūlijs Druva, Arturs Bērziņš, Klāvsoni u.c.

Fr. Ansons savā darbībā jau bija nobriedis ar izcilām spējām saimnieciskā laukā. Viņam tika uzticēta spiestuves „Rotas” vadība. To aicināja arī par trešo Kalsnavas spēkstacijas līdzīpašnieku. Vēlāk viņš ieguva lauku mājas Līčus Skrīveros, uzcēla piecstāvu namu Zaubes ielā 10, izveidoja savu dzīvokli par latviski greznāko visā Rīgā. Šai namā bija pa dzīvoklim arī brālim un māsai. Māsai bez parastā grāmatvedības darba bija jāuzņemas arī Ulmaņa personīgo papīru kārtošana viņa dzīvoklī, jo viņš nevēlējās starp saviem darbiniekiem svešus, neierastus cilvēkus. Dzīvoja kopā ar Rudumu, un viņus apkopa vecā Anniņa. Brālis Ernests strādāja par skolotāju Rīgas pilsētas technikumā un bija arī „Brīvās Zemes” techniskais redaktors un „Tēvijas Sarga” līdzstrādnieks ievadnieks. Fr. Ansons katru nedēļu ieradās pie Ulmaņa ar saviem ziņojumiem, bija arī par starpnieku starp Ulmani un Ernestu Brastiņu. Visus Ern. Brastiņa rakstus Ulmanis bija lasījis un darbību pārzināja, izteica savu atzinību vai neatzinību caur Ansonu. Tādā pašā ceļā Ern. Brastiņš savus vēlējumus vai ierosinājumus nodeva Ulmanim. Ern. Brastiņa dievturīgā, latviskā un pat saimnieciskā darbība notika ar Ulmaņa piekrišanu un atbalstu. Man nav noteiktu ziņu par paša Ulmaņa reliģisko dziļumu, un vai piederēja pie kādas draudzes, bet reliģiskās konfesijas viņš uzskatīja tikai par starpniekiem ar tautu. Pēc Ansona atstāstījuma, viņš kādreiz teicis šādus vārdus, kas labi raksturo attiecības ar baznīcu: „Ja es teikšu, lai Latgalē stāda ābeles, tad neviens to nedarīs, bet ja to pašu teiks baznīckungs, tad ābeles stādīs”.

Dievturīgi latviskais saturs tika uzņemts valsts lielajos sarīkojumos. Tādi bija pirmie Pļaujas svētki. Tā bija reizē arī Ulmaņa godināšana ar Ernesta Brastiņa Apjumību mīkali „Jumis”, tāds bija arī Aizsargu lielais uzvedums ar Ernesta Brastiņa „Jāņiem”. Latviešu deju celmlauzis dievturis Jēkabs Stumbris gatavoja Jāņu uzvedumus armijai utt.

Tomēr cīņa pret dievtuŗiem notika arī šai laikā. Ulmanim ienāca gan parakstīti, gan neparakstīti iesniegumi, skaŗot arī pašu Ernestu Brastiņu. Tos Ulmanis mums neslēpa, atstāja bez ievērības, jo viņš Ernestu Brastiņu un viņa darbību pārāk labi pazina.

Jānis Rudzītis turpina: „Latviešu vairums vispār uz dievtuŗiem kā reliģiskiem meklētājiem raudzījās ar smīnu”.

Šis teikums jāatzīst par neatbildīgu iztēli, jo tāda statistika nav izdarīta. Neviens nevar zināt, kuŗš ir smīnējis, kuŗš zobus griezis, kuŗš vaimanājis. Skaidrs tikai tas, ka daļa mācītāju izmisīgi cīnījās pret dievtuŗiem, bet katrs atklāts uzbrukums panāca taisni pretējo un deva tiem pieaugumu. No baznīcas puses bija arī citāda nostāja. Dievtuŗu svētrītus apmeklēja vairāki teoloģijas studenti, prof. Maldonis bija klāt dibināšanā, atradās saskarē ar Ernestu Brastiņu, pat ieradās dievtuŗu sarīkojumā ar priekšlasījumu, māc. Dr. J. Sanders nāca ar priekšlikumu apvienot kristietību ar dievturību, daži lūkoja baznīcā izdarīt latviskus rotājumus, lai baznīcu padarītu tuvāku tautai. Par smīnēšanu man nav nekādu ziņu.

