LASĪTĀJU VĒSTULES
JG redakcijai:
Ar lielu interesi esmu sekojis polemikai, ko izraisīja J. Rudzīša eseja par literātūru un autoritāro K. Ulmaņa valdību. Domu apmaiņā savus uzskatus izteikuši kā K. Ulmaņa pretinieki, tā arī viņa aizstāvji. Izņēmums ir vēstures skolotājs H. Kreicers ar rakstu Mīlētāji un nīdēji.
Šim citādi interesantajam un asprātīgajam rakstam kaitē dokumentācijas trūkumi. Piemēram, autors raksta, ka K. Ulmaņa Saeimai iesniegtais satversmes grozījuma projekts esot bijis farss. Pats Ulmanis esot cerējis, ka Saeima to noraidīs, dodot viņam iemeslu tālākai subversīvai rīcībai. Šo smago apvainojumu pret Ulmani autors pasaka sekojoši: „Ja informācija pareiza”, tad Ulmanis esot tā draugiem izteicies. Citā vietā lasām: „Tā viņš teicis” vai „ir dzirdēts”.
Diemžēl, faktu trūkuma dēļ H. Kreicera raksts nav izmantojams kā objektīvs materiāls tā laikmeta izvērtēšanā.
Paulis Lazda, Viskonsinā
JG redakcijai:
Kā jau tas bija gaidāms, par manu rakstu (JG 43) pārmetumi nāk no abām pretējām pusēm. Mīlētāji un nīdēji, izrādās, nav pārliecināmi. Tos vada vēlmju domāšana un pieņēmumi, akla ticība, kas kategoriski noraida objektīvu kritisku pieeju.
Ja tāda būtu visas mūsu sabiedrības nostāja, tad jautājumu nebūtu vērts cilāt. Tad autoritāras Latvijas un Ulmaņa objektīvs izvērtējums tiešām jāatliek uz nākotni, kad pārspīlētās pielūgšanas un nicināšanas vietā būs stājusies mierīga, lietišķīga pieeja.
Varam tomēr būt droši, ka mīlētāji un nīdēji ir mazākumā. Vairums skatās ar neaizmiglotām acīm.
Taisnība prof. Dr. K. Dzelzītim (JG 44), ka līdzšinējās pārrunas visumā bijušas vispārīgas dabas, paudušas personīgus viedokļus, bet maz skārušas lietas būtību, Ulmaņa diktatūras un demokrātijas polītisko struktūru. Tā, „Mīlētāji un nīdēji” vairāk sniedz laikmeta raksturojumu un noskaņas, mēģinot izprast arī Ulmaņa cilvēciski personisko pieeju. Dzelzītis apskata jautājumu no polītiskās zinātnes viedokļa, un viņa secinājumus būs grūti „apgāzt”. Manuprāt, diskusiju pamatā liekami fakti. Faktu valoda ir visīstākā, fakti runā jau paši par sevi. Kas īsti notika? Kā notika? Un kāpēc tā notika? Kad tas noskaidrots, tad varam raudzīties un vērtēt, cik fakti saskan ar tiesiskām normām un pāri visam – ar visu likumu pamatu – goda prātu un godīgu sirdsapziņu.
Par Ulmaņa laiku un paša Ulmaņa darbību pārskatu varētu dot atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
1. Vai pirms 15. maija apvērsuma valsts tiešām bija „bezdibeņa malā”? Kādi konkrēti fakti un apstākļi to liecina?
2. Kā tos varēja novērst likumīgā ceļā?
3. Vai pirms apvērsuma tika izmantotas visas legālās iespējas stāvokļa labošanai?
4. Ja ne – kādi tam varēja būt iemesli?
5. Vai iepriekšējos punktus varēja ietekmēt toreizējais Eiropas polītiskais stāvoklis un noskaņojums?
6. Kādi motīvi lika Ulmanim uzņemties arī valsts prezidenta amatu?
7. Vai savas valdīšanas 6 gados viņš novadīja valsti jaunā legālā iekārtā?
8. Ja ne – kāpēc tas nenotika?
9. Kas būtu noticis, ja Ulmaņa pēkšņi pietrūktu?
10. Kādus konkrētus pozitīvus guvumus saimnieciskā, kultūras, ārpolītikas un citos novados uzrāda Ulmaņa valdīšana?
11. Kāda ir Ulmaņa valdīšanas negatīvā puse?
Kaut vecākā un vidējā paaudze to laiku ir pieredzējusi un dzīvojusi līdz, taču daži fakti un apstākļi nebūs zināmi. Būs tikai norādījumi uz varbūtībām. Bet ja centīsimies būt objektīvi un taisnīgi, bez tendences notiesāt vai celt debesīs, tiksim tuvāk patiesībai. Tas var arī tuvināt mīlētājus un nīdējus.
Hermanis Kreicers, Čikagā
JG redakcijai:
Gaidu Jauno Gaitu kā sestdienu, jo tās slejās, tāpat kā latviešu pirtīs, viens ar otru pakasās un papeŗas.
Meta Tanne, Kanadā
JG redakcijai:
Paldies redakcijai par gaumīgo un drosmīgo literātūrai veltīto dubultnumuru, kuŗā pārstāvēti visi trimdas redzamākie autori un virzieni, ieskaitot to virzienu, ko pārstāv Kultūras Fonda laureāts Guntis Zariņš.
V. Leonovs, Kanadā
JG redakcijai:
Esmu sekojusi Jaunās Gaitas soļiem jau no paša sākuma. Novēlu arī turpmāk,tāpat kā līdz šim, nestaigāt pūļa nomītos gludos ceļus, bet meklēt apslāptas takas, cirst stigas nezināmos biezokņos, vilkt vagas cietos klonos, ja tas līdzina ceļu kalnup.
Irma Bērziņa, Vācijā