Jaunā Gaita nr. 43, 1963

Laimonis Mieriņš

TĒLOTĀJI MĀKSLINIEKI ANGLIJĀ

 

Uzrakstīt sīku informāciju par latviešu māksliniekiem, kas ieguvuši pajumti Anglijā, ir ļoti nepateicīgs uzdevums. Apstākļus sarežģī vēl tas, ka nepastāv neviena latviešu biedrība, kuŗai būtu pa spēkam apvienot māksliniekus, kas simpatizē dažādajiem mākslas virzieniem. Varētu teikt, ka vai vienīgais kopējais faktors viņiem visiem ir tēvu valoda – latviešu valoda.

Vienkāršības labad ir parocīgi sadalīt divās grupās: tie, kas savas gaitas iesākuši Mākslas akadēmijā Rīgā, un tie, kas savu formālo māksliniecisko izglītību apguvuši vai apgūst angļu mākslas kolledžās. Gandrīz bez izņēmumiem visi latviešu mākslinieki ir biedri kādā angļu mākslinieku biedrībā un ar panākumiem piedalās izstādēs. Tāpēc lai ir atļauts lasītāju īsumā iepazīstināt ar dažiem latviešu tautības māksliniekiem, kas darbojas Anglijā, paturot vērā, ka vislabāko mākslinieka personības un viņa mākslas izpratni sniegs, ja vien iespējams, iepazīšanās ar pašiem oriģināldarbiem.

 

Laimonis Mieriņš Akts Eļļa 26”x39”

 

Ēriks Žilinskis savas gleznotāja gaitas sācis jau Latvijā. Parallēli glezniecības studijām viņš beidz Rīgas universitātes tieslietu fakultāti. Taču īsto dzīves piepildījumu atrod glezniecībā. Piedalījies izstādēs kopš 1941. gada; pirmā patstāvīgā izstāde Rīgā 1943. un Stokholmā 1946. gadā. Ar 1947. gadu dzīvo un strādā Londonā.

Sākumā glezno tradicionālā reālisma garā ar diezgan pasmagu kolorītu, bet kopš apmešanās uz dzīvi Londonā un nākot saskarē ar modernajiem rietumu glezniecības strāvojumiem, pievēršas arvien vairāk abstraktai glezniecībai. Taču abstrakcija viņam nekad nav kļuvusi par pašmērķi, bet gan līdzekli jaunas realitātes radīšanai. Viņa glezniecības izpratnē centrālā problēma ir krāsu attiecības viena pret otru. „Pie krāsas turoties, nevar daudz maldīties”, saka Ēriks Žilinskis.

Ēriks Žilinskis Vēzis un globs

Rēzija Lielmane 1953. gadā beigusi Velsā „Aberystwyth” universitātes mākslas nodaļu ar diplomētas mākslinieces gradu. Pēc tam studē tēlniecību polītechnikuma mākslas skolā Londonā. Patlaban nodarbināta kā mākslas paidaģoge dažādās Londonas vidusskolās.

Vispirms viņai tuvāka bijusi glezniecība. Iepazīstoties ar angļu māksliniekiem, it sevišķi tēlniekiem, uzņem sevī jaunus impulsus. Daudz kas viņai licies interesants un nenoliedzami ietekmējis pieeju tēlniecības problēmām. Tā no Barbaras Hepvortes mācās materiālu izpratni un īpatības. Taču tīrās formas un telpas problēmas risināšana viņu vien neapmierina. Būtu aplam viņu apzīmēt par akadēmisku tēlnieci, jo ar akadēmisma sastingušajām dogmām tai nav nekāda sakara. Režija Lielmane ir individuāla tēlniece ar labu formas un ritma izjūtu, kas sevišķi izceļas viņas nelielajās ar sievišķīgu šarmu veidotajās figūrālajās kompozicijās.

