Jaunā Gaita nr. 43, 1963

 

Imants Sakss

PROF. JĀZEPS VĪTOLS UN JAUNIE

 

Introdukcijai – Rimski Korsakova skolnieks, Glazunova un Ļadova tuvākais draugs, Beļājeva luteklis, Prokofjeva, Mjaskovska, Zālīša, Ābeles u.c. skolotājs, Stravinska sajūsmas paraugs, komponists un audzinātājs, kuŗa vārdu savā laikā pazina, cienīja un bijās sestā daļa zemes lodes, cilvēks, kuŗa pāris kora dziesmas pazina arī latviešu tauta.

Labu grāmatu vai rakstu par Vītolu nav daudz. Dīvainā, kaut gan varbūt arī saprotamā kārtā daudzi autori savās atminās par Vītolu labprātāk kavējas pie pašu nopelniem. Tāpat neredzam paša Vītola atmiņu un dažādu izkliedētu rakstu sakopojumu. Tādi vairākkārt parādījās Vācijas nometņu laikā vietējos laikrakstos, piem. Zirņu iela 56 (Vītola Pēterpils dzīvokļa atmiņas), Zaļās guntiņas (vienīgais Vītola agrīnās jaunības diskrēts mīlestības stāsts) u.c. Padomju Latvijā izdota Vītola atmiņu I daļa (t.i. līdz 1918. g.). Esot arī II daļa, bet laikam neērti publicēt. Neērti būtu, varbūt, arī mums. Lai tas būtu kā būdams, nopietnākais apcerējums par Vītolu pieder komponistam Jēkabam Porukam – „Vientulis drūzmā”. Iedrošinos apgalvot, ka viņš arī varbūt vienīgais, kas atminējis Vītola ārēji šķietami daudzpusīgās, joviālās, bet reizē arī zināmas traģiskas vientulības apņemtu, muzikālās personības gājumu. Vītols noslēdza zināmu posmu Eiropas mūzikas dzīvē, tāpat viņš ievadīja latviešu mūziku jaunā ceļā.

Vītols labi saredzēja šo jauno ceļu, lai arī ne vienmēr par to varēja jūsmot. Līdz ar to viņš saskatīja šī ceļa sānu neceļus, maldus, trūkumus, tukšumu, kuŗu novēršanai vai labošanai viņa spēki Latvijas posmā bija par vājiem. Rezultātā: Vītols bija viens. Viens no sava 19. g. s. mūzikas laikmeta, viens, rādot jaunā ceļa perspektīvas, idejas, mērķus. Tos bieži vien pārprata vai nesaprata. Specifiski runājot par Latvijas periodu, mums radās milzīga plejāde romantiķu, kas toreizējo dzejdaru acumirklīgās ietekmes varā pārdeva savas muzikālās spējas par viendienas lauru pušķīšiem. Mums sāka veidoties berpersoniskā kopkatla muzikālā putra, ko strēbām visi, bet kādreiz arī iekšēji pabrīnījāmies, kāpēc to nekur citur neēd. Vītols to visu saredzēja, un viņa pacietība bija neizmērojama. Noteikti divas skolnieku paaudzes viņu pašu sauca par „Veco”, kaut gan viņa plašā skolnieku pulkā pavisam netrūka muzikālo „vecīšu”. Viņš pats varbūt bija jaunākais no visiem. Tā nu vēl tagad iznāk jocīgs paradokss: vectētiņa mūzika dzīvot spējīga vēl šodien, kamēr mazbērniņu „daiļradi” uzskatām par novecojušos un pliekanu. Vai vaina meklējama skolotājā? Ne mūžam! Vainīga bija nepareizā, pat neprātīgā mūzikas audzināšanas sistēma, kur ir valdība, ir tauta pārprata, piem., tā sauktā „brīvmākslinieka” diplomu, no kuŗa kā no mēra vairījās visi Vītola teorētiķi. Jau gadsimta sākumā „bītniks” Pāvils Gruzna publicēja avīzēs plašāko tautas masu uzskatus, ka brīvmākslinieki esot cilvēki, kam visi Krievijas dzelzceļi un Vidzemes pievedceļi – par brīvu. Trimdā gan bieži redzam, ka brīvmākslinieki savu pēdējo mākslas sūkalu izspiež un dod citiem priekšā – par brīvu. Kuŗš gan iedomājās, ka šis tituls dod tikai tiesību izvēlēties pašam savu mācīšanās ceļu, tad šī ceļa turpināšanu muzikālās augšanas ziņā. „Mums jārada konservatorijā meistarklases”, aicināja Vītols. „Bet mums jau tādas ir”, atsaucās dziedātāju un klavieru klašu vadītāji, paidagogi, pamācītāji, skolotāji, lietpratēji, norādītāji u.t.t., kā nu kuŗo toreiz varēja saukt. „Mēs taču nevedīsim Latvijā visādus ārzemniekus, jo tas nebūs nacionāli”, sašutumā kliedza docenti un profesori. Viegli sapratīsim Vītola iekšējo garīgo vientulību šaurā nacionālprovinciālisma dīķa vidū, cīnoties reizē par konservatorijas pastāvēšanu vispār, kā arī par valdības norādījumu iemācīt „klarneti pūst tautiski”.

