TRIMDAS

LATVIEŠU JAUNATNES

NACIONĀLĀ

POLĪTIKA

---

Latvijā nacionālā polītika mūs interesēja īpaši tikai tanī ziņā, kā latviešiem izturēties pret mūsu vidū dzīvojošām mazākuma tautām. Šo problēmu Latvija bija izšķīrusi radikāli un priekšzīmīgi – tā visām savām mazākuma tautām piešķīra pilnīgu kultūras autonomiju un katrai mazākuma tautai uzturēja nacionālās pamat- un vidusskolas, vāciešiem pat augstskolu – Herdera Institūtu.

Trimdā latvieši paši nonāca mazākuma tautas stāvoklī, un lielās trimdas zemes tautas ne sevišķi labvēlīgi skatījās uz latviešu nacionālismu, jo Hitlers ar savu vācu nacionālsociālismu katru nacionālismu bija padarījis ļoti nepopulāru.

Bija jāpaiet vairākiem gadiem, kamēr austrālieši saprata, ka latviskums nebūt nav nacionālsociālisms un ka latviskums ir tik augsta kultūra, ko iznīcināt austrāliskumam nemaz nav pa spēkam. Tagad uzskati radikāli mainījušies. Austrālijas imigrācijas ministrs jaunos Austrālijas pilsoņus pavalstniecības piešķiršanas aktā jau uzrunā tā: „Be proud of your national culture... and give very freely of it to Australia. Don't forget to bring up your children to be at least bilingual, teaching them the language of your ancestors”.

Bet tagad trimdā latviešu vecākajai paaudzei jādzird pārmetumi no pašu jauniešiem, ka vecajiem esot aplama nacionālā polītika un tādas agrāk tradicionāli atzītas idejas, kas pašlaik vairs nederot; vecajiem neesot arī pareizas stājas pret trimdas zemes tautu u.t.t.

Tamlīdzīgus pārmetumus vecākajai paaudzei izteikuši divi Austrālijas trimdas jaunieši – Kārlis Ābele un Ivars Alksnis.

K. Ābele savus uzskatus par trimdas latviešu jauniešu nacionālo polītiku izteicis Akadēmiskā Dzīvē publicētajā rakstā „Latviešu students kā latvietis un kā austrālietis” (Akadēmiskā Dzīve, 1961. g.). Šo rakstu K. Ābele ir paplašinājis, mazliet pārveidojis un publicējis Austrālijas Latvietī (1961. g. 19. decembrī) ar virsrakstu „Latviešu jaunietis kā latvietis un kā austrālietis”. Tas publicēts arī Jaunās Gaitas 35. numurā.

Savu principiālo uzskatu par trimdas latviešu jauniešu nacionālo stāju K. Ābele izsaka šādi: „Teorētiski visideālākais stāvoklis būtu, ja latviešu jaunietis varētu būt tīri latvisks latviešu vidē un tīri austrālisks austrāliešu sabiedrībā, tādā veidā iegūstot no abām. Šāds atrisinājums nav praktiski iespējams jau tādēļ vien, ka, ziedojot tikai pusi laika katrai videi, nepieciešamas ārkārtīgi lielas garīgas dāvanas, enerģija un piemērošanas spējas, lai varētu pārmaiņus iekļauties abās vidēs. Tādas mums ir retam, ja vispār”.

Kas ir „tīri latvisks trimdas latviešu jaunietis”, to mēs zinām – tas ir trimdas jaunietis, kas ir latvietis ne tikai pēc cilmes, bet kas arī turas pie latviešu tautas un sabiedrības, kam ir latviska pieeja dzīvei, latviskas intereses un paražas resp. kas turas pie latviešu nacionālās kultūras.

Bet kas ir „tīri austrālisks trimdas latviešu jaunietis” ? Par tādu var saukt trimdas latviešu jaunieti, kas aizgājis no latviešu tautas un sabiedrības un kas vairs neturas pie latviešu nacionālās kultūras, kas pilnīgi iekļāvies austrāliešu sabiedrībā, kam jau ir austrāliska pieeja dzīvei, austrāliskas intereses un paražas resp. kas turas pie austrāliešu nacionālās kultūras.

Pārtautošanos ne tikai latvieši, bet arī visas citas kultūras tautas nemēdz uzskatīt par kādu izcilu parādību. Filozofs Dr. J. Girņus pārtautošanos raksturo tā; „No tautas viedokļa pārtautošanās ir līdzīga genocidam tanī ziņā, ka abos gadījumos tauta zaudē savus piederīgos. Atšķirība tikai tā; tauta var lepoties ar dēliem, kas viņas dēļ cieš un varonīgi iet bojā, bet neviens nevar lepoties ar tiem, kas aiz brīva prāta tautai mirst. Pārtautošanās – tautiskā nozīmē ir brīvprātīgs genocids”.

