astrīde ivaska

aspazija un marija undere

 

Vācu okupācijas gadu vidusskolniekus sajūsmināja kādas vecas dzejnieces jaunavīgā dzeja:

Ak, šī negantā dzīve, cik tomēr tā skaista,
Trīsreiz mirt nav par daudz, lai vienreiz dzimtu.

Aspazijas dzejoļu krājums Zem vakara zvaigznes (1942. g.) ir liela slavas dziesma dzīvei un dzīvībai. Nelikās toreiz ticami, ka to sarakstījusi dzejniece, kas vecāka par 70 gadiem. Bez tam vēl Aspazijas nostāja pret dzīvi jaunības gados bija bijusi gluži pretēja tai, kas atklājas viņas pēdējā dzejoļu grāmatā. Vai nenāk mums prātā, viņas dzeju minot, Pasaciņa, Mēness starus stīgo, Jaukākais sapnis, Sapņu tālumā? Jaunajai Aspazijai dzīve nelikās skaista; skaisti bija vienīgi sapņi un ilgas. Dzīve, tipiskā romantiķes skatījumā, nokāva sapņus:

Tvaikos vītušas,
Dubļos samītas
Dvēsles drebošās
Baltās lapiņas —

(Sapņu tālumā)

vai arī:

Noņemu sevim plīvuru sārtu,
Noraisu mirdzošu pērļu kārtu:
Jaunības sapņus.

Zemes māju durvis tad vaļā veŗu
Un lēni soli pār slieksni speru,
Nozūdot tumsā —

                (Ceļā)

Nevaram arī noliegt, ka dzīve bijusi barga pret Aspaziju: nesapratēji vecāki, nelaimīgā pirmā, vecāku uzspiestā laulība ar dzērāju vīru, gaŗie trimdas gadi un uzupurēšanās Raiņa mākslai, vecuma vientulības gadi pēc Raiņa nāves. Un tomēr mūža beigās Aspazija slavē dzīvi kā diezin vai slavējis kāds cits latviešu dzejnieks. Cik mums vispār bijis dzīves teicēju dzejnieku? Cik tādu, kas nav apsirguši ar romantismu, kam nav „zils ilgu vainags galvā un sapņu roze pie sirds”? Lielākā daļa mūsu nebrīvības un tāpat arī neatkarības laiku zemes dēlu un meitu apdzied savu „zvaigžņu dvēseli”. Atrodas gan pulciņš mīlestības mīlētāju (Ziemeļnieks, Edvarts Virza) un dzīves baudītāju (Ēriks Ādamsons), bet to, kas būtu īsti iemīlējušies īstenībā, bijis maz mūsu dzejā. Saprotams, Čaks. Un Čaka augstajai dziesmai Dzīvībai neatrodam līdzinieku latviešu dzejā. Viņam nenoliedzama gara radniecība ar vēlīno Aspaziju un Mariju Underi. Tāpat kā Aspazija sarakstīja savu pēdējo krājumu grūtos apstākļos, gan no personiskā, gan politiskā viedokļa, tāpat arī Čaks radīja Dzīvību drūmajos pēckaŗa gados, neilgi pirms savas nāves okupētajā Latvijā.

Tikai trimdā, kur īstenība kļuvusi skarba, jaunie dzejnieki kļuvuši tai uzticīgi. Mēness vietā stājusies saule. Ievērosim kaut vai to, cik svarīgu vietu tā ieņem trimdas jauno autoru dzejā. Varbūt tas tādēļ, ka tie dzīvo svešās zemēs, kas tiem nav tuvas. Viņiem nepietiek vairs ar sapņiem un naksnīgu atgriešanos dzimtenē pa mēness tiltiņu. Viņi ilgojas saskarties ar zemi, kuŗas vairs nav, bet kas tieši tādēļ, sekojot dīvainam cilvēka dabas likumam, kļuvusi tiem īstena; viņi ilgojas saskarties ar savu zemi un atgūt spēkus. Atliek vienīgi saule, kas padara trimdas zemi par dzimteni:

Atkal jūlijs. No saules
nespēj vairs šķirt it nekas

(G. Saliņš, Saulē aizvērtām acīm)

vai arī:

Guļu dzeltenu smilšu
Siltajos miltos,
Ļaujos saules karstajiem pirkstiem.