Jānis Rudzītis nobeidz: „Taču nav noliedzams, ka literātūrā un arī citās mākslas nozarēs viņiem bija pozitīva loma, gan tikai tiktāl, cik varēja runāt par izciliem talantiem. Tādi izcili talanti dievtuŗu vidū bija Jānis Veselis un Jānis Medenis. Veseļa nacionālo leģendu krājums „Latvju teiksmas” ir dievturības produkts, un dievturības elementi kā kāpināts nacionālisms parādās arī Veseļa trimdas laika teiksmās un romānos, piemēram, „Viesturā Varapogā”. Ar dievturību nenoliedzams sakars Jāņa Medeņa interesantajiem nacionālās formas meklējumiem Medeņa metros.”

Par Jāni Veseli un Jāni Medeni visumā pareizi, tikai tie nebija vienīgie izcilie talanti. Vēl ļoti darbīgi bija Viktors Eglīts, Valdemārs Dambergs, Vilis Cedriņš, Alfons Francis, Hilda Vīka, Jēkabs Saiva u.c. Starp jaunākās paaudzes dzejniekiem saskaitīti pāri par 30, neieskaitot žurnālistu pulciņu. Bez tam ar dievtuŗiem tiešā sadarbībā bija J. Akurāters, Ed. Virza, Ant. Austriņš, J. Jaunsudrabiņš u.c. Dievtuŗu ietekmē, kā turpinājums J. Saivas poēmām, Ed. Virzam radās skaistā vērienīgā poēma par Nameju, tāpat Straumēna iedīgļi pantos redzami Labietī. Bez poēmas dievtuŗos radusies vēl viena daiļdarbu forma mīkale, kas tapusi par nepieciešamību gadskārtās un godos. Mīkaļu pirmie autori ir Ern. Brastiņš, Arv. Brastiņš, A. Kāpostiņš, Antonija Bīne u.c. Lielākā daļa mīkaļu palikušas rokrakstos. Ulmaņa laikā dievtuŗu žurnāls Labietis ieguva bagātāku saturu, ārējo izskatu, illustrācijas un paplašinājās dievtuŗu grāmatu skaits.

Tikpat plaša kā rakstniecība bija arī citas mākslas nozares – dziesma (V. Ozoliņš, J. Norvilis, A. Salaka, E. Freimane u.c.), tautas mūzika (J. Norvilis, Siliņa u.c.), tautas dejas (J. Stumbris u.c.), glezniecība (J. Bīne, E. Brastiņš, J. Strazdiņš, K. Sūniņš, A. Cīrulis, A. Gusārs, A. Kronenbergs, K. Freimanis, J. Audriņš, Hilda Vika u.c.), tēlniecība (J. Briedis, A. Brastiņš, T. Zaļkalns, A. Kopmanis u.c.), lietiskā māksla (O. Kaža, E. Kivicka, S. Bercs u.d.c.).

Plaša tapa arī latviešu senatnes pētniecība (Inž. K. Bregžis, arch. A. Karnups, A. Kāpostiņš, H. Riekstiņš, vēst. J. Bračs, val. J. Zariņš, N. Namnieks, jur. M. Sams, Dr. A. Siliņš, V. Reiznieks u.c.).

Šī stāsta trīs galvenās personas – Kārlis Ulmanis, Ernests Brastijš un Fricis Ansons sarkanās varas iznīcināti. Daudzi jau mājo Aizsaulē, citi vēl modri aiz dzelzs aizkara, pārējie izklīdināti pa plašo pasauli. Viņu uzceltās tautiskās atmodas augļus tagad baudām kā pašas par sevi saprotamas lietas pat noliedzot to izcelšanos.