Mūžības jausmu apgarotības acumirkli dokumentējis latviskās sirdsapziņas beķeris – Joriks un fiksējis latviskās zemapziņas kurpnieks – Dadzis.

 

Archaiologi joprojām strīdas, ko radīja pirmo. . . maizi vai alu.

„Beer in Canada”

 

Pēdējā laikā avīzēs parādījušies ierosinājumi, ka derētu pārveidot Latvijas himnas tekstu. Jāsecina – cilvēkiem nav nekā prātīgāka ko darīt... Pazīstot latvisko domu eksploziju ķēdes reakciju, nebrīnīsimies, ja dažu gadu laikā mūsu brīvības cīnītāji strīdēsies par dažādām pilnīgi jaunām himnas melōdijām un tekstiem ar piedziedājumiem: „tumba-tumba-ra-sā!” jeb „ala-ala-alejūjā!”.

Un tā kādā vakarā, nodarbojoties ar ikkatra pašapzinīga latviešu trimdinieka hobiju, apcerējām mūsu būšanas un nebūšanas un atkal atskārtām, ka netiekam no vietas, ka esam iestiguši tādā kā mentālā bloka dūkstājā... – Himnas teksta pārmainīšana tomēr mums negarantēs sēdekli Apvienoto Nāciju drošības padomes prezidijā. Un kaut arī latviešu mātes, zīdīdamas bērnus, dziedātu himnu ar ne vien pārveidotu tekstu, bet arī melodiju – tas kuslos zīdainīšus neierosinātu pērkonīgu runu sacerēšanai, ar kuŗām reiz pārbļaut tos, kas biedrību pilnsapulču laikā stāsta vecus anekdotus.

Mēs atskārtām, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu ideāliem... – vai mums pašiem?

„Mums būtu vajadzīgs viens liels mērķis, uz kuŗu virzīt savus progresīvos spēkus. Daudz lielāks mērķis, kā visi līdzšinējie mērķi kopā,” Dadzis prātoja ar kabatas nazīti tīrīdams nagus. „Kaut kas tāds, kas liktu sofistiskiem intellektuāļiem apkampt nosmulējušos krogus brāļus... Kaut kas pētniecisks, kas urbtos cauri visai dzīvai radībai. Piemēram, meklēt latvietības gēnu pirmveidus tagad izmirušās būtēs .. Hm? – Bet tad varētu sagadīties, ka atrodam ari latviešu tautības dinozauru. Un varbūt ka tas izrādītos viens no tiem milzu ķermeņiem ar zirņa lieluma smadzeņu pikuci...” Dadzis runāja arvienu klusāk, kamēr apklusa.

 „Pētniecisku mērķi? Nē! Mums nepieciešams agresīvs mērķis!” tagad man bija ko sacīt.” – Nav svarīgi, kādēļ zeme griežas uz kreiso pusi... Bet ja mēs varētu to iekustināt, lai tā griežas uz otru pusi – tad gan visa pasaule mūs ievērotu. Tikai, diemžēl, mēs to nespējam; kaut arī visās pasaules tālēs izkliedētie latvieši sanāktu vienkopus, mēs to nespējam,” saplaka ari mans domu ritums.

Brīdi sēdējām klusēdami, tad Dadzis konstatēja: „Latviešiem trūkst sava monstra, sava Frankenšteina vai King Konga.”

 „Varbūt mēs varētu kādu tautu dēlu iejūsmināt, lai viņš pārpeld Atlantijas okeānu,” es sāku fantazēt. „Tikai padomā! Visu šī kontinenta laikrakstu pirmajās lappusēs kliegtu virsraksti ar lieliem burtiem: LATVIEŠU JĀNIS NO KONIJA SALAS FERIJA STEĶIEM LEC ŪDENI... LATVIEŠU JĀNIS GRIB ĻAUTIES GOLFA STRAUMES PLŪSMAI...

„Zivis apēda latviešu Jāni...” Dadzis maniem virsrakstiem pielika treknu punktu. „Mums ģēniju netrūkst. Varbūt kāds no tiem pa vakariem varētu savā garāžā uzbūvēt ar miesas spēkiem darbinātu lidaparātu, ar kuŗu kā pirmais aizbrauktu uz Marsu un šo planētu izsludinātu par mūsu territoriju.. .”

Man radās izdevība atspēlēties par to zivju apēsto latviešu Jāni: „Bet varbūt Marsu apdzīvo butes, kas tādus kā mūs uzskata par mājlopiem – izmanto dažādiem darbiem un izlieto arī pārtikai?”

 – Tomēr negribējās strīdēties. Tik bieži jau bijām spriedelējusi un strīdējušies un atkal salabuši. Šoreiz negribējās...

Pacilāju kādas organizācijas atsūtītu lapeli ar pievienotu kandidātu sarakstu – aicinājumu piedalīties vēlēšanās.

„...Jānis Tādsuntāds – mežkopis

Jānis Nugalīginekas – tūrists

Jānis Visvisāds – zobārsts...” nolasīju dažus no vārdiem un prātoju: „Ko šie raksturojumi mums dod? Nekā! Mēs nezinām nekā par idejām un plāniem, ko šie cilvēki grib īstenot, ja tos ievēlētu. Ja man vajadzīgi zobārsta pakalpojumi, tad es piesaku tam savu vizīti, tādēļ, man viņš nav jāievēl nevienā amatā. Un beigās Vecais Indriķis vēl var uzrakstīt pārliecinošu apcerējumu: „Zobus raut var katrs!”

 

 

„Skaties!” pēkšņi Dadzis salēcās un rādīja uz loga pusi.

Caur aizkariem varēja saskatīt kaimiņu plankumaino kaķi, kas uz sētas kustināja astes galu.

„Tu redzi to kaķi?” Dadzis, saprazdams manu neizpratni, sāka skaidrot, „tu redzi to koka zaru?... tu redzi to mākoni?”

– Un pēkšņi visums manā priekšā nometa visus septiņus Salomes plīvurus!... Mūžība! Mums visapkārt atradās mūžība. Mēs paši un kaķis, un koka zars, un jumta gals, un mākonis, mēs visi bijām daļa no mūžības.

– Kādēļ latviešiem jātiecas pēc mērķiem un ideāliem, ja pietiktu ar latviskās sabiedrības apcerējumiem pāris Kinsleja reportos. Kādēļ, latviešiem jāiesaistās spekulatīvās un pat riskantās akcijās, ja tiem pietiek ar Līgo svētku sarīkojuma ugunskura liesmās uz iesma uzceptu jaktsdesu.

Abi klusēdami sadevāmies rokas.

„Bet tomēr mums derētu sevi vairāk popularizēt starp sveštautiešiem, piemēram, laizot vietējā tirgū tvista ritmā ieskaņotu: Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu,” Dadzis jau atkal nodeva kā ar patšauteni pie Pupulakstu pirtiņas stūra.

– Un esi?... Arī manās smadzenēs domas tikšķēja līdzīgi pulksteņa sekunžu rādītājam. – Un kādēļ, gan ne? Arī archaiologi joprojām strīdas: ko radīja pirmo, maizi vai alu. Tātad – viss kārtībā!