KĀDS VĀRDS PAR LATVIEŠU VALODU
Prof. Dr. Ernests Blese
Latviešu valoda (Lingua Lettica, agrāk arī Lingua Lettonica) ir dzimtā valoda latviešu jeb latvju tautai, kas jau vismaz divus gadu tūkstošus dzīvo savā sensenajā dzimtenē Latvijā.
Latviešu valoda ir viena no vecākajām vēl mūsu dienās pasaulē runājamām indoeiropiešu valodām. Archaisma ziņā to pārspēj tikai tai radnieciskā lietuviešu valoda; otra tai tuvu radnieciskā senā indoeiropiešu valoda ir arī visai senatnīgā seno prūšu valoda, kas savas gaitas izbeigusi jau 17. g.s., bet kas uzglabājusies it īpaši dažos 16. g.s. literāros pieminekļos. Latviešu, lietuviešu un seno prūšu valodas visas trīs kopā veido tā saucamo baltu valodu saimi. Tai kādreiz piederēja vēl stipri patstāvīgā seno kuršu valoda, kas līdz 16. g. s. beigām runāta Kurzemē, tagadējās Latvijas rietumos un it īpaši dienvidrietumos. Tā runāta arī kādreizējā, tā saucamā Klaipēdas apgabalā.
Baltu valodas iedalās divās plašās grupās: austrum- un rietumbaltu valodās. Pie austrumbaltu valodām pieder latviešu un lietuviešu valoda; pie rietumbaltu valodām jāpieskaita senprūšu valoda, kā arī sudavu un galindu valoda; arī jātvingu valoda bijusi tuvāka senprūšu nekā lietuviešu valodai un tādēļ arī samērā droši pieskaitāma rietumbaltu valodām. Kuršu valoda, šķiet, ieņēmusi vidēju stāvokli starp austrum- un rietumbaltu valodām. Attālākos no mums gadu simteņos seno kuršu valoda, šķiet, bijusi stipri tuva senprūšu valodai, pamazām tā no senprūšu valodas attālinājusies un vairāk piekļāvusies austrumbaltu valodām. Tādēļ, piemēram, Endzelīns kuršu valodu pieskaita pilnīgi austrumbaltu valodām un uzskata to it kā par starpnieci starp latviešu un lietuviešu valodu. Ka vēlāk no 14.-16. g.s. kuršu valodā ir daudz kopēja no vienas puses ar lietuviešu, no otras ar latviešu valodu, nav noliedzams, bet daudzi veci kuršu vietu vārdi un arī atsevišķi vecos rakstos uzglabāti kuršu vārdi tomēr aizrāda arī uz ciešākiem sakariem starp kuršu un senprūšu valodu. Pie rietumbaltu valodām piederējusi laikam gan arī Tacita viņa De Germania 45. nodaļā ap. 98. g. pēc Kristus pieminētā seno aistu (lat. Aestii, resp. Aestiorumi gentes) valoda, jo tā runāta stipri tālu uz rietumiem gar Baltijas jūŗas dienvidrietumu piekrasti; aistus (dažreiz arī aistiešus) jau vispārīgi baltologi tagad uzskata par senprūšu senčiem. Par aistu valodu mēs tomēr neko nezinām, izņemot Tacita pieminēto tucinum, quod ipsi (t.i. Aestii) glaesum vocant (t.i. dzintaru, ko viņi sauc par glaesum. Šis vārds ir gan ģermāņu vārds, tomēr pārveidots formā glīze tas vēl līdz 18. g. s. bijis latviešiem pazīstams; tas sniegts Jēkaba Langes 1773. g. iespiestajā latviski vāciskajā vārdnīcā tā saucamajā Oberpales redakcijā tās 125. slejā).
