JG50 Gunars Irbe un Andris Vītoliņš. 1. Eiropas latviešu Dziesmu svētki

Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā

Hamburgas vidū Dievs bija nometis pļavu ar krāšņiem ziediem... Tautisko deju uzvedums Viktorijas stadionā.

ar pildamspalvu dziesmu svētkos

Šis līdz šim lielākais Eiropas trimdas latviešu kulturālais sarīkojums padarīja sirdis maigas un satuvināja tādus, kas gadiem nebija tikušies. Ja tā, tad mērķis bija sasniegts. Pacēluma mirklis bija klāt, un to nevajag par daudz apliecināt ar vārdiem. Runu un apsveikumu mesli ir „nepieciešams ļaunums”, bet – taisnības labad jāsaka – vairums teikto vārdu bija lieki: latviešu kultūras sniegumi runāja paši savu nepārprotamo valodu. Nekad nav tik dziļi izjusta vārdu pelavu un darītā graudu savstarpējā attiecība. Kultūras sniegumos mūsu patriotisms attīrījās no sārņiem, un bez vārdiem sapratām to, kas nebija vairs apstrīdams. Runātāju sirdis bija pilnas, par to nav šaubu, tikai mutēm neatradās vārdi, kas pateiktu kaut ko vairāk par to, ko šā vai tā izjutām. Tās varēja vairāk klusēt.

n Kā jāiekārto izstādes? Hamburgas latviešu dziesmu svētku telpās bija latviešu etnogrāfiskās mākslas izstāde, un kas to nopietni aplūkoja, tas tagad zina, kā izstādes iekārtojamas, lai apmeklētāju acu priekšā iznirtu krāšņi un relfeji tās vērtības, kas ir vērtības. Arno Teivēns no Gēteborgas ar saviem palīgiem bija atraduši pareizo pieeju, kas šādās reizēs nepieciešama, proti, ka izstādei jākļūst par tādu no visiem niekiem un pseudokrāšņumiem atsijātu veselumu, kur katra detaļa saplūst kopā vienā vienīgā koncentrētā stāstā – šai gadījumā par mūsu senās kultūras vienreizējo krāšņumu un bagātību. Blakus lielajam koncertam šī izstāde bija gandrīz neticams un katrā ziņā necerēts pārsteigums, senās mākslas liecinieku izveidots izstādes mākslas darbs. Varbūt mazāk skopuma derēja, dodot informāciju par eksponātiem latviešu un vācu valodā.

n Padoma pietrūkst vai katru reizi, kad skatītājiem rādāmas liecības par trimdas literatūras un grāmatniecības sasniegumiem, kas neapšaubāmi pieder pie trimdas garīgās vitalitātes spēcīgākajiem lieciniekiem. Padoma nav bijis arī šoreiz. Svētku laikā bija pieejams neparasti liels klāsts latviešu grāmatu, laikrakstu un žurnālu, bet – izstādes nebija. Komerciālais moments nebija atšķirts no izstādes momenta. T.s. grāmatu izstāde pēc dažām stundām bija pārvērtusies par grāmatu tirdziņu – un labi tā. Bet kaut kur vajadzēja atrasties novietnei – izstādei, kur parādītu mūsu trimdas grāmatniecības un literatūras attīstību, lieliskos sasniegumus un plašo vērienu. Tāda netrūkst – tas ir jāparāda.

