VARAS KONCENTRĀCIJA UN IDEOLOĢIJA JAUC PROPAGANDU

Uldis Ģērmanis

LABDIEN, RĪGA, eļļa, 150x240 cm, Semjons Gelbergs (dzim. 1913. g.) no Rīgas.

1962. gada decembrī un 1963. gada janvāri Stokholmā notika padomju gleznu, skulptūru un grafikas izstāde. Tai pašā laikā Padomju Savienībā iesākās ideoloģiska kampaņa pret abstrakcionismu un formālismu mākslā un pret anarchismu un nihilismu literātūrā. Kā Stokholmas izstāde, tā Chruščova un viņa propagandas šefa L. Iljičova morāles sprediķi padomju māksliniekiem un literātiem plaši atbalsojās zviedru presē un satrieca daudziem illūzijas par padomju kultūras dzīves progresīvāku un liberālāku ievirzi nākotnē.

Zviedru lielākā dienas laikraksta „Dagens Nyheter” mākslas kritiķis Torstens Bergmarks rakstīja: „Ir ārkārtīgi vērtīgi, ka mēs varam iepazīties ar oficiālo padomju mākslu tik reprezentatīvā šķērsgriezumā. Nav šaubu, ka liela mūsu publikas daļa to uztvers kā nāvīgi garlaicīgu un mākslinieciski nenozīmīgu... Mēs varam šīs bildes atzīt par reālistiskām vienīgi visārišķīgākā nozīmē – tās attēlo kādu izskaistinātu un viltotu īstenību, ar kuŗu mākslinieks neatrodas nekādā personīgā, auglīgā attieksmē... Šis bildes atgādina apvalkus, kas izveidoti kā teatrālas ainas dvēseles pacilāšanai. Tās ir tendenciozi illustrātīvas, bet ne gleznieciskas”.

Interesanti atzīmēt, ka tai pašā laikā Literātūra un Māksla Rīgā publicēja kādu Zigmunda Skujiņa romāna fragmentu („Fornarina”), kuŗā atrodama gandrīz pilnīgi līdzīga kritika par sociālistisko reālismu glezniecībā. Kāda no romāna personām, gleznotājs Dimba, vērojot padomju gleznas, saka: „Bet paskaties te, te, te – pirmskolas lasāmās grāmatas illustrācijas. Spēļu klucīšu bildeles: Kartupeļu rakšana, Tāllēkšana, Spāŗu svētki kolchozā...”

Zviedru publiku jo sevišķi pārsteidza militāro motīvu daudzums miermīlīgās Padomju Savienības izstādē. (Sk. illustrācijas – tipiski šās mākslas paraugi padomju mākslas izstādē Stokholmā). T. Bergmarks konstatē: „Pēc satura visas bildes viegli iedalāmas šādā ranga skalā: pirmā vietā ir bildes par Ļeņinu, pārējiem padomju vadoņiem un revolūcijas vēstures attēli, viszemākajā – ainavu glezniecība un klusā daba. Vidējā ranga skalā ietelp kaŗa un darba motīvi, kas šai izstādē ir pārsvarā.” Raksturīgi, ka labākais iespaids Bergmarkam palicis par dažiem baltiešu māksliniekiem. Viņš izceļ L. Endzelīnas spēcīgi personisko kluso dabu „Rudzu maizi” un V. Povilajša „Kauņas ostu”. Kā vienīgo vērtīgo krievu gleznu tas atzīmē J. Kugača „Pirms dejas”.

RUDZU MAIZE, eļļa, 70x59 cm, Līvija Endzelīna (dzim. 1927. g.) no Rīgas

Tikpat negatīvi novērtēta padomju „heroiskā tēlniecība”, kamēr grafikā zviedru kritiķis varējis saskatīt vairāk individuālas atšķirības izstādītajos darbos.

Ka padomju kultūras ministrija un tās propagandas vadītāji ar šo izstādi panākuši gluži negatīvu rezultātu, liecina zviedru kritiķa secinājums: „Šāda veida izstāde liks mums vēl jo vairāk novērtēt to mākslas brīvību, ko mēs baudām rietumos.”

Reizē ar šo padomju mākslas skati un pārrunām par to, zviedru, tāpat kā citu rietumvalstu prese, ar lielu interesi sekoja ideoloģiskajam kaŗagājienam pret liberālajām tendencēm mākslā un literātūrā pašā Padomju Savienībā. To ievadīja Chruščova brāziens abstrakcionistiem 1962. gada 1. decembrī Maskavā, kad viņš par to gleznām izteicās: „Nevar saprast, vai tās gleznotas ar cilvēka roku vai uztrieptas ar ēzeļa asti.” Literātūra un Māksla drīz pēc tam publicēja Rasmas Lāces rakstu, kuŗā lasāms: „Formālistu izstādē ir piedalījusies tikai 9 autori... ar to jau ir proklamēti jaunas slimības dīgļi, kuŗi jāiznīcina pašā saknē, un tālāk jāizvērš plaša profilakse.”