(B. Bičole, Vasara)

 

 

n

 

Pagājis jau divdesmit gadu kopš tās 1943. gada novembŗa dienas, kad vācu okupācijas laiku vidusskolniekus veda uz Doma baznīcu, atvadīties no Aspazijas. Negantās bet skaistās dzīves apdziedātāja mira 75 gadu vecumā.

Aspazija dzimusi 15 gadu pirms Marijas Underes, piederot tātad citai paaudzei kā igauņu dzejniece. Tomēr, meklējot Underei līdzinieci mūsmājās, atrodam vienīgi Aspaziju tās vēlīnajā dzejā. Viens vai otrs Underes dzejas vaibsts pavīd gan dažā labā no mūsu dzejniecēm, tomēr pašas underiskākās īpašības — sirdsdedze, nerimtīgs meklētājas gars un dzīves mīlestība — vistīrākajā iemiesojumā atrodamas Aspazijas pēdējā dzejoļu grāmatā un — Aleksandra Čaka poēmā Dzīvība. Liekas saprotams, ka šis Čaka dzejojums pievilcis Mariju Underi, un ka viņa to ļoti iejūtīgi pārtulkojusi igauniski. Ne tikvien tulkojusi, bet arī iedvesmojusies savai dzejai. Čakiskās paradīzes atblāzmu atrodam vairākos Underes vēlīnajos dzejoļos.

Čaks mira, nesasniedzot 50 gadu vecumu, tāpat kā daudzi mūsu izcilākie dzejnieki aiziedams pāragri. Atcerēsimies vienīgi Ausekli, Alunānu, Veidenbaumu, arī Poruku, Bārdu, Ziemeļnieku, Medeni, Ādamsonu, Cedriņu, Lazdu, Taunu. Visi viņi aizgājuši aizsaulē ap pusmūžu vai vēl pirms tā, brieduma, daži pat vēl jaunības gados. Tādēļ mūsu literātūrā tā sauktās „vecuma dzejas” ir ļoti maz. Aspazija un Anna Brigadere ir vienīgās latviešu dzejnieces, kuŗu attīstībai varam izsekot no agrīnas jaunības līdz vecuma dienām. Atliek cerēt, ka vēl citas latviešu dzejnieces turpinās rakstīt līdz sirmam vecumam. Sevišķi trimdā varam novērot, ka dzejnieku iedvesmas avoti apsīkuši pirms vecuma dienām, vai arī viņi pievērsušies galvenokārt citām rakstniecības nozarēm. Tādēļ tik vērtīgs un vienreizējs liekas dzejoļu krājums Zem vakara zvaigznes un Skalbes Klusuma meldijas, tāpat arī daži Arvēda Švābes, Pētera Ērmaņa un Valdemāra Damberga dzejoļi:

Sirds man tik klusa, tik tumša kā nakts,
Sirds man bez ilgām, bez uguņu kvēla;
Dvēseles dziļajā klusumā rakts,
Skatos es nakti, kas tumša un vēla.

(V. Dambergs)

Ja Dambergs raugās „tumšajā un vēlajā” naktī rezignēti, ar sirdi, kas „tik klusa, tik tumša kā nakts, ... bez ilgām, bez uguņu kvēla”, tad gluži citādi raugās naktī igauņu dzejniece Marija Undere:

Lūk, vecais mēness tik nešpetni jauns —
kaut zudis un pagājis jau tik daudz!

(Un nokrita zvaigzne)

Viņa vērš skatus uz mūžam jauno, „nešpetni jauno” veco mēnesi, kas atplaukst debesīs, vienaldzīgs pret viņas pašas vecuma grūtumiem un to, ka „zudis un pagājis jau tik daudz”. Nāk prātā japāņu „haiku” dzejas formas meistars Isa (1762-1826), kas līdzīgi izjutis cilvēka mūža pagājības un dabas atdzimšana spēku pretstatu:

Manas dzīves rudens:
Mēness tomēr
ir nevainojami skaists.

No trim šeit minētajiem dzejniekiem, kas visi pievēršas vecuma izjūtām, tēlojot tās pret nakts kulisi, Dambergs saskata naktī vienīgi to, kas atbilst viņa paša iekšējām noskaņām: tā ir tumša un vēla. Japānis Isa saskata cilvēka dzīves pagājības traģiku, bet līdztekus rod mierinājumu dabas nezūdīgajā skaistumā, kas spoguļojas viņa dvēselē un tātad ir daļa viņa paša, kā arī viņš ir daļa dabas. Viņu stiprina gadu tūkstošus vecā Zena budisma domu pasaule.

