Izceļošanas
akcijai sākoties Vācijas nometnēs, oficiālais viedoklis par
emigrācijas zemju izvēli bija skaidrs — izceļotāji uz Austrāliju ir
zuduši Latvijas celmam. Tos
norakstīja zaudējumos tāpat, kā Hitlers savu 6. armiju Staļingradas
ielenkumā. Izceļotāju galvojumu gādātāji par vienu otru zīmīgi
teica: „Tam atlicis tikai ceļš uz
Austrālijas džungļiem...” Aizbraucējus pavadīja ar līdzjūtīgiem
smaidiem. Oļģerts Liepiņš vēlāk teica: „Jūs tur perifērijā!”
(Kur tad ir centrs? — Ņujorkā, Stokholmā, Toronto, Londonā vai Vašingtonā?)
Ar laiku uzskati par centru mainījās. Grāmatu apgādi ziņoja, ka grāmatu noiets visaugstākais tieši 5. kontinentā. Latviešu mākslinieki, literāti, polītiķi atrada Austrāliju pat par zelta bedri — atsaucīgās tālumnieku sirdis! Koncertu un referātu zāles klausītāju pārpildītas. Ziedojumi daudziem un dažādiem mērķiem tiek doti labprāt, lai gan pēc ASV tautiešu izpratnes Austrālijas latvieši dzīvo ļoti primitīvi — bez kloķu, pogu un automātu sistēmām. Arī par naudu tie nerunā tik cītīgi kā tautieši citos kontinentos.
Mēs gaidām un saņemsim ikvienu latviešu mākslinieku, literātu, polītiķi, kas var dot mums to, kā mums pašiem nav. Tāpat vēlamies no dziedoņiem latviešu dziesmu, jo cittautu mums pieejama pasaules slavenību izpildījumos.
Varbūt arī mēs varētu dot tādas pat kvalitātes (noteikti, ne zemākas) zvaigznes, kas varētu ciemoties Amerikā un Eiropā?
Atļaujiet vērtēt jūsu sniegumus! Mēs neesam vēl nokaltuši Austrālijas svelmē. Esam gan ielenkti ar aitu žogiem, bet neesam iznīcībai lemtā 6. armija! Nē!
Šā gada martā Austrālijā viesojās dzejnieks Andrejs Eglītis ar savu dzeju, referātu, filmām un skaņu lenšu demonstrējumiem.
Visu cienību Andreja Eglīša dzejai! Bet tā bija tikai daļa turnejas programmā. Ja Andrejs Eglītis 1956. gadā ieradās ar priekšzīmīgi sagatavotu referātu un aicinājumu sūtīt saiņus Latvijā palikušajiem, tad otra turneja Rietumu un Austrumu koeksistences laikā nebija tik veiksmīga.
Referāta ievadā skaista un tīra latviešu valoda par Baltijas jūŗu, bargo ziemu un latviešiem dzimtenē. Tālāk referents nepamatoti mēģināja stiprināties uz žurnāla Jaunā Gaita rēķina, izmantojot kāda JG līdzstrādnieka (ne redaktora) rakstu (JG No. 35.), kas pārņemts no laikraksta Austrālijas Latvietis, un dzejolī šaubas („Mēs esam šaubītāju paaudze”). Šo abu darbu autors ir Taizemē dzīvojošais Kārlis Ābele.
Andrejs Eglītis jautāja: „Par ko tad jāšaubās? Tagad ir jācīnās!” Un tālāk runāja par patvaļīgi vispārinātu „šaubītāju paaudzi”. Vai tas atbilda referāta nosaukumam — Emigrācijas polītiskais testaments?
Par K. Ābeles dzejoli Šaubas grāmatas Kvintets ievadā Jānis Sarma raksta: „... tad tā ir tik nemelota, neliekuļota un neizskaistināta patiesība, ka tai nevar neticēt. Autora atklātība, sirsnība, godīgums šo patiesības izpaudumu padara par dzeju, jo dzeja ir visdziļāko patiesību teicēja.”
