ED. DUNSDORFS

maiļotā latviešu valoda

 

1. Ievads

Sekojošā zinātniskajā apcerējumā mēģināts konstatēt virzienu, kādā attīstās latviešu valoda trimdā. Autors uz šo attīstību skatās ar lielu labvēlību, jo viņš pieder pie tiem, kas saka, ka tautai vienmēr taisnība. Šī labvēlība gan var radīt dažus psīcholoģiskus sarežģījumus. Lieta tā, ka autora agrākos ieteikumus tauta parasti ir noraidījusi (piemēram, dažus padomus mūsu latviešu skolu lietā). No otras puses, jāņem vērā, ka autors nav speciālists valodas jautājumos, bet nespeciālistu ieteikumus mūsu tauta pieņem labprātāk nekā speciālistu norādījumus. Tātad šis raksts uz lasītājiem iedarbosies divos pretējos virzienos: autora personība mudinās teikto kategoriski noraidīt, bet viņa nespeciālista stāžs mudinās to pieņemt. Būs interesanti vērot, kura tendence uzvarēs.

 

2. Termins „maiļotā latviešu valoda”

Ar šo terminu apzīmēta tagadējā modernā trimdas latviešu valoda. Šī termina izvēlē bija dažas grūtības. Autoram bija zināms kārdinājums šī zinātniskā termina vietā izvēlēties kādu vēsturisku vai literāru terminu.

No vēsturiskiem terminiem piemēroti varētu būt Jura Alunāna minētie, kad viņš rakstīja, ka latvieši sākot „pa eriski, neriski, lendenderiski un tīteriski runāt”. Tā kā mūsu tagadējā latviešu valoda sāk atgriezties stāvoklī, kādā tā bija priekšalunāna laikos, tad to arī varētu nosaukt par erisku vai tīterisku latviešu valodu. Tomēr šie termini ir ar pārāk emocionālu nokrāsu un tādēļ neliekas piemēroti.

No literāriem terminiem vairāk piemērotais būtu apzīmējums „o boya” latviešu valoda jeb vienkāršāk „boyata latviešu valoda”, pēc Anšlava Eglīša romāna Cilvēks no mēness. Tomēr arī šo terminu nevarēju akceptēt, jo tas varētu radīt pārpratumus: jaunvārds „boyata” ir pārāk līdzīgs vecajam „bojāta”. Pieņemot šo terminu, lasītājiem varētu rasties aizdomas, ka autors par viņiem zobojas.

Zinātniskais un līdz ar to pilnīgi neemōcionālais un nezobgalīgais termins „maiļotā valoda” izvēlēts pēc populārākā vārda tagadējā trimdas latviešu valodā „MAILE”. Latviešiem, kas dzīvo zemēs, kur nerunā angliski, jāpaskaidro, ka par „maili” sauc to, ko ikviens, kas gājis Latvijā skolā, pazina ar „jūdzes” vārdu. Mēs visi esam skolā mācījušies, ka ir ne vien ģeogrāfiskās jūdzes, jūŗas jūdzes, bet arī „angļu jūdzes”. Tāpat zinājām arī, ka vāciski jūdzi sauc Meile, krieviski miļa un angliski mile. Tomēr, nonākot zemēs, kur runā angliski, mēs šo mainīgo gaŗuma mēru tūlīt nosaucām par „maili”. Ka šis vārds kļuvis tik populārs, lielā mērā izskaidrojams ar to, ka esam kāri uz kāriem (nezinātājiem: „kārs” maiļotā valodā ir agrāk sauktais auto).

Tā būtu ļaunprātība, ja kāds iedomātos, ka termins „maiļots” izraudzīts tādēļ, ka angļu valodā maul nozīmē, pirmkārt, bojāt, otrkārt, nemākulīgi apieties.

 

3. Meti maiļotās valodas gramatikai.

Katrai valodai nepieciešama gramatika. Tāda būtu vajadzīga arī maiļotai latviešu valodai. Autoram bija nodoms to uzrakstīt, bet jau pirmais mēģinājums beidzās neveiksmīgi. Plānojot, kā nākas, iedalīt gramatiku skaņu mācībā, vārdu mācībā un teikumu mācībā, izrādījās, ka tai vietā iespējams pagaidām minēt dažus piemērus tikai 1) fonētikā, 2) leksikā un 3) frazeoloģijā. Tomēr cerēsim, ka nākotnē radīsies persona, pārāka par Cēzaru, kas gramatiku šai visjaunākajai pasaules valodai sarakstīs.