Tā arī tika „izvērsta”, un 1962. gada 17. decembrī propagandas šefs L. Iļjičovs nolasīja plašu pamācību literātūras un mākslas darbiniekiem. Viņš norādīja: „Abstrakcionisti sākuši rīkoties aktīvi... bet visus, kas stāv sociālistiskā reālisma pozīcijās, viņi sauc par ‘konservatīvajiem’... Kāpēc klanīšanās buržuāziskās mākslas priekšā?... Sociālistiskās un buržuāziskās ideoloģijas mierīgas līdzāspastāvēšanas nav bijis un nevar būt... Mūsu zemē ir pilnīga brīvība cīnīties par komūnismu. Mūsu zemē nav un nevar būt brīvības cīnīties pret komūnismu.”

Par to, cik tālu nevēlamās tendences izplatījušās padomju sabiedrībā, liecina šādi Iļjičova vārdi: „Stāsta, ka dažkārt vienā vai otrā sapulcē, apspriežot daiļrades jautājumus, rodoties tāds stāvoklis, ka cilvēkiem liekoties neērti, nemoderni aizstāvēt pareizās, partejiskās pozīcijas, jo citādi viņus varētu, tā sakot, uzskatīt par atpakaļrāpuļiem un konservatīviem, pārmest viņiem dogmatismu, sektantismu, uzskatu šaurumu, staļinismu u.t.t.” Beigās Iļjičovs izsaucās: „Mūsu mākslai tā ir liela laime, ka partija, kas pauž tautas pamatintereses... noteic mākslinieciskās jaunrades uzdevumus un virzienu... Galvenā literātūras un mākslas attīstības līnija noteikta mūsu partijas programmā.”

Drusku maigāks tonis bija bulgāru mākslas teorētiķa A. Stoikova rakstā, kas parādījās Literātūrā un Mākslā īsi pirms minētās Iļjičova runas. Stoikova gan atzīst, ka „abstraktā māksla kalpo plašo darbļaužu masu apdullināšanai”, taču tas norāda, ka daudzi mākslinieki paši to neapzinās un domā, ka tie kalpo mākslai un „atrodas avangardā”.

Taču turpmāk partijas spiediens vēl pastiprinājās. 1962. gada 26. decembrī Iļjičovs uzstājās ar otru, nu jau bargāku runu jaunās paaudzes māksliniekiem un literātiem. „Mūsu pārrunas”, izteiksmīgi norādīja propagandas vadītājs, „nav līdzīgas kurlo sarunai”... mēs nevaram samierināties ar to, ka kāds (pat ja runa ir par visai retiem gadījumiem) mēģina pamest tautai satrunējušu ieroci.”

Iļjičovs 26. decembrī vēlreiz pasvītroja, ka „dedzīga cīņa par komūnisma uzvaru zemes virsū ir mūslaiku literātūras un mākslas galvenais uzdevums.” Kā tādai tai jāatklāj un jāparāda „pozitīvais padomju sabiedrības attīstībā”. Iļjičovs pievērsās arī briesmām, kas draud padomju ideoloģijai: „Buržuāziskā propaganda pilnīgi apzināti, noteiktos nolūkos atbalsta un slavē mūsu pseudonavatoru abstrakcionistisko triku taisīšanu.” Viņš kritizēja jaunos, kas vēršas pret „cēliem vārdiem”, ko it kā apvazājuši un padarījuši banālus vecākās paaudzes ļaudis. „Neuzticība pret cēliem vārdiem, bet būtībā pret mūsu ideāliem”, izsaucās Iļjičovs. Bez tam runātājs vērsās pret „vecām, reakcionārām tradicijām, nacionālās norobežotības un noslēgšanās tendencēm”, sekojot pazīstamajām pārkrievošanās direktīvām. Tūlīt pēc tam Iļjičova saukļus padevīgi atkārtoja padomju latviešu kritiķis Kārlis Krauliņš, pasvītrādams, ka „abstrakcionisms ir ideoloģiska parādība” un tādēļ bīstams.

