Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā

 

ATBALSIS

kommentāri – piezīmes
– aktualitātes –
replikas – īsrecenzijas

 

PIECDESMIT...

Šis ir Jaunās Gaitas piecdesmitais numurs.

Pirmais iznāca 1955. gada rudenī.

Mēs labprāt sapulcinātu pie redakcijas galda visus mums uzticīgos: tagadējos un bijušos redaktorus, līdzstrādniekus, pārstāvjus un – ai, cik ļoti labprāt! – lasītājus, lai saskandinātu glāzes, kad nu esam tikuši tik tālu. Mēs varētu veltīt kādu īsu, sentimentālu mirkli atskatam uz deviņiem darba gadiem, mēs varētu pāršķirstīt apmēram 2.000 lappuses, kuŗās esam dzīvojuši.

Dzīvot nenozīmē tikai rakstīt, lasīt un priecāties. Dzīvot nozīmē piedzīvot un pārdzīvot to, kas nonāk spiestuvē; dzīvot nozīmē nesaskaņas, spēju neklausīties uz iebildumiem, riskēt un spītēt. Dzīvot nozīmē arī respektēt atšķirīgus uzskatus. Ar visu to esam bijuši tiešā, nemaskētā saskarē. Mēs esam bijuši apstākļu un notikumu varā, bet esam arī uzņēmušies risku spītēt un atbildību teikt vārdus, kas rožu vietā likuši vienam otram griezt mums domātas peramās rīkstes. Arī tas pieder pie dzīvošanas.

Nekas neiznāks no svinīgā tikšanās brīža, šim numuram dodoties ceļā pie lasītājiem. Mūsu redakcijas galds ir par lielu, lai mēs spētu, pār to pārliekušies, aizsniegt viens otra glāzi. Galda viens stūris ir zem Dienvidu Krusta Austrālijā, otrs iegrimis Ontario mežmalās Kanadā, trešais kaut kur starp Londonas ielām un ziemeļbriežiem Eiropā. Pie ceturtā pulcēsies tikai lasītāju saime kādā mazā zemē aiz mazas jūŗas – Latvijā. Mēs zinām, ka tādi tur ir un ka to starpā ir daudz tādu, kas ir mūsu gara radi. Mēs esam sadzirdējuši no tālienes nākušas, to īstās balsis un īstos sirdspukstus. Un to pašu, ko mēs sakām visiem mūsu draugiem un pretiniekiem šeit, sakām mēs arī viņiem – paldies par ievērību, ko esat veltījuši mūsu darbam. Šiem tālajiem draugiem mēs gribam veltīt vēl šos vārdus: Ticiet, ir tika; viena lieta, kas mūs šķiŗ. Tā ir – svešas varas uzturētā totalitārā iekārta. Nekas vairāk, itin nekas vairāk. Jo – mēs visi esam latvieši.

Īstenībā šāda redakcijas galda nav. Koka galdi, pie kuŗiem strādāts, ir kāds nu kuŗam. Bet arī tā var strādāt un dzīvot.

Nav arī nekādas jaungaitnieku grupas. Ir tikai atsevišķi individi, kas izpratuši nepieciešamību sadarboties, lai tā radītu iespēju aizstāvēt arī savus ieskatus. Tas ir mūsu darba un piecdesmit Jaunās Gaitas numuru noslēpums.

Šo numuru nepublicējam kā jubilejas numuru. Mums nav laika sacerēt gaŗus jubilejas rakstus, jo visapkārt ir tūkstošiem interesantu lietu, kas saista mūsu uzmanību, gaida mūsu kommentārus, rakstus žurnālā. Šis numurs top kā kompromiss. Arī tas raksturo mūsu darbu. Mēs esam spējuši sadarboties. Cienījamie lasītāji, nedomājiet, ka neesam strīdējušies. Un kā vēl!

Jaunās Gaitas pirmajā numurā redakcija rakstīja: „...mēs novēlam šo krājumu visiem lasītājiem un rakstītājiem, visiem, kas cer nākotnē redzēt jaunu latviešu rakstnieku paaudzi turpinām pirms simt gadiem dzimušās literārās tradīcijas un daudz senāk dzimušo latviešu valodu”.

Kā šo cerību attaisnojuši tie pāri par 200 līdzstrādnieku, kas piedalījušies žurnāla satura un iekārtojuma veidošanā un no kuŗiem daudzi pirmo reizi iespiestā veidā ieraudzījuši savus dzejoļus, stāstus un apceres tieši Jaunās Gaitas lappusēs – tas ir jūsu, lasītāju un kritiķu vērtēšanas uzdevums.