Pārtautošanos kulturālā sabiedrībā nemēdz propagandēt. Tādi gadījumi, kad kāds uzaicina savus tautiešus pamest savu tautību un nacionālo kultūru un pārtautoties, diezin vai vispār notiek, un ja notiek, tad laikam gan ārkārtīgi reti.

Ka pārtautošanās ir nepopulāra lieta, to K. Ābele, acīmredzot, saprot, bet tā kā viņš nekādu „labu” nacionālu polītiku nevar iedomāties bez pārtautošanās, tad viņš izdomājis pilnīgi jaunu un oriģinālu pārtautošanās veidu: trimdas latviešu jaunietis pārtautojas un kļūst tīri austrālisks tikai uz laiku. Kamēr viņš ir austrāliešu sabiedrībā, viņam ir austrāliska pieeja dzīvei, austrāliskas intereses un paražas, viņš turas pie austrāliešu nacionālās kultūras, un viņš ir tīrs austrālietis. K. Ābele viņam iedod arī jaunu vārdu: tas nav vairs pārtautojies latviešu jaunietis, bet tīri austrālisks latviešu jaunietis. Tiklīdz šis pārtautotais latviešu jaunietis parādās latviešu vidē, tad kā pēc burvja mājiena viņa austrāliskas intereses un paražas momentāli izzūd.

Galu galā nav svarīgi, vai tāds K. Ābeles izdomāts nacionālpolītisks chameleons ir praktiski iespējams vai ne, svarīgs ir princips, ka K. Ābele atrod par iespējamu ar pārtautošanās palīdzību visideālāk atrisināt trimdas latviešu jauniešu nacionālo problēmu.

Vispirms rodas jautājums, no kāda viedokļa stāvoklis būtu atzīstams teorētiski par visideālāko? – No tautas un sabiedrības viedokļa? – No jaunieša personīgā viedokļa?

Nevar iedomāties, ka tas varētu būt tautas vai sabiedrības interesēs, ja tās piederīgie kaut vai uz laiku pārtautojas, tad atkal „attautojas” resp. atgriežas pie savas tautas, pēc tam atkal pārtautojas u.t.t. Patiesībā tā būtu iznīcībai nolemta nožēlojama tauta.

Atrisinājums nevar būt teorētiski visideālākais arī no jaunieša personīgo interešu viedokļa. Ja trimdas jaunietis aiziet no savas tautas, pilnīgi un uz visiem laikiem iekļaujas trimdas zemes tautā, pieņem šīs zemes kultūru un pārtautojas, tad ar to var nereti iegūt šīs tautas labvēlību un līdz ar to arī zināmus materiālus labumus. Bet ja trimdas zemes tauta manīs, ka dezertieris pārtautojas tikai uz laiku, bet, tiklīdz atkal parādās latviešu sabiedrība, tas vairs nemaz nav austrālisks, bet tīrs latvietis, tad tādu no savas sabiedrības izmetīs kā austrālieši, tā latvieši, un ar savu divkosību tas iegūs tikai nicināšanu.

K. Ābelem pilnīgi aplams uzskats, it kā latviešu jaunietis varētu kaut ko gūt no austrāliskās kultūras tikai tad, ja viņš kļūst tīri austrālisks, t.i. ja viņš pārtautojas. Citā vietā šinī pašā rakstā K. Ābele raksta, ka Latvijas latvieši esot ļoti daudz ieguvuši no vācu, krievu un franču kultūrām. Tas ir pilnīgi pareizi, un tie latvieši tādēļ nekļuva ne tīri vācieši, ne krievi, ne franči.

Lai pamatotu savu uzskatu par pārtautošanos, K. Ābele cenšas izskaidrot, kāpēc daļa latviešu trimdas jauniešu no savas tautības un nacionālās kultūras aizbēg un pārtautojas. Viens no galvenajiem apstākļiem, kas sekmējot latviešu jauniešu bēgšanu no latviskuma, esot tas, ka daži jaunieši nevarot iedzīvoties un piederēt pie latviešu sabiedrības. Tūkstošiem latviešu jauniešu gan to ir varējuši. K. Ābele paskaidro, ka viņi par savu parasto vidi esot izvēlējušies austrāliešu sabiedrību. Tātad viņi nevis nevar, bet negrib piederēt pie latviešu sabiedrības. Un ko tad viņi austrāliešu sabiedrībā meklē? – To K. Ābele izskaidro tā: „Daļa mūsu jauniešu... tagad iet pēc viņu uzskatiem vieglāko ceļu un aizvien vairāk pieslejas austrāliešu sabiedrībai”. Tātad jaunieši no latviešu sabiedrības aizbēgot, lai pie austrāliešiem meklētu vieglāku ceļu. – Ka tā būtu priekšzīmīga nacionāla stāja un attaisnotu bēgšanu, tam grūti pievienoties.

