Margarita Ausala

DZIESMU KAROGS

 

Latviešu vispārējo dziesmu svētku sākums, tradicijas izveidošanās un iekļaušanas latviešu kultūras pamatos.

 

Dzied, meitiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēšu.
Kur mēs abi dziedāsim,
Tur zemīte līgosies.

Skaista dziesma iet gaŗu ceļu. Gaŗu ceļu iet arī daudzi, skaistas dziesmas meklēdami. Un gaŗš ir laiks, gadu simtiem, kur šādas skaistas dziesmas nemainīgā un nemainītā veidā dod prieku, atraisa no ikdienas grūtumiem, tuvina dabai un cilvēkam, dziedot vienatnē vai pulkā.

Skaista ir šāda dziesma ikvienā tautā, jo tā vētīta smalkā laika sietā, kur daudzas, mūža sprīdī dziedātas, vējš arī ar mūžu aiznes. Taču nebūs neviena, kas, īsti un nopietni pieskāries mūsu tautasdziesmām, spētu atraisīties no šī dimanta graudiņam līdzīgā skaidrā, vienkāršā un koncentrētā skaistuma.

Visi ģimenes, sabiedrības un gada laika svētki apauguši ar tautasdziesmām. Bet varbūt viskrāšņāk dziesmas un dziedāšana parādās taisni dziesmu svētkos, kur ļaudis apzināti dzied dziesmas dziesmu skaistuma dēļ. Un dziedāt pulkā ir izjust tādu kā ērģeļu nokrāsu, balsīm salejoties spēkā un varenībā. To zina visi lielo orātoriju dziedātāji. Taču mūsu dziesmu svētkiem nāk klāt vēl kāda cita vērtība: ikviens koris un dziedātājs ienes kopumā vēl nacionālā pamattoņa pastiprinājumu, jo tās ir latviešu dziesmas, latviešu dziedātāji un latviešu dziesmu gars.

Manās rokās guļ mūsu prozas pirmā īstenā meistara Kaudzīšu Matīsa (dzimis 1848. g.) atminas par pirmajiem 1873. gadā Rīgā rīkotajiem vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. Jebšu priekš 90 gadiem, šis pats sākums sevī glabā visus turpmāko gadu desmitu tālākās attīstības priekšnoteikumus. Vēl vairāk. Tas tuvs mums, jo noritējis apstākļos, kur nacionālais elements apspiests vai veidojies nelabvēlīgā vidē. Gribu atstāt citātos arī Kaudzīšu Matīsa veclaicīgo valodu, jo no tās dveš tautiskā atmodas laikmeta elpa.

„Sarīkošanās laiks pirmiem vispārīgiem dziesmu svētkiem iznāca pilnīgā ziņā tikai kādus mēnešus gaŗš, lai gaidīti tie bija ilgi iepriekš. Bet šis, lai tik visai šauri savilktais laika īsums nemaz nebaidīja dziedātājus no priecīgas pieteikšanās un steidzīgas mācīšanās.

Kur pastāvēja jau iekārtotas dziedāšanas biedrības, tur pieteikšanos nosprieda uz vietas; kur koŗi atradās tā kā aizsnaudušies jeb atdzisuši, tur nāca steidzīgi jauna dzīvības straume un aicināja uz biedrošanās atjaunojumu; izcēlās un sastādījās pat pavisam jauni kori vai nu tikai šim gadījumam vai uz palikšanu joprojām.”

Tā tas bija turpat priekš 100 gadiem, tā tas šodien. Noteikts mērķis veicina koŗu rosmi, un tāpat arī komponistu darbu. Jo blakus klasiskajam repertuāram ir arī jaunas dziesmas, jaunu dziesmu godalgošana.

„Dziedātāji un dziedātājas nebaidījās no grūtībām, staigājot pat gaŗus ceļus, kad arī pirmdienas rītos jāstājas pie nedēļas darbiem vai pat bez acu salikšanas. Nepietika ar svētdienām vien, bet vajadzēja ņemt klāt arī dažu darba dienu pēcpusdienas, kad koŗu vadoņiem, kā draudžu skolotājiem un viņu palīgiem, ar pasteigšanos skolu stundas nobeigtas. Dziedātāji un dziedātājas nevildījās uz kopdziedāšanas stundām vien, bet kur kādās mājās zināja kādu mūzikas instrumentu, turp steidzās pa dienvidiem un vakariem mācīties savas balsis.”