 

4. Fōnētika

Maiļotās valodas fonētikai galvenā īpatnība ir eksplozīvais „t”. Piemērs: „tttrīs tttraki ttturki TTTirzas tttirgū tttaisa tttraci”. Ir arī zināmas tendences pazaudēt „r” skaņu, kā arī tendence zaudēt vārdu galotnes. Tomēr šīs tendences vēl ir vājas. Ja tās progresēs, tad maiļotā latviešu valoda ievērojamā mērā tuvosies vissenākās kultūras valodām – Ķīnas valodām. Mūsu piemērs tad izklausīsies šādi: „ttthīs tthak tttūk TTTīs tttī ttta tttha”.

Maiļotā valoda stipri atšķiras fonētiskā ziņā no Latvijas vāciešu un Latvijas žīdu latviskās valodas. Nav, piemēram, no vērots, ka mēs sāktu runāt „pēēns, ola”. Tomēr jācer, ka nākotnē mūsu valoda fonētikas ziņā tuvosies arī šo veco kultūras tautu – žīdu un vāciešu valodai.

 

5. Leksika

Maiļotās valodas leksika attīstās četros virzienos. Vispirms vērojama gramatiska pieskaņošanās angļu valodai tai ziņā, ka atmetam vārdu locīšanu. Maiļotā valodā, piemēram, saka „Bērziņš kungs” vai arī „kungs Bērziņš”, bet vēstulēs sākam rakstīt šādas uzrunas: „Dārgais Bērziņš kungs” pēc Dear Sir parauga. Pārņemot angļu formas latviešu valodā, mēs jau sen esam atmetuši uzvārdos sieviešu dzimtes galotnes. Tā, ja vecajā latviešu valodā teica „Zvejniecei ir jauns auto”, tad maiļotā latviešu valodā saka „Zvejniekskundzei ir jauns kārs”. Konsekventi pareizākā maiļotā valodā (nelietojot locījumus) gan būtu jāsaka „Zvejnieks kundze ir jauns kārs”. Par sievietēm, kas sāk lietot vīriešu dzimtes galotnes savos uzvārdos, izteiktas domas, ka viņas valodas ziņā kļuvušas par hermafrodītiem, bet tā ir tīrā ļaunprātība.

Otrkārt, maiļotajā latviešu valodā vērojama spēcīga tendence pārņemt tos angļu vārdus, kas atgādina latviešu vārdus. Šī tendence ir interesanta tai ziņā, ka pārņemtie vārdi no valodas viedokļa ir steicismi. Ja Steiks paskaidroja, ka Odesa īstenībā ir latviešu izsauciens „O, desa!” un ka Maskava ir latviešu pilsēta, jo nosaukums taču ir skaidri latvisks „Maz kāva!”, tad maiļotajā latviešu valodā esam Steiku ievērojami pārspējuši. Tā kā vecajā latviešu valodā ir zivtiņa mailīte, tad bez grūtībām esam tagad asimilējuši vārdu maile jūdzes vietā. Vecajā latviešu valodā ar vārdu „Incis” apzīmēja kaķīti, un tādēļ bez sirdsapziņas pārmetumiem par inci saucam collu. Tā kā mums ir dainas, tad nav grūtību runāt par daineti, arī vārdi parkot un piketēt ir radnieciski latviešu valodas vārdiem. Par iekāroto kāru jau minēju. Ja šis kārs ir traki liels, to latviski sauc par traku. Pilnīgi latviski izklausās maiļotais termins kīpenēt minūtes (t.i. rakstīt protokolu), bet šo teicienu var uzlabot, sakot „minūtes ķipī”. Austrāliskais izbrīnās izsauciens „Oh gosh!” ir ļoti iemīļots mūsu jaunatnē, bez šaubām, tādēļ, ka šī interjekcija atgādina latvisko „o, govs!” Mēs sakām arī „esmu bizī”, jo cik sen kā runājām par govīm, kas bizenē.