Starp austrumu un rietumbaltu valodām pastāvējušas stipras fonētiskas atšķirības. Tās savos pamatos atiet atpakaļ uz senās indoeiropiešu pirmvalodas īpašībām, bet baltu valodas tās papildām vēl stipri sarežģījušas. Tā, piemēram, jau indoeiropiešu pirmvaloda (in IE) izšķīra divas intonācijas, t.i. gaŗā patskaņa vai divskaņa vai arī īsā patskaņa tautosillabiskā savienojuma ar m n r l divējādas izrunas, tā saucamo akūtēto jeb kāpjošo un tā saucamo cirkumflektēto jeb visumā krītošo izrunu, resp. intonāciju. Parasti runā par indoeiropiešu kāpjošo un indoeiropiešu krītošo intonāciju, bet šo indoeiropiešu intonāciju atspoguļojumi pat lietuviešu un latviešu valodā ir dažādi; latviešu valodā akūts (kāpjošā intonācija) tiešām ir kāpjoša (bet lietuviešiem šī intonācija ir krītoša) un indoeiropiešu cirkumflekss ir latviešiem krītošā, bet lietuviešiem kāpjošā intonācija, piem. lietuviešiem lķepa, latviešiem liẽpa ; lietuviešiem tős, latviešiem tās (viensk. genet. no tā); latviešiem kaũls, lietuviešiem kįulas u.t.t.
No pārējām indoeiropiešu valodām vistuvākās radinieces baltu valodām ir slavu (austrum-,dienvid- un rietumslavu) valodas. Radniecības sakari starp slavu un baltu valodām ir nenoliedzami visai cieši un ar tiem saistītās vienādības šo valodu starpā ir visai spilgtas (sk. par tām nupat pieminētās Endzelīna gramatikas 18. lappusē), īsos vārdos tās nespeciālistam grūti raksturojamas. Grūts ir arī jautājums, kā tieši jāiedomājas šī radniecība starp slavu un baltu valodām tās pirmatnējākā pakāpē. Kā zināms, pēc parastās indoeiropiešu valodu radniecības schēmas mums jāatzīst, ka atsevišķas baltu valodas ir izveidojušās no kopējas pirmbaltu valodas un atsevišķas slavu valodas no kopējas pirmslavu valodas. Jautājums nu ir tāds, vai slavu un baltu valodu lielās vienādības dēļ nav jāatzīst, ka ir pastāvējusi jau pirmatnējākā ciešāka kopība starp slavu un baltu valodām, iekams vēl nebija izveidojusies atsevišķa kopēja pirmslavu valoda un atsevišķa kopēja pirmbaltu valoda, t.i. vai nav pastāvējusi kāda vēl vecāka šo valodu attīstības pakāpe, un proti – kopēja slavobaltu pirmvaloda, kas tad prasa, lai mēs atzītu arī kopēju slavo-baltu pirmdzimteni, resp. arī atsevišķu slavo-baltu kopdzīves laikmetu. No šīs slavo-baltu pirmvalodas tad tikai vēlāk būtu izveidojušās abas pirmvalodas – slavu un baltu. Citādāks šā jautājuma formulējums tomēr būtu tāds, vai šāda kopēja slavo-baltu pirmvaloda vispār jebkad ir pastāvējusi un vai nav pareizāk tomēr domāt, ka tiklab slavu, kā arī baltu pirmvaloda jau pašā sākumā ir bijušas patstāvīgas pirmvalodas un atiet atpakaļ katra tieši uz kopējo indoeiropiešu pirmvalodu. Novērojamā ciešākā vienādība starp slavu un baltu valodām tad būtu izveidojusies vēlāk, abām šo valodu grupām samērā tuvu kaimiņos esot un uzturot savā starpā arī ciešākus lingvistiski kulturālus sakarus. Sākumā šie jautājumi tika diskutēti vairāk tīri zinātniskā plāksnē, cik tālu toreiz zināšanas par atsevišķām valodām vispārīgi sniedzās, un uz tīri zinātniskiem pamatiem jau 1908. g. slavenais franču lingvists Meijé (Meillet) savā grāmatā Les dialectes indoeiropéens aizstāvēja domas, ka ciešāka balto-slavu valodu vienība neesot pierādāma. Vēl jaunākajos laikos, arī baltu tautām kultūrā spēcīgākām un pašapzinīgākām kļūstot, jautājumam pievienojās zināma nacionāli polītiska pieskaņa, kas atklāti, saprotams, nekur izteikta netika. Šis otrs jautājuma formulējums piešķiŗ lielāku patstāvību un neatkarību baltu pirmvalodai, un tādēļ mūsu dienu zinātnieki, kas līdzās zinātniskiem motīviem tomēr gribējuši atzīt un arī atzīst baltu tautas un baltu