n Programmas grāmatiņā vārdi: „Dramatiskas literatūras pienākums ir dokumentēt mums lemto laiku un situāciju, kādā atrodamies”. Tie Jāņa Viesiena kommentāri sakarā ar lugas „Kāds iet, jums jāpaliek” pirmuzvedumu. Domas, noklausītas vakara izrādes publikā, dalījās. Manuprāt, Jānis Viesiens bija pilnā mērā palicis uzticīgs deklarētajam. Lugā bija pārsteidzoši nekautrīgi skicēta dziļuma perspektīva, atklāta pieeja dzīves realitātēm un ambivalencēm, kuŗas mūs ikdienā pastāvīgi tur izvēles priekšā starp ideālo (vai ideoloģisko) un cilvēcisko. Ansamblis, kam viss tas bija jānotēlo skatītāju acu priekšā, diemžēl, nespēja to veikt tādā mērā, lai vairāk nogludinātu vietām nenoliedzamo autora slieksmi uz šabloniem. Daļēji, šķiet, tā bijusi gribēta, bet ļoti daudz vietās radās vēlēšanās, kaut režisore Tekla Šrēdere – būtu atradusi citu tulkojumu, mazāk asus kontrastus raksturu starpā. Zinot iespējas, jākonstatē, ka luga bija uzticama citam ansamblim un – galvenokārt – citam, rutinētākam režisoram.

n Jaundarbu koncerts atbilda rīcības komitejas cienījamajai vēlmei sniegt tīru, kvalitatīvu un stilā ieturētu programmu. Lieliski bija, ka izpildītāji negrēkoja parastā veidā, atskaņojot piedevās kādu populāru gabaliņu „publikas siržu iejūsmināsanai”. Tīras līnijas, skaidra pieeja – cienījams koncerts.

n Lirikas pēcpusdiena (ievadeseja – filoloģijas doktors Andrejs Johansons, autori –Pēteris Aigars, Margarita Ausala, Zeltīte Avotiņa, Andrejs Irbe, Ilona Leimane, Eduards Silkalns, Velta Sniķere, konferansjē – Jānis Rudzītis) bija pulcinājusi apm. 1. 000 klausītāju. Publikas pieplūdums pārsteidza ir rīkotājus, ir autorus. Pēc sarīkojuma dzirdēts kommentārs: „Gluži kā Jevtušenko dzejas lasījumos Maskavā!”

n Kopsavilkumā – nepieminētais nav necieņas izrādīšana – sarīkojumu nedēļa Hamburgā, pēc kuŗas atkal varam sākt runāt par mūsu izturību un – galvenais – par to, ka mums ir iespējams demonstrēt mūsu radošās un senās kultūras vērtības, atsijātas no pelavām. Nekas tā nepacilāja šovasar Hamburgā kā šī tīrības sajūta, šī nopietnā, izpratnīgā pieeja jautājumam – kā veicams mūsu kultūras darbs. Dziesmu svētki un kultūras nedēļa var noderēt daudz gadus kā paraugs sīkākiem sarīkojumiem, īpaši ar svētkos gūto atziņu – ka tās ir īstās, neviltotās vērtības, kas ir vislabākā „propaganda” mūsu patriotisma un pašapziņas labā.

It kā ar vainaga vizuļiem būtu noslaucīti griesti, palodas un durvju priekša. Tas ir vainags, kas atstaro gaismu – mūsu kulturālo sasniegumu un senseno vērtību vainags.

Gunars Irbe

Aina Teivēna ar 17. g.s. gredzenu, vienu no etnogrāfiskās izstādes vērtīgākajiem eksponātiem.

Mākslinieka meita un māksla – Florence Soikāne pie tēva, Jura Soikāna un kollēgas Laŗa Strunkes gleznām.

Vientuļais virs un masa? – Jānis Viesiens pēc divām izpārdotām lugas „Kāds iet, jums jāpaliek” izrādēm Hamburgā.

Kopkoŗa koncerts – dziesmu svētku neaizmirstamais pārsteigums, vizuļains dziesmu dārgakmens.

kritiski kommentāri par
dziesmu svētku koncertiem

Koŗa dziedāšanas māksla un tās krāšņākā izpausme latviešu apstākļos nu jau kopš 100 gadiem dziesmu svētki, gandrīz vienmēr bijuši sava veida izlīgums māksliniecisko un t.s. sabiedrisko noslieksmju starpā. Dažs labs maigāks koŗu vadītājs varbūt labprāt būtu vēl daudz strādājis pie atsevišķo dziesmu smalkāka izstrādājuma, taču pārtraucis darbu pusceļā, kad „uzņēmīgākiem” dziedātājiem tāda „ķēpāšanās” apnikusi.

