JG50 Spodris Klauverts. Lāčplēsis trimdā, Vēlīnā stundā, Etīde

SPODRIS KLAUVERTS

lāčplēsis trimdā

Personas:

Līkums, sabiedrisks darbinieks

Lāčplēsis

Spīdola (Papardes jaunkundze)

Melnais bruņinieks (Meinharda kungs)

(Līkums pie rakstāmgalda pārlasa uzrakstīto runu)

Līk.: Godājamās dāmas un kungi! Šinī Lāčplēšu dienas atcerē pakavēsimies pie varoņa Lāčplēša tēla, kas iedzīvināts Andreja Pumpura un Raiņa darbos – spēka simbols, tautas brīvības sargātājs. Ja Lāčplēsis būtu trimdā līdz ar mums, varu teikt – ceļš uz dzimteni pavērtos. Plecu pie pleca mēs cīnītos pret naidnieku ļauno. Lāčplēsi, nāc! mēs, trimdinieki, tevi gaidām! Hm – sākums labs! Lāčplēsi nāc – mēs trimdinieki tevi gaidām... (kāds klauvē)

Līk.: Iekšā!... Lūdzu!

(ienāk spēcīgs vīrs)

Lāč.: Labvakar. Piedodiet par traucējumu.

Līk.: Labi, labi, bet vai neredzat, ka esmu aizņemts? Strādāju!

Lāč.: Piedodiet. Velējos...

Līk.: Kādā lietā?

Lāč.: Vēlējos iesaistīties trimdas sabiedriskā dzīvē.

Līk.: Hm, es jūs nepazīstu! Sidnejietis?

Lāč.: Tā pa pusei. Es vēlētos iestāties latviešu biedrībā, Daugavas Vanagos, draudzē, sporta kopā, mednieku un makšķernieku biedrībā un kādu summu noziedot latviešu namam, veco ļaužu mītnei un bijušā biedrības priekšnieka kapa piemineklim.

Līk.: Gatavoju referātu Lāčplēšu dienas piemiņas aktam. Pienāciet citu reizi.

Lāč.: Strādāju un dzīvoju ārpus pilsētas un tikai nedēļas nogalēs varu iebraukt Sidnejā. Nesen kā iebraucu no Latvijas...

Līk.: Ko? Kas jūs sūtīja?

Lāč.: Pats pārbēgu zvejnieku laivā no Kurzemes uz Zviedriju.

Līk.: Kādēļ nepalikāt Zviedrijā? Bijāt pārāk aizdomīgs, vai ne?

Lāč.: Viņi nekādi neticēja, ka esmu Lāčplēsis.

Līk.: Lāčplēsis! Es arī neticu! Jāsmejas! Ha-ha-ha-ha!

Lāč.: Neticat, smejaties, bet man ir tēva dots vārds, ko godīgi valkāju cauri gadu simtiem. Zviedrijas latvieši teica, ka es esot šaubīgs - lai braucot uz Austrāliju. Tā esot pilna jaunšaubītājiem.

Līk.: Jaunšaubītājiem! Ludzu, nemētājaties ar nepieklājībām! – Redzat, jaunais cilvēk, es piederu pie ļaudīm, kas visus šos trimdas gadus cīnās. Mēs esam modrā trimdas sardzē, un man kā cīņas vadonim ir augstāki uzdevumi. Rīgā man palika galantēriju veikals ar 16 pārdevējiem. .. māja Mežaparkā. Jā... (itkā atmostas) Jūsu vārds?

Lāč.: Lāčplēsis. Dzimis?

Lāč.: 1182. gadā, Aizkrauklē.

Līk.: Jokus pie malas! Man nav daudz laika!

Lāč.: Te ir mana Latvijas pase.

Līk.: (izrauj un lasa) ...Dzimis 1182. gadā... nevar būt... tā būs kļūda... tad jau jūs esat 782 gadus vecs... ha-ha-ha!

(Ienāk Papardes jaunkundze, eleganta dāma)

Pap.: Līkuma kungs! Nopietnais tautas darbonis, jūs smejaties?

Līk.: Ha-ha-ha! Kā lai nesmietos – mūsu senči kāpj augšā no kapiem.

Pap.: Senči? Kādi senči?... (vēro Lāčplēsi) Mans Lāčplēsi!

Lāč.: Spīdola, tu te?

Pap.: Jā, bet es pagaidām saucos Ainas Papardes vārdā. Un kā tu saucies?

