Jaunā Gaita Nr. 40, 1963

 

Herberts Sils

KAS PAR ĪSU CĒLIENU!

No cikla „Tēvi un dēli”

Sākums JG33, pirmais turpinājums JG35

 

J. Grosvalds Pašportreja

Der atcerēties, ka līdz 1925. gadam Padomju Krievijā vēl nebija aizliegti t.s. formālisti, un katrā nozarē bija jo dedzīgi jaunumu meklējumi. Vakareiropu tolaik apbraukāja režisora Meierholda teātris, kam bija sarežģītas konstruktīvas un abstraktas dekorācijas vai reizēm nekas vairāk kā tumši aizkari ar uzrakstiem „mežs”, „pils” u.t.t. Dažām izrādēm bija izgudroti arī jauni simboliski akti. Piemēram, ja daiļava vēlas apliecināt mīlestību, tā nekrīt varonim ar rokām ap kaklu, bet akrobatiski uzlec tam plecos un apvij kājas... Tāda „fizkultūra” liekas it kā cirkus, bet, konsekventi atmetot visu konvenciālo formā un dvēselisko saturā, „pārreālistam” jānonāk pie tā. Arī glezniecībā. Un pie tā nonāca jau pirms 50 gadiem. Mūsmāju grafiķis Plīte-Pleite skatīja kubistus Minchenē jau 1912. gadā. Pats viņš palika bez ietekmes, tāpat grafiķis T. Ūders, kam imponēja ekspresīvs zīmējums, noskaņa un pat filozofiska atziņa, tāpat kā Van Gogam, ar kuŗu viņam sava līdzība arī dzīves stāstā.

1913. gadā Rīgas pilsētas mākslas skolā, ko vadīja Purvītis, mācījās Cielava, Drēviņš, Johansons, Lindbergs, Tone, Ubāns un Suta. Kaŗa laikā viņi pārcēlās uz Penzas mākslas skolu Krievijā. Grosvalds tobrīd bija vēl Parīzē. Gados tie nav nekādi puikas, un viņu bēgulība ir īslaicīga. Katrā no viņiem sakņojas atmodināts latviskums, kas cīnās ar kubisma nivelējošo universālismu (15). Gods godam, mūsu modernisti ap pirmo pasaules kaŗu nepazaudē galvas ne franču, ne itāļu, ne vācu trikos, kaut ietekme ļoti liela. Atdarināja, pētīja, lokalizēja, bet drīz vien atzina šo ekstrēmo būšanu par plakātisku, gaŗlaicīgu un seklu. Māksliniekos bija populārs (krievu?) teiciens, ka, sekli peldot, pakaļa redzama.

Visumā, šodien atskatoties, latviešu dabai it kā nepiestāvēja tīša neskaidrība un nemotivēta formu deformēšana, „laušana” (ko korrektāk saukt par formas kropļošanu), vai zināms gribēti negribēts „lielpilsētnieku” slimīgums, perversitāte. Turpretī izslavētie pedanti vācieši laiku pa laikam metas obskurantismā „kā pirmatnīgā dziļumā”.

Šai ziņā raksta sākumā attēlā (JG 33. num.) skatāmā un nākamā paaudze bija intellektuāli godīgas un aistētiski reālistiskas, dabiskas. Pārrunājamā posmā varbūt bija stiprs gars, ko pārstāv mūsu tautas dainas, kas ir reizē reālas un aistētiskas izteiksmē, bagātas ar atziņām saturā, ar māksliniecisku novērojumu, kas izteikts īsi, kodolīgi, paskarbi. (16)

Ja Latvijas valsts nenodibinātos 1918. gadā, nez kā būtu bijis ar t.s. Rīgas skolu. Grosvalds būtu, varbūt, palicis ārzemēs. Purvītis jau gandrīz pārvācojās, Valters un Belzēns to izdarīja, un daudzi pārkrievojās.

 

E. Šveics. Klusā daba

J. Grosvalds. Izlūki

„Daudzi latviešu zinātnieki un mākslinieki, attīstīdamies svešās mācības iestādēs un bieži materiālā ziņā sveštautiešu pabalstīti, pazaudēja savu latvisko garu, aizmirsa savu valodu un tautību”, raksta J. Dombrovskis Latvju mākslas ievadā. (17)

Tā nu vēsture „atkārtojas”, lēni maldama mūs savās dzirnavās. Dombrovskis raksta par cēlienu, kad latviešos vēl tikai modās nomāktā nacionālā pašapziņa un lepnums. Tagad tā paspējusi jau sākt iemigt.

