 |
Hermanis Kreicers
MĪLĒTĀJI UN NĪDĒJI
|
|
Lai kā vērtējam viņa personību un darbību, vienu nevaram noliegt – Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis bija veiksmīgs vīrs. Savas ieceres viņš gandrīz vai visas īstenoja. Bet vienā lietā viņam nav veicies – tautas vienību viņš nav panācis. Viņa valdīšanas 6 pēdējos gadus mēdz saukt arī par vienības laiku. Vienību daudzināja runās un rakstos; apgalvoja, ka pēc partiju ķīviņiem nu tā esot sasniegta; Rīgā Esplanādi pārdēvēja par Vienības laukumu, Daugavpilī uzcēla Vienības namu.
Kopš tā laika aizbangojuši jau 22 gadi, pilni smagu satricinājumu, ciešanu, pārvērtību un pārdzīvojumu ne vien mums, bet visai pasaulei. Esam pārbaudīti, svērti, kauti, mocīti un izklīdināti; nevaram pat brīvi sasaukties ar brāļiem dzimtenē. Liktos, mūsu spriedumiem un vērtējumiem par neseno pagātni un tamlīdz Ulmani nu vajadzētu būt iecietīgākiem, izpratnīgākiem, objektīvākiem. „Atskatoties jāpasmaida”, kā skaisti saka vecais austrālietis J. Sarma savas grāmatas virsrakstā. Jāpasmaida arī par to, kas agrāk gauži sāpējis, par vakardienas kļūmēm, darbiem un nedarbiem. Jo esam taču pieredzējuši, kas notiek tad, kad mūsu darbiem un nedarbiem pāri iet laika arkls.
Tā liktos, tomēr tā nav. Par Ulmani dzirdam pilnīgi pretējus apgalvojumus un vērtējumus. Ir mīlētāji, kas viņu ceļ debesīs, un nīdēji, kas piesauc 12 gadus katorgas, ko viņš pēc Latvijas soda likumiem esot pelnījis. Līdzīgu ainu rāda arī domu izmaiņa Jaunajā Gaitā. Bet mīlestība un naids mēdz būt arī akli, pārspīlēti, un tad spriedums nav taisnīgs – ne vienam, ne otram.
Pie kafijas viesībās varam spriedelēt šā vai tā, bet kādā stāvoklī vēstures skolotājs mūsu trimdas skolā? Ko lai nosoda un ko lai cildina – demokratijas vai Ulmaņa laiku? Un kā šai jautājumā ir ar jaunatni vispār, ko aicinām pie savas tautas vēstures un likteņiem?
Tāda vārna pērta, tāda nepērta, pauž latviešu sakāmvārds. Tas nozīmē, ka cilvēka daba pamatos nemainās. Arī mūsu vienpusību savas vēstures izpratnē un vērtējumā nav „izpēris” bargais laiks, kas mums aiz muguras un kuŗā vēl dzīvojam, īsti objektīvu skatījumu dos lielāka laika distance, kad mūsu vairs nebūs. Bet mums jācenšas skatīt ar platām acīm vakardiena, šodiena un varbūtēja rītdiena. Patiesību, faktus nedrīkstam viltot vai noklusēt. To izvērtējums var būt dažāds, taču jācenšas būt objektīviem, vairīties vienpusības un pārspīlējumu. Atskatoties jāpasmaida, bez naida.
* * *
Lielas polītiskas pārgrozības nekad nenokrīt no zila gaisa. Tām ir savi cēloni. Tie aug un briest varbūt neievēroti un nemanīti, līdz samilzt tā, ka pietiek dzirksteles, lai notiktu eksplozija. Līdzīgi bija arī ar 1934. g. 15. maija apvērsumu. Ulmaņa ambīcija vien nekā nepanāktu, ja tam nebūtu sagatavota zeme.
Un tā nebija tikai Latvijā vien, tā bija arī citur. Savā polītiskajā dzīvē un attīstībā mēs esam gājuši kopsolī ar pārējo Eiropu. Pēc I pasaules kaŗa polītikā uznāca demokratijas mode. Arī mēs uz to likām labākās cerības un radījām savai jaunajai valstij īsti demokratisku satversmi. Tas lai nav kāds zaims, bet tikai fakta konstatējums.
Ir svarīgi, lai valstij būtu savam laikam, tautas mentalitātei un citiem apstākļiem atbilstoša satversme, kas nodrošina tautas radītāju spēju izpausmes. Bet satversme vien vēl to negarantē, nenoteic visu. Svarīgākais faktors vienmēr ir un paliek cilvēks, sabiedrība, tauta. Satversme ir kā meti, kuŗos tauta ieauž dzīvo dzīves audumu. Nevīžīgi, netīrīgi iemītnieki piemēslo skaistu dzīvokli, kārtīgi iemītnieki necilu mītni dara daiļu un tīkamu. Līdzīgi ir ar satversmi: negodīga vadība un neapzinīga tauta sagandē arī ideālu satversmi.
Tā notika mūsmājās, tā notika citur.
Sajūsma par gūto brīvību pašu valstī saplaka. Ko man tāda Latvija dod? Iedeva jaunsaimniecību? Jānoplēšas ar darbu vairāk nekā agrāk vaļeniekos. Vecsaimniekam nedienas ar izlaidušos un dārgu saimi; grūti savilkt galus kopā; agrāk ķeizara laikā bija vieglāk. Un pilsētas strādniekam arī nekādas rozes vis nezied; jākuļas ar to pašu nabadzību kā plikam pa nātrām. Skolotiem dēliem un meitām – arī nekāda labuma; vietu nav, jāiet intelliģentos bezdarbiniekos. Un tā katram sava bēda. Lai priecājas augšā ministri un citi lieli kungi, mums nav par ko sevišķi priecāties. Tā mēļoja tautā.
