Reinis Zeibolts
NAUGĀRDIEŠI
Fragments no cikla „Kādā gleznu skatē”.
Diezin vai Naugārda vēsture vēl ir dzīva šodien, šinī no lieliem staiguļu ceļiem tādā mērā sānis gulošā novadiņā. Nevar zināt, vai tagad ir jelmaz atļauts pētīt vietējo upuŗu akmeņu iedobumu lielumu un formātu, protams, nerunājot par tādu apgrēcību, kāda bija priekš divi gadsimtiem, kad saimnieki un kalpi gandrīz vienādi aizrāvās ar hernhūtiešu sludināto pietismu. Vēl var iedomāties, ka vietējās baznīciņas piedēvēšana svētajam Jurim ar visu dramatisko efektu, kas saistās ar teiksmaino zemnieku, kas apkarojis šo pūķi, ir vienīgā vietējā episkā teika, par ko tagadējie naugārdieši drīkstētu runāt nesodīti. Tomēr maz domājams , ka pāri palikušo drupu niecīguma dēļ viņiem tas nāks prātā. Gan par episku varētu saukt notikumu, kad vēlākais kolchoza priekšnieks, lai sevi attaisnotu vēstures priekšā, nošāva savu pavadoni, citādi nevainojamu sarkanarmieti ar bakrētainu jaunu seju. Šim puisim bija, nelaimīgā kārtā uzdots apsargāt savu apgādājamo slavenību, formāli to nedz apcietinot, nedz savu uzdevumu atklāti izrādot. Bet diezin vai kādam tagad ienāks prātā sacerēt kādu eposu par to, un varbūt tieši tā traģiskā sagadījuma dēļ, ka neviena no kaŗojošām varām, un šoreiz tādu bija trīs, nepārmeta vainīgajam šo negadījuma pēc sagādāto pavadoņa nāvi, - un bez pārmetuma, protams, nav tēlojuma, kas varētu iegūt episka notikuma saukli. Tā drīzāk jau būtu traģikomēdija, bet šis literatūras paveids nav favorīts mūsu laikos, un man nav patikas roku izmēģināt šādā virzienā.
Tagadējo naugārdiešu senči bija iejaukti, kā tagadējie droši vien teiktu, tanī pietiskā izmežģījumā, ko arī ārpus šī novadiņa dēvēja par hernhūtismu, un tā raksturīgākā īpatība, vismaz naugārdiešu paveidu pieminot, bija pretošanās pastāvošai varai un iekārtai. Lasot Pētera Ērmaņa dzejisko aprakstu par Narveļa urdziņas krastos augošām vīgriezēm un zilgalvjiem, mēs diezin vai varētu iedomāties, ka dziļākā būtībā naugārdieši bija tādas spīts un pretestības spējīgi un pie tam meistari šinī mākslā. Ciktāl varam izsekot, šo pretošanos naugārdiešu starpā bija uzsācis Knapu māju saimnieks Reinis, kas ganīja savas aitas ar diezgan sveša izskata dzeltānu rūtainu plecu segu ģērbies, kas prata pa staignājiem mēžiem meklēt zeltes un pa Stariņu purviem citus savādus augus, kas ceturtdienas vakaros lielā noslēpumā vārīja no zelšu saknēm un stīgām un purvu ziediem indīgas un smirdīgas krāsas, un šinīs sulās, kas bija raudzētas oša un tāss cibās tumsā un vēsā vietā, krāsoja jēru vilnu, maisīdams podu ar liepkoka liešķeri un sarunādamies ar savu pinkaino suni pasvešā noslēpumainu skaņu pilnā valodā. Visas šīs īpašības būtu Reini padarījušas neciešamu un nepanesamu, ja citās lietās viņš nebūtu izdarīgs un gudrs, lielisks vīrs savai sievai un priekšzīmīgs tēvs un kaimiņš visam novadam gar Narveļa un Vijas un Kamaldiņas krastiem.
Šo vīru visbiežāk novads sūtīja izlūkos uz Valmieras tirgiem, lai saklaušinātu pēdējās tenkas par kungu untumiem, kaŗiem, un valdniekiem, cenām un jaunākiem rīkojumiem. Tādēļ arī gadījās, ka Reinis kā pirmais sapazinās ar atbraukušiem pātarotājiem no Lauzicas un Silēzijas, kas sludināja jaunu rosību lauku ļaudīm un mācīja, ka padošanās valsts varai tomēr savienojama ar pretošanos tai, un ka daudzko var panākt arī pēc stāvokļa vājais, ja viņš ar gudru rīcību pareizā mirklī un ar pašcieņas nezaudēšanu visbīstamākā mirklī dara to, ko Dievs un sirdsapziņa viņam likuši.