Kas par īsu cēlienu! Īsu, strauju, bagātu. Raibu arī starpgadījumu ziņā. Lai atceramies, ka 1929. gadā gandrīz visu mākslinieku organizāciju pārstāvji Saeimā iesniedza protestu pret Latvijas mākslas akadēmiju (budžeta debašu laikā). Tad nedaudz gadus vēlāk sabiedrisko lietu ministrs likvidēja šīs dažādās visādu virzienu grupas un apvienoja „vienā forumā”. Šo gaumes organizēšanu austrumos turpina valsts varas birokrāti, rietumos to iespaidīgi pretējā modes virzienā veic dažādas komerciālas „spiediengrupas”. Ja gleznotājs nepakļaujas vienādi vai otrādi organizētam virzienam, tas var būt spiests noiet malā. Tas, liekas, nebūtu ļaunākais, ja vērojam O. Skulmes, Ed. Kalniņa u.c. pārkrievošanos uz audekla tur un dažu mūsu jauniešu centīgo asimilēšanos uz audekla šeit.

1915. gadā Rīgā ieradās Jāzeps Grosvalds un tūlīt kļuva par rīdzinieku modernistu vadoni. „Sākumā Tone un viņa biedri uzņēma Grosvalda franciski vieglo, it kā skicējošo gleznošanas veidu diezgan aizdomīgi. Pieradušiem pie pamatīgas, blīvas un rūpīgas apdares, tā viņiem likās vieglprātīga. Tikai vēlāk, pārliecinādamies, ka šis ekspromtam radniecīgais gleznošanas veids ir Grosvalda impulsīvajam raksturam īpatnējs un ietveŗ sevī plašu kompozicionālu un koloristisku problemātiku, viņi to atzina un diezgan jūtamā mērā arī ietekmējās... Mākslinieku galvenais uzdevums tagad bija kompozīcija un krāsu gaiši – tumšo vērtību (valeur) pētīšana. (18)

J. Kazaks K. Baltgailis	J. Kazaks. Pašportreja
Ģ. Eliass. Cūku kaušana	K. Zāle. Dejotāja

Dabiski, ka tādi tradicionālā virziena pārstāvji un labi amata pratēji, kā Zariņš un Tillbergs bija sašutuši. Tēvi reti ir labi skolotāji dēliem, vai nu viņu attieksme ir strupa, partejiska, neiecietīga un gaŗlaicīga, vai tie pārāk toleranti savā mīlestībā.

Vēsture nepārtraukti uzrāda sarūgtinājumus gan dēlos, gan tēvos. Illustrācijai ņemu literatūras piemēru, jo avotu izvēle ierobežota. 1926. gadā A. Goba raksta: „Nospiests gara stāvoklis... ideālu spožums apdzisis... par mūsu dienām viņiem (J. Lautenbachs-Jūsmiņš, Kaudzītes Matīss, Apsīšu Jēkabs) nav nekas labs sakāms... Jaunā paaudze nesaprot viņus... Nākamā paaudze, kas kādreiz bija progresīva, stāvēja jauno rindās, cīkstējās ar vecajiem (Ed. Treimanis-Zvārgulis, T. Zeiferts)... nevar apslēpt rūgtumu par jaunākā laika raksturīgām parādībām... Dziļa rūgtuma pilns par tagadni ir J. Akurāters... Skumst arī K. Skalbe...” (19)

Kad literatūras vēsturnieks A. Goba šīs rindas raksta, ir dzimuši dēli, kas šogad ir 35 gadus veci, vecāki par Birnbaumu 1896. g. grupas attēlā. Un tēvu izjūtas ir gandrīz tādas pašas, kaut viss norisinās jaunos un citādos apstākļos. Mainās prezidenti, automobiļu „astes”, gleznu „pleķi”, sieviešu cepures; konfliktu būtība nemainās līdzi. Te nu bija senie, labie laiki, iebildīs dēli. Tā viņi vienmēr sacījuši.

Plaisa starp dēliem un tēviem nav nekas mākslīgs jau tāpēc vien ne, ka praksē veco vecmodīgumam ir reizēm pavisam solidi pamati, no kuŗiem nokāpt un sākt „kāpt kokos” izskatās diezgan mērkaķīgi.