K. Ābele apšauba latviešu nacionālo kultūru un raksta, ka tā esot sastingusi, statiska, tā neplūstot laikam līdz, un jaunieši no tās vairs nevarot smelt spēku savai garīgai attīstībai. Tāpēc jaunieši kā lēna lavīna, kas varot kļūt stiprāka, aizejot no latviešu sabiedrības.

Citā vietā K. Ābele raksta, ka latviešu kultūra esot ļoti laba un vērtīga un pie tās vajagot turēties. Kā šos divus diametrāli pretējos atzinumus lai izprot, tas K. Ābeles noslēpums.

K. Ābele, apšaubīdams latvisko kultūru, raksta: „Apzināti vai neapzināti lielākā daļa trimdas latviešu jauniešu dziļi izjūt latviskās vides būtiski nestabilo raksturu – cik ilgi tā var eksistēt, un vai ir gudri darīts, ja tai ar sirdi pieķeramies, apzinoties, ka tā nevar pastāvēt neierobežoti ilgu laiku, bet lēnām sairs, laika zoba sagrauzta. Ar austrālisko vidi šādas problēmas nav...”

K. Ābele pārmet vecākai paaudzei, ka tā turoties pie aplamas nacionālas polītikas, ko jaunieši nevarot ciest, un tie ejot savu ceļu. Izrādās, ka šis jauniešu jaunais ceļš ir pavisam vienkāršs – tie vis nemēģina izveidot labāku un pareizāku nacionālu polītiku, bet tiklīdz tie ierauga nacionālajā polītikā kaut ko tādu, kas viņiem nepatīk, tie ļoti vienkārši pārtautojas. Piemēram, jauniešiem nepatīkot, ka vecākā paaudze pēc viņu domām par daudz turoties pie vecām tradīcijām un paražām, tāpat arī tas, ka starp latviešu veco un jauno paaudzi esot paaudžu plaisa.

Pirmā pasaules kaŗa beigu posmā radās tā sauktā pazudušā paaudze, kad kaŗā pārgurušās armijas demorālizējās – dezertēja, zaga, laupīja, slepkavoja, dedzināja izvaroja u.t.t. Šīs dezertieru bandas demoralizēja frontes aizmuguri. Tāda toreiz bija visa Latvija. Pilnīgi samaitājās jaunatne. Šī samaitātā jaunatne, kurai vairs nebija svēta ne likumība, ne tikumība, sastādīja pazudušo paaudzi. Jaunās Latvijas valsts drošības iestādēm bija ārkārtīgi grūts uzdevums šo pazudušo paaudzi savaldīt, kas terrorizēja valsti. Kad Šo paaudzi pēc sīvas cīņas savaldīja, visa tauta atviegloti uzelpoja.

Tagad pazudušās paaudzes „ideoloģija” atkal tiek celta godā. K. Ābele raksta, ka pazudušai paaudzei raksturīgas domas ietekmējot lielu trimdas latviešu jauniešu daļu, bet vecākā paaudze to nevarot saprast un nosodot jebkādu jauniešu novirzīšanos uz pazudušās paaudzes domāšanas veida pusi. Dzīve tagadējā laikā esot nedroša, un jauniešiem tā esot arī šaubu caurausta, jo nekad neiztrūkstošas šaubas pavadot katru viņu soli.

Tātad trimdas latviešu jauniešiem pēc K. Ābeles vārdiem ir savs iecienīts un pārbaudīts problēmu atrisināšanas paņēmiens – tiklīdz viņiem kāda problēma jāatrisina, tie pārtautojas.

K. Ābele raksta, ka trimdas latviešu jaunieši apšaubot daudzas tradicionāli atzītas idejas.

Vecākai paaudzei šāda šaubīšanās mode nav nekas jauns. Pirms pirmā pasaules kaŗa starp marksistiski noskaņotiem jauniešiem, bet sevišķi starp krievu studentiem, bija stipri izplatīta mode – visu apšaubīt: apšaubīja polītiku, likumību, reliģiju, morāli, tautību, ģimeni, u.t.t. Kuŗš šaubītājs bija manīgāks un prata vairāk apšaubīt, to uzskatīja par gudrāko. Izglītotie ļaudis šos šaubītājus nekad nopietni neuzlūkoja.