„Augšā” ordeņi un nopelni bija sadalīti un sāka vairoties tieksmes, kas laida saknes uz leju tautā: spīdēt sabiedrībā, ieņemt labu stāvokli, viegli iedzīvoties mantā. Deputāta godu un svaru kāroja daudzi. Lai pie tā tiktu, sadibināja daudz partiju, no kuŗām laba tiesa par partijām nemaz nebūtu saucamas. Arvien skaļāka kļuva to savstarpējā ķengāšanās. Tā piekliedza avīzes un žurnālus. Vēlēšanu aģitācija tapa arvien demagoģiskāka. Ak, tas nekas, ārzemēs esot vēl trakāki triki. Valdību gāšana bija ierasta spēlīte. Valdības bija nestabilas un īslaicīgas, caurmērā ap 10 mēnešu. Uzpeldēja arī koruptīvi darījumi, kas saistījās ar deputātiem un valdību.
Kas bija atbildīgs par valsts likteņiem?
Valsts prezidentam pēc mūsu satversmes bija maza teikšana. Visas valsts varas funkcijas bija Saeimai. Bet 1 deputāts taču nevar atbildēt par pārējiem 99. Viņa frakcija? Nevienai nav bijis absolūta vairākuma – kā frakcija var atbildēt par vairākumu? Tā spriedēji un lēmēji gan bija, bet atbildīgs nejutās neviens.
Sekas bija sabiedrības noskaņojuma maiņa. Saeimu sāka dēvēt par runātuvi un pļāpātuvi, mēļoja par partiju „govju andelēm”, smējās par 100 ķeizariņiem. Demokratija, kas nesen bija apspiesto slāņu un tautu mērķis un ideāls, tapa ņirgāšanās un izsmiekla priekšmets, sevišķi labajā spārnā. Arvien vairāk atskanēja saucieni pēc atbildīgas varas, stingras rokas, stipra vīra. Paraugi – Vācija un Itālija. „Musolīni, celies augšā, Musolīni, celies drīz”, – bieži dzirdēja dziedam taču nezin no kurienes rautu dziesmu. Auga antisemītiskas un šovinistiska nacionālisma tendences. Pret žīdiem un zociķiem! Latviju latviešiem! – bija jaunie saukļi. No kreisās puses skanēja pretējas balsis, kas nikni šķendējās par reakcionāriem, melnsimtniekiem, „cara stērbeļu laizītājiem”.
Kā parasti, visdedzīgāk šai kņadā metās impulsīvā jaunatne, vidusskolniekus ieskaitot. Labo spārnu pārstāvēja Pērkoņkrusts, kas atklāti demonstrēja savu fašistisko noslieci. Pretī stāvēja Bruno Kalniņa vadītā Strādnieku Sporta savienība, saīsināti SSS, saukti siseņi. Jaunieši jau vicināja viens pret otru nūjas un dūres, atskanēja pat pa retam šāvienam. Tā kādā tracī nošāva SSS jaunieti Aleksandru Masaku. Ap to nu sacēlās negants troksnis. Sociāldemokrati apgalvoja, ka M. nogalināts nevis nejaušā kņadā, bet ar apzinātu nolūku. Pretējā puse meta pretī, ka sociāldemokrati paši viņu nošāvuši provokācijas nolūkā. Vainīgo neatrada. Domāju, ka nevēlējās atrast, kā tas līdzīgos gadījumos mēdz būt.
Zemnieks, strādnieks, ierēdnis mierīgi gāja savos darbos. Ko tie dullie trako? – Apmēram tā izteicās viņu nostāja šai kņadā. Tiešām, nebija ārpolītisku saspīlējumu, saimniecisku grūtību vai kādu citu smagu satricinājumu. Bija tikai atsevišķu personu un grupu savtīgas ambicijas, goda prāta un atbildības trūkums, kas piekliedza gaisu ar neiecietību, naidu, ķengām un rīdīšanu – no abām pusēm. Tā mūsu demokratiju grāva ne vien labais spārns, kas tai nekad nav bijis diezko vēlīgs, bet arī kreisais, kas teicās to aizstāvam. Abi pūlējās sakarsēt prātus un radīt tīri vai panikas noskaņojumu.
Eiropu pārņēma jauna polītiska mode – autoritārie režīmi ar vairāk vai mazāk izteiktiem vadoņiem: Polijā – Jāzeps Piļsudskis, Lietuvā – Antons Smetons, Igaunijā – Konstantīns Petss. Somijā satraukumu sacēla tā sauc. lapujiešu kustība, ko tomēr noslāpēja. Mēs nebijām izņēmums, mums jauno modi deva Kārlis Ulmanis.
Mūsu autoritārais režīms nebija kāda tīri latviska izpausme, tas lielā mērā bija tā laika polītiska mode. Vai tas drusku neatvēsina vēl tagad karstos prātus? Sak, neuztrauksimies, Jāni, – kaimiņiem un pāŗnovadniekiem tā pati neraža.
* * *
Aprādītie apstākļi ierosina Ulmanī domu par apvērsumu. Domājams, bija arī tīri cilvēciski personīgas dabas motīvi, kas mudināja uz šo afēru.
