VĒRTĪGS MATERIĀLU KRĀJUMS
Mag. hist. K. Stalšans, LATVIEŠU UN LIETUVIEŠU AUSTRUMU APGABALU LIKTEŅI, Jāņa Šķirmanta apgāds, 1958.
Mag. hist. K. Stalšana darbs aizstāj lielu robu informācijā par lietuviešiem. Prof. E. Andersons priekšvārdos pareizi saka, ka "... vēstures maģistra Stalšana darbs ir pirmais, kuŗā organiski ietvertas baltu tautu - latviešu, lietuviešu, galindu, jatvingu un prūšu - gaitas to vēsturiskā kopsakarā." Grāmatai ievadvārdus rakstījis arī Lietuvas austrumu apgabalu pētīšanas komisijas priekšsēdis prof. A. Trimaks. Seko baltu tautu kopējā nosaukuma iztirzājums un pārskats par šo tautu izplatību un atsevišķo cilšu likteni. Pēc vēsturiskā pārskata apskatītas Latvijas un Lietuvas austrumu apgabalu etnografiskās un dēmografiskās problēmas. Dotas sīkas ziņas par lietuviešu, latviešu, krievu, poļu un baltkrievu skaitu, viņu savstarpējām attieksmēm un pretišķībām minētajos apgabalos, kā arī apskatītas dažādas statistikas un tautību samēru vērtējumi un izvērtēta šo avotu ticamība. Nobeigumā pārskats par brīvības cīņām un attīstību Viļņas apgabalā, kā arī lietuviešu un Lietuvas stāvoklis padomju un vācu okupācijas laikā. Visai sīki izvērtēti Latvijas neatkarības laikā Latgalē izdarīto tautas skaitīšanu dati, kas nenoliedzami dod daudz jaunu ziņu par mūsu austrumapgabalu problēmām un plašāku pamatojumu prasībām pēc dažiem baltkrievu apgabaliem Latvijas dienvidaustrumu stūrī.
Autors pieskaŗas arī jēdzienam par tautību. Rietumlatviešos caurmērā izplatīts uzskats, ka ģimenē lietotā valoda nosaka individa tautību. Citāds tas ir lietuviešiem, kas uzskata, ka runātā valoda vēl nenoteic piederību pie kādas tautas, to izšķiŗ pats individs. Šādai pieejai noteikti ir pamats, jo daudzi cilvēki, kas runā baltkrievu valodu, sevi uzskata par lietuviešiem, jo tikai pārkrievotāju spiesti tie pārgājuši uz baltkrievu valodu. K. Stalšans norāda uz līdzīgu parādību arī Latgalē, kur cilvēki, kas runājuši krieviski, uzskatījuši sevi par latviešiem. Līdzīgi varam arī secināt, pētījot jaunākos Padomju Savienības tautu skaitīšanas datus. Šajā sakarā der arī atcerēties, ka pēc revolūcijas Krievijā pastāvēja centieni radīt vienu lietuviešu un baltkrievu valsti, un toreiz blakus Latvijas padomju republikai īsu laiku pastāvēja arī kopēja Lietuvas un Baltkrievijas padomju republika.
Grāmatā tālāk rādīta naida un nacionālo pretišķību piesātinātā atmosfaira Viļņas apgabalā 19. g.s. otrā pusē, kad sākās lietuviešu tautas atmoda. Lai gan Lietuvai slavena pagātne, šī tautas atmoda nenāca ātrāk kā Latvijā. Lai izprastu lietuviešu grūto stāvokli, jāatceras, ka vecie Lietuvas valdnieki savus "Lietuvas statūtus" ir rakstījuši slavu valodā ar vecslavu burtiem, ka valsts valoda nebija lietuviešu, bet gan baltkrievu, arī ukraiņu, un ka nekādu vērību neveltīja lietuviešu pašu kultūras veidošanai. Tā radās stāvoklis, ka lietuviešu dižciltīgie nevis gāja savas tautas priekšgalā un cīnījās par neatkarīgas Lietuvas atjaunošanu, bet gan pārpoļojās un prasīja poļu dominētas Polijas un Lietuvas ūnijas restaurāciju. Lietuviešu tauta no vienas puses saskatīja poļos labāku, augstāku un bagātāku kārtu un poļu valodu par "labāku valodu", no otras puses lietuviešu nacionālā kultūra bija tikai savos pirmsākumos un vienmēr nespēja pretoties poļu spiedienam, sevišķi ņemot vērā, ka tam palīgā nāca baznīca un daļēji arī skolas. Arī Latgalē pārtautošanas problēmas ir līdzīgas, un šī cīņa norisinājās pat vēl Latvijas neatkarības laikā. Latviešu skolotāji, kas strādājuši poļu skolās, zinās stāstīt, ar kādu neatlaidību un uzupurēšanos poļi centās iesaistīt savās skolās denacionalizētos Latgales latviešus, apgalvodami, ka jēdzieni katolis un polis ir sinonīmi, un cenzdamies palielināt plaisu starp protestantisko un katolisko latviešu tautas daļu.
Ir bēdīgi, ka rietumlatvieši tik maz interesējušies un pētījuši latgaliešu, Latgales un vispār latviešu koloniju problēmas Krievijā. Latgale ar savu pagātni mūs lielā mērā tuvina lietuviešiem, un pagātnes cīņās pret pārtautotājiem latgaliešu liktenis ir bijis vēl grūtāks kā pārējai latviešu tautai. Diemžēl, mūsu izglītības polītika nav varējusi dot lielākas iespējas latgaliešu dialektam, atstājot to "neizglītotas" tautas valodas lomā. Tādēļ, varbūt ne katrreiz izdevās atrast ceļu uz latgaliešu sirdīm un stiprināt viņos apziņu, ka latvieši ir viena tauta, vienalga, kādu dialektu katrs runā vai kādai konfesijai pieder.
Interesanti, ka lietuviešu un polu valodu robežas radījušas ievērību arī zinātnieku aprindās ārzemēs. Tā 1961, gada vasarā Lundas universitātes slavu valodu profesors līdz ar grupu studentu pētījuši vecos jatvingu vietu vārdus un tautas valodu Seinu apkārtnē pie Lietuvas pašreizējām robežām.
Ir bēdīgi, ka šim vērtīgajam materiālu krājumam ir tik daudz trūkumu. Daļu no tiem varētu attaisnot ar "trimdas apstākļiem", bet arī tad liekas, ka grāmatai nemaz nav lasīta korrektūra. Autors pats viscauri jūt līdz latgaliešu un lietuviešu grūtajam liktenim, kādēļ grāmata bieži pazaudē zinātnisko toni un kļūst polemiska. Valoda ir smaga, brīžam grūti lasāma un piebārstīta klišejiskiem izteicieniem. Arī faktu materiālā ir pretrunas un pret dažu notikumu aprakstīšanas veidu varētu iebilst (238. lpp.). Vietām tekstā iepīti nacionāli sentimentāli avīžu raksti, kas nekādi neiederas šajā darbā (392. lpp.). Par spīti šīm nepilnībām, grāmata ir vērtīgs ieguvums visiem, kam interesē mūsu problēmas.
Agnis Balodis