Igauniete Marija Undere stājas vispersoniskākajās attieksmēs ar mēnesi, tas ir dabu, izjūtot tās mūžīgo svaigumu un atjaunošanās spējas gandrīz kā pāri darījumu. Viņai mēness neliekas „nevainojami skaists”, bet gan „nešpetni jauns”. Līdz ar to viņa izraisa mēnesi no statiskā dabas sakara, kur tas mirdzēja nepieejams un nevainojams, ieraujot to cilvēka dzīvē, kur tas kļūst „nešpetns”, jo uzdrīkstas būt jauns, kad dzejniece ir veca, un kad tik daudz kas uz mūžību zudis viņas dzīvē. Līdz ar to arī dzejniece pati izraisās no senās somugru gara pasaules, no bezpersonisko tautas dziesminieku pulka, prasot sava „es” īstenošanu. Marija Undere ir spilgtākā personība modernajā igauņu dzejā, kuŗa tāpat kā mūsējā izaug tieši no tautasdziesmu tradicijām. Undere neapmierinās vairs kā austrumu vai kā somugru tautas dzejnieki ar vērošanu vien, viņa grib izvilināt dabas atdzimšanas noslēpumu, jo nekas nav mūžīgs, ja tas nav spējīgs atdzimt. Atcerēsimies Aspazijas „neganto dzīvi”, kas tomēr tik skaista, ka „trīsreiz mirt nav par daudz, lai vienreiz dzimtu”. Miršana nodarbina Underi tāpat kā atdzimšana: „vēl paliek kas svarīgs, vēl mirt nākas man”. Jo spilgtāka individualitāte, jo grūtāk ticēt tās izdzišanai. Undere sacerējusi dzejoli Un nokrita zvaigzne 74 gadu vecumā, un tas iespiests viņas Kopotajos dzejoļos, kas iznāca uz viņas 75 gadu jubileju 1958. gadā. Arī Aspazijas krājums Zem vakara zvaigznes atzīmēja viņas 75 mūža gadu apritēšanu. Tātad varam pieņemt, ka abas dzejnieces sacerējušas minētos dzejoļus apmēram vienā vecumā. Underes pēdējais — trīspadsmitais — dzejoļu krājums Robežzemē iznāca 1963. gadā, viņas 80 gadu jubilejas gadījumā. Dzejolis Un nokrita zvaigzne pieder šim dzejoļu krājumam, jo sacerēts laikā starp Underes divpadsmito dzejoļu grāmatu Dzirkstis pelnos un pēdējo, Robežzemē.

 

 

II

 

 