Grūtajos valsts sākuma gados viņš ir pirmais. Viņš kustas kā ūdenszāle, visu dara un kārto. Viņu daudzina visa zeme. Nu ir saradies daudz „troņa tīkotāju” – kuŗš deputāts vai sabiedrisks darbinieks nejūtas spējīgs būt prezidents vai ministrs? Ulmani arvien vairāk bīda malā. Viņa lolojums, viņa dibinātā Zemnieku savienība dilst: no 17 deputātiem 1. Saeimā sakritusies uz 14 4. Saeimā. Jānis Leikarts nodibina Jauno Zemnieku savienību un vēlēšanu aģitācijā nikni ēd „veco” un sevišķi Ulmani.
Cik zināms, arī pašā Zemnieku s-bā radušies strāvojumi, kas drupina Ulmaņa agrāko nozīmi un teikšanu. Kā visām lielākām partijām, Zemnieku s-bai ir dažādas sekcijas, starp tām arī Akadēmiskā. Tur notiek berze starp rustikāņiem un korporeļiem. „Fraternitas Rusticana” ir Ulmaņa dibināta, viņš tās goda filistrs. Pēdējās Saeimas vēlēšanās, Hugo Celmiņa saorganizēti, burši Ulmani nesaudzīgi svītro. Leikarts un burši panāk to, ka Ulmanis visos vēlēšanu apgabalos noslidināts uz leju. Ja atmiņa neviļ, viņš nav nevienā apgabalā ievēlēts un tiek Saeimā tikai tā, ka J. Birznieks atsakās no mandāta apgabalā, kur Ulmanis 1. kandidāts. Cik trūka, ka viņš pat netiktu Saeimā!
Vai viņš lai būtu moris, kas, savu darbu padarījis, var iet? Vai lai pameklē pieklājīgu ierēdņa vietu un atvelkas malā? Lai mierīgi noskatās, ka valsts ratos, ko viņš ar tādām pūlēm un dedzību nostādījis uz ceļa, brauc citi? Un brauc pļēgurīgi un nemākulīgi, ar izredzēm iebraukt grāvī?
Tas nebūtu Kārlis Ulmanis, pilns nenokausējamas darbošanās kāres. Viņš nevar būt pasīvs skatītājs. Nē, patriekt tos rakarus un ņemt pašam grožus stingrās rokās!
* * *
Kas to mums teiks, kad Ulmanis sāk cilāt apvērsuma domu?
1933. gada vasarā viņš dažus mēnešus ārstējās Vācijā. Jau toreiz smēja – Ulmanis studē nacionālsociālismu. Gluži bez pamata tas nebūs: viņš būs gan uzmanīgi vērojis un varbūt guvis vienu otru ierosinājumu, kaut arī tāpēc vien uz turieni nebrauca.
Zinu, ka drīz pēc atgriešanās no turienes viņš sāk kaldināt konkrētu plānu. Šai sakarā kāds izteica domu: „Fiksa ideja. Paspēlēsies ar to un atmetīs.” Uz to atbildēja M. Skujenieks: „Ulmanis ir urķis. Ja viņš ko ieņem galvā, tad tik viegli neatlaižas.”
Viņš tiešām sāk „urķēties”.
Viņš iesniedz Saeimā satversmes grozījumu projektu, kas paredz lielāku varu valsts prezidentam un stabilāku valdību. Ja informācija pareiza, tanī vakarā viņš draugiem izteicies: „Tie grozījumi iesniegti. Turēsim nu īkšķus, lai noraida.” Un ja tā, tad tas ir bijis mānīšanās manevrs: ir mēģināts iet legālu ceļu; kad tas nelīdzēja, bija jārīko apvērsums.
Bija vēl citas legālas iespējas panākt lielāku stabilitāti valsts dzīvē. Kaut vai ar vēlēšanu likuma grozījumiem varēja samazināt „vieninieku” un sīko grupiņu skaitu un celt Saeimas darbību. Ulmanis šīs iespējas neizmantoja. Vai viņš necerēja, ka tās ko dos? Vai varbūt bija jau pārāk iekaisis par apvērsumu un baidījās, ka tiešām var ko panākt un tad apvērsumam pietrūktu svarīga attaisnojuma? Varam tikai minēt, jo nav drošu datu noteiktiem secinājumiem.
Katrā ziņā saskatāma vēlēšanās radīt tautā iespaidu, ka valsts iet uz sabrukumu un Ulmaņa apvērsums bija vienīgā iespēja to novērst. To rāda arī prāva pret Dr. Paulu un Bruno Kalniņiem un sociāldemokratu deputātu Jūliju Celmu, ko sāka visai skaļi tūlīt pēc apvērsuma. Proti, viņi esot gatavojušies bruņotas sacelšanās ceļā gāzt valsts iekārtu un nodibināt kreisu diktatūru. Ja to izdotos pierādīt, tad Ulmanis būtu tikai pasteidzies priekšā citam ļaunākam apvērsumam. Prāva tomēr neattaisnojās, jo nebija nekādu kaut cik ticamu pierādījumu.
Atgriezīsimies pie apvērsuma priekšdarbiem. Protams, Ulmanis tos veic rūpīgi, apsverot visas varbūtības. Noskaidrots pat, vai un kā uz apvērsumu reaģēs lielais kaimiņš – PSRS. Beidzot viņš sastāda pēdējo parlamentāro ministru kabinetu, pats kļūdams tā prezidents. Viņš zina, ko grib, un kabinets ir veidots apvērsumam. „Nu tā: valsts prezidents – mūsu; ministru prezidents – mūsu; iekšlietu un kaŗa ministri – mūsu. Labi būs!” Tā viņš esot teicis, un tā arī bija. Armija, policija, aizsargi bija viņa teikšanā; varēja izraudzīt apvērsuma izdarītājus.