Mums šis laiks ir bijis – dzīvošana,
        grūts laiks,
        skaists laiks!

Redakcija

 

NEMIERS ZEM KURLĀM DEBESĪM.

n Andreja Eglīša dzeja latviešu literātūrā šodien reprezentē divdesmit gadu vecu pārdzīvojumu konsekventi izturētas variācijas liriskā interpretācijā. Viņa tematika ir ierobežota. Tā ir atkārtota dzimtenes zaudēšanas tema, kollektīvi pārdzīvotās traģikas atbalsojumi individuālā dvēselē. Zīmīgi, ka četrdesmitajos gados šī Eglīša dzeja tiešām atbilda dzīves īstenībai un tajā nekautrīgi izskanēja kaut kas no „vienu sāpju un vienu cerību” varenīgā, patētiskā motīva. Šāsdienas skatījumā, viņa dzeja attālinājusies no īstenības un ieguvusi archaisku pieskaņu, tā vairāk saista ar tīri formāliem dzejas meklējumiem, kas diezgan bieži ir ļoti interesanti; dzejnieks palicis uzticīgs savam tematam, savam sadrumstaloti viengabalainajam trimdinieka dvēseles tulkojumam.

Andreja Eglīša dzeja tālab ir it kā mūsu „oficiālās dzejas” sublimāts – labākā nozīmē. Tas var pat likties dīvaini, ja zinām, cik negantos pretišķību spaidos dzejnieks dažkārt atradies pret amatpersonām dažādās trimdas organizācijās. Šis varbūt ir pats interesantākais vilciens. Piemēram, reliģiozais moments skan cauri visai Eglīša dzejai, bet laikam neviens no trimdas dzejniekiem nav veltījis tik žultainus vārdus „priesteŗiem” un citiem kulta kalpiem kā Andrejs Eglītis.

Kā vienam no pirmajiem Andrejam Eglītim nu individuāls krājums, tulkots vācu valodā (Andrejs Eglītis, Gebt mir einen anderen Himmel, Gedichte, uebertragen von Elfriede Eckardt-Skalberg, Rosemarie und Gerd Steiner, Harry v. Hofmann Verlag, Hamburg-Hamm, 1964). Tās virsraksts patapināts no krājumā „Lāsts” 61. lappusē publicētā dzejoļa „Dodiet man citas debesis”, kas labi izraudzīts, jo Eglīša dzeju var raksturot arī kā izmisīgas klaiņotāja un izdzītā raudas zem kurlām debesīm. Arī patētika, naids un nepiepildītā erotika viņa dzejā saceļas pret tām pašām – iedomātām – debesīm, kas novērsušas savas ausis un klausās citās skaņās.

Pārlasot Gebt mir einen anderen Himmel, rodas tomēr dziļš neapmierinājums, jo šis krājums nekādā ziņā nereprezentē Eglīša dzeju, jo īpaši – tās izcilākās galotnēs. Zīmīgi, ka tulkotājas konsekventi izvēlējušās vieglākos, mazāk sarežģītākos dzejoļus vai dzejoļu fragmentus (avoti krājumā uzdoti ar „vācietisku precizitāti”). Sagatavojot recenziju, tulkojumu salīdzināšana izvērtās par kaut ko spēlei līdzīgu: meklējot oriģinālu, varēja minēt – būs kaut kas viegls. Un kā tad! No pagaŗa dzejoļa izņemts visvieglākais pants!

Tādos apstākļos, protams, nav jābrīnās, ka visumā tulkojumi ir precīzi, un tā kā izraudzīto dzejoļu forma pa laikam ir t.s. brīvā, tad arī tas atvieglinājis tulkošanas darbu.

Un tomēr – samērā daudzās vietās jāsastop pavisam dīvaini tulkojumi un pat banalitātes. Latviešu valoda ir vijīga, vācu valodā dzejolis ieguvis kaut kādu sausu formalistisku stīvumu, kas nebūt neatbilst Eglīša dzejas interesantākajām manipulācijām – latviešu valodas sintakses iespēju izmantošanai dzejas tapšanas procesā. Daži piemēri:

Vergessen ist dann das Sterben, der Sonne enthuellen sich Blumen, Voegel und Himmel (Gebt... 6. lpp)

Aizmirsušies trūdēšanā, grib atsegties puķēm, debesīm un putniem miesas. (Otranto, 32. lpp)

Krājuma 8. lappusē ir rinda „Nun wirst du meine Geliebte”. Eglītis neko tik šlāgerveidīgu nav rakstījis oriģinālā, kur (Lāsts, 18. lpp) atbilstošā rinda ir šāda: „Nu gan mīļāka būsi...” Tas ir pavisam kas cits!