Tas viss skanēja kā jauns evaņģēlijs, bet īstenībā bija vecu vecā mācība, ka iespējams reizē dzīvot divas dzīves: vienu kungiem domāto un otro sev un Debesu Tētiņam. Reinis laikam prata sarunāties ar sludinātājiem viņu valodā, lai kur viņi brauca, Reinis bija aicināts talkā, līdz kamēr viņi paši nebija daudzmaz ielauzījusies lauku ļaužu valodā. Bet arī tad, vēlākos gados, Reinim bija daudz darba, lai labotu viņu rakstus, kas bija iespiešanai paredzēti. Būtu tomēr aplam iedomāties, ka Reiņa rūpes par aitām, mājām, savu saimi, saviem tuvākiem kaimiņiem un arī visu novadiņu būtu tādēļ atstātas novārtā. Visu viņš prata veikt, visam atrast laiku. Kustīgs viņš bija kā jūras niedra un ierosmes pilns, kad nudien likās, ka visi viņa nodomi nu kļuvuši bezcerīgā strupceļā. Vai nu lielā nabadzība, kas toreiz valdīja Vidzemes laukos un mazākās pilsētiņās, vai ari paša Reiņa izveicība un lepnā iznesīgā daba bija iemesli tam, bet savam saiešanas namam, ko viņš cēla savās mājās, hernhūtiešu sludinātāju aicināts un mudināts, viņš baļķus nolaida muižas mežā bez jebkādas atļaujas, sakantēšanas talkai bezkaunīgā kārtā pieaicinādams klāt pašu muižas vagaru, kas pēc valodas bija igaunis. Kad viņš uz šī nama iesvētībām uz goda sola blakus nosēdināja vācu tētiņu Dāvidu un muižnieka sievas māti, kas pati bija cēlusies no Silēzijas un kuŗai tētiņa valoda atgādināja kaut ko ļoti tālu un mīļu, visi varēja redzēt, cik veikli un kundziski Reinis prata uzvesties viesības rīkojot, un cik mazs un pazemīgs viņš kļuva svētās ziņģes līdzdziedot un lielā klusēšanas brīdī.
Kad tētiņš vēlāk pie galda sāka stāstīt par saviem ceļojumiem un tālām karaļvaļstīm aiz jūras, viņš, laikam tīšām, pārgāja ar Reini uz kādu svešvalodu, kuŗu tētiņš bij tālās zemēs mazliet piesavinājies un kuŗu muižnieka sievas māte, atcerēdamās savus gadus meiteņu pansionātā Brēmenē, arī saprata. Šie trīs nudien nebija uz mutes krituši, un Reiņa slava klātesošo pulkā un arī pāri novada robežām auga augamo.
Reinis bija liels un izskatīgs, viņa pašpaļāvība nesatricināma un gandrīz kundziska. Laikam tādēļ šī saiešanas kambaŗa celšana pagāja viņam nesodīta gaŗām. Un viss tas gāja gludi un dabiski nevērojot ķeizarienes aizliegumus. Reinis mēdza reti dzert un dzīvot krogos, bet ja kādreiz tas notika, viņš nepalaida izdevību garām, lai tīšām nepalaistu tautās kādu labi aprēķinātu baumu vai valodu, dažbrīd arī par sevi un savu teiksmaino vectēvu Džonu no kāda nezināma Knaplejas pagasta, kuŗa godam viņš ar muižnieka ziņu savas mājas bija pārdēvējis par Knapēm. Citā reizē bez liekas lielības viņš pastāstīja par šī vectēva sādžu vārdā Kilmore un tās ļaudīm, par rūtainiem lieliem plecu lakatiem un vīriešiem, kas bikšu vietā valkāja vilnas svārcinus un aiz zeķes stilba sprauda asu dunci bez spala. Tas viss skanēja savdabīgi un sveši, un visi vīri krogū klausījās ar pusatvērtām mutēm. Un atkal citā reizē, un tādu, kā teikts, nebija visai daudz, Reinis pierunāja Valmieras krodzinieku savu pasākumu nosaukt par Londonas viesnīcu, bet neviens lāgā nevarēja Reini saprast, vai šāds padoms bija ar labu un cildinošu domu izteikts,vai arī ar izsmieklu lūpkaktiņos, bet tā krogu un stadulu sāka saukt, un tā ari palika līdz mūsu dienām.