Nacionālisms nenozīmē otras nācijas pazemošanu, neatzīšanu vai iznīcināšanu. Mūzikā tādas lietas neiet un neies.

1939. g. rudenī, sakarā ar Latvijas konservatorijas 20 gadu jubileju, laikraksts „Rīts” un nedēļas izdevums „Tēvijas Sargs” vēlējās konservatorijas profesoru un audzēkņu fotogrāfiskus uzņēmumus attiecīgu rakstu illustrēšanai. Ierodoties profesora dzīvoklī, atradām priekšā preses fotogrāfus, bet neredzējām mūsu divus pārējos žīdu tautības klases biedrus, kā arī vienu vecāka gada gājuma latvieti. Mūs fotografēja un fotografēja, līdz mums atausa īstā gaisma – te drīkstēja būt tikai „īstie latvieši”. Prof. Vītols gan nesaprašanā iejautājās, kur gan pārējie, kā arī piebilda fotogrāfiem, ka mēs te neesam visi. Mēs, staltie 20 gadu vecie jaunekļi, turpretī domājām, ka lai nu ar žīdiem kā žīdiem, bet kāpēc gan aizmirsa krietnu latviešu komponistu (viņa dziesmas bija uzņemtas pat 9. dziesmu svētku repertuārā, kaut gan netika atskaņotas), kuŗa vienīgā vaina bija tuberkulozes saliekta mugura, priekšlaikā nosirmojuši mati un pavisam nefotogeniska seja. No mums trijiem viens izvērtās par nopelniem bagātu L.P.S.R. tautas mākslinieku, otrs repatriējās uz Vāciju, trešo kādu laiku sauca par fašistisko bandu dienderi. Kurš tas „īstais latvietis”? Šādās reizēs Vītols atkal bija vientulis.

Maz viņam bija kopīga ar laikmeta saukļu un fražu varoņiem, biežāk viņš nogremdējās pagātnes atmiņu skaistumā un diženumā, kā arī, varbūt, nākotnes tālskates minējumos. Paklausaities viņa pēdējo dziesmu kopotā krājuma jauktā koŗa nozarē – Zemes bērns (A. Brigadere), komponēta 1933. g. jūnijā Rīgas Jūrmalā.

Sirds tvīkst un ļauj ar saldu tīksmi:
Lai lūzt, lai sprosts un žogi lūzt!
Kā radošs spēks ar kaislu līksmi
lai zemes bērniem pāri plūst!

Vai sapratāt? Te pabeigts „slavas un sārtrožu vainagots” (P. Līcītes veltījums Vītolam) laikmets, kas saldā tvīksmē vēro nākošo radošo spēku un kaislību. Te ir cilvēks, kas neaizstāv par visu varu savas iegūtās pozīcijas, bet atstāj tās citiem kā atbalsta punktu tuvāko un tālāko nākotnes nodomu realizēšanai. Tāpat Vītols, būdams vairāk 19. g.s. cilvēks, redzēja un saprata mūzikas 20. g. simteni visā viņa kuplumā, daudzvērtībā, meklējumos, kompleksos, traģēdijās, kaut arī varbūt to sevišķi nemīlēja. Bez viņa mēs, latvieši, nekad šo laikmetu nesaprastu, neatzītu, neredzētu, jo mēs nogrimtu muzikālo ideju nabadzībā, nevērtībā un sīkstulībā. Bez viņa mēs dažādo latviešu mūzikas problēmu krustu nepaceltu, nepanestu. Bez viņa, ļoti iespējams, mēs būtu nonākuši vāciskās Rīgas „labāko familiju” garīgā pīļu dīķa siltos, rāmos ūdeņos, kuŗiem nekad dibenu nevar saredzēt.

