NEPABEIGTAIS CILVĒKS
Ernst BLOCH - Das Prinzip
Hoffnung - Suhrkamp Verlag-Frankfurt am Main - 1959.
Pierre TEILHARD DE CHARDIN - L'Avenir de l'Homme - Edition Du Seuil - Paris
- 1959.
"Princips cerība" un "Cilvēka nākotne" - divas grāmatas, kas atšķiŗas no mūsu laiku publikāciju lielā vairuma ne tikai ar savu dziļumu un oriģinālitāti, bet arī ar drosmi un spējām skatīties nākotnē. Gan iespējami atšķirīgi savos pasaules uzskatos, ar dažādu pētījumu lauku un dažādām metodēm, tomēr abu autoru domu risinājums arvien vairāk tuvojas, reizēm pat pilnīgi sakrīt.
Abos darbos kopīgais:
a) Cilvēces progresa un evolūcijas svarīguma atklāšana, Blocham nākotnes sapņu izraisītie kompleksi nozīmīgāki nekā Freuda minētie agrās bērnības sarežģījumi. Pēc viņa uzskatiem raksturīgākais, īstenībā "vienīgais nemainīgais" elements cilvēka vēsturē ir "ūtopiskais virziens" jeb tiekšanās pēc kaut kā gandrīz neiespējama. Teilhardam - pasaule vēl nav pabeigta, cilvēks vēl nav nonācis savas attīstības gala punktā. Abi domātāji sadala cilvēkus tradicionālistos, kas, cenzdamies saglabāt aizsniegto, to pazaudē, un progresīvajos, kam tikai nākotnē var atklāt pagātnes nozīmi.
b) Ciešāka Cilvēces apvienošanās - lielākas nākotnes priekšnoteikums. "Visi bērni dzimst vieni, bet tikai kopā ar citiem izaug par lieliem cilvēkiem" - Blochs. "Mēs neejam uz priekšu bez apvienošanās - tas ir dzīvības likums" - Teilhards. Pēc abu uzskatiem ceļam uz vienību jābūt brīvi pieņemtam, vienībai jāvairo un jāpaplašina brīvība, atklājot jaunu un dziļāku saturu cilvēka individuālitātei, tāpat jāatmodina jauna, ūniversāla veida mīlestība cilvēku starpā.
c) Īsta, dziļa un dzīva reliģija abos darbos parādīta kā spēks, kas ved cilvēci uz augšu un uz priekšu. No otras puses - kādas reliģijas vērtīgumu nosaka tieši tas, cik daudz nākotnes sapņu tā spēj dot, cik lielā mērā tā liek cilvēkam pārsniegt pašam sevi. Kristus doma abiem svarīga kā pārcilvēcīgā dievišķās pilnības ideāla pārnesēja cilvēka plāksnē, padarot to par cilvēces dziļāko mērķi.
Abiem autoriem kopīga:
a) Lojālitāte pret savu garīgo vidi pat tad, kad viņi to sen jau pārauguši.
b) Abi vienādi cietuši katrs savas sabiedriskās apkārtnes dēļ, kas traucējusi viņu darbu publicēšanu un apturējusi viņu darbošanos universitātēs, kaut arī abi ir pasaules mēroga autoritātes, gan katrs savā nozarē.
Atšķirīgais abu starpā:
Ernests Blochs ir marksistisks vācu vēsturnieks un sociologs, ilgu laiku atradies trimdā Amerikā, kur sarakstījis apskatāmo darbu. 1949. g. atgriezies padomju zonā Vācijā, bet pēc veltīgiem mēģinājumiem saskaņot savus ideālus ar bolševistisko reālitāti, 1961.g. pārgājis uz Tībingenu Rietumvācijā.
Pjērs Teilhards de Šardēns - franču jezuīts, kā paleontologs kļuvis par pasaules autoritāti pētījumos par pirmcilvēka formām izrakumos.
Atšķirīgais abās grāmatās:
a) Metodēs Blocham plašu vēsturisku materiālu filozofisks tulkojums, kas tikai tad kļūst apšaubāms, kad viņš spiests izlietot "dialektiskās metodes", lai saviem marksistiskās "ticības brāļiem" parādītu, ka viņa bezbailīgie domu gājieni tomēr kaut kā saskaņojami ar boļševiku oficiālajām dogmām.
