Jau trešo stundu Ēriks šķirstīja iedzeltējušu avīžu lapas. Lēni un ritmiski. Reizēm viņš apstājās, lai atzīmētu kādu rakstu fotokopēšanai, vai arī, ja tas nebija pārāk gaŗš, norakstīja tekstu uz vietas. Ātrāk, ātrāk! Bija jau vēls vakars. Burti brīžiem izplūda bezveidīgā masā.
Ēriks aizvēra acis un atgāzās krēslā. Viņš jutās izkaltis un aplipis ar putekļiem. Kā tas bija:
Putekļos,
archīvā rakās
divi cilvēku ēnas:
brillēs jauneklis bāls,
krāsotām lūpām jaunava.
-----------------------
Pavēlēts bija;
meklēt un atrast!Vai viņš atcerējās pareizi? Nu, apmēram tā kādreiz bija lasāms Jaunākās Ziņās. Taču Čaks, kas pats toreiz bija archivārs Veco strēlnieku biedrībā. Bet strēlnieki nerakās putekļos. Tie sacēla lielus putekļus. Gāza tieši starp ragiem: smērē beigts! Pumpiņrasā! Pret kontrrevolūciju un reakciju! Kont-r-r-evolūcija. Kas par vārdu, kas par skaņu! Tas tāpēc, ka tur divi „r”. Vēl baigāk, ja būtu trīs. Tā kā toreiz, kad Romāns kādā Rīgas autobusā bija rādījis uz cienīgu krāsnesi:
„Ērik, tur sēž tas vecā Podiņa dēls, kas savu vārdu raksta ar divi ‘d’ . Tas ir tāpat, kā kad dirsu rakstītu ar trīs ‘r’.”
Nu jā, bija jau tobrīd drusku iekampts, un Romāns vienmēr tāds ass. Kā nazis. Protams, tūlīt menzūra. Romāns izgāja uz strīpas ar atklātu parādi. Kas tagad zina, kas ir atklāta parāde? Kas atceras bālo tumšmati, doktoru Romānu Pelli, ar gāzētām plaušām un dzīvām, nemierīgām acīm. Viņi abi bija drusku līdzīgi augumā un izskatā. Romāns nomira vācu okupācijas laikā. Ārstēja citus un nomira pats, bet Ērikam vēl pie pašām beigām bija jākāpj kaŗa zābakos. Cik tur trūka, un viņš būtu turpat, kur studiju biedrs. Bet ja viss tas par Romāna nāvi būtu tikai baumas, juceklīgu laiku pļāpas... un Romāns pēkšņi ienāktu lasāmzālē? Ātriem soļiem, kā vienmēr, tas izietu cauri klusajai telpai, satvertu Ērika plecu un Strauji pasniegtu šauru, baltu roku:
„Sveiks, Ērik! Nāc, mums ir jāiet!”
Viņš aizsistu smago, izļurušo avīžu sējumu, un plecu pie pleca tie atstātu Karalisko bibliotēku. Naksnīgs vējš aizskalotu putekļus un ziniskas domas, kā uzvarētāji tie ietu cauri uguņotajai pilsētai, cauri burzmai un kņadai, pretim jaunām dēkām...
Kāds viegli pieskārās Ērikam, un viņš atvēra nogurušās acis. Maza, balta roka, sudrabaini lakotiem nagiem gulēja uz Ērika pleca:
„Pietiek rakāties, tu taču nejaudā vairāk. Es gribu tev izmaksāt kafiju.”
„Kāpēc izmaksāt? Es negribu izputināt cēlas sievietes.”
„Es tā gribu. Tu nemaz nevari mani izputināt. Es šodien esmu bagāta.”
Ēriks savāca savus papīrus, aizvēra apbružāto sējumu. Pēc pusstundas tikpat metīs laukā. Viņi gāja. Gunillas zābaciņu augsto papēžu klaboņa izskanēja kā protests pret visiem grāmatu tārpiem. Vairākas rakstos iegrimušas galvas pacēlās un noskatījās tiem pakaļ.
„Ber kā ložmetējs... Pagaidi, es nomazgāšu rokas. Citādi nejūtos cienīgs pieņemt ielūgumu.”
Nošķīstījies un saglaudis biezo matu cekulu, Ēriks apģērbās. Gunilla bija jau kārtībā.
„Ušs! Kā man apnicis aukstums un šitā tuntuļošanās. Nemaz nejūtos kā sieviete, bet kā tāds eskims.”
