 |
8. GADA GĀJUMS 43. numurs 1963. GADS |
Mani Pēterpils audzēkņi uzrādīja raibi raibo tautību mistru: latvieši, kreivi, vācieši, žīdi, igauņi, lietuvieši, poļi, dienvidtautu piederīgie. Pie spilgtāk apdāvinātiem novēroju īpatnības, atšķirības sakarā ar viņu ciltskoku. Bet tādu bija samērā ļoti maz; pret techniskām problēmām tie izturējās diezgan neitrāli. Izlietot šos īpati apdāvinātos kā paraugus, arī tikai viņu ciltsbrāļiem, atzinu par riskantu: no aizkārtas patmīlības līdz skaudībai un naidam nav tāls ceļš. Un šīs īpatnības - jau teicu - nav ne mērojamas, ne sveŗamas, ne pat vārdiem tulkojamas. Ļāvu katram čivināt, kā knābis audzis. Dūja un dzeguze ir vienas un tās pašas koncertzāles mākslinieki; bet ne jau dūju iemācīsi kūkot, ne dzeguzi dūdot. Un abām mūžīga mīkla paliek elegantā koncertmeistara strazda smeldzoši saldā kantilēna. Par to tas arī izpelnījies savu tailor-made spīdogo melno fraku.
|