Cik ļoti labi šie un līdzīgie vārdi iekļaujas latviešu valodā, redzams jau pieminētajā Anšlava Eglīša romānā Cilvēks no mēness. Citēšu no 99. lpp.: „O, boi, dzīvokli? Vell, kamansī. Epsteirā varu dot divas rūmens... Varu dot tikai bedi, īzīčēru un ielikt ragu...” Un tā pati Oboi kundze vēlāk saka (100 lpp.): „Pie mums ģimenē visi runā tikai amerikāniski. Un tad, ziniet, latviešu mēle aizmirstas. Man ļoti pietrūkstas vārdu, tomēr es vēl, kā redzat, varu parunāt tīri labi, bet Džordžs, Mērija, Ēna, Džeks tie tikai smejas un purina galvu. Viņi saprot vēl visu, bet parunāt vairs nevar. Silī, vai ne? Īsti amerikāņi.”

Ja her Schwaukstē būtu dzīvs vēl mūsu dienās, viņš gan teiktu: „Was? bauer schprechen par inglisch?” No šī viedokļa jāsaka, ka ne vien dzīve, bet arī mūsu literatūras tēli atkārtojas. Atcerēsimies Švauksta vārdus; „Jā, her wolgeboren Petak, sprediķ auf lettisch ich nicht fersten. Groser schahdel”

Trēšā parādība maiļotās latviešu valodas leksikā ir tā, ka angļu valodas vārdus tieši tulko latviešu valodā. Piemēram, maizītes ar desiņām tagad sauc par „karstiem suņiem”, bet kurtus par „pelēkiem suņiem”. Šo paņēmienu ļoti labi var arī apgriezt otrādi, tulkojot no latviešu valodas angļu valodā. Piemēram, paklausīsimies Šādu sarunu starp vīru un sievu. Vīrs sievai prasa, cik pulkstenis, un abi sarunājas angliski.

Vīrs – How is watch?

Sieva – Watch is eight.

Vīrs – Such much watch!

Ceturtā parādība maiļotās latviešu valodas leksikā ir, ka tā dod iespēju godināt mūsu rakstniekus. Piemēram, dzejniekam Linardam Taunam par godu jau esam nosaukuši pilsētas valdes namu par Taunhalli. Šai ziņā ir vēl citas plašas un neizmantotas iespējas, ja neaprobežojamies tikai ar angļu valodu. Mums ir veseli trīs rakstnieki Eglīši – vai pēc franču eglise parauga mēs turpmāk nevarētu saukt baznīcu par eglīti? Vai, godinot rakstnieci Neboisa kundzi, pēc krievu valodas parauga mēs turpmāk lidlauku nevarētu saukt par neboisu? Kā redzat, maiļotā valoda paveŗ lielas, vēl neapjaustas iespējas mūsu kultūras darbinieku godināšanai. Tādēļ tie nedaudzie, kas vēršas pret maiļoto valodu, kvalificējami par kultūras nelabvēļiem.

Piektā parādība maiļotās valodas leksikā ir, ka lietojam svešvārdus citā nozīmē, nekā vecā latviešu valodā. Piemēram, auditoriju (klausītājus) saucam par audienci. Ciparu saucam par figūru. Daži vārdi jāsaka arī par maiļotās valodas pareizrakstību. Kamēr vecajā latviešu valodā rakstīja fonētiski, tikmēr maiļotajā valodā raksta vai nu kā oriģinālvalodā, vai arī daļēji šā, dāļāji tā. Piemēram, vietvārdu Ņukāsla raksta Newcastle, bet vietvārdu Ņūsautvelsa raksta Jaunā Dienvid Walesa.

 

6. Frazeoloģija

Maiļotās valodas frazeoloģijas princips ir pēc iespējas tieši tulkot no angļu valodas. Piemēram – pareizā maiļotā valodā nesaka „piena pudele” vai „pudele piena”, bet gan „pudele no piena” (bottle of milk). „Viņš izbrauca prieks baznīcas” (he left for church). „Goldvoters skrien priekš prezidentu” (G. runs for President).

Māte, kas kopā ar meitu brauca uz koŗa mēģinājumu Kalifornijā un ieradās ar nokavēšanos, paskaidroja nokavēšanās iemeslu šādiem vārdiem, „Piedodiet, ka nokavējām – mana meita izskrēja no gāzes”. Šis piemērs rāda, ka maiļotai valodai sāk attīstīties savi dialekti, jo Austrālijā mēs teiktu: „Mana meita izskrēja no petrolejas”. Par laimi, petroleju lieto vairs tikai trūcīgie (un tādu starp latviešiem tikpat kā nav), citādi maiļotā valoda varētu apdraudēt dzīvību, par petroleju nosauktajam benzīnam eksplodējot.