Ar Šaubīšanās palīdzību K. Ābele grib veidot arī jaunu latviskumu. Latviešu jaunieši
esot izdomājusi veidot jaunu latviskumu, bet šis darbs viņiem esot nemīta taka; neesot ne ceļa zīmju, ne ideju, ne tradiciju, kā lai latviskumu veido, bet viņi šauboties un šaubīdamies paši izgudrošot ceļa zīmes, idejas un tradicijas.

Ja grib objektīvi novērtēt K. Ābeles izplānoto nacionālo polītiku, jāņem vērā, ka K. Ābele nebūt nav gribējis izveidot trimdas latviešu nacionālo polītiku, kas saglabātu un uzturētu latviskumu, ko par savu mērķi ir uzskatījušas trimdas latviešu sabiedrības visā brīvajā pasaulē. Viņam ir savs, pavisam cits mērķis – viņš pūlas izveidot tādu nacionālo polītiku, kas būtu personīgi izdevīga trimdas jauniešiem. Piemēram, nacionālo polītiku viņš veido atkarā no tā, vai no jauniešu viedokļa būtu gudri pie latviskuma turēties vai ne. – Tā kā trimdas jauniešu intereses nebūt nav identiskas ar trimdas sabiedrības interesēm, bet nereti tās ir pilnīgi pretējas, tad K. Ābeles izplānotā nacionālā polītika no šī viedokļa vien nav trimdas sabiedrībai pieņemama, un tā nav pieņemama visiem tiem, kas pirmajā vietā liek nevis personīgās, bet sabiedrības intereses.

Žurnālists A.Šmits rakstā „Ir rudens” Austrālijas Latvietis, 14.4.1962.) saka, ka Ivars Alksnis esot teicis, ka piederot tai jaunajai paaudzei, kas nākusi pie bēdīgās atziņas, ka vecākā paaudze trimdā – ar dažiem izņēmumiem – esot garīgi bankrotējusi, jo tā neejot un netiekot laika garam līdz, dzīvojot uzskatos, kas valdījuši pirms 1939. gada, un nereti mēģinot ierobežot jaunās paaudzes garīgo attīstību; tā esot gandrīz hermētiski noslēgusies no austrāliešiem, lepojoties ar savu tā saukto patriotismu un nacionālo kultūru, un viņam esot jājautā, vai tie aizmirsuši, kāpēc tie vispār bēguši.

A. Šmits un I. Alksnis nosauc vecāko paaudzi par garīgi bankrotējušu tāpēc, ka tā turoties pie 1939. gada latviskuma un neesot izveidojusi jaunu latviskumu. – Tik daudz gan I. Alksnim un A. Šmitam vajadzēja zināt, ka katra paaudze veido latviskumu savam laikmetam un jaunu latviskumu nekad neveido vecā, bet jaunā paaudze. To atzīst arī K. Ābele un jautā: „...ko tad jaunieši ir darījuši, lai izveidotu jaunu latviskumu?”. Bet to nezina ne I. Alksnis, ne A. Šmits,

Piemēram, 1905. gadā radās jauna latviešu paaudze, radās cīņas latviskums un cīnītāja paaudze agrākās pasīvās paaudzes vietā. Vai šo cīņas latviskumu izveidoja vecākā paaudze? Vai tā laika jaunieši arī sēdēja, rokas klēpī salikuši un gaidīja, lai vecākā paaudze tiem izveido cīņas latviskumu? Vai kādreiz latviskuma attīstība ir noritējusi citādā veidā? – I. Alksnis un A. Šmits nezina pat šīs elementārās lietas, bet grib citus pamācīt, kā vajagot veidot latviskumu.

Vecākā paaudze turoties pie uzskatiem, kas valdījuši pirms 1939. gada, un laika garam neejot un netiekot līdz. Vecākā latviešu paaudze ne tikai nenožēlo, bet ir lepna uz to, ka tā šim viltus „laika garam” nav gājusi līdz un nekad tam līdz neies.