Rakstā Jaunietis kā latvietis un austrālietis K. Ābele parāda šāsdienas studējošās jaunatnes situāciju Austrālijā. Ne skaisti, bet patiesi vardi par viņa paaudzes kritisko stāvokli divvalodu pasaulē. Ne illūzijas, bet realitāte. Tā nav šaubītāju, drīzāk vērtētāju paaudze. Polītiķa Andreja Eglīša uzdevums bija atrast diagnozi šaubu baciļiem un zāles to pārvēršanai ticībā.
Bija ari techniski trūkumi:
— līdzpaņemtām filmām trūka paskaidrojumu, un arī referents tādus nedeva. Vēl — kāpēc šīs Tursa, Žebranskas, Apsīša kundzes u.c. balsis Rīgas radiofona atskaņojumā bija vispār vajadzīgas?
Atzīmējams, ka slēgtā atvadu sarīkojumā Sidnejā, kur runāja vairāki mājnieki, kāds tautsaimnieks ieminējās, ka jāuzmanās no Latvijas vēstures kritizēšanas, jo tāda kritika kalpojot austrumu ienaidniekam.
Andrejs Eglītis atbildēja:
— No kritikas nedrīkstam vairīties, tā jāveicina, lai mācītos kļūdās.
Pieskaŗoties Br. Kalniņa aktivitātei pretkomūnisma propagandas darbā, dzejnieks atzīmēja viņu par sekmīgu cīnītāju starptautiskā forumā. Kādā citā atbildē Andrejs Eglītis norādīja, ka laba dzeja lasāma žurnālā Jaunā gaita.
Spodris Klauverts
 Ko gan starpbrīdī jautāja referentam vecais strēlnieks Ernests Kalējs? |
.
Flāmu rakstnieks Fēlikss Timmermanis savā autobiogrāfijā stāsta, ka 12 gadu vecumā kopā ar savu skolas biedru pēc izlasīšanas žurnālā par slavenu gleznotāju darbiem, slepus kājām devušies no Līras uz Antverpeni, lai muzejā redzētu Rubensa un Bruegela gleznas.
Lasot par šo notikumu, domas pievēršas mūsu jaunatnei. Liekas, ka mūsu pusaudži būtu spējīgi uz šādu soli vienīgi, ja runa būtu par kādu pasaulē slavenu sporta čempionu vai filmu zvaigzni.
Pie tā paša, mēs bieži aizmirstam, ka jaunā paaudze ir vecās produkts. Tajā mēs redzam attīstāmies un izaugam mūsu pašu izsēto sēklu, un, kā no ozola zīles nevar izaugt ābele — tāpat katra paaudze nes sava laikmeta zīmogu.
Vērodami dažas tīri atbaidīgas parādības, būsim atklāti: tas tā nebūtu, ja mēs jau agrāk nebūtu inficēti, ja mums būtu bijis pietiekami garīga spēka tam pretoties. Bieži brīnāmies un uztraucamies, bet savā apkārtnē, normāli, vairākumā taču cita nekā neredzam. Un — literātūrā?
Atskaitot Klīdzēja mēģinājumus, vai varam uzrādīt jaunatnei veltītus darbus, kuŗos skarti filozofijas jautājumi par dzīves jēgu, esības nozīmi, augstākajām vērtībām u.t.t.? Kur būtu attēlots varonis, kas apzinīgi iras pret straumi? Gluži otrādi, vai katrā lappusē tikai juteklisko dziņu un materiālo ērtību cildināšana, vai — ja dēkas — tikai mīlas un krimināldēkas.
Nupat patīkami lasīt laikrakstos, ka ne tikai Eiropā, arī Amerikā un Kanadā nodibinātas grupas, kas mēģina iepazīties ar literātūru, polītiku, filozofiju, folkloru un kaislīgi debatē. Vecajai paaudzei būtu jārāda priekšzīme. Jaunatnei ir dzirdīgas ausis, tā jūt, kad runā no sirds, kad tikai runāšanas dēļ.
Biruta Senkēviča, Toronto
JG redakcijai:
G. Zariņa reālistiskajā romānā Varonības augstā dziesma recenzents nav saredzējis vienu — gandrīz visi domā par šņabi un varonīgi rīkojas, lai to iegūtu. Alkohols liekas taktiskais mērķis un visa kaŗa dzinējspēks. Vienīgi krievi to vairāk uzņem un mazāk panes, ar to brutālāk parādīdami slēpto dabu.