Teilhardam - cilvēka evolūcionārā pagātne konstatēto vērojumu un likumību 'ekstrapolācija' nākotnes virzienā, kas savukārt kļūst samērā uzmanīga, kad draud tiešs konflikts ar katoļu baznīcas dogmām.
b) Progresa nodrošinājuma jautājums. Kaut arī abi domātāji uzsveŗ, ka progress atkarīgs no cilvēka paša izšķiršanās un tāpēc varētu arī nereālizēties, Blocham trūkst nopietnāka izskaidrojuma, kāpēc cilvēks tik stūrgalvīgi pieķeras pārcilvēcīgiem mērķiem. Teilhards konstatē, ka cilvēka suga un dzīvība kopā darbojas līdzīgi organismiem, virzīdami atsevišķas sugas locekļus uz mērķiem, kas pārsniedz viņu pašu šaurākās intereses, bet svarīgi no pārindividuālās evolūcijas viedokļa. Kā notiek dabā zem cilvēka līmeņa, nav mūsu skatam tieši pieejams, bet cilvēces dzīvē kopīgais virzītājs un virziena devējs spēks atklājas reliģiskos ticējumos, visskaidrāk Kristus domā. Kristus Teilhardam tāpēc nozīmē gan visas reālitātes centru, gan arī cilvēka attīstības augstāko, īstenībā jau pārcilvēcīgo mērķi. Kamēr Blocham reliģija līdz ar Kristu kļūst pilnīgi antropocentriska un ateiska, Teilhardam bioloģiskā daba ved uz cilvēku, cilvēks ved uz Kristu, un Kristus ved uz Dievu. Tas nozīmētu, ka cerībām un optimismam pamatā nav vienīgi ticība laimīgam gadījumam un cilvēka paša nedrošajai gribai un varēšanai, bet ka evolūciju nodrošina lielāki pārindividuāli spēki, vienalga, kā tos iztulko - bioloģiski vai reliģiski.
c) Sevišķi asa atšķirība abu starpā ir cilvēces vēstures mērķa "ūtopiskās" jeb "Dieva valstības" izpratnē. Blochs Dieva valstības domu un Kristus mācīto dzīves veidu sapludina ar ūtopisku nākotnes valsti (das Reich), uz kādu pēc viņa vārdiem tiecas komūnistiskā sabiedrība. Teilhardam Dieva valstība ir nākošā augstākā evolūcijas pakāpe, kas tāpat pārsniedz cilvēka tagadējo eksistences veidu kā daudzšūnu organisms pārsniedz vienšūnu radījumu. Tai vajadzētu nozīmēt garīgu apvienošanos, pārpersonīgu dzīvi, ko veidotu augstāko apzinīgumu, garīgumu un mīlestības pakāpi sasniegušās cilvēciskās personības. Jaunā dimensija dabas evolūcijas procesā varētu vest uz gara atraisīšanos no matērijas kā obligāta tilta dzīvo būtņu starpā, pasaulei 'interiorizējoties' un izveidojoties tiešākam kontaktam apzinīgo būtņu starpā.
Tā kā Blochs savu grāmatu izstrādājis pirms iepazīšanās ar boļševistisko sapni, kā tas reālizējies Austrumvācijā, tad grūti pateikt, cik daudz sirmais domātājs vairs īstenībā gribētu pieskaņoties partijas dogmām - liekas, galvenajam faktoram, kas nav ļāvis viņa domai vēl vairāk tuvoties Teilhardam. Salīdzinot abu domas publicētā veidā, jākonstatē, ka skata tāluma, dziļuma un drosmes ziņā Teilhards pārspēj sava marksistiskā kollēgas nākotnes precizēšanas mēģinājumu. Pēdējā savāktie materiāli tomēr visumā ļoti derīgi Teilharda bioloģiskās pieejas papildināšanai. Abi kopā tie dod teicamu pārmaiņu ar šāsdienas problēmām nodarbinātajam lasītājam, atsvaidzinot tuvo lietu nomākto redzi un atjaunojot veselīgāku notikumu svarīguma izjūtu.
Vilis Zariņš