Gunilla skurinājās savā īsajā kažociņā un lāčādas cepurē.
Izejot uz plašajām akmens kāpnēm, Ēriks apstājās un dziļi ievilka dzedro gaisu:
„Jāizpūš putekļi no plaušām.”
Gunilla izņēma mazu spogulīti no kažoka kabatas un pārbaudīja, kā stāv cepure:
„Kā tev patīk mans jaunais zvērs?”
„Es nezinu, vai es tādai plušķainai meitenei varu iet blakus. Tas mani, nopietnu zinātnieku, var vēl kompromitēt.”
„Plušķainai! Fī, kauns! Tā ir tik smalka cepure. Tas ir grislī lācis. Ļoti dārgs. Tev tikai skaudība, ka tev tāda nav. Tāpēc tu skrieni apkārt kailu galvu kā tāds mežonis.”
„Tev atkal taisnība, Gunilla. Būšu laikam skaudīgs.”
„Protams, ka skaudīgs. Bet es tāda neesmu. Tu vari aizņemties. Gribi? Man ir vēl viena moderna ziemas cepure.”
„Es zinu, tā pūkainā burkānu krāsā.”
„Nevis burkānu krāsā, bet modernā krāsā. Tu tikai zini rakāties pa veciem papīriem. Nekā nesaproti no cēlākām lietām.”
„Tā burkānu krāsa tomēr labi piestāv taviem brūnajiem matiem. Kas tiesa, tas tiesa.”
„Ahā! Tagad tev bailes, ka tu nedabūsi kafiju, ja būsi bezkaunīgs. Tu esi viltīgs.”
„Kā citādi ar tevi tiktu galā. Iesim!”
Pa vienu no Apīņu dārza alejām viņi iznāca ielas gaismā. Pa kreisi mirdzēja liela kino reklāma.
„Kāda zvaigzne dzimst,” skaļi lasīja Gunilla.
„Zvaigzne,” izklaidīgi atkārtoja Ēriks:
„Rio zvaigzne... Stern von Rio.”
„Tu sapņo atkal.”
„Nē, man tik ienāca prātā. Rio zvaigzne. Es vēlreiz labprāt skatītos...”
„Tā ir filma?”
„Jā, tā ir vienīgā filma, ko es piecas reizes skatījos karalaikā Kurzemē. Un skatītos vēlreiz.”
„Tu man pastāstīsi, kad dzersim kafiju.”
Gunilla tipināja pāri ielai. Uz noledojušās ietves malas viņa paslīdēja. Ēriks notvēra to kritienā:
„No Dieva puses, nepārlauz kāju! Izjuks visa kafijas dzeršana.”
„Ū!” Gunilla pūta:
„Tā tiešām būtu drausmīga nelaime.”
Viņa brīdi apstājās pie apgaismota skatloga, pieglauda kažociņu gurniem un pastiepa kreiso kāju uz priekšu:
„Skaties, vai nebūtu žēl? Vakar izlasīju kādā sieviešu žurnālā ideālos izmērus sieviešu kājām. Izmērus, kādi ir tikai Marlēnei Dītrichai, Elizabetei Teilorei un, un vēl...”
„Tev.”
Gunilla ātri pacēla galvu:
„Jā, un man! Uz milimetru, vai tu saproti? Uz milimetru!”
„Es saprotu.”
„Tu nekā nesaproti. Skaties un brīnies! Tā kaut ko vienmēr nedabū redzēt. Bet tu neapjēdz, kas tas par retumu.”
„Tu esi zvaigzne.”
„Es varbūt neesmu tik liela zvaigzne, bet man ir neparasti skaistas kājas.”
Gunilla izstiepa uz priekšu labo kāju.
„Oh, yes!” Ēriks, galvu klanīdams, izvilka caur zobiem.
„Tas taču nav nekāds kauns. Es par to varu būt laimīga. Mamma mani vienmēr rāj, kad es skatos uz savām kājām. Dievs mani sodīšot par iedomību. Kāpēc mani sodīs? Vai tas kāds grēks, ja man skaistas kājas?”
„Tev vispār ir skaistākā figūra visā humānistiskajā fakultātē. No augšas līdz apakšai.”
„Jā, augšā... Tu domā?”
Viņa uzlika cimdotās rokas kažoka atlokiem:
„Varbūt mazliet par daudz. Bet es no priekšpuses esmu mātes meita. Visas mūsu dzimtas sievietes ir ar augstām krūtīm.”
