Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā

stellmachers amerikā

 

 

Amerikāņu rakstnieku brāļu Dr. Orrientaccy and Ollyveretto novele ar Emīla Zolā epilogu.

Tulkojusi Latv. Kultūras Veicināšanas Biedrības tulkošanas sekcija brīvmākslinieka O. Krolla vadībā.

 

            P i r m ā  n o d a ļ a

Kādā jaukā rītā Ņujorkas ostā, pie lielajiem kondensētā piena spīķeriem, izlēca malā ziedošs jauneklis: a) gaišpelēkā platmalē no cepuru veikala E. Berkovitc (Rīgā, Šķūņu ielā Nr. 7); b) melnos vizītsvārkos un pelēki strīpainās bukstiņa biksēs (no Rakuzin un Mueller manufaktūrveikala „Liberty” Rīgā, Kaļķu ielā Nr. 10, „A.T.” namā, skrodeŗmeistara Sissas pēdējās modes šuvumā – uz Aleksandra un Elizabetes ielas stūŗa); c) spīdošos lakādas zābakos (no kooperatīva „Apgāda”, L. Smilšu ielā pie Tirdzniecības un Rūpniecības bankas); d) gumijas galošās (no ceļošanas un kareivju piederumu firmas J. Parthum, īp. A. Rathenfelders, Kaļķu ielā Nr. 23); e) ar mākslinieka šlipsi un zīda kabatas lakatiņu (no Žokeju kluba Aleksandra bulvāra un Pauluči ielas stūrī); f) ar dažādiem un daudziem citiem sīkākiem piederumiem (no komisijas veikaliem „Vako” un „Laton”, kuŗi ar laipnu apkalpošanu un daudzpusīgu asortimentu pazīstami visā Vakareiropā).

Kreisā rokā viņš nesa lielu koferi ar uzrakstu: „Uzmanīgi! Neapgriest!” Tur bija iekšā Latvijas ministru prezidenta un ministru bildes, kuŗas – kā visiem zināms – nepieklājas turēt ar kājām uz augšu. Labo roku viņš turēja svabadu un, ticis uz pirmā trotuāra, izrāva vienu simtu vizītkaršu, drukātu J. Rozes tipogrāfijā, latīņu burtiem un uz cieta papīra, un izkaisīja tās uz visām pusēm. Saskrējušie ielas puikas tās ātri izkampa, nevarēja ne vārda saburtot, aizskrēja uz pirmo universitāti un nodeva sanskrita valodas profesoram, kuŗš tās ilgi pētīja un beidzot teica; „Ķeltu valoda, apmēram XI gadu simtenī pirms Kristus. Tā nav mana specialitāte, un vairāk es nekā nevaru teikt.” Tad gadījās tā paša nama šveicars, kuŗš paņēma vizītkarti, paoda, nobučoja un nobirdināja asaras, sacīdams: „Stud. Jānis Stellmachers. Akreditēts pie Savienoto Valstu valdības Latvijas pastmarku un ministru bilžu pārdošanai. Runā pa miegam tāpat kā skaidrā prātā, guļ ar visu šlipsi, neiet vannā bez platmales. Rekomendācijas no visiem Latvijas valsts vīriem, mīlestības vēstules no Sieviešu Korpusa.”

Kad šie vizītkartes vārdi nāca pār sirmā šveicara lūpām, sastinga visa lielā Ņujorkas pilsēta, un iesāka spēlēt ērģeles visās baznīcās.

Un, lūk, tur jau arī skrēja prezidents Hardings, nokusis, aizelsies. Viņš bija nogulējis Stellmachera izkāpšanu malā.

 

            O t r ā  n o d a ļ a

Pret trešās dienas vakaru sāka līt silts lietus, sacēlās milzīgs vējš, norāva Stellmacheram no kakla lielo mākslinieka šlipsi un izplēta to pār Ņujorku kā varavīksnu. Senators Čendlers, kuŗš ļoti mīlēja Stellmacheru un Latvijas naudu, apraudājās un sacīja: „Nu es varu mierīgi iet dzert kafiju! Manas acis ir gaisa pūķi redzējušas.”

Stellmachers ēda turku pupiņas un pieņēmās prātā un saprašanā ne pa gadiem, bet mēnešiem. Bīdamies no sava galvas kausa plīšanas, viņš iestājās augstskolā boksēšanas fakultātē, bet, nepabeidzis to, pārgāja uz bumbu sišanas fakultāti, kuŗu, pazaudējis tikai izsistus 13 zobus, nobeidza ar pirmās šķiras diplomu.

Taisni šai laikā viņā iemīlējās Savienoto Vāls kaŗa ministra personīgā istabas meita, un kādā veikalā uz Brodveja viņam sāka dot sērkociņus uz parāda. Jaunā cilvēka dvēsele izplauka un smaržoja kā hiacintu sīpols; viņš pletēja savas bikses 4 līdz 6 reizes dienā un sarīkoja viesnīcā, kurā bija apmeties, naudas vākšanas dienu par labu H. Asarām.