Šāda veida kompromisa iezīmē noritēja arī 1. Eiropas latviešu dziesmu svētku abi kopkoncerti. Kanadas viesis Tālivaldis Ķēniņš gan piezīmēja, ka Jaunajā Pasaulē latviešu dziesmu svētku kopkoŗu kvalitāte jūtami zemāka nekā Vecajā. Izskaidrojums varētu būt: – Eiropā daudz vairāk piestrādāja, lai paceltu mūsu koŗa dziesmu virs pieticīga diletantisma līmeņa. Kādu pusgadu pirms svētkiem visi koŗi un atsevišķi dziedātāji saņēma sīkus Alberta Jēruma norādījumus par dziedamo dziesmu elpām, tempiem utt. Vasaras pirmajos mēnešos Jērums apbraukāja Zviedrijas un gandrīz vai visus Vācijas koŗus, kamēr otrs virsdiriģents Helmers Pavasars cīnījās pa Angliju. Pašos svētkos, kad lielākā daļa t.s. melnā darba bija paveikta, kopkoris sāka vingrināties 3 dienas pirms koncerta caurmērā 3-4 stundas katru dienu. Rezultātā – pat ar profesionālu mērauklu vērtējot – jau itin saliedēts koris. Man šķiet, rezultāts būtu bijis vēl labāks, ja virsdiriģenti, it īpaši H. Pavasars, censtos atbrīvot savu samērā robusto diriģēšanas techniku no nevajadzīgiem saspīlējumiem un ievērotu lielāku elastību, izveidojot palēninājumus un paātrinājumus. Detonēšana lielā kopkorī laikam nenovēršama, taču tā būtu bijusi krietni mazāka, ja dziedātājiem pirms abiem koncertiem nebūtu jāgaida kādas 15-20 minūtei saspiestiem uz skatuves kā siļķēm mucā, kamēr beigsies tikai pašiem runātājiem nepieciešamā pļāpāšana. Te nu virsdiriģentiem būtu bijis jāparāda daudz stingrāks raksturs, tāpat kā strīdā par skatuvei pāri izkārto karogu kas jūtami noslāpēja aizmugurē stāvošos basus. Nelaiķis Teodors Reiters nebūtu sācis koncertu, pirms traucējošais drapējums ne būtu novākts. Dziesmu svētki ir dziesmu svētki, ne skatuves architektu vai tautisko runu svētki!

Domājot par kopkoŗu koncertu vokālo gatavību, neviļus nāk prātā kāds zviedru baznīcas koncerts, ko dzirdēju augusta beigās. Zviedrijas labākais profesionālais koris, radiofōna koris, šovasar 12 dienas pavadīja internātā. 4-5 stundas katru dienu ansambļa dziedāšana dažādos sastāvos, 1 stundu dzirdes mācība, 1 stundu balss skološana un toņa veidošana, vakarā vēl mūzikas vēsture un teōrija. Smaga darba diena, pie tam – tā strādā Zviedrijas labākie koŗa dziedātāji! Kaut mēs kaut ko no šī piemēra mācītos! Māksla prasa darbu un vēlreiz darbu. Jāatzīstas, tādas kvalitātes koŗa dziedāšanu vēl savā mūžā neesmu dzirdējis. Nevainojama intonācija, līdz pilnībai izkopts balsu saliedējums, daiļskaņa, ritmiskais skaidrums. Visvairāk mani aizgrāba J. Bacha „Singet dem Herrn ein neues Lied” atskaņojums. Kāda apgarotība, kāds frāžu vijīgums, kāda grācija ātrajos, nešķīsti grūtajos melismos! Ne vēsts no tās smagās, asas „malkas zāģēšanas”, ko parasti dzird Bachu dziedam. Un nu nāca prātā dziesmu svētku kopkoris, kur no šādas izsmalcinātas mākslas daudz nebija. Dažu labu bridi likās, ka kaut kā pietrūka, totiesu kā parasts dziesmu svētkos, pārpilnām sajūsmas, spontānitātes. Tā dažu labu reizi ir mākslas traģēdija: mākslas iekšējā likumība liek tai augt līdz arvien lielākai pilnībai, liek tai pacelties abstraktos augstumos. Un tad ne reti gadās, ka tā sāk zaudēt saskari ar cilvēcisko izjūtu pasauli.