Bez šaubām, Ulmanis savus nodomus neizpauda. Ne gluži tā viņa līdzdalībnieki, un tā par gaidāmo apvērsumu kaut ko dzirdējuši bija diezgan daudzi. Sociāldemokratu partijas kongresā, (ja nemaldos, aprīlī) to piemin jau atklāti, bet ar nevērīgu ironiju: „Mēs esam tikuši galā ar cara haizivīm, tiksim galā arī ar Latvijas reakcijas reņģītēm.”
Par pučiem un apvērsumiem toreiz mēļoja šad un tad. Tie paši sociāldemokrati dažkārt draudēja ar „iziešanu uz ielas”, t.i. sacelšanos. Arī Pērkoņkrusta puiši balamutēja par varbūtēju varas pārņemšanu. Varbūt tāpēc tādas valodas neuzklausīja nopietni. Raksturīga epizodīte notiek 1. maijā Saeimas priekšsēža Dr. Paula Kalniņa rīkotā „parlamentārā tējā”, kur pulcējās deputāti un ministri. Klāra Kalniņa vaicā ministru prezidentam: „Ulmaņa kungs, kad tad būs tas jūsu pučs?” –”Pacietību, kundze, pacietību! Kad būs laiks, gan tad būs,” Ulmanis šķelmīgi atbild. Tiešām attapīgi!
Ilgi viņai nevajadzēja paciesties. Pēc 2 nedēļām 3 ārēji mierīgi, bet iekšēji sasprindzināti vīri sēž aptumšotā Ārlietu ministrijas namā un seko apvērsuma norisei. Poga ir nospiesta; viņi spēlē augstu spēli. Ir dzirdēts, ka Spilvē bijusi startam sagatavota lidmašīna. Tā aizvestu tos trīs drošībā, ja riskantais pasākums neizdotos. Iespējams, ka tālredzīgais Ulmanis bija apsvēris arī to varbūtību un izdomājis, ko tādā gadījumā darīt. Tos 12 gadus diez vai viņš gribēja saņemt.
* * *
Bet tas nebija vajadzīgs. Saulainā maija rītā Latvija atmodās jaunā iekārtā. Uz manevriem iesauktie lauku aizsargi nu tikai uzzināja, kādu lielu darbu viņi nakts tumsā veikuši. Omulīgi tērzēdami, ieskurbuši, paāzēdami žīdus (un aiz pārskatīšanās arī pāris latviešus), viņi vēl kādu nedēļu dzīvoja pa Rīgas ielām.
„Rīga gavilēja un rotājās karogiem”, tā par to rītu rakstīja avīzēs.
īstenība gluži tāda nebija. Karogus izlika pēc policijas rīkojuma. Daļa tiešām priecājās par notikušo pārmaiņu, bet lielais mēmais – tautas masa – palika rezervēta. „Ak tad augstajam namam bomis priekšā. Alējās jau gan tur par traku. Nu, redzēsim, ko tas Kārlis tālāk darīs.” Tā apmēram sprieda tauta. Netrūka arī tādu, kas drūmi klusēja.
Bet Kārlis nu reiz bija zirgā, kādā neviens latvietis nav bijis – zemes saimnieks, valsts atjaunotājs, vadonis, Saulvedis. Viņa rokās bija visa vara, amati un posteņi un valsts naudas lādes atslēga. Viņš varēja celt un gremdēt pēc savas patikas. Viņa vārdu vairs neiespieda citādi kā trekniem, retinātiem burtiem, un nebija avīzes numura, kur viņš nebūtu daudzināts. Viņam ceļ goda vārtus, kaisa ceļā puķes, apliecina uzticību un sumina runās, rakstos un telegrammās.
Smaidīgs, vēlīgs un asprātīgs uzvarētājs apbraukā zemi. Viņš piestāj arī necilos nostūros, aprunājas ar ganiem, arājiem, lauku tēviem un mātēm, gūdams viņu vientiesīgās un atsaucīgās sirdis. „Ein echter zemes tēvs,” tā viņu novērtē vecas vācu tantiņas.
Neba Ulmanis tikai bauda gūto slavu un godu. Viņš strādā dienām un naktīm. Reti atradīsim tik darbīgu valdnieku kā viņš. Viņš domā par visu, cenšas iedziļināties visā, visur „bāž savu degunu”. Viņa ministri ir tikai izpildītāji; pat sīkās lietās viņš saka pēdējo jā vai nē. Un ko darīt bija daudz. Bija jānovāc „nederīgais” un viss valsts un pašvaldību aparāts jāpārkārto uz jauniem autoritāriem pamatiem. Nav šaubu, viņš grib labāko, viņš cenšas. Cenšas pārliecināt tautu, skeptiķus un pat pretiniekus, ka nu ir labāk nekā nicināmā partiju laikā.
Tiek sists kreisais spārns, kam nu pārmet gan pelnītu, gan nepelnītu. Kreiso presi un biedrības slēdz. Likvidē arī pilsētu domes un pagastu padomes, kas darbojās pat krievu cara laikos kopš pagājušā gadsimta 60-tiem gadiem. Vēlētās pilsētu un pagastu valdes atceļ un vietā liek jaunā režīma ieceltas.
Iestājas lieli jurģi, liela personu maiņa valsts un pašvaldību iestādēs. Daudzi negaidot zaudē darbu un nokļūst neapskaužamā stāvoklī. Vietā stājas režīma uzticības personas. Vieni savu pārsteigumu, bēdas un dusmas spiesti nest sevī, otri izplūst skaļās gavilēs vadonim un pulgo partiju laiku. „Uzvarētiem jāatstāj tikai acis, lai viņi var apraudāt savu postu”, teicis vācu „dzelzs kanclers” Bismarks. Arī mums netrūka cilvēku, kam patika padzītiem iedzelt un tos pazemot. Tas radīja sarūgtinājumu, kas pavīd vēl tagad.