valodas tiešām par pilntiesīgām un pielīdzināmām citām indoeiropiešu tautām un valodām, ir pēc iespējas arī turējušies un turas vēl tagad pie šā otra uzskata. Turpretī zinātnieki, kas pieder pie tautām, kuŗas baltu tautas to samērā niecīgā skaitliskā lieluma un samērā nelielās vai arī pat tieši nepatīkamās polītiskās un kulturālās nozīmes dēļ tur par mazvērtīgām un sev nepieņemamām, nereti jau tāpēc vien aizstāv pirmo uzskatu, piem. krievu un arī daži poļu zinātnieki. Tomēr objektīvi zinātniski šāds uzskats droši pierādāms nav, kā to vēl 1951. g. savas Latviešu valodas gramatikā ir formulējis nelaiķis prof. Endzelīns, sacīdams: „No visiem indoeiropiešu pirmvalodas atzarojumiem baltu valodām vistuvāk rada ir slavu valodas; tomēr nav iespējams noteikt kādu īpašu slavo-baltisku pirmvalodu, varbūt vienīgi kādu ciešāku saskares posmu.” – No jaunākiem pētniekiem jautājumu par indoeiropiešu valodu sazarošanu un savstarpēji radnieciski territoriālām attieksmēm visai sīki ir pētījis Maincas prof. Valt. Porcigs savā 1954. g. iznākušajā darbā „Die Gliederung der idg. Sprachen.” Arī viņš, nenoliegdams ciešo radniecību slavu un baltu valodu starpā, tomēr nekur neuzsveŗ nekādu vienotu un kopēju slavo-baltu pirmvalodu, bet runā par slavu un baltu valodu saimi katru atsevišķi un par katru kā par pilnīgi no kādas citas saimes neatkarīgu. Ka šo abu pirmvalodu novadi atradušies jau ilgus laikmetus, tagad varbūt jau pat labi vairāk kā divi gadu tūkstošus kaimiņos, tas nenoliedzams. Tomēr vēl attālākā pagātnē relatīvi necik tālu no slavu un baltu mītnēm bijušas arī ģermāņu, illiriešu un pat tocharu cilšu un valodu mītnes. Tādēļ objektīvi nav nekāda pamata domāt par kādu ciešāku baltu atkarību savas izcelsmes vai arī kultūras izveidošanās ziņā no slaviem. Pēdējā iespēja ir neticama jau tāpēc vien, ka slavi savā pirmdzimtenē kultūras ziņā bijuši stipri vien ieslīguši atpakaļ pirmatnējā mežonībā, pūdēdami pa daļai pat kopējās indoeiropiešu pirmtautas kultūras sasniegumus, kā to jau šā g.s. 30-os gados pierādījis savos rakstos prof. M. Fasmers (Vasmer). Turpretī baltu kultūras tapšanas gaitā šāds regress nav novērojams, un jau tādēļ vien jāatzīst, ka pirmbaltu kultūra bijusi par pirmslavu kultūru pat augstāka. Ka zināma slavu kultūras ietekme baltu tautās un valodās novērojama vēlākos laikmetos, kad atsevišķas baltu ciltis jau kā patstāvīgas etniskas vienības nāca sakarā ar dažādām skaitliski daudz lielākām un pa plašākām territorijām izplatītām slavu ciltīm ar jau relatīvi augstāku kultūru un tā pakļāvās zināmai slavu kultūras ietekmei, tas, zināms, nav noliedzams. Vēl jāpiezīmē, ka pašos jaunākajos laikos baltu archaiologi un pat poļu archaiologs Kostrzevski (J. Kostrzewski) nācis pie atziņas, ka arī pēc archaioloģijas aizrādījumiem jau jaunākajā akmens laikmetā (ap 2700 g. pr. Kr.) un it īpaši vidējā bronzas laikmeta II un III periodā (starp 1500.-100. g. pr. Kr.) baltu kultūra, kaut tā atradusies tuvu kaimiņos slavu kultūrai, tomēr pastāvējusi jau kā patstāvīga kultūra starp Daugavu un Vislu. (Par visiem šiem jautājumiem interesantas ziņas sniedz 1959. g. janvārī mirušais latviešu archaiologs Bonnas universitātes mācības spēks Eduards Šturms savā rakstā Die baltisch-slavischen Beziehungen in vorgeschichtlicher Zeit rakstu krājumā In honorem Endzelini, Chicago, 1960, 149.-155. lpp.). Un it īpaši jaunākajā akmens laikmeta (neolitikā) beidzamajā posmā (tātad ap 200 gadu pr. Kr.) par kādu tuvumu starp slaviem un baltiem kultūras ziņā nevarot būt ne runas. Toties par baltu kultūras grupas pastāvēšanu visā bronzas laikmetā nevarot būt nekādu šaubu.