Pārlasot lielisko grāmatu, mani pārsteidza JG redaktora šaubas (skat. redaktora piezīmes) par to, ka šņabis varētu būt patriotisma dzinējspēks arī miera laikā, kad rīkojamas Kalpaka balles, Volchovas purvu vakari vai tml.
Tikai hipokriti, liekuļi runā par kaut ko spirituālu spirta vietā, it kā tie viens otru neietekmētu.
JG lasītājs Austrālijā
JG redakcijai:
Lūdzu, nemainait sava žurnāla nosaukuma rakstības veidu katrai burtnīcai. Izvēlieties vienu noteiktu burtu tipu un palieciet pie tā vismaz līdz galvenā redaktora maiņai.
Tāda žurnāla sejas vaikstīšana ir bērnišķi nenopietna pakļaušanās māksliniecisko „noformētāju” brīvrocībai, kas pie Mazputniņa (zīdaiņa) līmeņa būtu saprotama, ja arī ne attaisnojama.
Pie tā paša, lūdzu jūs ietekmēt apgāda Ceļinieks trešā izdevuma Mēs technisko redaktoru, lai tas pāršķeļ burtu S trīs dalās tāpat, kā tas darīts ar M un Ē. Var
jau būt, ka moderni lietišķa māksla ir tieši tāpēc moderna, ka tai nav loģiskas konsekvences, ko saucām par stilu. Tomēr šie laikmetiskas kosmētikas skaistumpleķi
maitā latviska izdevuma seju.Grafiķis K.H.V.S.,
N.S.W.
JG redakcijai:
Kāds, slēpdamies aiz pseudonima Meteors, uzņēmies svētu lietu — aizstāvēt kapus un uzbraukt Jaunai gaitai (LA 77.11.62). Viņam gan derēja korrektāki slēpties aiz Bumeranga pseudonima. Proti, 1934. gadā Latvijā apraka demokrātiju un 15. maijs būtu kapa svētki vārda un bilžu (par fotogrāfiju ministru skat. J. Kārkliņa atmiņas Preses karalis) brīvībai līdz dienai, kad Padomju vai Meteora Latvija būs brīva — Skabargām. Šādi rakstoņas jau ir tikai boļševiki otrajā izdevumā.
H. Urza, Sidnejā
Atļaujiet vispirms mest skatu atpakaļ pagātnē. Mēs bijām polītiski nemākuļi. Mēs sākām polītiski tikai dzīvot. Mēs labi nezinājām, kas ir jaunā Latvijas pilsoņa pienākums, viņa svētums, viņa gods. Advokāti bija advokāti inženieŗi tikai inženieŗi, arī mācītāji tikai mācītāji. Mēs nevarējām iedomāties, ka latvieši varētu būt pilsoņi savā mājā, savās atsevišķās rūpēs un atsevišķās centībās. „Jaunā strāva” savā laikā nāca ar savām idejām, bet veco uzskatu piekritēji ap „Māmuļas” biedrību palika pie agrāka. Taču šīs grupas un novirzieni arvien dzīvāk veidoja mūsu ideju dzīvi gan sarežģītā, sačokurotā izpratnē. Darbs, profesijas, industrija pietuvināja mūs Krievijai. Mēs kļuvām drusciņ krievi. Un te pamazām izauga blakus vecajai, šaurajai nacionālajai strāvai krieviskais marksisms, kas radīja plašu sociālu ideālu. Bet šis ideāls bija naidīgs nacionālai latviskai demokrātijai. Latvijas patstāvības ideāls demokrātiskā iekārtā — jautājums, kas pārsteidza daudzus. Kādas izredzes, kādas godības, kādi amati — lieli un mazi — tādā pašu zemē! Latvijas patstāvība deva jaunu centību un jaunu dzīves prieku. Tā auga jaunā Latvija, tā cēlās, tā godināja arī savus darbīgos, pilsoņus, Saeimas locekļus, valdību, prezidentu, savu universitāti, teātrus. Pilsoņi arvien vairāk centās izcelties šai dzīves jaunajā plāksnē. Viens otrs domāja, vai nemēģināt laimi Saeimā? Vai nekļūt labāk par