Otranto 97. lappusē Eglītim īss dzejolis, kuŗa pēdējās rindas skan šādi:

Tur tikai dievi un sapņi vientuļi staigā,
Nejūtamiem staru soļiem mirušo gari.

Tulkojumu 38. lappusē:

Darueber wandern in Einsamkeit nur Goetter und Helden,
mit unfuehlbaren Strahlenschritten die Geister der Toten.

Eglītis ir daudz rakstījis par varoņiem, bet tas nu nebūtu nekāds iemesls viņa dzejas gleznā sapņus pārtaisīt par varoņiem!

Jau pirmā rinda Gebt mir... 25. lappusē, „Wind riss das Blaettchen...” skan kā saldā dziesmiņā Hamburgas kabarē, bet īsā, vienkāršā un izjustā dzejoļa beigu pants galīgi neatbilst tulkojumā oriģinālam:

Un gadu tūkstotim
Sadzirdu pāri,
Ko tad man teiktu –
Ar acu pāri.

Tulkojumā:

Ich hoere es sprechen
aus tausendstem Jahr.
Was sagt mir dann noch
dein Augenpaar?

Kāpēc jautājuma zīme? Dzejnieks dzird ar savu dzejnieka ausi, ko mīļā teiktu ar acu pāri, tulkotājai turpretī vēl jājautā, kaut panta sākumā taču jau teikts „Ich hoere...” –Kas dzird, tam vairs nav jājautā!

Gunars Irbe

 

 

„SATVERT UGUNI UN AIZDEGT”

n Pēc Marijas Underes „Vigilia” pērngad, igauņu literātūra šogad reprezentēta tulkojumos ar Ivara Grüntala dzejoļiem franču, vācu un zviedru valodā (Ivar Grünthal, „Poemes – Gedichte – Dikter, tulk.: Ivar Grünthal, Ilmar Laaban, Kirjastus Vaba Eesti, Stockholm 1964) Tas ir neliels, bet ļoti tīkams sējums. Tulkoti dzejoļi trīs valodās. Ievadrakstu angliski uzrakstījis Ivars Ivasks, kas skicē dzejnieka attīstību un ievirzi, piemēram, par Grüntāla pēdējo dzejoļu krājumu „Mērs pilns” (1964) rakstīdams, ka blakus trimdas, īstās mīlestības un nelokāmas uzticības temām šajā krājumā autors no jauna apliecina savu veco ticību brīvībai un revolucionārajam garam, kas autora izpratnē nozīmē to pašu ko dzīvot.

Tā ir skanīga, bet reizē noslēpumainām mīklām pilna dzeja, ko atrodam šajā krājumā. Grüntāls neliekas avangardisks eksperimentētājs, bet viņa dzejoļi šā vai tā ir tālu no konvencionālās lirikas ar „viegli izprotamām” (un pārprotamām) gleznām. Viņš lieto valodu kā dzejas materiālu, veidojot un pārveidojot to tāpat kā gleznotājs, kas krāsā un realitātes ārējos apveidos rod izejvielu savai jaunradāmajai pasaulei mākslā. Jūtam, ka Grüntāla dzejas saknes ietiecas dziļi igauņu mitoloģijas un kultūras vērtību un tradīciju gruntsūdenī, no tā sūkdamas veldzi modernām izpausmēm. Krājumā ir tikai 15 dzejoļi, bet tie ir bagāti svaigām vārdu un jēdzienu virknēm, kuru izprotamība meklējama tikai dzejas reģionos, bet kas ar to padara dzejnieka daiļradi patstāvīgāku, brīvāku no saistībām ar „praktisko ikdienu” un tās iesakņojušiemies jēdzieniem un vārdu nozīmēm. „Mīlēt – ir satvert uguni un aizdegt”, kādā rindā raksta Grüntāls, un šī pati doma ir aiz visas viņa šai krājumā vērojamās dzejas – satvert uguni un aizdegt dzeju, lai tā izgaismotu apkārtni. Vietām atklājas reizē groteskā, bet arī vienreizēji skaistā savārdojumā viņa personiskas pasaules ainavas, kā, piemēram, rindā: „Vientuļa sala ir vienmēr sievišķa”.

G. I.

 

 

GODALGOTS ZIEMEĻNIEKS

n Skandināvu tautu kulturālā sadarbība gūst arvien jaunas un interesantas izpausmes, kuŗas ir vērts vērot, domājot par līdzīgām sadarbības iespējām Baltijas tautu starpā. Pērnziem beidzās ziemeļnieku romānistu sacensība, kuŗā varēja piedalīties visi skandināvu autori. Pirmā godalga šajā sacensībā piešķirta dānim Leifam Jörgensenam par romānu „Dienu pirms rītdienas” (Leif Jųrgensen, Dagen fųr Imorgen), kas pēc nolīguma vienā reizē publicēts visās ziemeļu valodās.