Materiāls, ar kādu Vītolam bija jāstrādā Latvijā, ne vienmēr bija apskaužams. Kādam komponistam viņš deva diplomu ar norunu, ka nekad pie nošu papīra neķersies. Cits komponists atnesa variācijas, Vītols uzsāka pirmās divas taktis pēc notīm, vēlāk aizbīdīja tās projām un turpināja no galvas, jo Brāmss jau vien bija. Grūti cīniņi bija arī ar kādu komponistu, kas uztraucoties izsprausloja veselu strūklaku siekalu. „Kungs, nespļaujiet uz galvas,” bija profesora mierīgā atbilde audzēknim, kas tik „pašpārliecinoši” strīdējās par savu taisnībiņu. Kāds Vītola audzēknis gandrīz izmisumā raudāja, ka nekādi nevarot to „fugas smaku” dabūt. Vēl kāds cits viņam ieteica Taņējeva Kontrapunkta mācību. To parādot profesoram, pēdējais smiedamies atzinās, ka tālāk par 100 lpp. neesot ticis, kaut gan grāmata bija bībeles biezumā.

Vēl atmiņas par Vītolu? Liela daļa no tām aprakstītas un neskaitāmas reizes atkārtotas rakstos presē. Te kaut kas mazāk dzirdēts.

Vēl gandrīz no bērna dienām atceros 1931. g. rudens konservatorijas audzēkņu vakaru. Vakara sākumā noteiktā laikā konservatorijas zālē īsiem un paātriem soļiem ienāca prof. Vītols, kam sekoja pavisam šaubīga izskata, maza auguma cilvēks gaišā padilušā uzvalkā ar pliku galvvidu, ko apvija vainaga veidā kupls matu cekuls. Nesaprotamā kārtā šis klaidonis sekoja Vītolam līdz uz pašu pirmo rindu, kur arī apsēdās. Vītols apstājās publikas priekšā un mierīgā balsī paziņoja: „Dāmas un kungi, mūsu vidū ir komponists Eižens D’Albērs.” D’Albērs dzīvi kustējās un žestikulēja visu vakaru, īpatnēji kontrastējot Vītola mierīgai un nosvērtai klātienei. Vai tas nebija Vītols, kas neieteica D’Albēram precēties devīto reizi, jo devītā simfonija nāk „ar kori”?

Pirmajā stundā, profesoram ienākot, visi pietrūkāmies kājās un stāvējām gandrīz t.s. pamatstājā. „Sēstieties, neesmu Vītoliņš, bet Vītols,” īgni un sausi piezīmēja profesors, tā reizē uz visiem laikiem ironiski apzīmogojot militāro piecelšanos un apsēšanos „muzikologa” Vītoliņa enciklopēdijas un mūzikas vēstures stundās.

Ļoti smagi viņš sajuta drauga Glazunova nāvi 1936. g. pavasarī. Neilgi pirms tam Glazunovs viesojās Rīgā un par šiem jautriem un nebēdīgiem brīžiem Rīgas stāsti robežojas jau ar seno latviešu trīs dienu dzīru teiksmām. Ir tīri neērti šinī atturībnieku izdevumā pieminēt Vītola dzelzs izturību un noturību konjaka un vīna dvingu sacensībās. Vītols pats personīgi bija iesēdinājis apgurušo „Sašinku” Parīzes ātrvilcienā, nezinādams, ka šī pēdējā reize draugiem tiekoties. Neredzējām Vītolu vairākas dienas viņa kārtējās stundās konservatorijā, bet sapratām, cik nu jaunība ļāva, viņa vientulību, viņa izmisumu.