Atstājot pie malas dažādas cita citai sekojušas jaunākā akmens laikmeta kultūras pakāpes un to variācijas ar to dažādiem nosaukumiem (kausu kultūra, laivas cirvju – Bootax-kultur – un atsevišķu kapu – Einzelgrabkulturen –, bet it sevišķi tā saucamo piltuves kausu – Trichterbecher – kultūra) jāsaka tikai, ka šai laikmetā nekādas ciešākas saskaņas starp kultūrām, kas būtu atzīstamas par slavu, nav. – Toties Jāatzīst, ka jaunākajā akmens laikmetā pastāvējusi plaša austrumindoeiropiešu kultūras vienība, no kuŗas tad vēlāk izveidojusies šaurāka, bet tomēr patstāvīga baltu un tāda pati slavu kultūras vienība. Nobeigumā (155. lpp.) Ed. Šturms saka; „No apcerētiem archaioloģijas faktiem jāsecina, ka nevar būt nekāds balto-slavu vienības posms un ka balti un slavi cēlušies no Austrumeiropas kopējās indoeiropiešu tautas, tā saucamās bedru kapu kultūras (Grubengrabkultur) nesējas, dažādām sīkākām lokālām grupām. Izplatīdamies pa Vidus un Ziemeļeiropu, viņi pārklājušies pāri dažādām tuvu radnieciskām rietumindoeiropiešu tautu grupām, kas cēlušās no tā saucamās piltuves kausu kultūras pēctecēm.”
Kur un kad tieši notikusi baltu pirmtautas un līdz ar to baltu pirmvalodas sadalīšanās, grūti pasakāms. Par visvecāko posmu, kad tas varētu būt noticis, varam pieņemt laikmetu tomēr jau labu laiku priekš Kristus dzimšanas – I priekškristus gadu tūkstoša otru pusi. Tomēr sīkāk par šo iedalīšanos, kā arī par vēl agrākajām vissenākajām kaut cik noteiktām baltu cilšu mītnēm mūsu ziņas ir neskaidras. Arī archaiologu dati mums nekādas lielas skaidrības nedod. Vistuvāk patiesībai tomēr laikam gan būs teorija, ka tiešākā un viskonkrētākā baltu pirmdzimtene, kur balti dzīvojuši jau samērā sen (kompaktākā mērā un jau visai ilgus gadu simteņus pr. Kr.), meklējama tagadējās Baltkrievijas rietumos un dienvidos gar Pripetas upi līdz Dņeprai austrumos. No turienes tad atsevišķas baltu grupas, varbūt jau ciltis, dažādos laikos devušās uz dažādām pusēm. Seno prūšu senči jau ap beidzamā priekškristus gadu tūkstoša vidu devušies uz ziemeļrietumiem; seno kuršu senči drusku vēlāk virzījušies apmēram turpat, laikam tikai vēl tālāk uz ziemeļiem; seno prūšu senču virzienā, bet laikam gan vēlāk un vairāk tieši uz ziemeļiem, devušies lietuviešu senči; vēl vēlāk un vairāk uz ziemeļaustrumiem devušies zemgaļu senči, vēl tālāk uz ziemeļaustrumiem un vēl vēlāk – sēļu un letgaļu senči. Beidzamo cilšu virzīšanās notikusi jau gadu simteņus pēc Kristus dzimšanas. Atsevišķi no visām šīm ciltīm sīkāk nenosakāmā laikā pēc Kr. dz. bet katrā ziņā laikam gan ne vēlāk par 6. g.s. pēc Kr. uz ziemeļaustrumiem aizvirzījušies