Marija Undere ienāca igauņu dzejā 1917. gadā kā pavasaŗa vēja pūsma. Viņas pirmais dzejoļu krājums Soneti bija mīlestības dzeja, sarakstīta ar igauņu dzejā vēl nepieredzētu atklātību. Šī grāmata padarīja Underi slavenu un iekaroja viņai pirmo vietu igauņu dzejnieču starpā. Tā viņai neapstrīdami pieder vēl šodien. Tā ka Underei, publicējot pirmo dzejoļu krājumu, bija 34 gadi, tad liekas saprotams, ka tas neapvienoja visus līdz tam laikam sarakstītos dzejoļus. Pēc gada tad arī sekoja krājums Agrīnais ziedonis, kuŗā bija sakopoti pirms Sonetu laika sarakstītie dzejoļi (1904.-1913. g.). Tai pašā 1918. gadā iznāca arī Underes trešais dzejoļu krājums Zilā buŗa, kuŗā atrodam dzejoļus klusinātākos toņos un blāvākās krāsās nekā spilgtajos Sonetos. Šo pārmaiņu cēlonis pa daļai ir simbolisma un impresionisma ietekme. Šai laikā Undere tulko arī Morisa Māterlinka lugas; sava ietekme ir arī Māterlinkam uz Zilo buŗu. No šīs viņas iedabai svešās ievirzes Undere tomēr drīz atbrīvojas. Ap 1920. gadu viņa pievēršas vācu ekspresionistu tulkošanai, izdodot Vācu jaunākās lirikas izvēli igauņu valodā, kuŗā pārstāvēts 21 autors. Tai pašā 1920. g. Undere publicē apskatu prozā par ekspresionismu vācu rakstniecībā. Šis ir viens no retajiem Marijas Underes esejistiskās prozas darbiem. 1921. gadā iznākušais ceturtais Underes dzejoļu krājums saucas Asiņojošā vāts, un tanī atbalsojas pirmā pasaules kaŗa traģēdija. Dzejniece ir paplašinājusi Sonetu, Agrīnā ziedoņa un Zilās buŗas tīri subjektīvo pasauli, pievēršoties arī savas tautas un visas Eiropas liktenim. Stilistiski viņa seko vācu ekspresionistu pēdās, atbrīvojoties ne tik vien satura, bet arī formas ziņā. Tomēr arī ekspresionisms nekļūst Marijai Underei par važu kaklā, kaut arī viņas piektajā krājumā Mantojums vēl manāma tā ietekme. Undere ir viena no čaklākajiem tulkotājiem igauņu literātūrā, kuŗā labi tulkojumi ir sirdslieta gan dzejniekiem, gan prōzistiem, gan kritiķiem. Sākot ar valodas atjaunotāju Johannesu Āviku un Jaunās Igaunijas rakstnieku grupu ap 1905. gadu (JG26, JG32 un JG33), gandrīz vai visi ievērojamākie igauņu rakstnieki un kritiķi nodevušies tulkošanai ar apskaužamu dedzību. Apskaužamu tādēļ, ka mūsu literātūrā tulkošanas māksla nav tikusi izkopta līdztekus dzejas un prozas mākslai. Pēc mūsu brīvvalsts nodibināšanas modās liela interese par sveštautu literātūru labāko darbu tulkošanu, un šai laikā arī radušies ievērojami tulkojumi, kā Virzas franču lirika, Laicēna Kalevala un daudz citu. Jau ap 20 gadu agrāk bija radies Raiņa Gētes Fausta latviskojums. Ja apskatām trimdas tulkojumu ražu, jāatzīst, ka tā nevar stāties līdzās neatkarības laiku veikumam. Liekas, ka tieši trimdas rakstnieki, dzīvojot svešu kultūru vidē, būtu spējīgi ar to vērtībām iepazīstināt savus tautiešus. Tomēr šādas vēlēšanās neskatām citā kā vienīgi žurnālistikas plaknē, pie kam šie tulkojumi parasti tik necili, ka tulkotājs pat neatrod par vajadzīgu parakstīties. Līdz ar to tulkošana trimdas rakstnieku un lasītāju skatē degradēta par anonīmu, gaŗlaicīgu un pilnīgi neienesīgu nodarbību, ko var veikt kuŗš katrs, kas tikai kaut cik prot attiecīgo svešvalodu. Liels izņēmums, protams, ir Dzintara Soduma Džoisa Ulisa tulkojums, kam autors veltījis 10 gadu darba. Ir parādījušies arī atsevišķi labi dzejoļu tulkojumi ar Veronikas Strēlertes, Veltas Sniķeres, Gunara Saliņa, Jāņa Krēsliņa vārdu, bet ar to vēl nepietiek. Vajadzīgas būtu mūsdienu zviedru, vācu, franču, angļu, amerikāņu, austrāliešu un citu literātūru dzejas antoloģijas mūsu labāko dzejnieku un tulkotāju apdarē. Igauņi aizsteigušies mums priekšā, jo viņiem jau 1951. gadā iznāca zviedru dzejas izvēle ievērojamā dzejnieka Gustava Suitsa tulkojumā. Dzejnieks Ivars Grüntāls sakārtojis somu modernās dzejas izlasi, kas iznāks drīzumā. Un atgriežoties pie Marijas Underes, uz viņas 80 gadu jubileju iznākusi viņas dzejas izlase zviedru tulkojumā, Vigilia. Tulkotāji ir divi trimdas paaudzes dzejnieki un kritiķi, jau minētais Ivars Grüntāls un Ilmārs Lābans.

 

 

n

 

vienatnē ar jūŗu

Stāv rudzi jau statos.
Drīz aizbraukt mums nākas,
un zirgi jau sajūgti būs.
Kā vedējs uz bukas,
tā ceļinieks ratos
ir domīgs un kluss.