Ļoti interesantu maiļotās valodas dialektu sāk izveidot mūsu studenti. Kamēr vecajā latviešu valodā teica: „Es nokavēju lekciju”, tikmēr maiļotajā valodā saka: „Es misēju klasi”. Visskaistākajā maiļotā valodā tomēr pārbaudījuma laikā sarunājās divas mises, ko nejaušības dēļ izdevās noklausīties:

Pirmā mise; „Vai tu, hanī, rīt nesauksi pie manis?”

Otra mise; „Nē, hanī, rīt man jāsēž uz papīra!”

 

7. Nobeigums

Mūsu latviešu valoda savā tūkstošgadīgā vēsturē ir pieredzējusi daudz ko. Kad latviešiem draudēja pārvācošanās, tad radās vīri, kas drosmīgi uzstājās pret latviešu valodas piemēslošanu. 1856. gadā Juris Alunāns rakstīja savu Dziesmiņu ievadā: „Šis dziesmiņas pārtulkojot, man bija šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik paspēdams no svešam grabažām iztīrīt”. Alunāna darbu turpināja Kronvalds. 1871. gadā viņš teica runu Tērbatas latviešu literārā vakara: „Vandalība ir vārds, kas pat kosmopolīta sirdi aizgrābj. Un tomēr mēs nebūtu nekas cits kā vandaļi, ja ļautu savam mantojumam (savai valodai) bojā iet”. Rakstnieki un kultūras darbinieki ir vienmēr stāvējuši savas tēvu valodas sargos. Tā vienmēr bijusi visu tautu trimdinieku loma - būt pirmajās sargu rindās. Lai uzklausām savu trimdinieku Raini:

Nu es zinu, nu es teikšu:
Lai nedzird simtas audzes,
Par tūkstošām atnāks viens:
Tas dzirdēs dziesmu tavu –
Tas dzirdēs, izdziedās;
Mācīs tālāk to, kas nāks
Atkal pēc tūkstoš audzēm.
 (Spēlēju, dancoju, V)

Lai uzklausām arī, ko krievu rakstnieks Turgeņevs teica svešumā par savu tēvu valodu: „šaubu laikos, kad māc grūtas domas par dzimteni – tikai tu esi mans atbalsts un turi mani, ai lielā, varenā, brīvā krievu valoda. Ja tevis nebūtu – kā lai tad nekristu izmisumā, vērojot to, kas notiek mājās?”

Ko lai mēs, maiļotās latviešu valodas runātāji, sakām par šiem citātiem. Mēs sakām – tie ir novecojušies sentimenti, kas neder vairs mūsu modernam laikam! Mēs esam īstie latviešu valodas kopēji! Mēs pasargājam latviešu valodu no sastinguma, ienesot tajā jaunas, modernas vēsmas! Mēs kuplinām latviešu valodu! Valoda ir dzīvs organisms, kas necieš tai uzspiestus žņaugus!

Maiļotā latviešu valoda mūsu trimdas rakstniekiem paveŗ vienreizējas vēsturiskas iespējas. Mūsu latviešu rakstniecības sākumā bija Auseklis. Ausekļa darbu mūsu tagadējie rakstnieki nespēs veikt, vienkārši tādēļ, ka Auseklis pieder latviešu kultūras vēsturei, bet vēsturi neviens nespēj atkārtot. Ar maiļoto latviešu valodu mūsu trimdas rakstnieki totiesu var ieiet mūsu kultūras vēsturē citā veidā – viņiem, lietojot šo jauno valodu, būs lielais gods kļūt par latviešu rakstniecības Rietekļiem! Tādēļ sajūsmā visi lai uzsaucam maiļotajai latviešu valodai – urrā!*

 

*Burtliča piezīme: Beigas neder. Urrā! tatāru valodā nozīmē – sit, kamēr beigts. Tiem, kas sit latviešu valodu, neklājas saukt, lai sit maiļoto valodu, jo tā būtu pretruna. n