Jörgensena romāna darbība norisinās tik neparastā vietā kā Babilonijā, tā sākas ar pasaules radīšanu un beidzas ar grēku plūdiem. Tematiski tomēr romāns pieder darbiem, kuŗos autori lūko izgaismot un risināt problēmu – varmācība pret taisnību, cilvēcisko. Izmantojot ļoti senu vides un cilvēku materiālu, autors ieguvis perspektīvu – šī modemā problēma, ar kuŗu esam saskārusies priekš gadiem divdesmit un no kuŗas netiekam vaļā šodien, ir sirmsens jautājums, pārlaicīgs konflikts. Galu galā – tas nav tikai polītisku sistēmu jautājums, kontroverss šķērso katru sabiedrību, katru detaļu cilvēku pasaulē, kur sastopas vairāki cilvēki uz kaut kādas kopējas ārējas platformas. Jörgensena vīzionārajā iztulkojumā; kad dievi radīja cilvēku, tie bijuši vieglprātīgi un aizmirsuši dažiem piejaukt dievu asinis, citādi dodami tiem to pašu seju un attīstības iespējas, kas cilvēkiem ar dievu asinīm. Un nu ir par vēlu, pasaulē ir abi šie tipi, kas pastāvīgi, vienmēr un visur, nonāk konfliktā viens ar otru.

Romāns ir meistarīgi uzrakstīts, Jörgensena literārais rokraksts ir savdabīgs, viņš atradis sev gluži personisku izteiksmes veidu, valodu, kas spiež lasītāju pacietīgi izsekot viņa spējiem pagriezieniem, viņa „pusvalodai”, domu aizmetņiem, kas pārtrūkst stāstījuma vidū, dodami pēkšņu jaunu izgaismojumu, aizsāk vērpt jaunu domu. Grūti, protams, apgalvot, ka metode ir kaut kas absolūti nebijis – un valodas iespējas tomēr ir ierobežotas, ja vispār autors grib panākt kaut kādu korespondenci ar lasītāju. Taču savu romāna mākslas variantu Jörgensens pasniedz ar apskaužamu konsekvenci no pirmās līdz beidzamajai lappusei.

Latviešu romānu kultūrai Jörgensena „eksperiments” varētu dot svētīgus impulsus. Diemžēl, nav paredzams, ka mūsu tulkojumu literātūrā „lielie ziemeļnieki” drīzumā tiktu aizstāti ar lielajiem ziemeļniekiem.

G. I.

 

ANNA SAKSE „CĪŅAS PAKĀPĒ”

n Katrs autors jau nu raksta, kā viņš var. Latviešu padomju autore Anna Sakse pieder pie tiem turienes autoriem, kas varējusi un gribējusi tā, ka viņas literārā laiviņa laimīgi izšūpojusies cauri visiem pēckara ūdenskritumiem un atkušņa ūdeņiem. Šajā navigācijā nekādu īpašu traucējumu nav ienesušas arī Stokholmas latviešu dusmas, no kuŗām Saksi sargāja muskuļoti komūnistu funkcionāri un zviedru likums par cilvēka neaizkaŗamību. Bet arī Sakse ir cilvēks, un pēkšņi jāatzīst, ka viņa jūtīgi uztvērusi Latvijas jauno autoru alkas pēc brīvības vismaz literārās daiļrades jautājumos. Literātūras un Mākslas š.g. 32. n-rā Sakse vēršas pret šās jaunrades komūnistiski puritāniskajiem vagariem oficiālo izdevumu redakcijās. Rakstā „Profesionālas slimības” Sakse saka:

„Redaktori pēc stāšanās darbā saslimst ar baiļu šoku. Viņus nomoka bailes no jaunām domām, jaunām izteiksmes formām, bet dažreiz pat no vecvecā latviešu vārdiņa ‘sūds’ rakstītā veidā, kuŗu tie liek rakstīt tā: s, punkts, punkts, punkts. Mutiski šo vārdiņu tie lieto bieži visā pilnībā, izsakot savas domas par dažiem literāriem darbiem, šo slimību var ārstēt vienīgi ar profesijas maiņu...”

Doma ir skaidra un godīga: Latvijā ir pietiekami daudz apdāvinātu rakstnieku un literātūras izpratēju. Partijas apstiprinātie redaktori var iet, jo literārajiem žurnāliem un avīzēm tie nav vajadzīgi.