ministrijas vadītāju, par prezidentu? Un lepnums, kāre pēc augstāka, cienījamāka stāvokļa pārņēma daudzus, arī K. Ulmani, kas bija atgriezies no Amerikas. Bet viņš bija redzējis tur ne cilvēkus, pilsoņus, vairāk cūkas, teļus, avis. Redzam agrāk lopkopībā centīgo K. Ulmani izaugam, izceļamies ar godu, ar draudzību, ar prātīgu vārdu, vienmēr skatoties uz augšu, uz prezidenta amata pusi. Kāpēc nemest Saeimu, demokrātiju pār žogu? Es viens visu darīšu, domāja Ulmanis, es būšu visu lietu kārtotājs. Esmu redzējis Hitleru Kaŗalaučos, Musolini Romā, esmu bijis viņu tuvumā, dzirdējis viņu runas. Bet — tie taču tādi cilvēki, kuŗu prāts prasa kādu rotaļu. Tie ir kā bērni. Tiem trūkst dziļāka apdoma. Kaut kāda vara tos pārņem, tos stumj, grūž uz komēdiju vai traģēdiju. Un tā beidzot arī mēs nonākam pie 15. maija. Vai to nepieredzējām, ka tad jācieš visiem? Parastais vulgārais apvērsuma notikums — to esam piedzīvojuši, un tā sekas nu mums jānes visiem kopā. Šos notikumos bijuši arī dzejnieki un dzejnieķeļi. Bet šodien daudz lielāks pienākums mums visiem, bijušajiem ulmaniešiem un neulmaniešiem, celt augstu Latvijas vārdu un vienot visus spēkus. Lai atstājam lāstus un smieklus par cilvēkiem, kas bijuši un pašiem negribot palīdzējuši iekļūt tagadējā stāvoklī! Vienosimies ceļā uz cēlāku Latviju, kas atausa 18. novembra dienā
nacionālo jūtu spēkā un kas būs brīva, lai brīvi brīvu tautu saimē strādātu. Skatīsi
mies vairāk uz priekšu! Mēs kavējamies pārāk pie bijušā un pa daļai pārāk pie literārā. Vērosim vairāk polītiskās problēmas un polītisko dzīvi. Lai zūd vecās paaudzes pārdzīvojumi! Jaunā paaudze ir nosvērtāka, ar plašāku, visā pasaulē rūdītu, augļotu un jūsminātu skatu. Nost ar vecām skumjām, ar vecām intrigām, ar pakalpīgu dzeju. Mēs esam kādai robežai pāri tikuši un tiksim arī tālāk pasaules pilsoņi, kas runās simt dažādu valodu un būs tomēr Latvijas pilsoņi dziļi dvēselē.Dr. Miķelis Valters
Redakcijas piezīme: Dr. Miķelis Valters (dz. 25.4.1874) jau pirms pirmā pasaules kaŗa izdotās brošūrās LATVIEŠU KULTŪRDEMOKRATIJA, VIŅAS UZDEVUMI UN VIŅAS SPĒKS un MŪSU TAUTĪBAS JAUTĀJUMI pārmeta pilsoņiem kalpības polītiku, bet sociālistiem — pārkrievošanās tieksmes. Latvijas neatkarības laikā bijis pirmais iekšlietu ministrs un darbojies diplomātiskā dienestā. Publicējis daudzas grāmatas Latvijas popularizēšanai un interešu aizstāvēšanai.
 REŽĪMS UN LITERĀTŪRA |
Maz ir cilvēku, kuŗi spēj savu personiski piedzīvoto un pārdzīvoto atstāstīt bezkaislīgi, objektīvi, īpaši pagrūta šī vērtēšana kļūst tad, ja pārdzīvotais satur galējības, kā tīkamos, tā netīkamos novirzienos.
Tādēļ Rudzīša-Valtera-Dziļlejas pārrunās vērtīgākais ir tiešie fakti, liecības, atzīšanās, kamēr polemizēšanas mākslai tikai čaulas nozīme.
Tas, ar ko kādu režīmu vai valsts iekārtu var slavēt vai nopelt, lielāko tiesu atkarīgs no paša sacītāja materiālās un garīgās situācijas attiecīgajā laika sprīdi. Vismaz pie sevis esmu to piedzīvojis, jo Ulmaņa valdīšanas laiks man izskatījās ar divām sejām.
