MADARA
Zeltītes Avotiņas dzejoļi, Venta, 1962.
Zeltīti Avotiņu saucam par jaunu dzejnieci tālab, ka tikai nule viņa devusi savu pirmo dzejoļu krājumu. Bet periodikā viņas pirmais dzejolis iespiests jau tepat priekš 20 gadiem. Kaut varbūt vainojami sarežģītāki dzīves apstākļi un ciešākas saskares trūkums ar literārajām aprindām, varam teikt, ka esam sastapušies ar lēnaudzīti. Lēnā augšana tomēr bijusi saistīta ar talanta izsmalcināšanos. Atceros, Zeltītes Avotiņas vārdu sāku ievērot pirmajos pēckaŗa gados, bet nebija vēlēšanās veltīt tam nopietnāku uzmanību, jo nevarēju toreiz paredzēt, ka šai iesācējai pēc gadiem būs panākumi, kādi neapšaubāmi radušies ar pirmo dzejoļu krājumu, kas, nokristīts par Madarām, nu ir mūsu priekšā. Jaunās Gaitas lasītājiem arī jau zināms, ka pašlaik Zeltīte Avotiņa ir viena no mūsu retajiem un sekmīgajiem divvalodu dzejniekiem: viņa dzejo arī vāciski, viņas dzejoļus iespiež vācu laikraksti. Gribētos tomēr domāt, ka jau pēc Zeltītes Avotiņas pašas vēlēšanās viņas īstā vieta būs un paliks latviešu dzejā, un mums šī vēlēšanās jāatbalsta. Viņa mums vajadzīga.
Madarās sakopoti tikai 65 dzejoļi. Tās ir sīkas miniatūras, vieglas impresijas. Vairākkārt gadās, ka dzejoļa apjoms nav lielāks par divi paplašinātiem vai sakārtotiem un pakārtotiem teikumiem. Tos var salīdzināt ar vēsmā palaistām ziedu pūkām vai leduspuķu rakstiem uz aizsalušas loga rūts. Katrā ziņā Zeltītes Avotiņas dzejoļiem bieži iedomājama radniecība ar japāņu tankām un hoku, arī ar mūsu pašu dainu četrrindēm. Šķietami tie radušies rotaļīgā momenta improvizācijā, apmēram tā, kā uz bridi ieskanas klavieres, kad tām pār taustiņiem pārlaidis roku veikls pianists vai komponists.
Nevajag ne stundas laika, lai Madaras būtu izlasītas. Bet der šo dzejoļu krājumu lasīt lēnāk, der to pārlasīt par jaunu. Tad atklāsies, ka jau savos ritmos, strofiskajā uzbūvē un izteiksmē Avotiņas liriskās miniatūras ir ne tikvien momenta improvizācija, bet arī kaut kas daudz vairāk. Par improvizāciju vedina domāt brīvie, tīri toniskie ritmi, kas dzejniecei piestāv daudz labāk nekā sillabotoniskais kārtnums ar savām konvencionālajām pantmēra schēmām, kurās sacerēts zināms skaits dzejoļu. Bet šai ritmu brīvumā jūtama arī īsti teicama ritmiska izjūta, kam labs piemērs pats pirmais dzejolis Pret rītu (7), kur katrs posms kā svērtin izsvērts. Ar improvizēšanu saderas atteikšanās no kaut cik oriģinālāku un pilnskanīgāku atskaņu meklēšanas. Šai ziņā Zeltīte Avotiņa ir pat gluži primitīva, bieži viņas atskaņas ir tikai aptuvenas, sveŗas uz asonanču pusi, dažreiz radušās maldīgā optiskā iedomā ("meta - ne tu" dzejolī Gaidot, 11). Bet, no otras puses, nekad nav manāma atskaņu dēļ radusies satura verdzināšana. Lai nezcik primitīvas un aptuvenas, šīs atskaņas bez vainas sakļaujas ar Zeltītes Avotiņas vārsmās pausto domu. Nereti ar atskaņu sistēmu izplānota itin sarežģīta uzbūve, piemēram, dzejoļos Magones (10), Sudraba drumstala (33), Vakars (34). No izteiksmes līdzekļiem Avotiņai raksturīga atkārtojuma figūra, kas lietāta ar labu stila izjūtu. Pats galvenais tomēr, ka viņa prot pateikt kaut ko ļoti svaigā gleznainumā, piemēram: Pelēkais lietus dzied Skanīgām mēlēm Sudraba dziesmu lapās (13); Lai paliek klusumā Tavs stāsts... Līdz gredzena dzintarā iespīdēs rīts (27); Krēslu kā dziļus sniegus brien Dvēsele apmulsusi (34); Pagadās dienas, kas vakarā zūd Kā vēja ieraksti smiltī (36); Viena sirdspuksta ilgumā Delnām sev acis sedzu (48). Vārdu sakot, Zeltīte Avotiņa redz, jūt un pārdzīvo tā, kā tas pienākas īstam dzejniekam.
Sekojot tradicijām, Madaras sadalītas pa nodalām ar īpašiem virsrakstiem. Protams, arī katram dzejolim savs virsraksts. Īsteni šīs nodaļas radušās gluži mākslīgi, un pat dzejoļu virsraksti liekas nevajadzīgi, - tikpat nevajadzīgi kā mūsu dainām. Lai atrastos kuŗā nodaļā atrazdamies, lai dzejoļa virsraksts būtu kāds būdams, tie visi ir tikai atsevišķi vilcieni dzejnieces vizuļojošā arabeskā, kur neatšķetināmi sašķeterējušās kopā dabas izjūtas un individuālie pārdzīvojumi, sevišķi es un tu attieksmes. Daba šai visnotaļ subjektīvajai dzejai devusi gleznas krāsas, individuālie pārdzīvojumi - liegu intimitāti. Bet reizēm dzejniece sniegusies arī līdz pārindividuālām izjūtām, piemēram: "Pamazām dienas ardievās Iezogas soli lēnu Neuzminamās mūžības Sūtītā ēna" (31).
Ir dabiski, ka arī lirikā sajūsmināmies par plaši izvērstām domām, oriģināliem motīviem, trokšņainu, illuminošu izteiksmi. Zeltīte Avotiņa ar to nevar lepoties. Viņas dzejoļi ir tikai sīkas dzirkstis, kas pazib un nodziest. Toties šīs dzirkstis sprakst no viņas pašas talanta, viņa ir dzejniece, kas dzīvo savā pašas pasaulē, viņa ir īsta, pati sava. Ja kaut kur sastopamies ar rindām, kas atgādina, piemēram, Zinaidu Lazdu, Strēlerti vai Skalbi, tad tā var būt tikai sagadīšanās. Ar sava talanta dotumiem Zeltīte Avotiņa nemaz nespēj būt eklektiska atdarinātāja. Viņai lemts dzīvot savā pasaulē, un būs interesanti vērot, kā viņa tur attīstīs tālāk savu oriģinalitāti.
Jānis Rudzītis.