Un atkal citā reizē, atgriezdamies pie vectēvu teiksmas, viņš nekautrējās pastāstīt, ka Džons, dzimtenes žēlabu pārņemts, bija pametis sievu un bērnus un Višmāres ostā krāpšanas ceļā bija piesavinājies mazu burenieku, ar ko doties pāri jūrai, kur atkal reiz drausmīga cīņa uz dzivi un nāvi bija uzliesmojusi starp zaļ- un raibsvārčiem, ka pirmie arvien bijuši vairāk par karali un kārtību, bet otri par brīvību un pretošanos varai. „Bet abas puses,” viņš teica, sminā viebdams savas melnās ūsas, „lietajā tādus pašus kaujas nažus vārdā sī-an-du.” Un Reinis izvilka no aizzeķes kādu melnu, bet nesarūsējušu lielu nazi. Daudziešu Pāvuls esot tad teicis, ar mazliet miega pilnām acīm: „Ak tad tādēļ dūci sauc par dūci?!” un visi ap galdu smējušies, pašu Reini ieskaitot. Tāda teiksma gāja līdz ar Reiņa vārdu vēl dažu paaudžu laikā, bet viņa noslēpumi par purvainiem ziediem un zelšu stīgām, krāsu jaukšanu un saraudzēšanu pārgāja tikai dažu viņa lejupejošo rīcībā.
Runādams saiešanas kambarī, un arī tas nenotika pārāk bieži, Reinis mēdza uzsvērt, ka visiem cilvēkiem piemīt liela cieņa pret augstāko valsts varu un tās tiesību veidot cilvēku dzīvi, ja vien šie varas izpaudumi ir Dieva taisnības un cilvēka prāta un taisnprātības iemiesojumi. „Un lai tas tā būtu, tā ir mūsu diendienu lūgsna, šeit sanākot un lielo klusēšanu noturot.” Kad viņš turpat saiešanas namā” dažus gadus vēlāk kristīja savu meitu Mariju, visur citur Vidzemē hernhūtieši pārdzīvoja savu atturības un bailības laikmetu, un vajāšanas tika visur pārrunātas, kur vien satikās divi gaišāki prāti, lai apmainītos domām par pārdzīvojamiem laikiem un baigo nākotni. To toreiz vēl nevarēja teikt par Naugārdu. Pats mācītājs bija pagodinājis viesības pēc kristībām, un nekādas nepatikšanas šī novadiņa hernhūtiešiem no tā neiznāca.
Reiņa veiklais prāts un asā valoda bija it kā kāds dabisks aizsegs, viņa mierīgā pārliecība, ka vajāšanām un ierobežojumiem nav spēka, kamēr tauta iet Dieva noteiktus ceļus. Viss tas bija spēcīgs ierocis visam novadam savas pašcieņas saglabāšanai. Un tomēr, deviņus gadus vēlāk, kad Reinim bij kristāms dēls Pēteris, viņam nācās to vest uz Trikātu uz baznīcu, jo laiki bija pa vidām mainījusies un apstākļi arī Naugārdā sarežģījušies. Gan vecā ķeizariene bija mirusi, un viņas mantinieks arī pēc kāda pusgada nolicis karoti, bet žņaugi bija jūtami paasinājušies arī Naugārdā. Reinis gan mierināja savu pulku, ka labi laiki un jauna iecietība tepat durvju priekšā, ka vajag tikai paturēt dzīvu gribu un nezaudēt prātu, lai brīva Dieva valstība iestātos ari zemes virsū. Reinis sludināja ap Vasarsvētkiem, ka jaunā ķeizariene, kas pērn pēc Jāņiem tronī kāpusi, esot pati no vācu slakas un ka mūždien viņa nevarēšot noliegt, ka iecietības gars Vācijā un Dānijā, bet it sevišķi viņa vectēva, teiksmainā Džona, dzimtenē, kuŗai vārds atkal bija citāds, esot lielāks un labāks. Bet kā par nelaimi viņai esot naids un nepārvarams naids pret visu to, no kā viņa atteikusies un atkrustījusies, it sevišķi pret Dāniju, kas bijusi mīļa viņas nelaiķa vīram, un pret vienu no vācu valdniekiem vārdā Sprici, kam liela un nepārspējama karošanas māka, un ka tieši tādēļ naugārdiešiem jāieslēdz šī ķeizariene savās lūgsnās, lai Dievs apgaismo viņas prātu un dod viņas dvēselei mieru un atbrīvo viņu no naida dūmakām un lai viņa saredz sirdi aiz visa tā un lai sāk beidzot atslogot lauku ļaužu smago dzīvi. Un visa šī Vasarsvētku sludināšana atkal reiz pagāja gāŗām nesodīta un nepamanīta, jo vienu naugārdieši bija iemācījusies no vācu tētiņa Dāvida un sava novada tētiņa Reiņa, proti, turēt muti un citus neskaust. Ap jauno augļu dienu Reinis sludināja, ka Dievs visus ābolus un cilvēkus radījis vienādus, ja ne izskata ziņā, tad jēguma ziņā, un ka tieši šīs dvēseles vienādības dēļ visiem cilvēkiem ir vienāda tiesība uz savu īpatību un katram ābolam uz savu citādu sārtumu, un viņš savā puķainā valodā mēdza teikt, ka katram ir tiesība uz savu svētu vaibstu un zaļu seju.