„Pa starpām koŗi saziņojās un apvaicājās par sagatavošanās sekmēm un izmainīja savstarpīgi padomus un piedzīvojumus. Mazāk spēcīgos stiprākie pamudināja un pat pabalstīja. Iejūsminājums uz piedalīšanos bija tik liels, ka daži dziedātāji, kam pašu draudzes koŗi nevarēja sastādīties, uzņēmās staigāt tālus ceļus uz kaimiņu draudzēm un piedalīties tur pie viņu koŗiem, kas bija pieteikušies. Atsaucās pat tādi dziedātāji, kas nespēj sasniegt neviena koŗa, bet izmācījās mājās ikkatrs savu balsi visām svētku dziesmām un pieteicās līdza uz pievienošanos savu balsu pulkam.”

Mums jāiedomā, ka šie dziedātāji bija auguši vēl grūtos klaušu laikos un viņu sajūsma bija vairāk tumša tautas apziņas spēka virzīta. Tai trūka mūsu neatkarības laikā gūtās eiropiešu pašapziņas līdzīgā kultūras baze. Jauka un noderīga paraža būtu, ja ikviens koris uzņemtos saraksti ar kādu citu šādās gatavošanās laikā, kā to darījuši dziedātāji, uz saviem pirmajiem pošoties.

„Jau svētku priekšējā dienā Rīgas latviešu biedrības namā sarodas apsveicināties tautieši kas uz svētkiem atbraukuši no Iekškrievijas vai pat no ārzemēm. Tur rīkojas pēdējos steidzamos darbos dažādas svētku komitejas nodaļas, kam jāgādā gan par dziedātāju dzīvokļiem, gan par vietu sagatavošanu svētku koncertiem, gan par vispārīgu kārtību. Tur šādos uzdevumos redz vīrus steidzīgi nākam un ejam. Starp citiem pulcējas uz aprunāšanos sirsnīgie tā laika studenti no dažādām augstskolām.”

Tā ir parasta aina katros dziesmu svētkos. Arī tagad ļaudis steidzas pa zemes, gaisa un ūdens ceļiem uz svētku vietu. Vai arī tagad šādā sakarā „uz aprunāšanos” nevarētu ierasties „sirsnīgi” studenti no „dažādām augstskolām”? Mūsu akadēmiskās jaunatnes klātiene visos sarīkojumos piešķir tiem īpatu zaļoksnību.

Pirmajos dziesmu svētkos arī pirmo reizi dziedāta mūsu himna. Aizkustina tie vārdi, ar kādiem to apraksta mūsu vecais rakstnieks. „Te atskan no Baltijas skolotāju zemināra audzēkņu koŗa dziesma, kas laikam še pirmo reiz skanēja plašākas atklātības priekšā, – dziesma, kas cildina ar varenu sajūsmināšanas spēku uz tēvijas mīlestību, – dziesma ar ilgu un cēlu nākotni, – dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds. Šī dziesma, kas vēlāk tūkstošas sirdis spēj sildīt un dedzīgi vienot visaugstākā nozīmē, tā toreiz noskanēja vēl puslīdz kā maz ievērota, itkā bez paliekama iespaida, jo viņas ‘laika piepildīšana’ vēl nebija nākusi. Viņai vajadzēja vēl kā kviešu graudam, zemē mestam pirms apmirt par trim gadu desmitiem un tad tikai vienos no nākamiem lieliem dziesmu svētkiem celties godībā. Šī dziesma bij Baumaņu Kārļa: ‘Dievs, svētī Latviju!’”

Arī toreiz, protams, tāpat kā tagad šaipus dzelzs aizkara vai viņpus tā, šādus koncertus sāk ar valsts himnu. Lai cik despotiska bija cara valsts, tomēr tur varēja izskanēt mūsu tautas lūgšana. Var to še pavisam svešās zemēs. Tikai dzimtajā pusē tas tagad ir bargi sodāms pārkāpums.