Kāds zīmīgs novērojums pieminētajā zviedru izlases koncertā: tīri vokālais spožums bija krietni lielāks vecklasiķu un arī modernistu darbos, kamēr romantiķu Mendelsona un Regera dziesmās to chrōmatiskā, septim- un palielinātiem akordiem pārpilnā harmonija jūtami noslāpēja koŗa dabisko daiļskanību. Te runa par tīri akustiskas dabas parādībām, t.s. virstoņu virkni utt. Gandrīz 90% latviešu koŗa dziesmu iekļaujas šinī šaurajā, tīri objektīvi vērtējot koŗa daiļskaņai ne sevišķi izdevīgā romantiskā stila ietvaros kaut kur starp Mendelsonu un Rēgeru. Arī 1. Eiropas latviešu dziesmu svētku programma bija ļoti konservatīva. Vai nekas laikmetīgāks nav uzrakstīts mūsu mūzikā kā Alberta Jēruma jaungotiskā „Ej, saulīte, drīz pie Dieva”? Zināms, vismaz puse dziesmu kopkoŗa koncertā jāveltī t.s. klasiskajam dzelzs repertuāram, taču manuprāt absolūti nepieciešams, lai kā koŗu diriģenti, tā dziedātāji un skaņraži mācītos no visa, kas vērtīgs Rietumu pasaules mūzikas dzīvē.

Šie aizrādījumi lai neaizēno galveno. Pēc trimdas 20 gadiem notiekošie dziesmu svētki stipri pārsniedza visu cerēto – pāri par 500 dziedātāju, tuvu pie 4000 klausītāju. Jācer, ka šie svētki būs sākums tradīcijai, kas palīdzēs mums izturēt.

Tīru augstvērtīgu mākslu bez jebkāda kompromisa jaundarbu koncertā sniedza virkne izcilu latviešu (Atis Teichmanis, Ksenija Bidiņa) un vācu mākslinieku. Saprotams, Stokholmas, Darmštates vai Ķelnes modernistu aprindas šādu koncertu sauktu par mēreni modernu klasiķu vakaru. Taču ne jau t.s. aktualitātes moments izšķirīgais, bet gan pašu darbu mākslinieciskā kvalitāte. Mani visvairāk aizkustināja Longīna Apkalna solo dziesmas, Volfganga Dārziņa „Trittico Barbaro” klavierēm un Tālivalža Ķeniņa sonāte vijolei un klavierēm. Longīns Apkalns ir pirmais man zināmais latviešu skaņradis, kas savos darbos risina laikmetīgas problēmas. Viņa dziesmu formālā uzbūve stingri klasiska un turpina Jāzepa Vītola un Jāņa Mediņa izveidotās tradīcijas. Harmoniskā apdare Apkalnam turpretim daudz spilgtāka, daudz krāsaināka. Viņš apzināti izvairās no funkcionālās harmonijas un izmanto t.s. divpadsmittoņu sistēmas visas iespējas, lai savam skaņrakstam piešķirtu iespējami daudz krāšņuma. Un tieši šī tieksme pēc krāšņuma noved viņa mūziku pie sava veida konflikta. Kaut intellektuāli analizējot, tā iekļaujas virkņu sistēmā, kas pati par sevi radusies, lai izbēgtu no tonalitātes, ausij tā tomēr izklausās tonāla! Ja Apkalna intellektuālās vadītājas zvaigznes ir Arnolds Šēnbergs (Schoenberg) vai Antons fon Vēberns, tad gribētos apzīmēt, lai cik neticami tas izklausītos, par viņa akustisko vadītāju zvaigzni franču vēlā impresionisma meistaru Morisu Ravelu.