Arī te ir dažādi vērtējumi. K. Dziļlejam un vēl vienam otram sociālistam un pakreisam slēpjoties ar pseidonīmu, bija ļauts publicēt „neitrālus” rakstus. Viens to uzskata par augstsirdīgu humanitāti un iecietību, otrs – par ubagu dāvanu, ar ko nevar lepoties. Neliegsim, varēja būt arī neiecietīgāk. Ulmaņa režīms centās „pāraudzināt”, un ne bez panākumiem. Bija gan tur cilvēki ar izcilām piemērošanās spējām un lokanību, ko sekmīgi vai nesekmīgi lika lietā tālākas režīmu maiņās –komūnistu un vācu laikā. Daļa dedzīgāko un nesamierināmo kreiso, sevišķi jauniešu, nogāja pagrīdē pie komūnistiem.
* * *
Latvija nu ir Ulmaņa tīrums, un viņš aŗ dziļas vagas. Paraudzīsim dažas raksturīgākās.
Viena no tām ir nacionālā. Viņš tiecas stiprināt latvietību visās vietās un lietās. Lepni tiek pasvītrāts, ka Rīgai visā tās 700 gadu pastāvēšanas laikā pirmo reizi ir tīri latviska valde – minoritāšu pārstāvji ir izmesti. Tālāk rīkojums – ja viens no vecākiem ir latvietis, bērni uzskatāmi par latviešiem un sūtāmi latviešu skolās. Pārējiem jaukteņiem – jauktu tautību skolas, kur tos nepārprotami tiecas pārlatviskot. Kāda analoģija! Cara laikā bija noteikums – ja viens no vecākiem pareizticīgs, tad bērni pareizticīgi. Austrumu novados, kur daudz nelatviešu, ir spēkā nerakstīts norādījums kavēt nelatviešiem nekustamu īpašumu iegūšanu un veicināt latviešu ieplūšanu. Tā nu vairs nav analoģija, bet pilnīga cara laiku „poļiķika okrajiņ” (nomaļu polītika) atdarināšana. Tai bija arī panākumi, bet bija arī pārestības cittautiešiem, kas tos sarūgtināja un kaitināja.
Bez šiem administratīviem soļiem nacionālismam bija izcila vieta laikmeta ideoloģijā. To daudzināja runās un rakstos, kultivēja mākslā.
Šai „vagai” bija daudz piekritēju toreiz un ir vēl tagad. „Uz priekšu gan Latvijā nekādu minoritāšu skolu! Lai iet visi latviešu skolās”. Te varam tikai vaicāt: ja pārlatviskošana atzīstama, kāpēc tad tāda pati pārvācošana vai pārkrievošana nosodāma? Tad – kas var, lai pārtauto citus.
Otra Ulmanim raksturīga vaga ir pozitīvisms ar Neikena un Apsīšu Jēkaba patriarchālu pieskaņu. Un kā sociālistiem pamatšķira un mīļais bērns bija pilsētas strādnieks, proletariāts, tā Ulmanim zemnieks. To nu apjūsmo, apdzied. Zemes spēks, zemes balss un aicinājums, zemes gars saplūst ar laikmeta garu un ideoloģiju. Tas izteicas goddevībā autoritātēm, senčiem, baznīcai, ģimenei. Robusti un kareivīgi to noformulēja publicists un ģimnazijas direktors Jānis Lapiņš: „Tautas darīšana ir strādāt, svētkos un godības sadzerties, lūgt Dievu un ražot bērnus. Pārējo nosaka valdnieks. Viņš brauc sešiem zirgiem. Pa priekšu jātnieki taurēdami ziņo tautai: švaļi malā, vadonis brauc!”
Zināms, tas teikts pārspīlēti un Lapiņam raksturīgā valodā, bet labi rāda, cik tālu var aiziet strāvas, mācības un dažādi „ismi” savās pēdējās konsekvencēs – līdz stulbumam.
Laikmeta garu nekavējoties ievieš audzināšanā. Vasaras brīvlaikā pāraudzināšanas nolūkā notiek kursi vēstures skolotājiem. Aleksandrs Grīns raksta skolām jaunu vēstures grāmatu. Pārstrādā skolu programmas. No literārās vielas izmet nīkuļus – Poruka bālos zēnus. Izmet arī „Mērnieku laikus”, jo Ķencis esot izsmiekls latviešu zemniekam un baznīcai un Pietūka Krustiņš nacionālismam. Svītro arī Andr. Niedras „Zemnieka dēlu” un „Līduma dūmos”, laikam tāpēc, ka autors Latvijas sākuma gados bija Ulmaņa pretinieks. Dzird iebildumus pret koedukāciju, un sāk iekārtot atsevišķas zēnu un meiteņu skolas. Visās skolās zēniem iekārto militāro apmācību. Kreisos skolotājus atlaiž.
Latvijas laikā (un jau pirms) vērojama laucinieku, sevišķi lauku jaunatnes bēgšana uz pilsētām, īpaši uz Rīgu, kamēr laukos vasarās trūka darba roku. Vidusskolas beigušo jau bija tik daudz, ka iestādēs „pie rakstu darbiem” tiem vairs nebija vietas. Radās intelliģento bezdarbinieku problēma. Ulmanis grib šo slimīgo stāvokli novērst. Viņš sirsnīgi grib, lai zemnieks ieaug kā koks zemē. „Lai es ilgi dzīvot varu sava tēva pagastā.” (V. Veldre.).