seno austrumgalindu senči. Archaiologi gan apgalvo, ka no archaioloģiskās baltu pirmkultūras viedokļa par zināmā mērā drošu baltu pirmdzimteni būtu atzīstama jau ap 1000. g. pr. Kr. (tātad bronzas laikmeta otrā pusē) visai plašā josla gar visu Baltijas jūŗas austrumu krastu, sākot no Kursas piekrastes dienvidos līdz pat Somijas dienvidiem. Visā šai joslā sastopama tā saucamā auklas keramikas kultūra (Schnurkeramik), kuŗas ienesējas ir bijušas baltu ciltis, kas ienākušas no dienvidrietumiem. Te tomēr jāatceras, ka aizvēstures laikos iedzīvotāju daudzums bija relatīvi niecīgs, tie bija spiesti arī bieži mainīt savas dzīves vietas iebrucēju priekšā, nereti pat jaukties ar citas kultūras, varbūt pat cita antropoloģiskā tipa ļaudīm. Tādēļ runāt par kādām noteiktām – šai gadījumā baltu – ciltīm, kam būtu bijusi arī sava ciltiska vai vismaz kaut cik ciešākas cilšu kopas apziņa, mēs varam tikai ar lielu aptuvenumu – ne bez skepses, tīri archaiologiskā, ne etniskā un ligvistiskā nozīmē. Bet kā aizrāda Šturms savā rakstā 154. lpp., archaiologi tomēr atzīstot, ka territorijā, ko ieslēdzot Baltijas jūŗa, Visla, Pripeta, Dņepra un Somu jūŗas līcis, neolitiskā laikmetā ir pastāvējusi kāda baltiem piešķirama pirmkultūra.
Ja nu pārejam tagad tieši uz latviešiem, tad jāsaka, ka ziņas par atsevišķām latviešu ciltīm mēs sastopam tikai vēlākos laikos, ap 9. g.s. pēc Kr. sākot, kad tiek pieminēti kurši, pēc tam zemgaļi (vēsturiski pareizākais nosaukums laikam būtu ziemgaļi) un tad arī letgaļi jeb latgaļi. 11. g.s. beigās senkrievu tā saucamajā Nestora chronikā šīs ciltis, resp. to mītnes pieminētas divas reizes jau visas vienkopus, proti, Lietuva, Zemgale, Kursa, Letgale, Lībju zeme. Šie lībji jeb lībieši bija rietumsomu cilts, kas starp 1000.-800. g. pr. Kr. apmetušies Rietumkurzemes novados vairāk uz ziemeļiem un ap Kristus dzimšanas laiku dzīvoja Kurzemes ziemeļos visā Kurzemes pussalā, bet arī tālāk uz dienvidiem un vēl tālāk uz austrumiem gar visu Rīgas jūŗas līča rietumu malu. Laikam 11. g.s. vidū viņi pārcēlās no Kurzemes pāri Rīgas jūras līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas baseina vidus novados, dienvidos turpretī sasniegdami Daugavas baseina visu rietumu daļu. Vispārīgi ap kādu 10.-11. g.s. baltu ciltīm ar lībiešiem nodibinās ciešāki sakari: Kurzemē ar lībiešiem ciešāk saskaŗas kurši, Vidzemē letgaļi. 11.-12. g.s. lībieši izplatās Vidzemē pa plašu apvidu, bet sākot ar 13. g.s. lībiešu spēki sāk zust, un vēlākajos gadu simteņos lībieši pamazām pārlatviskojas. Tagad no tiem palikušas vairs tikai pavisam niecīgas atliekas galējos Kurzemes ziemeļrietumos.
