Andrejs
Irbe reiz rakstīja, ka īstenos „jaungaitniekus” varot saskaitīt uz
abu roku pirkstiem. Var jau būt, ka viņam ir taisnība, ja runājam
tieši par literātūru un tēlotāju mākslu un tās paudējiem. Man gan
liekas, ka ar vārdu „jaungaitnieki” var apzīmēt visus tos latviešus
kā trimdā, tā dzimtenē, kam rūp latviešu kultūras un arī visa
pārējā, kas ar kultūru iet roku rokā, tālākā attīstība. Jā, es
jaungaitnieku rindās ieskaitītu pat tos, kas pret modernismu un
subjektīvu sava laikmeta uztveri godīgi cīnās un nešaubīgi paliek
pie savas pārliecības.
Kritiķis Jānis Rudzītis „jaungaitniekus” apzīmēja par „pēdējiem
mohikāņiem” – šāds apzīmējums, man liekas, raudzīšanās greizā
spogulī. Kā gan var runāt par latviešu literātūru, aizmirstot
Latvijā esošo? Vai tad nav zināms fakts, ka trimdas „jaungaitnieku”
dzejoļi iet no rokas rokā „formālistu” starpā? Vai tad nav saredzama
parallēlā attīstība trimdas un Latvijas literāros novirzienos? Un
beidzot – vai saskaitot kopā abu pušu dzejniekus, rakstniekus,
gleznotājus un mūziķus mums nebūs tikpat spēcīga jaunā paaudze, kā
tas bija Latvijas neatkarības gados? Ja Jānis Rudzītis domā, ka šī
ir pēdējā paaudze un ka nākošā paaudze būs pārslavota vai
pārangliskota, vai tad spēcīgākais pretarguments nav – mūsu septiņu
simtu gadu verdzība?
Visas šīs pārdomas manī radušās, domājot par mūsu nelaiķi sūtni
Kārli Zariņu. Kādā sarunā viņš man teica:
„Es esmu iecelts pārstāvēt latviešu tautu un nevis tikai
trimdiniekus, tāpat kā jūs rakstnieki un dzejnieki neesat tikai šīs
mazās saujiņas, bet gan visas latviešu tautas balss!”
Māksliniekus un rakstniekus sūtnis Zariņš ir vienmēr uzskatījis
par tautas balsi. Kad viņš kopā ar mūsu pirmo ārlietu ministru
cīnījās par Latvijas neatkarības atzīšanu, tad viņu galvenais
ierocis bija mūsu spilgtāko modernistu darbi. No tiem Kazaku un
Grosvaldu varētu apzīmēt par spilgtiem, „jaungaitniekiem”. No mūsu
valsts pirmajām neatkarības dienām ir palikušas tikai tā laika jauno
valsts cēlēju atmiņas. Toreiz katrs, kas pielika roku valsts un
kultūras celšanas darbā, bija savā ziņā arī „jaungaitnieks”. Tagad
apstākļi ir citādi. Emigrācijā ir radusies jauna šķira – „mutes
bajāri un lielības diršas”, kas nedomā par kultūras tālāku
attīstību, bet kas panāk no mūsu tautas nelaimes savu mazvērtības
kompleksu apmierināšanu. Tie uzmetas par „kultūras un tradīcijas”
sargiem, bet patiesībā ir cietumsargi, kas katru brīvu domu un
tālāku attīstību vēlas noslāpēt. Šādi cilvēki nav par matu labāki
par tiem, kas Latvijā pašreiz tiesā turienes „jaungaitniekus”.
Vēlreiz man jāatgriežas pie sūtņa Kārļa Zariņa nostājas pret
„jaungaitniekiem”. – Īsi pirms sūtņa nāves Londonā notika pirmais
„jaungaitnieku” vakars, kuŗā piedalījās Velta Sniķere, Sulamīte
Tepfere, Pēteris Aigars un šo rindu autors. Nelielā Daugavas Vanagu
zāle bija piepildīta līdz pēdējai vietai, arī sūtnis ar ģimeni un
visiem sūtniecības darbiniekiem bija klausītāju vidū. Vakaru
atbalstīja Londonas Avīze, Vācijas Latvija un Zintis. Bija
klausītāji, kas bija mērojuši vairākas simt jūdzes. Viss vakars
pārvērtās īsteni latviskā vakarēšanā, kuŗā tika skandētas dzejas un
lasīta proza. Katram rakstniekam sūtnis pateica kādu uzmundrinošu
vārdu un katram klausītājam siltu apsveikumu. Tīri nemanot sūtnis
kļuva par vakara saimnieku. Viņam nebija jāsaka runas, ar savu
klātieni viņš pierādīja, ka šāsdienas, „jaungaitnieki” ir Latvijas
valsts cēlēju īstenie mantinieki. Ne jau strīdos un pagātnes
noliegšanā mēs atradīsim pareizo ceļu, bet gan kopēji ejot jaunas
gaitas!