Lai nu kā, skaidrs visiem, ka Padomju Savienībā pastāv kā pagrīdes glezniecība, tā pagrīdes rakstniecība. Ir zināms, ka pēc Staļina nāves tur ir parādījušies vairāki nelegāli, stencilēti literāri žurnāli: Sintakse, Bumerangs, Spirāle, Kokteilis, Fēniks u.c. Kāds no tiem (Fēniks, ko izdevuši Maskavas studenti 1961. g.) nokļuva Rietumvācijā un tur tika publicēts. Tajā asi uzbrukts arī rietumos saslavētajam Jevtušenko, kas nesen kā partijas propagandists apbraukāja ārzemes. Jevtušenko apzīmēts par „jaunu chameleonu un sīkpilsoni, kas vienmēr peld pa straumi”.

1961. gadā Ņujorkā izdeva padomju rakstnieka un matemātiķa Jeseņina-Volpina (pazīstamā krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina dēla) dzejas „Pavasaŗa lapa”. Kādu no šīm dzejām ar sašutumu citēja Iļjičovs savā 17. decembŗa runā:

Kāpēc dzīvoju? Nezinu gan.
Taču ļoti apriebies viss
Zvēru midzenī Maskavā man.

Pēc zviedru laikrakstu ziņām Jeseņins-Volpins nodots „psīchiskai ārstēšanai”.

Atzīmējams, ka amerikāņu žurnāls Problems of Communism (1961, nr. 3) iespieda vairākas „Pagrīdes poēmas”, kuŗas piedēvē padomju rakstniekam Borisam Sluckijam. Poēmu autors atzīstas, ka arī viņš īstenībā esot tikai „laķētājs”, taču tas rakstot arī citādas dzejas:

Bet dažas es paslēpšu,
slepus glabāšu dažas,
pārdrošākās
un daiļākās.
Tas redzēt nedrīkst neviens.
Bez labojumiem, apsolu to,
izdošu kādreiz es
grāmatu šo.

Ievērojot visai izplatītās tieksmes pēc lielākas brīvības un patstāvības mākslā un literātūrā, pats partijas vadonis vēlreiz šā gada 8. martā skarbi nostrostēja padomju kultūras darbiniekus. Chruščovs šai runā atkal lieku reizi izdarīja vienu no saviem akrobatiskajiem apsviedieniem. Kritizējot Iljas Ērenburga memuārus „Cilvēki, gadi, dzīve”, viņš kategoriski noliedza, ka kaut ko zinājis par nevainīgu cilvēku apcietināšanu, spīdzināšanu un sodīšanu Staļina laikā. Viņš un citi augstākie partijas darbinieki esot ticējuši Staļinam, kas bijis „patiess marksists, liels partijas strādnieks un uzticīgs revolūcijas lietai”.

Acīm redzot, atstaļinizēšana bija nonākusi stadijā, kas kļuva neērta pašam Chruščovam, kas taču aktīvi bija piedalījies dažādu baismīgu pavēļu un plānu īstenošanā Staļina diktatūras laikā. Noliedzot savu līdzzināšanu Staļina noziegumos un atkal cildinot nupat kā nopulgoto despotu, jaunais diktators cenšas nostiprināt pats savu stāvokli un autoritāti.

Šim nolūkam, neapšaubāmi, kalpo arī plašā un intensīvā ofensīva pret kultūras darbiniekiem. „Atkusnis” padomju totalitārajā režīmā atstaļinizēšanas laikā vistaustamāk izpaudās tieši mākslā un literātūrā un no šīm izejas pozīcijām draudēja izplatīties arī citās dzīves nozarēs. Taču diktatūru nevar lielākā mērā liberalizēt, tad tai jākrīt. Dž. Orvels savā romānā „1984” ar partijas funkcionāra Obraiena muti paskaidro: „Diktatūru nedibina, lai sargātu revolūciju; revolūciju gan izdara, lai dibinātu diktatūru”.

To skaidri un nepārprotami deklarēja jaunais partijas vadonis, Ņikita Sergejevičs Chruščovs, kas, konsolidējis savu varu, jutās pietiekami stiprs, lai šā gada 8. martā pateiktu: „Pilnīga personīga brīvība nebūs pat komūnisma laikmetā. Komūnisma indivīda griba būs pakļauta kollektīva gribai”.

Tā lielā burvja Staļina māceklis cīnās ar paša izsauktajiem gariem. Ar lielāko interesi varam sekot viņa nodarbībām. Pagaidām varam secināt: šī cīņa iekšzemē apgrūtina Maskavas propagandas darbību rietumos. Labs piemērs tam ir neveiksmīgā padomju mākslas izstāde Skandināvijas valstīs.

SIĻĶES ŠĶIRO, litogrāfija, 40 x 68 cm, Aldona Skirutite (dzim. 1932. g.) no Viļņas.