Nelaiķis Volfgangs Dārziņš manuprāt teicami apvienojis latviešu tautasdziesmu raksturīgākās melodiskas īpatnības ar Bartoka un it īpaši Stravinska ritmiskajām rotaļām. Harmonisko līdzekļu izvēlē Dārziņš pieticīgāks, kaut arī viņa mūzikā netrūkst spilgtāku posmu, piemēram, Šēnberga jaunības dienu t.s. kvartu harmonijas vai arī patlaban aktuālo t.s. čup–skaņu („cluster”) iezīmes, piem. „Trittico Barbaro” otrā daļā.

Ja Tālivalža Ķēniņa daža laba solo vai koŗa dziesma liek atskanēt mūsu mūzikā agrāk vēl nedzirdētām skaņām, tad savos kamermūzikas darbos Ķeniņš ir jūtami konservatīvāks, kaut kur starp Volfgangu Dārziņu un 1950. gadu Jāni Mediņu. 1950. gadā komponētā sonāta čellam un klavierēm mani gaŗlaikoja – nevarēju tur atklāt daudz vairāk kā teicamu amata prasmi. Totiesu ļoti valdzināja gadus 5 vēlāk uzrakstītā sonāta vijolei un klavierēm, it īpaši sava veida mistikas apdvestie, liriski izteiktie posmi. Netrūkst taču šim darbam arī plaša vēriena dramatiska spraiguma, kas no atskaņotājiem prasa lielu virtuozitāti.

Interesantas miniatūras ir Alberta Jēruma „Miega dziesmas” ar saistošu poliharmoniju klavieŗu pavadījumā. Taču Jēruma rakstības veids, daudzkārt atkārtojot vienu un to pašu motīvu, dažbrīd var kļūt baigi gaŗlaicīgs. Zināms, arī Bēthovens tā rakstīja savu 5. simfoniju, taču tur daudz spraigāka materiāla...

Jāņa Mediņa otrs trio vijolei, čellam un klavierēm no 1950. gadu beigām ir viens no mūsu kamermūzikas stūŗakmeņiem. Kā visā Mediņa mūzikā, tā arī šeit dominē harmoniskais un emocionālais elements, atstājot konstruktīvo uzbūvi un kontrapunktisko līniju zīmē jumu otrā plāksnē. Stils – vēlā romantika, kaut beidzamajā daļā Mediņš savā personīgā veidā tulko divpadsmittoņu iespējas – galvenajā tēmā izmantoti visi 12 ahromatiskās skaņkārtas toņi, taču tie atkal savukārt tonāli harmonizēti. Kā bieži Mediņa kamermūzikā, tā prasīt prasās pēc plašāka skaņu aparāta, pēc orķestra.

Še jāpiemin arī Jēkaba Poruka dziesmas, kuŗas Irēne Pētersone-Dzene un Alberts Jērums atskaņoja lirikas pēcpusdienā. 1920-os gados uzrakstītā dziesma „Klosterī” ir viens no mūsu īpatnākiem un labākiem skaņdarbiem Ravela ietekmē. No agrā Poruka iet taisns ceļā uz Apkalna daiļradi.

Andris Vītoliņš

Pazīstams profils – Niklāvs Strunke vienmēr bija sastopams mākslas izstādē, vienmēr sarunā ar kādu viesi, kollēgu vai tā tuviniekiem.