Rēzija Lielmane, Kristīne, Ģipss, (1961)

 

Nikolajs Soikāns, kas dzīvo Lesterā, atradis savu aicinājumu grafiskajā mākslā – galvenokārt linogriezumos un kokgriezumos. Šis abas technikas piemērotas viņa mākslinieciskajam temperamentam. Mācījies pie sava brāļa pazīstamā grafiķa un gleznotāja Jura Soikāna (dzīvo Rietumvācijā). Viņu ietekmējuši beļģu grafiķi un daļēji vācu ekspresionisti. Taču viņš ir un paliek neatkarīgs sava ceļa gājējs; tāpēc to grūti pieskaitīt kādam specifiskam mākslas virzienam.

Nikolaja Soikāna grafikas dažkārt izskatās diezgan robusti darinātas ar noslieci uz primitīvo un ekspresīvo elementu. Tās vienmēr pilnas svaiguma un dinamikas. Allaž jūtama tendence satirizēt. Ļoti iemīļojis arī guaša techniku.

Jāsaka, ka Nikolajs Soikāns ir sevišķi ražīgs mākslinieks un var jau lepoties kā vairāku mapju autors, kas iznākušas 1352., 1953., 1954. un 1955. gadā. Patlaban ļoti rosīgi gatavojas patstāvīgai izstādei Parīzē Dunkana mākslas galerijā, bet pēc tam sekos izstāde Londonā.

Nikolajs Soikāns; Iela, kokgrebums, (1961)

 

Arnolds Mazītis no 1932. līdz 1941. gadam mācās Mākslas Akadēmijā Rīgā. Kopš 1949. gada dzīvo Londonā, kur izstādījis darbus Karaliskās Akadēmijas skatēs Londonā un Braitonā.

Arnolds Mazītis visumā turpina tā saucamās Rīgas grupas glezniecības tradicijas, kuŗas ideologs savā laikā bija Londonā 1958. gadā mirušais ievērojamais gleznotājs Valdemārs Tone. Viņš mīl plašus gaismēnu kontrastus; lieto sarežģītus pagleznojumus, bieži ar jauktu eļļas un temperas techniku, tā izceldams gleznas ārējo apdari. Pēdējai Arnolds Mazītis pievērš ārkārtīgi lielu vērību. Dažkārt tā tiek variēta no plāna caurspīdīga mazgājuma līdz pat ļoti biezam ekspresīvam krāsas uztriepienam. Būdams figūrāls gleznotājs, viņš savos meklējumos tuvojas abstraktai glezniecībai. Kādreiz darbojies arī grāmatu grafikā.

Arnolds Mazītis, Klusā daba, (1960), eļļa

 

Savā ziņā autodidakts glezniecībā ir bradfordietis Valters Bērziņš. Viņš glezno lielāko tiesu ainavas un klusās dabas pa daļai pēc-impresionisma, pa daļai ekspresionisma ietekmē. Nemīl lielus formātus. Par saviem skolotājiem uzlūko Morisu Utriļļo, Vilhelmu Purvīti un Lūdolfu Libertu.

Marga Sleja beigusi 1961. gadā Kardifas mākslas kolledžas keramikas nodaļu un 1962. gadā turpat pēcdiploma studijas. Patlaban jaunā keramiķe iekārto savu keramikas darbnīcu Kardifā.

Marga Sleja daudz mācījusies no angļu keramiķa Bernarda Līča un uzskata to par savu īsto skolotāju. Viņas keramikām piemīt dekoratīva tendence, kur ornaments un forma lieliski apvienoti vienā nedalāmā vienībā. Mazākā mērā nodarbojas ar skulptūru vai glezniecību.

Marga Sleja; Vāzes, Akmens dedzinājums (Stoneware)

 

1961. gadā Koventrijas mākslas kolledžā glezniecības diplomu ieguva Inta Āriņa. Viņai tuva arī grafika. Inta Āriņa glezno ekspresionisma garā, daļēji jaunā angļu gleznotāja Francis Beikona ietekmē. Jāatzīmē arī, ka viņa mācījusies baletu; ļoti interesējas par moderno literātūru, drāmu un mūziku un dzejo arī pati.

Inta Āriņa  ***