Ļaudis tomēr sāka kurnēt un teikt, ka Reinis paliek vecs un nav vairs viņam vecās degsmes par taisnības uzvaru. Galu galā Reinim tomēr atkal reiz bija taisnība, bet varbūt ka tieši šī klusā gājiena gaddesmiti, kad piederība pie hernhūtiešu brāļu draudzēm tika atklāti pelta un vajāta arī attieksmē pret mazo kopu Naugārdā, bija lauku ļaudīs, un it sevišķi naugārdiešu starpā, ieaudzinājusi to pretestības garu kungu varai un pastāvošai iekārtai, un viņu spīts un veikaliskums kļuvuši par viņu otru dabu, ar kuŗu arī mūsu laikmeta kolchoza priekšnieks bija tik neveiksmīgi cīnījies.
Cieti vīri un apņēmīgas sievas bija parastais raksturojums, ko mēdza piešķirt naugārdiešiem un no turienes nākušiem ļaudīm. Minētam Pēterim bija mazmeita Vilhelmīne, kas, Rīgā par krodzinieka sievu kļuvusi, prata izskolot divas dižas meitas un pieredzēt labu pulku mazbērnu, kas bija jau dzimuši kungu kārtā un jau no mazatnes pratusi neredzēt savai augšanai robežas. Vai viens no viņiem, jaunos gados salīdzinot Drēzdeni ar savu dzimto pilsētu, būs atcerējies savu cilmi no Naugārda hernhūtiešiem, mēs patiesi nezinām, bet spīts un veiklā daba tādēļ vien nejaucās citādi viņa raksturā. Taču nav nozīmes tam, vai viņš toreiz no Drēzdenes būs vai nebūs aizbraucis un netālo Hernhūti un Nīskiju un citām brāļu draudzes vēsturiskām vietām. Viņa spītīgā daba un sacelšanās pret varu, nedilstošā cīņa par brīvību Naugārdā un visiem novadiem un zemēm ap to, kas bijuši īsti un patiesi dzenuļi visā viņa mūžā, nebūs, mēs ceram, aizgājuši secen no mūsu vēstures viedokļa.
Minētās Marijas mazmeita Anna, bārenīte būdama, apprecēja citu bāreņu Daudziešu Jāni, varbūt nezinādama, ka abu bāreņu senči ne reizi vien sēdējuši kopā Valmieras krogū, kam bija dots lepns Londonas viesnīcas vārds, ar Reiņa pinkaino kranci pie kājām un sarunām par dūčiem un lakatiem un cīņu par brīvību, kaut aplinkus ceļā, par aitām un Dieva prātu un mākslu, kā visu to uzminēt un lietā likt. Anna uz vietas nolēma savu kambari celt, un tas pastāv vēl šobrīd ar skatu uz slaveno Stortes priedi.
Par naugārdiešiem gāja bieži valodas, ka hernhūtiešu raudulīgā daba viņiem reti kad piemitusi, ka arī tādēļ viņi bijuši naski uz tādām praktiskām izdarībām, kā kartupeļu selekciju un vējdzirnavu celšanu, un ka tādēļ pārspīlētā pazemība un dvēseles glābšanas skaistuma meklēšana nav bijusi gluži viņu dabā. Saiešanas nami drīzāk bijuši tikai kā iegansti uzturēt pašiem savu iekārtu, lai cik maza un nenozīmīga tā izliktos, nevis Dieva prāta meklēšanai vien. Nedz viņi noliedza mācītājiem viņu lielo prātu un viņu augsto skolu vērtību, kā tas ticis darīts šur tur citos novados, nedz mācītāju prasmi sludināt no kanceles, ja šo sprediķu saturs viņiem bijis pa prātam. Gan zināms viens gadījums, kad kāds godkārības apsēsts Naugārda saimnieks lolojis cerību, kaut viņa dēls izskolotos par īstu pilnu mācītāju, bet arī tad iekšējā dzinuļa trūkums un kaut kāda iedzimta nevarēšana pāriet no vienas uzticības otrā pasargāja šo jaunekli no tā, ka viņš kļūtu par kanceles runātāju bez degsmes sirdī. Liekulība šinī plāksnē nebija naugārdiešu stiprā puse, godīgums attiecē pret nezināmo un neatrisināmo gan.