No otras puses, ja dēliem tēvu vēsture šķiet „nostāsti vien” (20) (kas, kā visa vēsture, tiešām ir nostāsts, sākot ar šorītu), tad tomēr dēlu intereses trūkums par šiem nostāstiem neattaisno neko. Ja dēls ir intelliģents, progresīvs, ar meklētāja garu, kas savā attīstībā aug, tam nenovēršami radīsies kādu dienu šī interese „pārlieku”. Ar vārdu sakot, nav jāklusē par pagātni t.s. ēzeļu gadu labad.

Latvijā modernā māksla neizniekojās blefos un nepārvērtās tīri dekoratīvos sienu rotājumos varbūt arī tāpēc, ka mēs netikām pie modernā dzīvokļa šejienes paskatā, kas noteikti nes līdz t.s. karnevāla neglītumu. (21)

J. Muncis. Dekorācijas mets

A. Brastiņš. Pikols

Prieks redzēt, ka vecā Parīze laiku pa laikam apliecina mūsu pasalkanā, aistētiskā reālisma „līniju”. Piemērs visu apbrīnotais Klossovskis de Rola! Tādas „klusuma balsis” pie mums bija ap pirmo pasaules kaŗu. Pamazām mēs kļuvām skaļāki.

Kamēr par interesantāko posmu mūsu glezniecības īsvēsturē jāuzskata gadi pirms un tūlīt pēc pirmā pasaules kaŗa, tad par bagātāko gan jāuzskata tieši nākamie desmit gadi: 1924-1934.

Par šiem cēlieniem nepietiek ar piezīmēm, tie prasa lielisku monogrāfiju ar krāsainiem attēliem. Otrajā daļā, lielisko skatuves glezniecību ieskaitot, mūsu kultūrpolītiķu stulbuma dēļ mēs palikām bez šādām reprodukciju mapēm valsts labklājības posmā.

Vienīgā mūsu mākslas vēstures grāmata ir J.Dombrovska mēģinājums ar 1925. gada viedokli. Būtu laiks to turpināt tālāk un reizē pārvērtēt iepriekšējo. Ja kāds ‘traks’ mecenāts noziedotu līdzekļus, to vēl varētu izdarīt Anšlavs Eglītis vai Jānis Siliņš, bet nevarēs vēlāk neviens no jaunākiem, ja neceļos uz Rīgas muzejiem. Bet arī pēdējie ir skrīnēti. Matveja, Grosvalda, Kazaka u.c. antisociālistiskā reālisma darbi bija noņemti no sienām un pelēja pagrabos. Arī pēc atkušņa tur nav vēl muzejos atlikti atpakaļ tikko minēto modernistu Grosvalda, Matveja, Kazaka u.c. darbi.

1939. gadā Anšlavs Eglītis rakstīja: „Lai gan mūsu gleznotāju techniskā prasme un veiklība ir krietni augušas, lai gan laba daļa autoru strādā samērā ērtos apstākļos, katru reizi, atgriežoties no izstādēm, kā vēl arvien nesasniegtus paraugus atceramies Jāzepu Grosvaldu un Jēkabu Kazaku”. (22)

J. Liepiņš. Jaunsaimnieki

 

Grosvalds un Kazaks mira nesasnieguši pilnību, jauni gados, tikai „iezīmējuši principus, likuši pamatus.” Likuši pamatus kam? Taču ne mākslas kameras reālismam 1939. gadā, (23) ne arī tačistu vai citu abstrakcijām ASV tagad.

Visos laikos no ārzemēm nākusī glezniecības technika, vienalga kāda virziena (isma), tik uzmācīgi dominē (un ne tikai pie mums!), ka vajag lielu personību un daudz darba, lai visu to pasniegtu kā savu, ar ligātūru mazākumā, latvisku.

Vai ir kāda slepena mūsu kontinuitātes ģenerāllīnija? Jautājums, kuŗa apcerei mums nav vēl metodes. Bet dzīve rit tālāk...

Ja stiliski salīdzinām, piemēram, L. Liberta Rīgas pilij gleznotos senlatviešu ķēniņus ar R. Sutas moderni gleznotajiem „jefiņiem” uz porcelāna, tad pēdējie gan liekas noteikti latviskāki.

„Jaunā audze gaida un meklē savu uzdevumu. Un ja tā nav, vai neizdodas to atrast, rodas dīvaini ekstrēmi.

Sliktākais ir tas, kas pret savas apkārtnes cinismu sadauzījis pieri, pamet ar roku un iet meklēt sevi pašu ārpus normālajiem rāmjiem. Tādu var sagaidīt atpakaļ tikai vecumā, kad noslēdzas visi dabiskie loki.” (24)

O. Skulme. Dekorācijas mets R. Vāgnera operai „Valkira”