Viens no svinīgākajiem pirmo dziesmu svētku brīžiem bijis arī dziesmu svētku karoga pasniegšana. Nav trūcis tur savu kontroversiju, bet, īsi izsakoties, Kaudzīšu Matīss raksturo to, ka „viņš dāvināts latviešu dziesmu garam”. Tagad mūsu dziesmu svētku īstais karogs ir pati latviešu dziesma, kas brīvi plīvo pār mūsu latvisko apziņu un tautas godu tik daudzu lielu tautu un valstu pilsētās.

Pirmo vispārējo dziesmu svētku laikā 1873. gadā parastu svētku uzrunu starpā ir arī divas neparastas runas, kas iegājušas mūsu vēsturē. Tās bija Kronvalda atbildes runas Cimzem un Bīlenšteinam. Te ir nepierādāmas pārliecības un ticības sadursme un uzvara pār faktu un norišu vērtējumu vēstures laikmetīgos pieņēmumos. Savā runā cauri laika tālumam Kronvalds sauc vēl šodien uz mums, atgādinot, ka īstais pulcinātājs uz dziesmu svētkiem ir tautas gars, un tā avots ir tautasdziesmas. Tas neļauj aizmirst mums senos tikumus un liek šādus svētkus svinēt latviskā garā.

Pirmajiem dziesmu svētkiem sekoja otri un trešie, no 1003 dziedātājiem pirmajos svētkos pieaugot līdz 4000 4. svētkos Jelgavā. Taču te parādījās asākas nesaskaņas starp Rīgas latviešu biedrību un jaunstrāvniekiem. Tā ir mūsu tautas dzīvē tāda parādība, ka abi galējie novirzieni traucē tautas gaitu stingrā nacionālā gultnē, abi novirzīdamies internacionālā seklumā.

5. dziesmu svētkos 1910. gadā ir sagaidāms un atrodams atslābums pēc 1905. gada revolūcijas. Ja Jāzeps Vītols atrodams jau 1888. gadā, tad te dzied Emīlu Dārziņu, kas izvērtās par tautā iemīļotu komponistu.

6. vispārējos dziesmu svētkus jau svin 1926. gadā neatkarīgās Latvijas laikā. Te arī pārveidojās parastā aina par vīru balsu pārsvaru, jo vīru koŗiem ir dziļāka un vecāka izcelsme. Ar jaunās demokratijas izveidošanos sievietes visur dedzīgi stāv līdz mūsu kultūras veidošanā. Dziedātāju skaits sasniedz 6526 balsis. Nolemj dibināt Dziesmu svētku biedrību: to izdara 1930. gadā, prof. Jāzepam Vītolam esot par vadītāju turpmāko dziesmu svētku veidošanā.

Pašreiz visi trimdā esošie latvieši īstenībā un savās domās pulcējas Ziemeļamerikas dziesmu svētkos Klīvlendā. Bet visas Eiropas latviešu acis 1964. gada vasaras beigās būs vērstas uz Hamburgu, kur sanāks koŗi no visām zemēm un dziedās latviešu dziesmu.

Latvijā tagad apstākļi ir pretrunīgi. No vienas puses latviešu etnogrāfiskās krāsas košums noder par čaulu citam polītiskas audzināšanas saturam. No otras puses, lai cik ierobežotā veidā, latviešu tautasdziesma lielā sanāksmē ir tomēr nacionāla rosinājuma avots un tādā kārtā nebūtu vēlama. Jo, kā pati tautasdziesma dzied, tā ar savu spēku var noturēt Daugavas straumi un apvilkt dzelžu sētu ap latvieša dvēseli.

Lai šo apceri par latviešu dziesmu svētku sākumiem galvenos vilcienos, nepakavējoties pie vēl agrākiem novadu svētkiem patstāvības laikos un trimdā, nobeidzu ar pirmo vispārējo dziesmu svētku atmiņu glabātāja vārdiem: „Šī dārgā kvēle nav izdzisusi arī tagad un neizdzisīs nekad, ja arī viņai nāktos gaidīt ilgāk uz liesmas uzpūšanu.” Gaŗu ceļu mēs iesim ar savu skaisto dziesmu, lai to paceltu atjaunotā mirdzumā atkal par jaunu. Jo tādi ir latvieši un tāda latviešu dziesma.