Krievu valodu nepratu. Taču daļēji to tomēr sāku mācīties tieši Vītola stundās, jo profesors vairākus citātus par Rimski Korsakovu, Glazunovu, Ļadovu, Rubinšteinu u.c. mīlēja lietot tieši šinī sulīgā valodā. Tā Pēterpils operas mūziķi, spēlējot Rimska Korsakova „Sadko” priekšspēli 11/4 ritmā, pie sevis klusām dungojuši: „Rims-ki Kor-sa-kov sov-sem su-ma za-šol!”

Pravietiski Vītola vārdi par Skŗābinu: „Ģēnijs vai ārprāts, es to vēl šodien nezinu,” tā iezīmējot vēl šodienas nenoteiktību minētā komponista ideoloģijā.

Hofmaņa koncerts Nacionālajā operā. Starpbrīdī atspirdzinājumu telpās ierodas arī prof. Vītols ar mazu pavadoņu pulcinu – Zālīti, Poruku, Cīruli u.c. Mazu bridi pirms tam bija ieskrējis arī Graubiņš un ātri tiesāja savu desiņu porciju, piedzerdams Rīgas gaišputi. „Lielisks Šopēna interprets, tādu sen nebiju dzirdējis,” skaidroja Vītols mūzikas kritiķiem, bet pēkšņi apjukumā pacēla abas rokas. „Skataities uz Graubiņu. Šādā koncertā viņš ēd „cīshinu” ar kāpostiem un dzer alu. Nē, tā nu neiet. Franču vīnu un – visapkārt!” Graubiņš sarāvās kā pātagas cirtienu uz muguras dabūjis. Visiem kļuva gandrīz viņa žēl. Taču no piedāvātā vīna atteicās, jo kā dzērienus, tā arī mūzikas stilus savā dzīvē viņš nekad nemaisīja. Bija Vītola skolnieks!

Zināmu rūgtumu vecajam kungam sagādāja kāds viņa paša jubilejas koncerts, kur autora darbus slavens latviešu pianists spēlēja no lapas. Tāpat kādā pirmo dziesmu svētku atcerē no repertuāra gandrīz noņēma Vītola dziesmu „Bērzs tīrelī” (pirmatskaņojumu pieredzēja 3. visp. dziesmu svētkos), jo esot – par grūtu! Savas ārkārtīgi izcilās un bagātās referenta dāvanas Vītols no jauna pierādīja 1940. g. ziemā Čaikovska 100 gadu dzimšanas piemiņas koncertā, īsā, kodolīgā uzrunā Vītols aptvēra visu Čaikovska mūzikas kvintesenci. Nav tādu runu, ne runātāju mūsu dienās.

Ar smagu sirdi jāpiemin pati pēdējā saruna ar prof. Vītolu Libekas slimnīcā, kur par viņu, kā vienmēr, pašaizliedzīgi rūpējās viņa dzīves un mājas labais gars Annija Vītola. Nu jau bija pienācis laiks, kad tauta nēsāja komponistu uz rokām, t.i. burtiski. Te arī jāapstājas manam atmiņu klāstam.

Varētu rasties jautājums, kādas attieksmes Vītolam bija ar Melngaili. Atbilde nebūt nav neērta. Bija laiks, kad jaunības un vīra gadu antagonisms plosījās arī viņu starpā, bet neviens īsti nezaudēja un neuzvarēja; jo abiem bija savs stipri atšķirīgs ceļš un stils. Mūža beigās, cik saprotu, viens otru novērtēja godbijībā. Tā Vītols savās atmiņās par Jurjānu Andreju 1947. g. Detmoldas latviešu izdevumā rakstīja: „Ir tikai viens vīrs, kas pareizi novērtējis Jurjānu Andreja mūža darbu. Tā koris (domāts Melngaiļa koris) dziedāja pie viņa kapa senu seno latviešu meldiju. Kas tās par skaņām, burvīgām skaņām? Tā latvju dziesma, mūsu dziesma!”