Kaut atcerēsimies tās naugārdiešu atvases, kas pameta dzimto novadiņu, vai nu tā bija tuvā Trikāta, uz kurieni dievbijīgā ķeizara Aleksandra valdīšanas pēdējā gadā pārcēlās divi brāļi Miķelis un Reinis, vai arī tālā Rīga, vai gleznainā ezera krastā gulošā Sāruma, vai bruņinieku gara apzinīgās Cēsis, kur savādā kārtā teiksma par aitu Džonu un skotisko vecvecmāmiņu, kas kā pēdējā pratusi lielo mākslu pareizi krāsot vilnu purva sulās un pareizi aust lielās rūtainās plecu segas, palika dzīva visilgāk un ar vislielāko pārliecības spēku. Visur šīs atvases gan samērā drīz pazaudēja savu bijīgo veidu, kā sarunāties, bet toties vēl paaudzēm saglabāja to īpato pārliecību par lielo noslēpumu, kas padarīja viņus nejūtīgus pret ar katru gaddesmitu vairāk un vairāk varu pār cilvēkiem iegūstošām maldu mācībām, kuŗas ar tveŗamo pārāk izskaidro visu, kas apslēpts cilvēka dabā un kam Dievs licis palikt apslēptam. Naugārdieši, arī citās zemēs nokļuvuši saglabāja vēl ilgi savādo neuzticību pret visiem tiem, kas dod vienreizēju skaidrību kā neapgāžamu mūžības vēsmu uz cilvēka delnas un kalpo cilvēkiem gandrīz kā apdrošināšanas sabiedrības mūsu laikos, bet tikai dvēseles lietās.
Gan naugārdieši, lai kur tie nokļuva, vai tas būtu tālajā Pēterburgā vai ari grēku apsēstā Parīzē, staigāja apkārt ar sejas izteiksmi, kas pauda kādu citiem neuzspiestu pārākuma pārliecību, bet reizē it kā izvairījās no jebkuras lētas un vienkāršotas lietu un parādību izskaidrošanas kā no kaut kā tāda, kas varētu aizvainot pašu Dievu. Tā bija viņu īpatā pietāte. Nenoliedzami viss tas padarīja naugārdiešus citu acīs par iedomīgu sugu. Arī par dvēseles glābšanu gāja valodas, ka šad tad miera pilnos kambaru saiešanas vakaros dzirdētas domas, ka viss tas ir Dieva ziņā un ka ir necienīgi un dievzaimojoši izteikt pārāk savu gatavību un gribu pēc tā censties, jo nevar un nedrīkst taču zināt, vai šinī jautājumā Dievs ir vienis pratis ar grēcīgo cilvēku. Un ja nu reiz grēcīgam cilvēkam nav atļauts visu zināt, tad ir arī vēl grēcīgāk censties pēc zināšanām, kas cilvēcei pēc dabas likumiem ir liegtas. Lai tomēr notiek pēc Viņa prāta! Pārnovadnieki dabiski bieži strostoja naugārdiešus par liekulību un pat dēvēja tos par Dieva pasaules grēcīgākām būtēm.
Praktiskais ķēriens, vai nu tie bija kartupeļu sēklinieki vai meistarība galdniecībā, prasme būt par veiklu grāmatvedi, spekulantu, administratoru vai intendantu, iejušanās mākslās, vai nu citu pasniegtās vai arī pašu radītos darbos, - un reizē dziļa un nesatricināma pārliecība, ka uzmanība jāpievērš vairāk ikdienai nekā neīstenojamiem un nesasniedzamiem sapņu burbuļiem, bija varbūt vislabākais raksturojums šīs pasugas hernhūtiešu dvēseliskam es. Kāds zobgalis bija kādreiz kādam mazliet lielāku naudīgumu ārpus dzimtā novadiņa ieguvušam naugārdietim solījies iekomponēt vairogā šādu moto: „Laime ir Naugārdam!”. Un tiešām, vai tā nebija laime, ka mēris un bads arvien aizgāja šim galam garām, un ja kādam nācās kādreiz pamukt, tad tas drīzāk bija muižnieks vai tā vagars, kas to darīja, līdz ar ko mierā atstātie saimnieki un viņu ļaudis varēja atkal uzelpot vieglāk.
