Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā
"Godājamie viesi, šī vakara darbīgie rīkotāji, cienījamās dāmas un kungi! Nedomāju, ka jūsu garlaicību varētu ietekmēt mans necilais stāstījums, kuram ar īstenību, diemžēl, trūkst mazākā sakara. Mans stāstījums ir tikpat nepatiess, kāds esmu es pats. Man nav ne mazākās pienākuma sajūtas ne pret karali, ne pret valsti, ne arī pret tā saukto trimdas izlasi," teica Juris Kļaviņš, alias Reinis Rucavietis.
"Ja tu vispār domā ko sacerēt, kādēļ taisni nomocies ar nevajadzīgu ievadu," ieminējās Ārija, viņa sieva, kas, pie tualetes galdiņa sēdēdama, bužināja un taisnoja matus, līdz kamēr tie sāka celties uz augšu kā rūgstoša maize.
"Labs ievads ir tāds pats kā mazās, priecīgās meitenītes, kas sarīkojumos iesoļo kā bišu spiets; tās pareizi sagatavo publiku. Kā restorānā, kur veicīgs viesmīlis pasniedz ēdienu karti, tā man jau sākumā ir jārod manam stāstam mazs priekšstats."
"Lūdzu, palīdzi man uzraut aizslēgu uz muguras. Laikam esmu atkal mazliet pieņēmusies," lūdza Ārija, iekrāsotos plakstus spogulī ieslīpus vērodama. Juris nolika papīru gubu un, it kā neredzēdams sievu, tuvojās tai mechaniski kā mēbelei, kurai jānoslauka putekļi.
"Mūsu trimdas lielā daļa šodien ir pārāk aizņemta ar atceŗu rīkošanu, aktu organizēšanu un nepārtrauktu ģērbšanos, tāpēc ievads ir svarīgs: Ievadam ir jābūt kā laipai, kas klausītājus pārceļ citā, pasaku un teiku pasaulē, kur viss ir iespējams. Kur ikdiena beidzas, tur sākas fantazija."
"Juri, man tās zeltītās kurpītes šim vakaram nederēs; papēdis galīgi nobrucis. Sasodīta lieta, veikali jau slēgti," Ārija gorījās, zeķes taisnodama, dejas taktī mazliet līgodamās.
"Tur, kur sākas fantazijas pasaule, ceļš vēl nemaz nav iebraukts, un tādēļ tur ir grūti ielauzties tiem, kuŗu papēži ir pārāk smaili. Tie ieduŗas un nolūzt."
To pateicis, Juris apķērās, ka, sievā neklausīdamies, ir viņu izsmējis, "Šausmas, kas par neglītu izrunāšanos! Galīgi nepieklājīgs. Nav brīnums, ka pat korporācijas tevi galīgi izbrāķēja," nicīgi iedzēla sieva, citas kurpes meklēdama.
"Korporācijas," teica Juris, "tāpat kā visas citas organizācijas ir pārāk aizņemtas savu statūtu izkārtošanā un rēgulu pildīšanā. Individam nav vietas nevienā klubā, biedrībā vai kopā. Gluži pretēji - tam ir jāiet vienam, savu piederību akmeņiem apzinoties. Tie - pelēki, šķautnaini un padevīgi - sēž grāvmalās un kalnu pakājēs jau kopš aizvēsturiskiem laikiem."
"Dārgais, no kuŗa laika tad tu esi kļuvis aizvēsturisks?" iesmējās sieva, lūpas krāsodama un viebdamās, "varbūt tu vēlētos vasaru pavadīt kādā alā?"
"Alā esmu pavadījis jau tā pārāk ilgu laiku. Ir pienācis pēdējais laiks izkļūt ārā un atelpot kādu jaunāku, tīrāku gaisu. Man nav vajadzīgi nekādi sabiedrības atzinumi, spriedumi vai vērtējumi. Manis pēc lai kritiķiem pieaugtu piepes pie galvām. Lai redaktori met manus rakstus krāsnī vai savās tukšās galvās! Man ar visu to nav nekā kopēja. Es eimu savu ceļu konsekventi. Nevienam svārku stērbeli neglaudīšu."