Vecākā paaudze nereti mēģinot ierobežot jauniešu garīgo attīstību. Nesen avīzes ziņoja no Melburnas un, man liekas, šo ziņu bija sniedzis žurnālists A. Šmits, ka no katriem 80 Melburnas latviešiem viens studējot kādā Melburnas augstskolā. Tas esot neparasti augsts studējošo procents un liecinot par latviešu tautas ļoti augsto kultūras līmeni un par to, cik ļoti latviešu vecākā paaudze rūpējoties par jaunatnes garīgo attīstību. Tagad abi draugi pūlas iestāstīt, ka vecākā paaudze traucējot jauniešu garīgo attīstību. – Pēc pirmā pasaules kaŗa daudz rakstīja un runāja par „Žurnālistu kultūru”, kas gribot stāties īstās kultūras vietā. Vai tā sāk ieviesties arī trimdas latviešu sabiedrībā?

Latvieši lepojoties ar „savu tā saukto patriotismu un nacionālo kultūru”, raksta A. Šmits pēc I. Alkšņa vārdiem. Tātad pēc viņu domām latviešiem nav ne īsta patriotisma, ne īstas nacionālās kultūras. Turpretī K. Ābele atrod gluži pretējo un raksta, ka austrāliešiem esot daudz mazāk izkopta nacionālā ideja un patriotisms nekā latviešiem; jaunieša personību veidojot tēvzemes mīlestība u.t.t.; tāda gaišuma un sirsnības, kas plūstot no latviešu tautas dziesmām un Skalbes pasakām nekur citur nevarot atrast u.t.t. – I. Alksnis un A. Šmits turas pie uzskatiem, pie kuŗiem turējās vācu burši Tērbatā Krišjāņa Valdemāra laikā.

Beidzot I. Alksnis un A. Šmits apgalvo, ka latvieši esot gandrīz hermētiski noslēgušies sava sabiedriskā dzīvē no austrāliešiem. Šo apgalvojumu viņi paši ir izdomājuši, jo nav dzirdēts, ka austrālieši būtu žēlojusies, ka latvieši no viņiem noslēgusies. Nav dzirdēts, ka būtu tādi latvieši, kas apzināti noslēgtos un norobežotos no austrāliešiem. Latvieši nereti uzaicina austrāliešus uz saviem sarīkojumiem, bet cik no viņiem ierodas? Apgalvojums, ka latvieši no austrāliešiem būtu noslēgušies, ir pilnīgi nedibināts.

Starp austrāliešiem un latviešiem nodibinājušās korrektas attiecības, austrālieši kā trimdas zemes tauta ar latviešiem ir apmierināti, un no viņiem nereti jādzird pozitīvas atsauksmes – latvieši esot intelliģenti, uzticami, godīgi un strādīgi, latviešus viņi uzskatot par līdzvērtīgiem austrāliešiem. Latviešiem arī nav nekāda sevišķa pamata būt neapmierinātiem ar austrāliešu izturēšanos. Tautu tuvošanās parasti notiek pakāpeniski un pamazām. Šinī ziņā diezgan daudz jau ir panākts, jo trimdas sākumā attiecības bija asas. Ja no abām pusēm labas gribas netrūks un ja apstākļi būs labvēlīgi, tad notiks arvien ciešāka abu tautu tuvošanās.

Dzīve nestāv uz vietas, un tautas nacionālai polītikai arī vienmēr jāprogresē līdz ar dzīvi. – K. Ābele domā, ka latviskā vide ir sastingusi un neprogresē, tā vairs neapmierinot jauniešu prasības, jaunieši no tās bēgot, tāpēc jāveidojot jauna nacionālā polītika, kas būtu jauniešiem pa prātam.

Pēc Ivara Alkšņa saprašanas vecākā paaudze dzīvojot novecojušos uzskatos, kas pamatojas uz tēvijas mīlestību un turēšanos pie latviešu nacionālās kultūras, kādi uzskati valdījuši pirms 1939. gada. Tas liecinot, ka vecākā paaudze ir garīgi bankrotējusi, tāpēc jāveidojot jauna nacionālā polītika bez tām aplamām idejām, ko vecākā paaudze saucot par patriotismu un nacionālo kultūru, traucējot jauniešu garīgo attīstību un noslēdzoties no austrāliešiem.

Vecākā paaudze atzīst, ka tēvijas mīlestība un turēšanās pie latviskās nacionālās kultūras ir katras trimdas latviešu nacionālās polītikas pamats. Nacionālai polītikai ir jābūt elastīgai, lai tā varētu atbilst mainīgajiem tautas dzīves polītiskajiem, saimnieciskajiem, sociālajiem un kultūras apstākļiem, bet tēvzemes mīlestība un turēšanās pie latviskās nacionālās kultūras paliek šīs polītikas pamats uz visiem laikiem. –