Būdams zemnieks, par Ulmaņa saimniecisko polītiku varu liecināt tikai labu. Atbalstot kooperatīvos un valsts uzņēmumus (Turība, Dzirnavnieks, Aldaris, Ogle u.c.), saimniecība gāja valsts vadīta sociālisma virzienā, kuŗam popularitātes netrūkst arī vēl tagad un kuŗa visraksturīgākais pārstāvis šobrīd ir Ēģiptes Nasers. Tāpat Ulmaņa laika pabalstu un aizdevumu polītika lauksaimniecību modernizēšanai un valsts celtniecībai vispār, ir lietas par kuŗām tikai psīchiski Ulmaņa nīdēji, vai privātās sacensības totāli pielūdzēji sacīs ļaunu.
Bet šim laikam bija arī otra seja. Es patiesība nezinu, par cik K. Ulmanis pats atzina lauku „jaunbajārības” ideālizēšanu un milzīgās telegrammu, apsveikumu un aplausu kampaņas, bet šo lietu neatzīšanas pēc pats piedzīvoju nepatikšanas. Izrādījās, ka Latvijas valsts polītiskā pārvalde (1935. g.) atrada noziegumu pret pastāvošo iekārtu pat personiski rakstītā vēstulē ļoti tuvam draugam.
Tā kāda mana vēstule, ko rakstīju dzejniekam P. Atspulgam, bij nonākusi policijas rīcībā. Vēstulē biju izteicis savus ieskatus, kas vērsās ne pret kādu atsevišķu personu, vai valsts formu vispār, bet tikai pret pārspīlētiem slavinājumiem un pārliecīgi samākslotā dižuma meklēšanu pūļa gaisotnē, kas neliekas nemaz radniecīgs latvieša savrupībai, bet drīzāk patapināts no Itālijas, vai Vācijas tirgus laukumiem. Nav ko liegt, šīs intīmās vēstules valoda bij asa.
Policija ieradās manās mājās, izdarīja, kā mēdz sacīt „kratīšanu”, pašu arestēja un nogādāja polītpārvaldē, Gulbenes nodaļā. Tur jau mana vēstule bij priekšā. Manu iebildi, ka tā ir pilnīgi personiska, tuvam cilvēkam rakstīta un bez kādām organizētas sazvērestības iezīmēm, noraidīja ar strupu: turi muti!
Taču pierādīt „valsts nodevību” arī viņiem neizdevās, bet lietu par iekārtas „nievāšanu” piekāra un sodīja administratīvā kārtā ar 500 latiem, vai mēnesi cietumā.
Ļaunākais jau nebija šis sods, ko pēc iekārtas pakalpiņu uzskatiem es patiešām biju pelnījis, bet tas diemžēl atbalsojās ari Pētera Atspulga topošajā dzeju krājumā Dzīras, ar norādījumu, pielāgot pantus vairāk „vadonības laikmeta uzdevumiem”. Un visriebīgākais, ka šī vēstule nelabvēlīgi atsaucās arī uz mana vecākā brāļa gaitām, kuŗš nebija tik neatkarīgā situācijā kā es uz saviem tīrumiem, bet kas ar vislielāko tīrības sajūtu jau kopš sešpadsmit gadu vecuma bij kalpojis Latvijas valstij no tās pirmsākumiem.
Beigu beigās, kad viss ir pagājis un naida tāpat kā mīlestības kapiem pāraugusi zāle, varu liecināt no sava izjustā un pieredzētā: Neatkarīgās Latvijas partiju laikmetā negatīvie valsts varas elementi meklēja darbības iespējas un patvērumus dažādo partiju aizsegos. Tā tas ir arī šodien demokrātiskajās valstīs. Tā nav iekārtas, bet šīs iekārtas veidotāju vaina.
K. Ulmaņa laikmetā līdzīgas kvalitātes cilvēki ar pārspīlēta patriotisma saukļiem, „mūžīgās Latvijas” vārdā, centās sagrupēties šī saimnieciski izdarīgā vīra varas aizvējā kuŗu garīgi bija ļoti ietekmējis amerikāņu reālās dzīves pozitīvists Mardens. (Zemes Spēkā un Brīvā Zemē varēja bieži lasīt viņa dzīves jēgas un vērtību prātulas.) Tas bija sajūtams arī Ulmaņa publiskās runās un rakstos. Autoritāras varas valsts vīru vājība ir tā, ka viņi labprātāk tic līkai mugurai nekā vaļsirdīgai mutei.