"Vai tu, lūdzu, neesi redzējis manu rokas somiņu," iejautājās sieva. Juris bija manāmi iekarsis, pats savā domu pasaulē iezīdies, un tādēļ jautājumu nedzirdēja, bet turpināja:
"Nelaime ir tā, ka šāsdienas cilvēks, vienalga, vai te Amerikā vai kur citur, savu mūžu nobēdzina, darbodamies ap grabažām. Vienam vajadzīga māja, otram spēkrati, trešajam pensija; tāpēc nav brīnums, ka lielākā daļa cilvēku nav pat savu ādu kārtīgāk apskatījuši. Tur vienam otram tādi baciļi, ka pat kosmētika nederēs. Un kur tad paliek tie, kas sapūderējušies grib sēdēt zālītes pirmajās rindās, lai otrā dienā ietiktu avīzītes pirmajās rindās? Visi grib sūkāt cukurgraudiņu - saldināt dzīvi,"
"Juri, vecīt," sieva vienaldzīgi ieminējās, "saki, kāpēc tu te kļūsti tik skābs? Kāda muša tev iedzēlusi? Nāc, sāksim taču iet; Laimiņa kungs citādi būs ļoti dusmīgs."
"Lai viņš iet kārties," Juris kļuva dusmīgs, "tam vecītim vairāk nekas tā nerūp kā laba izdošanās. Vienīgā nelaime, ka pats nav labi izdevies. Man ir galīgi vienalga, ko viņš otrā dienā atreferēs avīzē - pats jau vairāk kā vienkāršu nepaplašinātu teikumu uzrakstīt neprot. Tā ir mūsu nelaime te Amerikā - visur tādi slazdi, ar visiem jārunā pa prātam, viss jāsaka mīlīgi kā caur samtu, jālien uz ceļiem, jābučo rokas un jābaidās, ka tik otrā dienā neiedrukātu Dzimtenes Balsī."
Sievas acis ieplētās, seja kļuva nopietna un iztaisnojās:
"Mīļo vīr, lūdzu, esi uzmanīgs. Tādu vārdu kā Dzimtenes Balsi lūdzu mutē neņem. Tu izblamēsi ne tikvien mani, bet arī pats sevi norakstīsi kapā... Nu, vai beidzot esi gatavs? Savāc savas lapiņas un aidā."
"Man ir jākļūst skaidrībā - pirms eju, gribu zināt, kādu ievadu lai nolasu publikai. Varētu jau sākt ar vārdiem:
Daiļās dāmas un cienījamie kungi!
Lai pienācīgi novērtētu jūsu atsaucību un lomu mūsu trimdas dzīves pilnvērtīgā reālizēšanā, mans pienākums ir dot jums mazu daļiņu no mūsu tautas nekad nezūdošā mantojuma. To mazumiņu, kas mīt ikkatrā no mums visiem, esmu nolēmis jums visiem te šovakar pasniegt. Lai balto sveču gaisma apspīd mūsu patīkamo trimdas dzīvi un lai to paceļ vēl neredzētos augstumos ... "
To pateicis, Juris sāka skaļi smieties.
"Dumjais, tu smejies," sieva tīri pikti iesaucās, "nu beidzot tak ko prātīgu pateici. Tas tiešām der; lūdzu vairāk nemēģini, Iesim."
Juris mechaniski paklausīja, iebāza papīru gubu kabatā un, sievas rokas rauts, tenteriski pusskriedams, tai sekoja pakaļ.
"Mani stāsti un noveles, diemžēl, ir pārāk norobežoti no īstenības, un tādēļ reālisti mani jau šovakar mēģinās uzšķērst. Taču nekādu pērli jau nu neatradīs - tādas rodas tikai reizi pa tūkstoš gadiem. Es tomēr gribu sacīt ko jaunu, vēl nebijušu. Citādi jau muti šķobīt nebūtu ne mazākās vajadzības. Nekāds aktieris jau negribu un arī nevarētu būt."
Sieva to izrāva cauri nama durvīm un ieminējās:
"Neaizmirsti lasot šad tad paskatities uz publiku un arī uz mani - es turēšu īkšķi. Sēdēšu goda vietā pirmajā rindā, blakus Laimiņa kundzei."
Juris paskatījās zvaigznēs, kas par viņu it kā smīnēja. Tās likās pat izbrīnījušās par viņu abu steidzīgo skriešanu uz tramvaja pieturu.
Biedrības zāles pieblīvētās priekštelpas vidū zem kailās spuldzes zibēja Laimiņa kunga nemierīgais pakausis. Visiem roku spiezdams, viņš pirmais pamanīja Juri ar sievu, ātri paskatījās pulkstenī, tad ar pārāk uzkrītošu smaidu visiem dzirdot izsaucās:
"Nu beidzot tad arī Reinis Rucavietis ir atnācis. Nu mēteļi ir veikli jānovelk un tad tikai uz vietām."