„Tu pārspēj visas tās slavenās zvaigznes.”
„Jā, bet deguns! Ak, Dievs, kā es vēlējos tādu taisnu, klasisku degunu kā Grētai Garbo. O, kā es cietu un mocījos pusaudzes gados sava strupā deguna dēļ. Es to masēju un glaudīju, un cerēju, ka tas iztaisnosies, ka iznāks vismaz uz to pusi kā Grētai.”
„Tavam degunam nav nekādas vainas. Tu izskaties pikantāka, vīzdegunīgāka nekā tās ar klasiskajiem.”
„Varbūt tu domā, es izskatos komiska?”
Gunilla draudoši satvēra Ērika piedurkni.
„Tu izskaties mistiska. Vai tad tu negribi tāda būt? Daimoniska tu esi. Vai būs labi?”
„Jā, mistiska un daimoniska, tā ir labi. Bet ne jocīga.”
„Es neesmu teicis: jocīga.”
„Bet tu domāji. Es tev redzu no acīm. Tu zobojies par mani.”
„Nekad! Es tevi ļoti cienīju.”
Gunilla apsviedās uz papēža:
„Nāc vēl gabaliņu pa kreisi. Tūliņ dabūsi kafiju.”
Turpat netālu bija neliela, glīta kafejnīca divos stāvos. Viņi uzgāja augšējā. Bija kino laiks un vietu netrūka. Viņi atrada pat nelielu galdiņu pie loga, un Gunilla pasūtināja kafiju un cepumus, sakārtoja matus un iegrozījās krēslā. Ēriks brīdi klusēja un vēroja daiļavu. Ar Gunillu nekad nebija gaŗlaicīgi. Laba valodniece, daudz lasījusi un pašai par visu savs spriedums. Un sievišķīga bez gala. Kā nebūs zvaigzne!
Gunilla cieši paskatījās Ērikā:
„Tu atkal smīni par mani. Tu domā, ka es tā pa gaisu vien. Bet es tev teikšu: es esmu ļoti nopietna sieviete. Tu nemaz mani nepazīsti. Tu skaties tikai uz manām ārišķībām.”
„Vai tev nepatīk, ka tevi apbrīno un ievēro?”
„Ja tu apbrīnotu, tad, protams. Bet tu atkal smīni to nejauko smīniņu.”
„Es mēģinu ar lielāko laipnību un pazemību skatīties uz skaisto, apdāvināto un bagāto Gunillu, kas mani, necienīgu vīrieti, ielūgusi svinībās. Savu seju es nevaru izlabot. Tā ir mana traģēdija. Es cenšos laipni smaidīt, bet tev liekas - smīns. Es laikam būšu traģiska personība.”
„O, kā tu vari muldēt, Ērik! Bet es tev piedodu. Sievietes ir augstsirdīgas. Pret vīriešiem, protams.”
Viņi dzēra kafiju. Gunilla ātri nograuza savus cepumus. Ēriks piedāvāja no savējiem:
„Man par daudz.”
„Bet es kļūšu resna.”
Viņa izslējās un pārlaida rokas baltās blūzes kruzuļiem.
„Tu nemaz nevari kļūt resna.”
„Nē, apakšdaļā es esmu ļoti slaida. Tas man no tēva. Viņš nezaudēja savu slaidumu līdz pat mūža beigām.”
„Tāpēc ņem vienu!”
Gunilla nopūtās un apēda vēl vienu riekstu kūciņu:
„Kā bija ar Rio zvaigzni?”
„Vai tev nebūs gaŗlaicīgi klausīties?”
„Man nekad nav gaŗlaicīgi, kad tu stāsti.”
„Tu arī esi viltīga. Tagad tu glaimo.”
„Es dažreiz esmu viltīga, bet ne tagad. Es gribu dzirdēt par Rio zvaigzni.”
Ēriks skatījās ārā pa logu ziemas debesīs:
„Tas varēja būt 1944. gada novembrī. Mani atsauca no frontes uz Kurzemes ostu Liepāju. Es biju noguris, drusciņ utains un sadrūmis. No sešiem kaŗa ziņotājiem tajā frontes iecirknī, kur es atrados, trīs bija krituši. Pie tam īsā laikā.”
„Bet tu izlīdi ārā vesels?”
