Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā
OJĀRS JĒGENS
melnais un es Dramatisks dialogs balādes formā
Kad labu laiku pa straumei peldēts Un pamazām smeldzīgs kļūst prāts Par mūžu, bez jēgas kas deldēts, Tad, nelūgts un neaicināts, Piesitas M e l n a i s.
M e l n a i s : Sveicināts!
E s : (nesaku neko).
M e l n a i s : Nemāžojies, priekšā nāc!
E s : (atrūcu kaut ko).
M e l n a i s : Savas vainas klāstīt sāc!
E s : Ej ratā!
M e l n a i s (ar viltību skatā): Pats gana uz rata tu jādināts.
E s : Nevaru sūdzēties.
M e l n a i s : Vēl rēķins dažs nenomaksāts.
E s : To pakar uz drāts!
M e l n a i s : Tā drāts tev liks raustīties.
E s : Esmu tam radināts.
M e l n a i s : Reiz tava āda tur karāsies.
E s : Un kur manas poēmas, ōdas un rīmes?
M e l n a i s : Ar tevi uz rata tās ratā ies. Tik pīslis tu, bez garumzīmes.
Kad tādā garā viss izcilāts, Atstājas M e l n a i s , Un tūdaļ vieglāks un jautrāks top prāts
- Es ceru, Jums arī.
|
ekshibicimionistiska morālizētājušmušmišmašamies morāliskaskokākoniekošanās
Monerālismisvistiski ekshimicibionistiska morānelizē-morineli-minoreli- minerāliskošanās
Memorālismistiski ekshibimicionistiska morālitānizējušamies nomerāliskošanās1
O j ā r s J ē g e n s
Šai darbā nekas nav tikai sagadīšanās
Atsevišķus fragmentus, pantus, vārsmas, rindas, teikumus un vārdus atļauts citēt, publicēt, pārspiest bez autora atļaujas
Apakšvirsraksts Poēma par sveci ar morāli (vai pareizāk varbūt var būt) Poēma ar morāli par sveci (vai varbūt var būt varbūt vēl pareizāk) Poēma par morāli ar sveci Soneta ar kodu formā2 vai Soneta formā ar kodu3
1Morfolofilopoētiskas variācijas par apstakleniski-atsprākleniskiatgriezeniskām formām un tēmām*. 2Nedaiļskanīgi. 3Skan labāk, jeb jēdzieniski neprecīzi, varbūt pat aplami, katrā ziņā maldinātājos!
4Sveci. 6Gala.
*Šeit līdztekus, starpā, blakām un vidū citam - gan nedrošs un neprecīzs, bet tomēr mēginājums tuvināties poētikā pazīstamā jēdziena enjambement latviskojumam.
|
uzruna visvisādām vajadzībām
Ļoti cienījamās un cienītās dāmas, Augsti godājamie un cienīgie kungi, Pilsoņi!
Brīvās pasaules brīvie pilsoņi, Puspasaules puspilsoņi, Vispasaules vispilsoņi,
Pasaules pilsētu pasaules pilsoņi, Lielpilsētu lielpilsoņi, Priekšpilsētu priekšpilsoņi, Iekšpilsētu iekšpilsoņi,
Galvaspilsētu galvas pilsoņi, Vecpilsētu vecpilsoņi, Mazpilsētu mazpilsoņi, Sīkpilsētu sīkpilsoņi, Mietpilsētu mietpilsoņi,
Provinces pilsētu provinces pilsoņi, Ārpilsētu ārpilsoņi, Papilsētu pappilsoņi, Piepilsētu pieppilsoņi,
Guļampilsētu guļampilsoņi,
Savrupmāju savrupnieki, Villu villaiņi, Sēriju māju sēriju pilsoņi,
Pateicos par uzmanību! - Es beidzu.
Kā piepes pie trūdoša celma Aug paciņu firmas, Un vecās žurkas top treknas un sirmas.
Kad celms būs kļuvis Pīšļi un prauli, Vēl mētāsies piepes Baltas kā kauli. -
Un dažu žurku nositīs slazds, Bet cita ielīdīs krātā. * Šis dzejolis bija gan prasts, Bet tāds, kas paliks prātā.
|
ja es
Ja es runātu kā dendijs komerciāls, teiktu spīdeklei savai: "Oh - ahoi mīļā, mana spraužampapīra dieva illustrētā, kaķe bez astes, pārdēstītu plastiknāsi, mākslīgu sirdi un žokļiem - tu sei il sole mio!
Ja gadītos tevi pagaidām apprecēt, zvēru: techniku nobremzēšu kā tramvaju atvaļinājumā, kas depo! Zvēru: par godu tev cilvēku vairs tik kristalla injekcijām producēs Pēc Mendeļējeva ķīmikāliju libreto!
Ja es - ja es - kakofōna pūtējs vientulīgs, ai, ģībonīgā mana, spētu tevi no realitātēm uzmodināt! Ak - ja es spētu... Liktu par labu presbiteriāņu futbola krājkasei mēnešainu vijoļvalsi nospēlēt uz lokomotīvēm!
vieduma paudums
Es ievadrakstus vārsmās lieku - Tā mūsdienās, lūk, vajag dzejot; Es dāmām sagādāju prieku, Kad sāku jūsmotājas zvejot; Es esmu dumpinieks un mīlnieks, Un skalds, un kaŗavīrs, un zīlnieks.