Abi šie laikmeti manā skatījumā ir skaisti mūsu tautai un interesanti tiem, kas vēlas, vai spēj tos objektīvi izvērtēt. To vistraģiskākais trūkums tas, ka tie abi bija par īsiem.
Valentīns Pelēcis, ASV
JG redakcijai:
Jāpiekrīt J. Rudzītim, ka partijas dogma (kā katra dogma) savažo cilvēku (skat. JG Nr. 40). Bet arī ne partiju „biedri” var uzrādīt tādu pat skata šaurību. Labs piemērs ir J. Rudzītis pats, kas JG 37. numurā apskata diktatūru tikai no „faktu” viedokļa. Protams, no šī viedokļa Staļina, Hitlera, Ulmaņa u.c. diktatūras nav vienādojamas, tur ir delikātas stila un satura atšķirības, ko it kā nevēloties saskatīt J.R. oponenti.
J. Rudzītis ar to būtu it kā nostādījis sevi to tautiešu un sveštautiešu kategorijā, kas saskata atšķirības faktos starp Staļina un Chruščova diktatūrām. Nē, savos preses rakstos Latvijā u.c. J. Rudzītis pēkšņi pamet šo „nesaskan ar faktiem” līniju un veikli pārkāpj uz paša apsmieto „cēli nivelēto principu” viedokļa, proti — viņš tur runā par būtību: būtībā viss esmot tāpat...
Kur nu palika atšķirības, fakti?
Kad gan modernajā vēsturē Latvijas latviešu vai Katangas nēģeru liktenis būtu šķirojams no pārējās cilvēces situācijas?
Un — vai arī J. Rudzītis būtu „nenoliedzams” tikai tad, kad bijis „tikai” patiess literātūras kritiķis?
H. Sils, Sidnejā
JG redakcijai:
Jūs jaunie, tagad debatējat un tērējat laiku par tādiem sīkumiem kā Zentas Mauriņas „pasaku grāmata”, kas diktatūras laikā esot bijusi noliegta, un, tāpēc toreizējā Latvijas iekārta it kā slikta. Lielākā daļa latviešu, starp tiem arī es, par Zentu Mauriņu nebijām pat dzirdējuši. Toreiz mēs neilgojamies ne pēc pasaku grāmatām, ne pēc preses brīvībām. Mūsu zemei un tautai demokrātiskā iekārta nav derīga. Sveiks tautas vadon’, sveiks saulainais maijs!
Lasītājs Amerikā
JG redakcijai:
Ulmani vai Raini?
Nosūtu Jums ilgi un spēcīgi diskutētā Brīvības pastmarkas jautājuma labvēlīgu atrisinājumu. Lūdzu Jaunās Gaitas redakciju publicēt pievienoto zīmējuma paraugu.
Gustavs S., Sidnejā.
| Ulmanis un Rainis
uz vienas pastmarkas! Vai kādam vēl būtu iebildumi? Sauklis varētu
būt: Vienībā spēks vai Vienotā frontē. Sarežģījumu gadījumos var
likt abus.
|
 |
Zemē, kur ar policiju dzen ļaudis uz „svinīgu izjūtu kultivēšanas aktiem” lielajam (terrora) oktobrim par godu, 1963. gadā radies kāds, kam partija uzdevusi izlikties pret, lai apmuļķotu naīvāku tautieti trimdā, kamēr Rīgā Dzimtenes Balss ir tikpat aizliegts izdevums kā Jaunā Gaita.
Šis kāds ir „personības kulta” sīka pārpalieka, kam kā godīgam boļševikam bija jābūt jau „rehabilitētam”, resp. zem zemes — tāpat kā Laicēnam un simtiem citu pazīstamāku vārdu par Žīguru.
Rinda Lapiņu, Lukšu, Talču, Rokpeļņu, Roklaižu un Pakaļlaižu dzīvo vēl arvien par prieku krieviem un par kaunu latviešu tautai. Un melo presē vairāk par visiem pasaules „melnās kliķes” dūžiem kopā. Gauleiters Loze ne tuvu nepaspēja nomākt latvisko un patieso kā gauleiters Gribkovs u.c. tagad.