Mums bija tā sauc. vienotā skola, kur vidusskola programas ziņā pieslēdzās pamatskolai un augstskola vidusskolai. Tā darīja vieglu pāriešanu no vienas pakāpes uz nākošo. Vainu saskatīja šai sistēmā. Vidusskolas nu centās padarīt grūtāk pieejamas. Tās pārdēvēja par ģimnazijām, pielika 1 gadu „augšā” un sāka organizēt pa 2 sagatavošanas klasēm „apakšā”. Veidojās 7-gadīga ģimnazija, līdzšinējo 4 gadu vietā.
Nolūks bija labs, atrisinājums diezgan neizdevies. Vidusskolām vajadzēja darīt spēju un centības izlasi, bet tās nu lielā mērā tapa maka izlases skolas. Mazturīgiem bija grūtāk gūt vidusskolas izglītību. Rīgas Skolotāju biedrības atzinumus šai jautājumā neņēma vērā. Padomu došanas un delegāciju laiks esot pagājis, tā paskaidroja izglītības ministrs skolotāju delegācijai.
Kultūras novadā vareni skanēja un skan arī vēl trimdā Ulmaņa Draudzīgais aicinājums. Katram jāatzīst – jauks, labs aicinājums. Tādi aicinājumi bijuši gan arī agrāk, bet ar niecīgiem panākumiem. Šoreiz aiz aicinājuma stāv vadoņa autoritāte un viņa režīms, kas to veicina, cik spēdams. Aicinājums saistījās ar skaļu tā autora slavināšanu. Aicinājuma sekotāji ar to rādīja arī, ka atbalsta režīmu. Aizdomās turētiem un nežēlastībā kritušiem tas bija pirmais solis uz labvēlības atgūšanu. Tāpēc bankas, biedrības, pašvaldības, firmas un atsevišķi cilvēki ziedoja bagātīgi. Šā vai tā, Ulmaņa aicinājumam bija lieliski panākumi. Un vai nav labi, ka tā?
Ulmaņa laiks var uzrādīt labus panākumus celtniecībā. Tā prasa daudz līdzekļu un tāpēc saistās ar valdības saimniecisko polītiku. Atstāsim to speciālistiem, pasekosim tikai kādam raksturīgam piemēram.
Kādu dienu lasījām laikrakstos, ka prezidents apskatījis Uzvaras laukumu un izlēmis tā izbūvi, ietveŗot to grandiozā Rīgas izbūves plānā. Viņš nešauboties, ka lielo pasākumu atbalstīs vienotā tauta.
Pēc pāris nedēļām galvas pilsētas Rīgas lielvecākais sasauc pilsētas darbinieku un organizāciju pārstāvju apspriedi. Tā un tā: Rīgas gods prasa, lai tā iespaidīgi piedalās Uzvaras laukuma izbūvē. Viņš min tik lielu summu, ka dalībnieki nostenas. Bet lielvecis tikai zinīgi smaida. Ko varot piedāvāt biedrības? Nieks vien no tām sanāk. Tad lielvecākais atklāj kārtis. Akcijā jāiesaista visi Rīgas darbinieki, proti, ar 1.5% (laikam) ziedojumu no algas mēnesī. Viņam ir arī skaitļi, ko tas dos no skolotājiem, tramvajniekiem u.c. 6 mēnešos. Sanāk vareni skaitļi.
Pārstāvji nav pilnvaroti tādu lēmumu pieņemt? Nieki! Kas nemierā, var sūdzēties. Tikai nav domājams, ka tādi būs.
Vēl paliek iztrūkums. Bet ir jau paredzēts, kā to iekasēt: lai pārējie iedzīvotāji nebūtu greizsirdīgi uz algotiem darbiniekiem, jādod arī viņiem iespēja piedalīties laukuma izveidošanā. Šo summu Rīgas prefekts lai sadala starp policijas iecirkņiem un iekasē no tirgoņiem, uzņēmējiem un namsaimniekiem.
„Vai šie dos?” ņurd prefekts Pommers.
Gan jau dos. Ar policiju viņi grib sadzīvot. Citādi var izrādīties, ka viņiem nav kārtībā skursteņi, notekas un šis tas, un to viņi nevēlēsies.
Lieta ir nokārtota. Nākošā dienā lielvecākais ierodas pie prezidenta ar labu ziņojumu. Par to lasāms arī avīzēs: Rīga piedāvā ievērojamu līdzdalību Uzvaras laukuma izveidošanā. Tā vakar izlemts galvas pilsētas pārstāvju apspriedē. Kur agrāk neauglīgi spriestu un ķīvētos sēžu sēdēs, tur tagad jautājumu nokārtoja divās stundās, jo aiz vadoņa stāv vienota tauta.
Senatnes apjūsmotājiem parasti nenāk prātā, ka Ēģiptes piramīdas un senās Grieķijas un Romas dižās celtnes, uzraugu pletņu dzīti, cēluši vergi. Arī vēlāko gadsimtu katedrāles un pilis cēlusi kalpināta tauta. Mūsu laikos vergus celtniecībā nodarbina tikai Padomijā.
Taču maigākus spaidus lieto arī tagad. Tanī pašā Padomijā vēlēšanas, rezolūciju pieņemšana, nekultivēto zemju iekopšana, parakstīšanās uz valsts iekšējo aizņēmumu notiek, kā krievi paši zobojas „dobrovoļno-prinuģiķeļno” – spiesti brīvprātīgi. Līdzīgi tika ievadīta arī mūsu Uzvaras laukuma izveidošana.