Ir pats par sevi saprotams, Ka katrs vārsmu audējs jauns, Visvairāk mākslu cienīdams, Spēj būt vien ģeķīgs dzejas auns. Tam apdziedat būs ziemeļdabu! (Es dzejošu par viņa nabu.)
Ja, dēls, tu mājo Taizemē, Tad neskaties uz krāšņām ainām Un siamietes ignorē, Un jūsmo tik par zilacainām! Ir skaisti tikai zelta mati Un ziemeļnieces gaišie skati.
Kas Gotlandi nav redzējis, Tak citiem attēlot to prot, Tas būs mans mīļais māceklis. Bet katedrāles apdzejot Ir pašlaik branga bezgaumība Un gandrīz grēks un nodevība!
|
Vecgad vakars Stierniņēs
Veces gads kad projām dodes, Katram pārdoms gāle rodes: Ko gan nesis Jounes gads, Ļounam, labam - kam tas rads?
Va tas mīligs būs un tīkams, Izdoses va katrs sīkams? Jeb tas dusmigs zibeņs šķils, Katre sole ņems un vils ?
Pamet acs iekā likteņrakstem Kaut caur puspiemiegtem plakstem Mēģan tad nu liels va mazs Kā vien katram izdodas.
Ne priekš trakošan un mīlšen, Vecgad vakrs ir priekš zilšen. Tā rou, ar tad Stierniņ saim Sanāk kopē pētit laim.
Paņēmš svin un lodjam panniņ Sēž tur Rūt un Jāncs un Anniņ, Vectēvs, Pēters, Vils un Mad Tā viņ sagaid Joune gad.
Svins, kas citreiz caurams lode, Izkausēts krīt ūdens bļode. Pēc to zīlniek pirkstes groz: Kuŗš gan izvilcs pilne loz?
Jančam kuģs ar visem mastem Ceļš tam būs uz tālēm krastem. Sapņo sen viš palikt jūrnieks, Nu tam pašam ir savs būrnieks.
Varens lējums gadās Rūtei Tiek tai šleiers tā kā brūtei. Skaidrs katram - tur nav šaub Nākošgad viņ valkes aub.
Vectēvs saprot: nākošzieme Jāiet būs uz viņssaul cieme Nekas cits kā zārks un krusts Tas, kas viņam pirkstes kust.
Gudr pasmej viš: ko gauztes, Ne jau man ar likten lauztes. Diezgan pasaule šai smiets, Raudāts, trakots, meites iets.
Mazes Pēters, citreiz rakars, Kam ar ābec nav labs sakars, Bēdīgs sēž, kad izlējs rīkst, Ne vairs skrej, ne vārdiņ pīkst.
Un pats saimniks, ne tik vecigs, Ienāk bare liels un plecigs. Nočukst svins un ūdens - čiks! Redzes, kas gan viņam tiks?
Ziņkār saim nu ņemas pētit, Saimnieks pats tik priecigs smīn: Liekas būt vai kuļmašīn!
Pēc kad liešen šī ir gale,
Kas grib precetes un pārtes, Mīle likten zīlēt kartes. Cits ber plāne grauds un pups, Gaid, kad gails nāks ēst no čups.
Briesmīgs troksns sākes stalle, Lielāks vēl kā zaļumballe. Pūljes meits tur: noķers aun, Dabes puis tad smuk un jaun.
Dikt grib zināt Pušpūr Mildans, Vai kāds nāks viņ šogad bildant. Ne par velt to pērne ziem Souc vissmukāk pa viss ciem.
Paņem gredzen, iesien mate, Iemērc glāze un tad skates, Tas, kas viņei pretim smaids Tas būs tas, ko sen viņ gaid.
Sapnes Anniņ satroukt vakte, Kurš nāks slouctes Joungad nakte Dviele, kas zem pagāl likts, Nebūs brūtgāns viņei slikts.
Paš sev diezgan laims nu kaluš, Uztraukume svīduš, saluš, Visem novēl Stierniņ saim Joune gade daudz, daudz laim!
|
Bronzas meitene
Vakar es atkal redzēju sapnī - tevi, Bronzas meiteni pliko, Rīgas operas priekšā... Matpinas gaŗās kā agrāk Sedza tev plecus Un ūdens lija tiem pāri, Bet tuklie un smaidīgie putto Bez kauna tev glaudās pie kājām. Mēma, gudra un klusa Kā Memfisas templī Izīda cēlā, Skatījies pāri tu kanāla tiltam Ēnotajos Bastejkalna solos, Kur zēni rokām tik maigām Glāstīja meiteņu trīcošos plecus... Vakar es sapnī atkal redzēju tevi Bronzas meiteni pliko, Ko veidojis Rīgas operas priekšā Vecais smīnīgais Prūšzemes Folcs. |