Var jau būt, ka DV kaŗoja par velti Hitlera pusē, tas mūsu vēsturē nav nekas jauns, bet Dzimtenes Balss redakcija droši vien nezina „skaudros faktus”, ka rietumu kompartijas visvairāk biedru pazaudēja tad, kad Staļins draudzējās ar Hitleru. Mazāk, kad Chruščovs lika sabraukt ar tankiem brīvību mīlētāju „nikno paaudzi” Budapeštā.
Doma izaudzināt rāmo paaudzi niknās vietā bija katrā sistēmā, tas bija valdošo kungu interesēs. Pasaules vēsturē visniknāk to mēģināja Staļins, vai tiešām viņa pēcnācējiem tas izdosies?
Tēvu sapnis par brīvību un taisnību bija tikai sapnis, neatbilstošs dēlu dabai un dzīves īstenībai. Tomēr, lēnām šur tur izkaŗo šo to.
Melus un liekulību pazīstam arī še, bet — ne — totālus. Arī nedrošību — ekonomisku — pazīstam. Bet — ne — bailes no terrora, kas kustina padomju robotus Rīgā! Sapnis par ledusskapi un auto, ko daudzina prese, var interesēt tikai krievu mužiku pagaidām, tā nav pārlaicīga problēma.
Un, padomā tik, lai šī monstrozā „padomju laime” izskatītos akadēmiska, tad Dz. B. uzslavē „liberālos audzinātājus”, kam rietumos atļauts uzdziedāt pa mīkstam tonim, ko austrumos nadzīgi iztulko sev par labu. Bieži tā ir tikai vārdu vaina, kā tanī vecajā Trocka anekdotā par to, vai sociālisms uzceļams vienā zemē. „Jā, tikai pašam jādzīvo otrajā!” Kremlis to Trockim neatļāva, izsūtīja vīru ar cirvīti uz Meksiku.
Žīgurs, dzīvodams uz vietas, spodrina Aizurālu lopkopja Gribkova stulmeņus, lai nenokļūtu Sibīrijā pats. Atgādinādams sociālistiskā reālisma būtību (A. Lapiņš reiz uzslavēja spīdīgos Staļina stulmeņus gleznā) un, pa starpu, pačalodams par „morālisku tīrību”. Ko vēl ačgārnāku? Jāpārmet krusts pa krieviskam, pat neticīgam!
Pirms krievi neatļaus šo slavējamās niknās paaudzes Jauno Gaitu iesūtīt un izplatīt Rīgā:
Rokas nost un muti ciet!
Austrālis
Redakcijas padomnieks
JG redakcijai:
Gribētos zināt, vai Jūsu žurnāla eksredaktors Jānis Krēsliņš, kam tik loti patika apdzejot Ņujorkas antiillustrātīvisma līdzskrējējus, būtu kāds radinieks tam pagātnes Krēsliņu Jānim, kas sastādīja un illustrēja mūsu pasaku pirmo bilžaino izdevumu (izdeva P. Bērziņš 1888-1891) — Latviešu teikas iz Malienas?
Būtu interesants mūsu progresīvās atpakaļrāpulības parauggadījumus.
H.S. Sidnejā
Austrālijas redakcija: Nepazīstam ne vienu, nedz otru. Pazīstam gan kādu citu Jāni Krēsliņu Kalnciema pagastā. Viņš iekrāsoja pļaujmašīnām un pūra lādēm glītus ornamentus.
JG redakcijai:
Ja klasisko spāniešu ģitāru dažkārt dzirdamības pastiprināšanai pārveido t.s. elektriskā ģitārā, vai nebūtu iespējams pārveidot arī parasto kokli elektriskā koklē? Jāatzīmē, ka dzirdamība lielākā telpā, pavadot tautas deju dejotājus ar parastām koklēm ir diezgan vāja. Ko saka paši koklētāji un kokļu būvētāji?
Uzņēmumā redzams Sidnejas latviešu jaunatnes kokļu ansambļa vadītājs Imants Līcis ar Austrālijā gatavotu kokli. Ansamblī darbojas 7 koklētāji un kopā ar Kanberas 6 koklētājiem veido lielāko koklētāju ansambli brīvajā pasaulē.