Lāč.: Neesmu vārdu mainījis. Bet kāds ir tavs pašreizējais veidols?

Pap.: Studēju baltu filoloģiju. Latviešu sabiedrībā mani pazīst kā literāro vakaru referenti.

Lāč.: Es atkal pārbēgu laivā uz Zviedriju. Pirms tam gāja raibi – leģions, gūsts Sibirijā, vēlāk amnestēts un ieskaitīts kolchozā par pirmās Sķiras traktoristu. Tagad – bloody New Australian.

Līk.: Beidziet reiz ākstīties! Jums, Papardes jaunkundze, Šovakar jādeklamē!

Pap.: To es pati zinu! Šī satikšanās, šī negaidītā satikšanās ar draugu, ko pazīstu jau vairāk nekā 700 gadu. Lāčplēsi, tu neesi mainījies, tu latvju milzi!

Lāč.: Līkuma kungs, Papardes jaunkundze ir manu teiku dienu cīņu biedre un labākā draudzene Spīdola. Vai neesat nekad dzirdējis viņas klasiskos vārdus: Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!

Pap.: Rainis mani uztaisīja par šķīstu jumpravu. Viņš laikam iedomājās, ka 13. gadu simtenī sievietes bija citādākas kā tagad. Man vienmēr vīrieši patikuši un patīk vēl šobrīd, bet par visiem visvairāk tu, mans milzi!

(Ienāk vecmodīgi ģērbies kungs - rokā soma un lietussargs)

Līk.: Meinharda kungs – jūs nākat īstā brīdī! Jūs kā draudzes darbinieks varbūt varat ko saprast no šīs jezgas. Es nē!

Mei.: (lēni tuvojas Lāčplēsim) Vai vēl mani atceries?

Lāč.: Pag, pag, tā kā redzēts... Vorkutā? Nē... Rīgā?...

Mei.: (izvelk no somas krustneša uzmetni) Atceries?

Lāč.: Jā-ā! Melnais bruņinieks!?

Mei.: Tas pats! Tevi pazinu uzreiz.

Līk.: Aizvien trakāk! Visi dulli kļuvuši.

Lāč.: Domāju, ka tu, Meinhard, guli Daugavas dzelmē!

Mei.: Es tāpat domāju par tevi. Saki, kā tu toreiz pie Lielvārdes izkūlies? Mēs abi iegāzāmies Daugavā, vai kā to tagad sauc Rietumu Dvinā, un šī dāma ielēca mums līdz.

Lāč.: Krītot palaidu tevi vaļā. Ūdenī skatījos pēc tevis, bet tu biji jau nogrimis. Paķēru Spīdolu padusē un peldēju pāri Daugavai. Laiviniekam atstāju Spīdolu, un pats aizgāju pie zemgaļiem.

Mei.: Tu esi viltīgāks nekā domāju!

LSč.: Cerēju, ka smagās bruņas tevi noraus veļu valstībā.

Mei.: Ar šādu varbūtību biju rēķinājies, tādēļ mūķenēm liku piešūt rāvējslēdzi bruņām. Tās palika dzelmē, bet pats izpeldēju krastā. Kauns bija plikam iet pie savējiem – gods un pensija pagalam. Aizslapstījos līdz igauņiem un tur iestājos uz kādu laiku klosterī.

Lāč.: Saki, kur tavs palīgs Kangars tagad?

Mei.: Kangars? Tepat Austrālijā. Mainījis uzvārdu – saucas par Vili Eš*tu un izdod okupantiem draudzīgu lapu „Viesi”.

Lāč.: Un Laimdota?

Pap.: Viņa ir Amerikā. Studē un vasarā vada bērnu nometni Sidrabenē. Man ir adrese.

Lāč.: Tad Rainis var būt priecīgs. – Uguns un nakts tēli dzīvo. Varēsim sākt atkal no gala.

Mei.: Bet nu mums jāpasteidzas. Pēc dažām minūtēm sāksies svinīgais Lāčplēšu dienas akts. Esmu rīcības komitejā. Spīdola deklamēs, Līkuma kungs teiks svētku runu, un tu sēdēsi goda vietā.

Līk.: Vai nu es esmu traks vai viņi ir spoki (vēro un aptausta klātesošos) Miesa un asinis! (Pieskrien pie durvīm) Motmillera kungs, Motmillera kungs, zinu,ka esmu jums parādnieks, bet steidzieties – jums jātaisa vēl viena vēsturiska bilde!