Protams, ne katrs pārnovadnieks, kam naugārdiešu asinis tecēja dzīslās, varēja vienādā mērā sevī nest cildenas īpašības. Gadījās arī atklāti netikļi. Un par tādu gribētos apzīmēt vīru, kas praktisko ķērienu nevietā lietodams, sev ieguva kādas vecas sievietes mēbeles, rīkodamies savas varas pārliecības skurbuma un lauzdams uzticību, ko vecā dāma bija pilnīgi viņam dāvājusi. Pats veids, kā izdarīts, bija pagalam netikls. Viņai, dzimušai anglietei, bija nelaimējies zaudēt savas valsts aizsardzību sakarā ar to, ka viņas vīrs bija mazs baltvācu aristokratiņš, toreiz visu peltas sugas pārstāvis - pat niecīgāks un nenozīmīgāks par mazāko baronu, bet tomēr sugas pārstāvis, kaut beigts. Viņa, atraitne kļuvusi, tomēr neatguva savas dzimtās valsts aizsardzību, par ko pacentās šis veiklais netiklis, kuŗa rokās un veikli izliktās lamatās šī vecenīte bij nokļuvusi. Un viss izdarītais dažu nenozīmīgu un pat ne visai vērtīgu mēbeļu dēļ - padarīja šo vīru naugārdiešu goda kodeka priekšā par neģēli un netikli, ne mazāk, ne vairāk. Mēs, pārējie, toreiz diezin vai kaut ko melsām par kādu negodu, tādā mērā nevietā mums likās šis īsais vārdiņš, kad taču nenoliedzami tikai cita cilvēka nelaime bija vainīga, bet naugārdiešu saiešanu pārrunāts šis gadījums bija pirmā lapa kādas atvases bojā ejas stāstam. Kādā mērā šī netiklība sev līdzi vilka citas, mēs nezinām. Vēl mazāk, vai šis bija viņa pirmais nedarbs, kur naugārdiešu goda prāts varēja viņu izglābt no grēka un nozieguma, ja viņš laikus šīs mācības būtu atcerējies.
No visām metropolēm Parīze ir laiku laikos pievilkusi naugārdiešus visvairāk, vai nu lielā nabadzībā tur studējot, vai arī meklējot tur sintēzi starp savu mazo novadiņu un lielo plašo pasauli. Divi latviešu vēsturnieki ar naugārdiešu mantojumu savā somā tur miruši. Bet sintēzi spēj atrast arī tie, kas nekad nav atstājuši novadiņa robežas, jo šo sintēzi sniedz pati mūžam nemainīgā Naugārda daba. Narvelis tek gurdi gar novadiņa dienvidmalu un rietumiem, Kamaldiņa šķērso to, bet Vija, savu sākotnējo straujumu jau zaudējusi, vijas pa pļavaino līdzenumu, laiski apskalodama Naugārdu no ziemeļiem. Vija ar savām saldūdeņu pērlītēm savij sevi kopā visu labu un ļaunu, visu skaisto un netiklo, un aizskalo prom uz Gauju. Gauja ilgi neturēja, tā izmeta jūriņā, jūriņ ilgi neturēja, tā izmeta maliņā, tur izauga kupla liepa deviņiem žuburiem, un bāliņš kokles cirta devītā žuburā. Sak bāliņš koklēdams: savīt grožus, savīt teikas, tas ir vīra darbs, vijas kaņepāju vijas pa bāliņa rociņām, te bij skaista vija, te netikla, tās koklītes skaisti skan, skaisti baltie linu groži, skaista visa pasaulīte. Un arī Ancīšu tēvs, viens savās vecās mājās palicis un arī kolchoza priekšnieka nedienas laimīgi pārdzīvojis, ilgi un laiski sarunājas ar putniem un savu pinkaino krancīti, kas Reiņa suņukam varbūt kāda attāla atvase. Šinīs sarunās nav vairs daudz mūžības problēmu ko atrisināt, bet tomēr beigās parasti atgadās jautājums - kad? un pats sev viņš atbild - varbūt.