Cik krastmala plaša!
Neviens te vairs nenāk,
ne kāds mani vēro, ne zin.
Un tā ir ar labāk.
Vien klints, ūdens dvaša
un pēdas, ko mana kurpe min.

Tik kaija šeit klaigā.
Vējš ūdeni šķaida.
Tik smagi man cilājas krūts.
Lūk, bite pār pēdējo puķi staigā,
kas klintīs šūpojas slaida,
un pēdējo medu sūc.

Tā ūdeņu malā
es meklējot eju,
ar sevi pašu vien runājos.
Te pēkšņi augšup paceļu seju
un stingstu kā klints. Vizmo jūŗa bez gala.
Kā Dieva priekšā es apstājos.

(No krājuma Zem plašas debess, 1930. g.)

Laikā starp 1923. un 1927. gadu, tātad laikā starp savu piektā un sestā dzejoļu krājumu iznākšanu, Marija Undere publicē apskatus par Dostojevski, Lordu Baironu, Rembo un Gēti, kā arī pārtulko Hugo fon Hofmanstāla lugu Elektra. Savā pašas dzejā Undere ir atbrīvojusies no visām ietekmēm un atklājusi savas dzejiskās personības abas puses: dzīves slavētāju un mīlētāju un tai pretstatā dzīves traģikas un pagājības izjutēju. Šīs pretstatīgās jūtas spoguļojas viņas ievērojamajos dzejoļu krājumos, kas iznāca viens pēc otra, jo Undere pie tiem bija strādājusi vienlaicīgi: Balss no ēnu puses (1927. g.) un Prieks par kādu skaistu dienu (1928. g.). Undere sasniegusi savu spēju augstumus, un šie dzejoļu krājumi iezīmē arī divus no igauņu dzejas izcilākajiem veikumiem. Liekas arī, ka ar šiem krājumiem Undere izsmēlusi personīgās lirikas iespējas, kādēļ nākošajā krājumā, Laimes apmākšanās (1929. g.), pievēršas igauņu pagātnei, sarakstot balāžu ciklu ar objektīvāku skatījumu. Viņas apdāvinātība un dažādība liekas neizsmeļama, jo nākošajā 1930. gadā iznāk krājums Zem plašās debess, kuŗā atrodam daudz viņas skaistāko dabas dzejoļu par jūŗu, lietu, pilnu mēnesi, pīlādzi, kumeļu.

Ar gluži gotisku vizuālu izsalkumu Undere priecājas par dabu un dzīvi, kaut arī tā būtu pagājīga. Bet ēnas stiepjas garumā, un starp šo dzejas krājumu un sekojošo paiet veseli pieci gadi, kuŗu tecējumā dzejniece, liekas, pārdzīvojusi iekšēju krizi. 1935. gadā iznākošais desmitais krājums vēstī par uzvaru un atdzimšanu, saucoties Akmens no sirds. Dzejniece tanī sasniegusi lielāku filozofisku briedumu un dziļāku ieskatu cilvēka attieksmēs ar Radītāju.

 

pavasaŗa vēstneši

Dzer liela urdze mazās: zeme veŗ
līdz ausīm muti un tās visas dzeŗ.
No dubļiem mēģinu es kājas glābt —
visapkārt gaisma, ūdens, nav kur kāpt.

Kūp visi krūmi. Matus sajauc vējš.
Es sapurinu zarus — trekns un spējš
aiz kakla dažs labs piliens aizkrīt man.
Pret sauli ceļu piedurkni, lai tvan.

Ir brūklenājiem spīdums jauns un košs,
un sūnu zaļums atkal neplūkošs.
Man tīkas jaundzimušo zāli ost
un pirmo mušu istabā sist nost.

Krājumā atrodam vairākus dzejoļus ar bībeles tematiem, Šekspīram veltītu dzejoli, Dienas un Nakts dzejoļu ciklus un daudz sonetu. Underes chroniskais bezmiegs ļauj viņai teikt, Roberta Frosta vārdiem runājot: „I have been one acquainted with the night”. („Es esmu kāds, kas pazīst nakti.”) Un tiešām, 1940. gada notikumi iepazīstināja dzejnieci vēl tuvāk ar tumsu. Viņas nākošā dzejoļu grāmata iznāca vācu okupācijas laikā, 1942. gadā, tātad tai pašā gadā kad Aspazijas Zem vakara zvaigznes. Šķiet, ka Aspazijas pēdējam krājumam bijusi lielāka personīga nozīme, neattiecoties uz laikmeta grūtībām. Underes krājums saucās Ar rūgtu muti, un tanī atbalsojās gan dzejnieces personīgās dzīves traģiskie notikumi (ciklā Pēc mātes nāves), gan igauņu tautas skumjas (dzejoļos Grūts rīts, Auksta pūsma. Nikns pavasaris, Sāpīga klusēšana, Kaŗavīra māte, Tēvzeme). Tik tuvs likās šis dzejoļu krājums tautai, ka tas iznāca divos iespiedumos.