Lībieši tomēr atstājuši savu ietekmi arī uz latviešu valodas attīstību. Tā, piemēram, tas fakts, ka latviešu valodā (ar retiem izņēmumiem) vārda uzsvars arvien ir uz pirmās zilbes, pa daļai (bet nepilnīgi, kā agrāk domāja) izskaidrojams arī ar lībiešu valodas ietekmi. No lībiešu valodas latviešu valodā pārnācis zināms daudzums aizgūtu vārdu un īpatnēju sintaktisku konstrukciju. Viens no tiem latviešu dialektiem, tā sauc. tāmnieku jeb tāmiskais dialekts Kurzemes ziemeļrietumos un Vidzemes rietumos gar Rīgas jūras līča malu, ir radies, turienes vecākajiem iedzīvotājiem lībiešiem sajaucoties ar baltiskajiem kuršiem Ziemeļrietumu Kurzemē un ar tīri latviskajiem letgaļiem (pa daļai varbūt arī ar skaitliski ne visai daudzajiem pāri Rīgas jūras līcim no Kurzemes pārbraukušajiem kuršiem) Vidzemes rietumu apgabalos.
Ar kādu 9., it īpaši 10. un sevišķi 11. g.s. pēc Kr. latvju territorijas austrumos sākas austrumslavu, t.i. atsevišķu austrumslavu, vēlāko krievu cilšu dialektu ietekme uz latviešu valodu; dažādās pārveidības šī krievu ietekme turpinās visus tālākos gadu simteņus cauri un nemitas arī vēl mūsu dienās. Mūsu dienās tā jau pa lielākai daļai ir tiešās krievu literārās valodas ietekme. Ar 12. g.s. otru pusi sākas viduslejas vācu valodas ietekme latviešu valodā, kas pēc 16. g.s. pāriet jau modernās augšvācu valodas ietekmē; tā turpinājusies līdz otrā pasaules kaŗa beigām un Vācijā dzīvojošo latviešu valodā tā sajūtama arī tagad. Tomēr tikpat par krievu, kā arī par vācu valodas ietekmi uz latviešu valodu jāsaka, ka tā nav varējusi būt tik spēcīga, kā tas varētu izlikties: aizguvumi no vienkāršās viduslejasvācu un vācu valodas, kas kādreiz bijusi gan latviešu valodā ienākusi, ir tagad patiesībā galīgi izzudusi: tie aizstāti ar jaunatdzīvinātiem veciem un dzimtiem latviešu vārdiem un moderniem jaunvārdiem. Arī no aizgūtajiem krievu vārdiem ir palikuši lietošanā vēl tikai paši vecākie aizguvumi, kas bija ieviesušies latviešu valodā jau 10. g.s. beigās un 11. g.s. sakarā ar austrumu pareizticības izplatīšanos Latvijas austrumu novados (tagadējā Latgalē un visā latviešu Vidzemē). Kad 13. g.s. sākumā (1214. g.) Vidzemes Vidienes un vairāk uz austrumiem esošā Tālavas novada latviešu vecākais un valdnieks Tālivaldis noslēdza ar Rīgas bīskapa Alberta pārstāvjiem līgumu par pakļaušanos Rīgas bīskapam un līdz ar to arī katoļticībai (līdz tam tie bija pareizticīgi), tad drīz vien katoļticībai pieslējās arī citi vēl nesen pareizticīgie Vidzemes novadi. Līdz ar to nākošajos gadu desmitos krievu kultūras un valodas ietekme Vidzemē stipri samazinājās un 13. g.s. otrā pusē gandrīz pilnīgi izbeidzās. Zināma ietekme valodas ziņā no krievu puses, saprotams, palika, bet ilgus gadu simteņus tā bija visai niecīga, jo aprobežojās tikai ar vienkāršās tautas sarunas valodas sakariem. Tā tas turpinājās līdz 14. g.s. otrai pusei, kad sākās atkal jauns spēcīgs un apzinīgi virzīts krievu literārās valodas ietekmes posms. Tomēr latviešu valoda ir jau tā nostiprinājusies, ka sevišķu dziļu ietekmi uz to krievu valoda vairs atstāt nevarēja un nevar arī tagad. Apzinīgu latviešu tautas locekļu mutē latviešu valoda arī tagadējā krievu ieņemtajā Latvijā vēl ir pilnīgi tīra, lai gan zināmas negatīvas un latviešu valodas īpatnību bojātājas ietekmes no krievu valodas puses nav noliedzamas.