„Toreiz es neko daudz vairs necerēju. Mazliet atutojies, ierados kaŗa ziņotāju mītnē. Izrādījās, ka tur pēc pusstundas rādīs filmu. Tā saucās „Rio zvaigzne”. Nekad vēl tā nebiju priecājies par kādu kino izrādi. No aukstuma un ielenkuma es pēkšņi atrados saulainajā, karstajā Brazilijā. Es īsi tev atstāstīšu saturu. Varbūt es šur tur kļūdīšos, bet tam nav lielas nozīmes. Filma ir moderna pasaka. Pirmā ainā redz skaistu meiteni, kas dejo kādā krodziņā. Tur ierodas tās izredzētais, kas kaut kur dimantu laukos atradis neparasti lielu dārgakmeni. To viņš uzdāvina meitenei. Bet izrādās, ka dimants atrasts zemē, kas pieder kādam bagātam seņoram. Likuma vārdā dimantu skaistulei atņem. Tālākais ir stāsts par viņas cīņu, lai atgūtu dāvāto dārgakmeni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir mīlestības ķīla.”
„O, es arī būtu cīnījusies. Un kā vēl!”
Ēriks pamāja ar galvu: „Dimantu slīpē un tas pārvēršas brīnišķīgā briljantā, ko nosauc par Rio zvaigzni. Bagātais seņors ved to uz izstādi Eiropā. Viņam vajadzīga piemērota brazīliešu meitene, laba dejotāja, kas briljantu demonstrētu. Piesakās skaistule, kas to zaudējusi un tiek pieņemta. Demonstrēšanas laikā tai jādejo tango „Rio zvaigzne” ar briljantu uz krūtīm. Ar brazīliešu deju kapellas palīdzību - mūziķi ir iemīlējušies dejotājā - viņa noorganizē briljanta nolaupīšanu. Kad sākas tango, viens no mūziķiem izdara īssavienojumu un zāle iegrimst tumsā. Briljantu pa logu izsviež kādam, kas norīkots gaidīt ārpusē. Pēc īsa brīža atkal iedegas spuldzes, bet briljants ir pazudis vesela detektīvu bara acu priekšā. Kratīšanai, protams, nav panākumu. Aizdomas vēršas pret dejotāju, bet seņors izrādās augstsirdīgs un panāk, ka lietu izbeidz. Pamazām visi atgriežas Brazilijā. Meitene uzmeklē savu līgavaini, bet tas viņu pa to laiku aizmirsis un dzīro ar citām.”
„O, kāds riebeklis! Cik vīrieši var būt riebīgi!”
„Oh, yes! Vīlusies viņa aiziet. Tai laikā lielais seņors, kas tik cēli pret viņu izturējies briljanta nolaupīšanas gadījumā, rīko dārza svētkus. Tajos ierodas arī skaistule un dejo tango „Rio zvaigzne”. Dejas beigās tā atver plaukstu un pasniedz seņoram nozudušo briljantu. - Kā redzi, naīva, romantiska pasaka. Bet tā izveidota ar lielu šarmu, ātru tempu, pie tam smeldzīga, dunoša braziliešu tango pavadījumā. Filmā ir tikai viena melodija, kas atkārtojas visādās variācijās - Rio zvaigzne. Kā jau teicu, par Rio zvaigzni sauc arī pasakaino briljantu; un Rio zvaigzne ir pati skaistā meitene.”
„Skaistāka par mani?”
„Nē, bet tomēr skaista un ļoti laba dejotāja.”
Gunilla nopūtās:
„Es slikti dejoju.”
„Bet tev ir bagāta dvēsele un gaišs prāts.”
Gunilla aizdomīgi pavērās Ērikā, bet neteica nekā.
„Šo filmu mēs līdz kaŗa beigām skatījāmies vēl četras reizes, un vienmēr tā mūs aizveda uz brīdi prom no bezcerīgā ielenkuma, bēdām un posta.”
„Es arī labprāt skatītos Rio zvaigzni. Stokholmā tik daudz muļķīgu filmu.”
„Es šad un tad atceros Rio zvaigzni, tāpat kā brīžiem skaitu pie sevis dažādus pantiņus. Tas palīdz, kad nogurst acis un prāts.”
„Es saprotu, man arī ir tādas lietas, par kuŗām domājot es atpūšos. Piemēram, par...”
„Par ko?”
„Nē, es neteikšu. Tādam kā tev nevar teikt.”
„Nāc, Rio zvaigzne, iesim! Un paldies par kafiju.”
„Paldies par stāstu.”