Marijas Underes nākošais dzejoļu krājums iznāca pēc divpadsmit gadu klusēšanas. Tas sacerēts trimdā un saucas Dzirkstis pelnos (1954. g.). Kā jau nosaukums norāda, tanī sakopota Underes vecuma gadu dzeja. Trimdas smaguma un bezmiega mocītā dzejniece atrod gan lepnus, gan klusinātus un vienkāršus vārdus, izsakot kā savas tautas cerības, tā arī savas personīgās izjūtas:

 

apstājos

Staigājusi līču loču takas
dzīvē, šai brīnumainajā vietā,
apstājos un raugos...
Raugos, līdz kļūstu par redzētāju.
Un daža pusdomāta doma
no prāta iekrīt sirdī
un ienākas lēnām.

Trimdas gados Undere turpinājusi tulkot no dažādu tautu literātūras, arī latviešu. Tulkojumu izvēle veido daļu viņas pēdējās — trīspadsmitās — dzejoļu grāmatas, kas saucas Robežzemē. Dzejniece atskatās uz dzīvi no laika un mūžības pierobežas un raugās nākotnē reģes acīm (dzejolis Apstājos). Vecums nav nācis ar visu jautājumu atbildēm un noslēpumu atslēgām, drīzāk ar jauniem jautājumiem un sasniegtā pārvērtējumiem. Dzejniece, kas visu mūžu mācējusi atdzimt līdz ar dabu un saskatījusi dabā Dieva vaigu (Vienatnē ar jūŗu), raugās krītošā zvaigznē un izjūt to kā kādas pasaules bojā eju. Viņa atceras savu zudušo pasauli, kuŗu velti meklēt. Dzejnieks, slēgdams līgumu ar neiespējamo, palicis ārpus cilvēku dzīves saistībām, tam nav nedz īstas vietas, nedz arī īstas dzimtenes ārpus dzejas. Somu jaunās paaudzes dzejnieks Pāvo Hāviko (Paavo Haavikko, dzimis 1931. g.) saka: „Mana vienīgā dzimtā zeme — dzeja.” Kaut arī dzejnieks dalījies ar citiem dzīves grūtumos, viņam nav lemts miers un kluss dzīves vakars, pēc kuŗa ilgojas parastais cilvēks. Līdz dzīves pēdējai stundai dzejnieku tirda jautājumi: „Vai viss tikai ņirboša virspuse, ēna un mīts?”, „Vai visu ņems zeme, nekā neatstās?”. Un beidzamais, pats briesmīgākais jautājums: „Vai taustos es tukšumā?”. Atbilde šim jautājumam ir NĒ, jo vēl gaida kas svarīgs, vēl jāsatiek nāve un varbūt aiz tās būs lemts skatīt ko citu, to, ko dzejniece visu mūžu meklējusi un kuŗa atspulgu atradusi dabas un dzīvības atdzimšanas spējās:

 

un nokrita zvaigzne

Lūk, vecais mēness tik nešpetni jauns —
kaut zudis un pagājis jau tik daudz!

Ai mana zudusī pilsēta, sen zudusi man —
mani soļi arvien tevi meklējot skan.

Kas ar neiespējamo līgumu slēdz,
kur tādam vieta? Kur dzīvot tāds mēdz?

Vai viss tikai ņirboša virspuse, ēna un mīts? —
Mani modina rīklē kāds putns, it kā būtu jau rīts.

Tad nokrita zvaigzne, sirds aizdegās:
vai visu ņems zeme, nekā neatstās?

Vai taustos es tukšumā? Nē, ai nē, zinu gan:
vēl atliek kas svarīgs — vēl mirt nākas man.

No igauņu valodas tulkojusi Astrīde Ivaska