Kā jau pieminējām, arī no viduslejsvācu un modernās vācu valodas gūtās ietekmes, it īpaši dažādu aizgūtu vārdu veidā, 19. g.s. beigās un 20. g.s. pirmajā pusē latviešu valodā ir stipri vien vājākas kļuvušas. Kopš latviešu literātūras sākumiem 16. g.s. (vecākais plašākais latviešu rakstu piemineklis ir 1585. gadā iespiestais latviski pārtulkotais Pētera Kanizija (Petrus Canisius) īsais katoļu katechisms (Catechismus Catholicorum), kam 1586. gadā seko no vācu valodas tulkotais Mārtiņa Lutera luteriskais mazais katechisms). Līdz mūsu dienām visdažādākos latviešu tekstos ir saskaitīti apmēram kādi 1500 dažādos laikos no viduslejsvācu un modernās vācu valodas ienākuši vārdi. Faktiski no tiem tagad lietojami daži simti, un laba tiesa no tiem kā tikai vienkāršas sadzīves, mazāk literārā valodā. Pārējie ir izzuduši paši no sevis, dzīves apstākļiem mainoties; kā jau atzīmējām, to vietā likti atdzīvināti veci dzimti latviešu vārdi un jaundarinājumi. Tādējādi arī vācu valodas leksikālā ietekme mūsu dienu latviešu valodā nav visai spēcīga. Spēcīgāka ir latviešu valodā vācu sintaktisko konstrukciju un vispārīgi stila ietekme, jo, vispirms, latviešu literātūra 18. g.s. un it īpaši 19. g.s. ir stipri veidojusies vācu ietekmē un, kas vēl svarīgāks, vispārīgi vācu kulturālā ietekme latviešu gara dzīvē ir spēcīgāka par krievu ietekmi.
Nobeigumā varam teikt, ka latviešu valoda jau no savas pastāvēšanas sākumiem bijusi apveltīta ar spēcīgu izteiksmes līdzekļu kuplumu, kā to sastopam jau senajās latviešu tautasdziesmās, teikās un pasakās, saprotams, piemērojoties attiecīgās sadzīves un līdz ar to attiecīgā satura pasaulei. Bet tieši 19. g.s. otrā pusē un visu 20. g.s. latviešu gara pasaule kļuvusi arvienu saturīgāka un starptautiski kulturālāka. Tādēļ arī latviešu valodā radušies arvien jauni vārdi un izteicieni, kuŗu rašanās nemitas līdz pat mūsu dienām. Tādēļ mūsu dienu latviešu intelliģences sarunā un rakstos lietojamā latviešu valoda savas izteiksmes iespējās un izteiksmes spēkā ne ar ko neatšķiŗas no citu tautu mūsu dienās lietojamām valodām. Tādēļ latviešu valodā var adekvāti pārtulkot ikvienu, lai kādā pasaules valodā sarakstītu darbu, vai tas būtu kāds gabals no senindiešu vēdām, vai kaut kas no seno indiešu vēlākajiem vairāk tīri literāriem darbiem, vai arī tas būtu kāda Sofokla traģēdija, Platona dialogs vai Horātija De arte poetica, vai Šekspīra vai Bairona darbi, vai pat kāds arabiski rakstīts Korāna fragments. Tāpat latviešu valodā var rakstīt par visādiem filozofiskiem, humanitāriem, matemātiskiem un dabzinātniskiem jautājumiem. Saprotams, tad nu tiešām labi jāprot kā oriģinālā svešvaloda, tāpat arī dzimtā latviešu valoda. Un latviešu tautas dzeja, folklora, kā arī labāko latviešu rakstnieku literārajos darbos tiklab dzejā kā prozā latviešu valoda tiešām sasniegusi apbrīnojamu Skaistumu gan daiļskanības, gan arī izteiksmes dziļuma un skaidrības ziņā. Ka latviešu valodai, sevišķi Rietumeiropā un Amerikā nākas izcīnīt sīvu cīņu pret apkārtējo lielo kultūras tautu valodu ietekmi, tas saprotams. Pagaidām vēl latviešu valoda nav ļāvusies sevi šai cīņā nomākt: tā vēl sevi saglabājusi visā savā valodiskajā būtībā un pilnībā.