I tāpat sava furijiskā mūža pēdējā gadā Melngailis kādā tautasdziesmu virknējumā „Rīga dimd!” iespraudis tīri smuku chrōmatismu. Ne jau tādēļ, lai pielāgotos boļševiku sludinātai latviešu tautasdziesmas mičurinizācijai ar krievu biļinu, bet lai iedomātā lielā spītnieka konsekvencē atrastu arī samierinošu un izlīdzinošu vārdu ar vareno latviešu komponistu Vītolu, tikpat lielu tautasdziesmas mīlētāju un pušķotāju. Izzudis nu tas laiks, kad Melngailis melnās dusmās atklāti lamāja Dziesmusvētku biedrības valdi ar vārdiem: „Tas muļķa profesors Vītols, tas Dieva cilvēks Šillers, tas pasaules gājējs Vītoliņš, a ta vienīgi prātīgais cilvēks tur tas kasieris Kuplis, kas dod avansus...” Paliek pāri abu, kādreiz diverģējošā, bet tagad skaidri redzamā kopīgā mūža cīņa par latviešu mūzikas pilnvērtību, veselīgumu, augstumu un nākotni.

No zināmām aprindām zināmos laikos atskanējušas domas, ka Vītols vairāk vai mazāk pieslējies Šūmanim, Šopēnam, Grīgam un Svendsenam. Kāda līdzskaņa, tā sakot no „baltās ķēves”, saskatāma katra komponista jaunības darbos, tai nevarēja izbēgt arī Vītols, tāpat Kalniņš, Melngailis, Zālītis u.c. No izkušanas citas kultūras ūdeņos viņu pasargāja Jurjānu Andrejs, kā arī kāda neatminama, bet noteikta intuīcija. Tāpat arī Pēterpils mākslinieku apvienība „Rūķis”, kuŗas kuplo balto kakla saiti Vītols lepni nesa visu mūžu. Gala iznākumā – jau pēc III visp. latviešu dziesmu svētkiem redzam latviešu komponistu Vītolu, par kuŗu Emīls Dārziņš raksta, ka Vītola mūzika ir stūrakmeņi, uz kuŗiem jāceļ mūsu mūzikas ēka. Principiālā stila skaidrībā, mērķtiecīgā forma, muzikālās fantāzijas pārskatāmā veidojumā vēl šodien daudz varam mācīties Vītola skaņu pasaulē, jo tagadne, tāpat kā tuvākā pagātne, ir pierādījusi, ka nereti principu aizstājam ar gaumi, mērķa trūkumu aizplīvurojam ar retoriku, asprātību vai vieglu pavīpsnāšanu, tā it kā slēpjot savas romantisma ievirzes un ieceres. Arī šodien reāli nacionālie strāvojumi atrod simbiozi ar 30. gadu romantikas mirstīgām atliekām ir mūsu koncertprogrammās, ir bagātā grāmatu klāstā.

Kādu savu rakstu, „Dūja, dzeguze, strazds” Vītols iesāk ar vārdiem „Cēla mana māksla mūzika!” Tukšu, fražainu izrunāšanos par mūziku viņš nekad necieta. „Kaut viņš nerunātu par mūziku”, nopūtās mūsu cienījamais komponists Detmoldā, klausoties pazīstamas latviešu esejistes nedebatējamos spriedumus par nepareizu komponistu nepareizas mūzikas sniegumā. Te nu bija cilvēks, kas nerakstīja atmiņas par šausmīgo trimdas dzīvi, kaut gan nebija viegli slimam, vecam vīram aukstos preču vagonos, kad tanī pašā laikā okupācijas laiku lielkungi brauca ar speciāliem vilcieniem un dzīvoja lepnās viesnīcās. Te nu bija cilvēks, kas nežēlojās, ka kādu dienu nav bijis ko smēķēt, bet pat uz slimības un nāves gultas dalīja savu pēdējo cigareti ar paklīdušu latviešu izceļotāju. Un te ir tas cilvēks, kas kā vienīgais no latviešu tautas tiek pieminēts kā pirmais latvietis latviešu kultūras dzīvē nevien te svešumā, bet arī okupētā Latvijā, tāpat arī visā plašajā Krievijā. Konservatorija okupētā Latvijā nosaukta Vītola vārdā. Vienu vienīgu reizi nu esam vienis prātis.

Es zinu, šis ir iznīkstošs un ne visai izdevies piemiņas raksts cilvēkam, kam piemiņu nekad nevajadzēs, jo viņa vārds, lai arī latvieši zustu, nekad nezudīs. Nav lepna pieminekļa uz viņa kapa Libekā. Tā arī viņam nevajag, jo viņa piemineklis ir viņam sekojošā jaunā un visjaunākā latviešu mūzikas gaita, ne jau vienmēr veiksmīga, bet joprojām dzīvot spējīga.