Bet labā barība, milzīgais sieviešu daudzums Amerikā, Latvijas nauda un mākslinieciskais temperaments satrakoja jaunā cilvēka asinis. Viņš atraidīja kaŗa ministra istabas meitas mīlestību un sešas nedēļas no vietas rīkoja koncertus kādā pamestā elevatorā pats dziedādams, spēlēdams čello, pavadīdams sevi uz klavierēm un pats sevī klausīdamies. Sestās nedēļas beidzamā dienā viņš ieraudzīja savā koncertaulā vienu žurku un vienu zeltzirnekli (nephila madagascariensis), kuŗi bija ieradušies viņā klausīties, tāpat kā Nektara flautu Anatola Fransa „Eņģeļu dumpī”. Tad viņš pacēla bikšu atlokus par 3 santimetriem augstāk, piešņauca kabatas drānu un izskrēja ārā.

Bija jau vakars, un Greizie Rati spīdēdami brauca pār Ņujorku. Jūzs ar Huveru gulēja, un Brians Francijā klausījās viņu krākšanā radiotelegrafā. Stellmachers juta sev uz ģīmja visu Latvijas Nacionālās Jaunatnes Savienības locekļu bārdas augam, pārvilka kreisās kājas kamašu labā kājā un uzskrēja virsū pirmam nevainīgam 78 stāvu namam. Otrā rītā „New York Times” un „The World” rakstīja: „Kāda Ungārijas žīda divkauja ar debesskrāpi. Uztraukums Latvijas sūtniecībā. Kaŗš ar Jaungvineju.”

Stellmacheru ievietoja „Amerikas Atbalss” redakcijā, papīru kurvī, un baroja ar mannas putriņu un biskvītiem. Ceturtā dienā viņš piecēlās, izpletēja apakšbikses un pieprasīja no Amerikas valdības 3 miljardus dolāru un drednautu aizbraukšanai uz Latviju. Bet Amerikas valdība to nespēja dot. Tā iebāza Stellmacheru mucā, aizdarvoja un iesvieda jūŗā. Par godu Stellmachera aizbraukšanai deva 116 lielgabalšāvienus, un zābaku pucētāji uz 3 sekundēm apturēja savus darbus.

Mēnesi vēlāk dāņu avīze „Politiken” ziņoja: „Pie Reikjavikas Islandē izskalota krastā muca, kuŗā kāds cilvēks, dziedādams „Kur tad tu nu biji, āzīti manu”, meklējis ziemeļpolu. Izsaukti ātrās palīdzības rati un Fritjofs Nansens un Dr. Reinhards (no Rīgas), kuŗu klātbūtnē muca attaisīta vaļā. No mucas izlēcis laukā jauns cilvēks, pataisījis kniksi un stādījies priekšā „Stud. Stell...” – bet tālāk nav ticis un pakritis ģībonī. Par notikumu paziņots Tautu Savienības sekretāram Erikam Drummonda kungam un Latvijas konsulam Šanhajā.”

 

            E p i l o g s

Gadi nāca un gāja. Latvija zēla un zaļoja, radās jaunas pilsētas un jaunas Brunnera lietas, bet neviens neaizmirsa Stellmacheru, Latvijas pirmo brīvības un slavas izcīnītāju, ap kuŗu pulcējās vesels bars bērnu un bērnu bērnu.

„Tagad viņā varēja sacīt, ka viņš ne tikai bija pavairojis savus pēcnācējus, pabalstījis tēvzemi, palielinājis Latvijas iedzīvotāju skaitu nākamām cīņām, bet ka viņš bija strādājis arī visas cilvēces labā, apaugļodams tuksnešus – visas pasaules labā. Pēc dzimtenes pienāca citu zemju kārta. Pēc ģimenes – nācija, un beidzot – cilvēce... Kāds lielisks plato spārnu tvēriens, kāda pēkšņa pāreja uz visas pasaules neizmērojamību! No turienes dveš viss okeānu svaigums, visas pirmatnējo zemju smaržas – plūstot varenā elpā kā uzmundrinošs rīta vējš...”

Kad mēs izrakstījām šis rindas no Zolā „Fécondité” (Auglība), pie Stellmachera pienāca viņa dēladēla krustdēls un prasīja; „Grospap, tu biji Amerikā?” un viņa brūnās acis iemirdzējās ziņkārībā un godbijībā. „Jā,” atbildēja Stellmachers. „Es biju Amerikā. Mani gribēja iecelt par Amerikas gaisa flotes virspavēlnieku, bet es atteicos.”

No ķēķa nāca rostbīfa smarža. Aiz loga dzied cīruļi.