Sirdis veŗas vieglāk nekā maki. Jūsmīgi cilvēki atceres aktā pat asariņu noslauka. Bet pamēģiniet no tā paša tautieša dabūt pāri dolāru nacionāliem mērķiem – tūdaļ būs pie rokas aizbildināšanās. Te labam mērķim atvēra makus „spiesti brīvprātīgi”, gan nevienam jūtamu upuri neuzliekot. Nauda nāca un ja nodoms būtu realizēts, tā nenogultu laukuma smiltīs, bet dotu darbu, peļņu un celtu saimniecisko rosību.
Šis izkārtojums rāda kādu raksturīgu vaibstu laikmeta sejā. Maksājumus varēja uzlikt ar tiešu valdības rīkojumu. Policijas loma tanī jau robežo ar cinisku izspiešanu, bet tā sedzas ar brīvprātību.
* * *
Vardarbība pret pastāvošo iekārtu vienmēr un visur tiek uzskatīta par smagu noziegumu, pat demokratijās, kur atļauts iekārtu kritizēt un ierosināt tās maiņu. Tomēr ir situācijas un sastrēgumi, kur sacelšanās ir vienīgi iespējamais atrisinājums. Tā rodas jaunas valstis un jaunas iekārtas. Arī Latvijas neatkarības proklamēšana pret veco Krieviju bija nelikumīgs akts. Tam gan bija liels morāls segums, jo aiz tā stāvēja provizorisks parlaments – Tautas padome. Tiesisku segumu šim aktam deva tautas akcepts brīvi vēlētā Satversmes sapulcē.
Kā redzējām, daļa sabiedrības bija noskaņota pret Saeimu un vēlējās „stingrākas varas”. Tas dod Ulmaņa apvērsumam zināmu morālu attaisnojumu. Tiesiska seguma tam nav. To nedod parastais varas maiņas formulējums, ka „valdība pārņēma Saeimas funkcijas”. Valdībai tādu tiesību nebija, un tāda ministru kabineta lēmuma īstenībā arī nav. Lai jauno stāvokli legalizētu, bija nepieciešams tautas akcepts brīvā nobalsošanā. Diktatūru nedrīkstēja padarīt par mērķi, tā drīkstēja būt tikai pārejas stāvoklis.
Ir dzirdēts, ka tautas gaviles, daudzie apsveikumi un uzticības apliecinājumi atsverot tautas nobalsošanu. Nespēlēsim vientiešus. Mēs labi zinām, kā tie rodas un cik tie vērts. Pēc komūnistu iebrukuma arī bija „tautas gaviles”, „prasījām” Latvijas pievienošanu PSRS, dažās darba vietās „prasīja” nāves sodu policistiem, kas, komūnistiem ienākot, pūlējās uzturēt kārtību. Tā nav patiesa sabiedriskā doma, nav tautas sirdsapziņa.
Ulmanis savu valdīšanu vilka gaŗumā, 6 gados nenoveda Latviju līdz jaunai likumīgai satversmei. Vai viņš vēlējās palikt mūža prezidents, pie tam ar neierobežotu varu? Kā Ed. Virza formulē: „Kas tautas griba ir? Tā – liela vīra griba.”
Manuprāt te ir Ulmaņa lielākā vaina. Svarīgs taču bija ne vien tiesiskais, juridiskais, bet vēl vairāk faktiskais stāvoklis. Proti, kas notiktu, ja kādu dienu pēkšņi viņa pietrūktu? Sāktos nepārredzamas jukas.
Varbūt viņu dīda milzīgā darbošanās dziņa. Varbūt tās ir kaites, ar ko sasirgst daudzas slavenības – goda un varas kāre. Slava un vara šīs kaites veicina un var novest tik tālu, ka cilvēks sāk apbrīnot, dievināt un pielūgt pats sevi un prasīt to arī no citiem. Tādas pazīmes uzrāda arī mūsu Ulmanis.
Rīgas pilī kā kāds anachronisms vēl mīt likumīgais valsts prezidents Alberts Kviesis. Tā gan ir parasts, ka līdz likumīga pēcnieka nākšanai amatā paliek vecais. Tā laikam domā arī Kviesis. Bet ne tā Ulmanis: Kvieša pilnvaru laikam beidzoties, ministru kabinets nolemj valsts un ministru prezidentu posteņus apvienot, nododot tos Ulmanim. Tā viņš, kā toreiz mēļo, „nopļauj kviesi pavasarī” (11. aprīlī) un ar svītu kāpj pils valnī pieņemt tautas gaviļu manifestāciju. Iestādes, fabrikas un skolas pārtrauc darbu, lai apsveiktu jauno valsts galvu.
Ulmanis nebija likumīgs valsts prezidents, tikai vietas izpildītājs, pagaidu prezidents. Ja viņš pats sevi par tādu atzītu un tā sauktos, tas viņa darbošanos neierobežotu, bet liecinātu par smalkjūtību un godprātību. Tad mēs viņu šodien vairāk cienītu. Piemērs – šāsdienas Francijas likteņu veidotājs De Gols. Viņa polītiku var atzīt vai ne, bet neviens viņu nevar saukt par uzurpātoru.
Vēsture un pat šodiena uzrāda dažādus galmus. Ir galmi, kur valdnieks dienu un nakti baiļojas par savu varu un galvu. Tāds ir Kremļa galms un daži Dienvidamerikas un Austrumu galmi. Ir galmi, kur augstāko amatvīru likteņi ieausti daiļu un gudru kurtizāņu intrigu tīklos. Un ir galmi, kur ap valdnieku danco iztapīgi ķipari, cits citam likdami priekšā kāju un cenzdamies valdniekam izpatikt. Kas līdzīgs notiek arī Ulmaņa galmā.