Ar saviem gadiem neparastu veiklību Laimiņa kungs atģērba kundzi un to pavadīja uz mazās zālītes pirmo rindu, kur tā apsēdās un smaidīdama, galvu un lielos matus grozīdama, zīmju valodā apsveicinājās ar blakus sēdošajiem. Juris palika priekštelpā, kas ātri tukšojās, jo visi steidzās ieņemt vietas. Juri bija apņēmis savāds klusums, viņš paskatījās uz augšu: gar griestu spraugu izlīda neliels zirneklis un veikli pārstaigāja izrozitajam durvju ietvaram. Juris zirneklim uzsmaidīja. Likās, ka zirneklis viņam atsmaidītu atpakaļ, tāpat kā viņa sieva tur pirmajā rindā. Jo vairāk viņš ieklausījās ļaužu čalošanā, jo viņam vairāk likās, ka tie kļūtu nereāli un saruktu par maziem rūķīšiem, insektiem. Čalošana pamazām it kā attālinājās, kļuva tāda kā bišu sanēšana, vienmērīga, bez jebkāda kāpinājuma. Mazā zālīte likās sačervelējusies sīka kā peļu ala, niecīga kā sērkociņu kārbiņa, kurai nolauzta viena mala.
Juris izvilka no kabatas cigaretes, izņēma sērkociņu un aizsmēķēja. Dūmu gali plandījās un likās, ka būtu no augšas aizdedzināti. Griestu vietā rēgojās milzīgs atvērums.
"Kur gan būtu palicis zirneklis," Jurim iešāvās prātā.
Sanēšana bija apklususi, un visapkārt iezagās nepazīts klusums. Tas atvērās uz visām pusēm kā plaukstoša puķe.
"Te nu laikam ir tas sākums manam ievadam,"Juris nodomāja, - un nožēloja, ka šādu sākumu nebija varējis jau agrāk sacerēt.
Pēc apsveikumiem, telegrammu nolasīšanas un puķu pasniegšanas Laimiņa kungs, balsi ar nolūku kāpinot, zīmīgi paziņoja, ka tagad vēloties pieteikt jau agrāk presē sludināto, šaubītāju paaudzes dzejnieku un rakstnieku - Reini Rucavieti, kas esot klajā laidis jau savu trešo grāmatu, "Reinis Rucavietis, mūsu pašu cilvēks, lai dod mums tos poēzijas viļņus, kas mūs izšūpos cauri trimdas saviļņotajām jūŗām lidz tam brīdim, kad ieraudzīsim mūsu baltos lielceļus un bālos bērzus..."
Laimiņa kungs runāja aizgūtnēm, sparīgi un mērķtiecīgi, savu runas toni lēnām paaugstinot: "Mūsu dzejnieks mūs izšūpos savā sapņu laivā un iecels savā iztēles birzī! Lūdzu, Reini Rucavieti!"
Laimiņa kunga skats vērās uz durvim, kas bija palikušas pusvirus un šķita pat lēnām veroties. Taču neviens nenāca. Zālē visi apklusa, bija neērts klusums. Varēja dzirdēt pat adatu nokrītam. Spalgi noskanēja Laimiņa kunga soļi - viņš devās uz priekštelpu, tur paskatījās pa labi un pa kreisi, iededza spuldzi uz lieveņa, izgāja ārā. Nebija neviena. Ienācis ātri atpakal zālē, viņš steigšus tuvojās Reiņa Rucavieša kundzei un tai kaut ko pačukstēja. Kundze nobālēja, uzrāvās kājās un izsteidzās ārā.
"Juri, kur tu esi?" viņa izsaucās skali un griezīgi. To sadzirdēja visi, kas sēdēja zālē. Atbildei bija tikai klusums.
Juris vēl arvien nebija nācis pie jebkāda atzinuma par savu ievadu. Bet ievadam vairs nebija ne mazākās nozīmes: kaut kas jauns, svaigs un varens bija nupat viņa fantazijā nobriedis. Viņš, Reinis Rucavietis, bija sevi beidzot pārkausējis un izkļuvis ārā no iežogotā loka. Robežu vairs nebija nekādu: varēja teikt taisni, ko grībēja. Gaiss bija tik bezgalīgi tirs. Viņam pāri nolaidās debess jums.
"Te nu ir tas pieturas punkts,kur būtu jāsākas manam ievadam," viņš pats sev teica.
Kad Laimiņa kungs ar Rucavieša kundzi pēc pāris minūtēm ieradās atpakaļ zālē, skaļā čala atkal spēji apsīka un ļaužu skati iedūrās Laimiņa kungā.
"Technisku iemeslu dēļ mūsu dzejnieks, šī vakara programmas kuplinātājs, ir pēkšņi pazudis. Tādēļ, sāksim ar dzejnieci Andru Atmatu. Vecāka dāma zāles kaktā nervozi sakustējās un piecēlās.
***
Tā bija pēdējā reize, kad Reinis Rucavietis parādījās trimdas latviešu vidū. Par viņa tālākām gaitām nevienam, pat viņa sievai, nav nekas zināms.
Anno Domini 1963