Viņam ir visai asa acs un laba atmiņa. Cilvēkus, ar ko bijusi neliela saskare, viņš neaizmirst. Saka, ka viņš pazinis visus Latvijas pagastvecākos. Un tomēr pat dedzīgi mīlētāji atzīst, ka darbinieku izvēlē viņam nav diezkā veicies. Laikam tas tāpēc, ka viņš visu grib izdomāt un izlemt vienpersonīgi tikai pats. Patstāvīgas, neatkarīgas domas viņam netīk. Viņš vēlas paklausīgus izpildītājus, ne „ņurdētajās un kritizētājus”, kā pats izteicies. Žanis Unams „Neatkarības saulrietā” vaļsirdīgi pastāsta raksturīgu epizodu, kā viņš pūlējies prezidentam izpatikt. Tad nu dabūjis arī amatu, kaut gan tāds spēka vīrs kā J. Druva lūkojis viņam aizšaut priekšā kāju. Cik vērojams, Ulmanis pats sevī dažkārt sirsnīgi smejas par pārmērīgo iztapību, taču laikam tā glaimo viņa patmīlībai. Ir diezgan jocīgs stāvoklis: vareni sludina latviešu lepnumu, bet reizē vērojama diezgan necienīga roklaizība. Neļauj dziedāt Niedras „Dažu skaistu ziedu”, un ņurdētajos un kritizētājos nokļūst Arv. Bergs, M. Skujenieks, B. Einbergs un beidzot pat J. Lapiņš.
Tā jau laikam ir, ka no tautas dziļumiem iznirušie varas vīri ir negantāki uz godināšanu nekā „Dieva žēlastības dotie” ķeizari.
* * *
Mums vēl nav plašāka, objektīvāka Ulmaņa personības, dzīves un darbības apskata. Bet būs. Un īsti objektīvs varbūt tikai tad, kad bijušo cīņu laukus būs pāraugusi zāle, pārsāpējušas rētas un dažkārt aklā mīlestība un naids devusi vietu rāmai, bezkaislīgai vērošanai un vērtēšanai.
Kas paliek no Napoleona Bonaparta, ja izceļam vienīgi viņa vainas un trūkumus ? Savtīgs varmāka, goda un varas kārs tiranns. Tā viņu vērtē, piemēram, tāds savukārt liels gars kā Ļ. Tolstojs. Taču franču tauta ir ieskaitījusi viņu savos nemirstīgajos, jo nav noliedzams arī viņa lielums. Līdzīgi ir ar mūsu Kārli Ulmani.
Kas nekādi nevar viņu ciest, lai atceras Latvijas sākuma gadus. Tas arī vislielākā mērā ir Ulmaņa laiks. Viņš ir Latvijas šūpuļa kārējs, un, kā citkārt lielais Kristaps bērnu uz saviem pleciem iznesa to no posta un jukām. To laikam neviens nenoliegs.
Viņa paša intimā dzīve mums maz zināma. Viņš dzīvo kā vientulis mūks. Uz roku pirkstiem var saskaitīt tos cilvēkus, ar kuŗiem viņš ir uz tu. Bet to visi zinām, ka viņš ir nedzērājs, nepīpētājs un dzīvo visai vienkārši un pieticīgi. Viņš netīko lauku mājas, nama Rīgā un vasarnīcas, šo toreizējo „labāko aprindu” ideālu. Arī savos vienvaldības gados viņš netop bagātāks. Viņa rokas nav aptraipītas asinīm un valsts naudu, kā tas valdniekiem gadās. Manta, nauda viņu nevaldzina. Viņa sirdsdedze pieder kam daudz lielākam – ziedošai Latvijai. Kā greizsirdīgs mīlnieks viņš pūlas to veidot un post ar visu savu neizsmeļamo enerģiju.
Smaidīgs, vēlīgs, spēkpilns viņš ienāk mūsu vēsturē, skumīgs un salauzts noiet. Viņa uznākšana saistās ar mūsu tautas augšupeju un brīvību, viņa noiešana – ar mūsu lielajām bēdām. Tā viņa mūžs ir saaudies ar Latvijas likteņiem. Bet starp uznākšanu un noiešanu viņš ir mūsu vēstures impozantākā un rosīgākā figūra.
To vajadzētu atzīt arī nīdējiem.
Šai rakstā ir skicētas arī viņa vainas. Viņš nebija brīvs no lielu vīru kaitēm, kas viņu dažuviet dara sīku un netīkamu. Mēs labprāt viņu redzētu bez tām. Bet tad jau viņš būtu pārcilvēks. Dzejā tādi ir, dzīvē – laikam ne.
To vajadzētu atzīt arī mīlētājiem.
Viņa vienvaldība ir neapstrīdama diktatūra. Ne bez pozitīviem guvumiem un ne bez kļūdām. Taču visumā ne barga, bet panesama. Ja valdīšanai acīs nelēca, varēja dzīvot. Par to dabūjām pārliecināties, kad ļauna nediena mūs no Ulmaņa diktatūras ierāva asiņainajā Staļina diktatūrā. Kāds strādnieks, kas varbūt nemaz nebija Ulmaņa draugs, tai ziemā ar smagu, rakstos nevingrinātu roku bija uzrakstījis uz Rīgas preču stacijas dēļu sētas: „Kārli, brauc atpakaļ, vairs nav gaisa.”
Toreiz zem tā parakstītos kā mīlētāji, tā nīdēji.