Gunārs Grava

 

 

LEX REITERS

n Vai mirušam nav azīltiesību? – Pēdējos pāris gadus un jo īpaši šovasar ar šo jautājumu nācās nodarboties latviešiem un zviedriem sakarā ar pieprasījumu izdot 1956. gadā mirušā diriģenta Teodora Reitera mirstīgās atliekas pārvešanai uz Rīgu. Pēc tam kad pieprasījumu bija parakstījis Leons Reiters, kas arī bijis kapavietas formālais īpašnieks, zviedru iestādes piekritušas izdošanai un Reiters pārvests uz Rīgu un guldīts Meža kapos 2. septembrī. Prof. Jēkabs Mediņš atvadrakstā Literātūrā un Mākslā apliecina, ka mēs „noliecam savas galvas nebūtībā aizgājušā mākslinieka priekšā”, t.i. tā mākslinieka, kas Latvijas valsts himnas melodijai devis visskaistāko interpretējumu Stokholmas Reitera koŗa iedziedātajā skaņu platē!...

Groteskais, bet arī principiālais jautājums par mirušo tiesībām uz patvērumu nonācis pat līdz zviedru parlamentam sakarā ar ierosinājumu pieņemt Lex Reiters, kas tādējādi dotu patvēruma tiesības polītiskam bēglim arī pēc nāves. Ja šāda likuma panta līdz šim nav bijis, ir varbūt nevietā laikr. Latvija (Vācijā) kommentārs, ka „uzvaras piešķiršana Leonam Reiteram nozīmē cinisku pliķi, ko Zviedrijas valdība un tai pakļautās iestādes cirtušas sejā visiem tiem, kas šai zemē iemantojuši patvēruma tiesības...” Nav gan domājams, ka zviedru valdībai būtu tik apzināti neglīti nolūki.

Šai sakarībā – nemaz neapstrīdot, ka visas liecības par nelaika vēlmēm, kas izteiktas mutvārdiem, ir pareizas – negribot rodas kāds cits kommentārs. Reiters bija radītājs mākslinieks un latviešu kopa mākslā saskatīja vienu no mūsu kultūrai visraksturīgākiem vaibstiem. Šo kultūras pavedienu Reiters centās vērpt tik skaistu, cik tas vien cilvēkam iespējams – tas bija viņa mērķis, dzīves uzdevums un sūtības izpratne. Par to viņš ir arī izteicies vairākās runās. Vai tādā gadījumā bijušie Stokholmas un apkārtnes reiteristi nebūtu cēluši savam diriģentam skaistāku pieminekli, turpinot Reitera centienus, viņa konsekvento prasību – dziedāt latviešu dziesmu un labi dziedāt? – Tāds turpinājums būtu joprojām dzīvs piemineklis lielajam māksliniekam, neatkarīgi no tā, kur novietota viņa mirstīgā daļa. Diemžēl, drīz vien pēc diriģenta aiziešanas aizsaulē, viņa koristi sašķīda neskaitāmās „principa debatēs”, nometot tādējādi Reitera dzīves darbu grāvmalē kā nesvarīgu, aizstājot to ar ilgiem strīdiem par koŗa nosaukumu utt. Strīds par un ap zārku šai izgaismojumā kļūst pat nožēlojams – ja īstais piemineklis, kas bija ceļams, sen jau izvazāts visos vējos.

M.C.

 

 

Dagens Nyheter, 14.10.1960

VIENTUĻĀ KURPE

n Kāds tukšs galds. Starp nedaudziem pamestiem papīriem – kāda vientuļa kurpe... Kurpe, kas kļuvusi slavena visā pasaulē.

Kopā ar plaša vēriena ukraiņu cilmes polītiķi, diktatoru Ņikitu Sergejeviču Chruščovu – šī kurpe...

Vienā naktī; Exit!

Padomju Savienību vairs nevada destaļinizātors, diktatūras „liberālizētājs”, koeksistences iniciātors un ēzeļastes mākslas teorētiķis Chruščovs. Padomju Savienību atkal vada „kollektīva vadība”. Viss tas noticis vienā naktī – šoruden. Tai pašā laikā britu nācija gāja pie vēlēšanu urnām un ievēlēja strādnieku valdību.

Stokholmas laikraksts Expressen raksta:

„Polītiskā dramatika divās nācijās. – Vienā no tām valsts vadību neapstiprinās, iekams nebūs saskaitīta pēdējā valsts pilsoņa balss visos vēlēšanu iecirkņos. Otrā pilsoņiem nevaicā neko. Vienā no tām iedzīvotāji ar sasprindzinātu interesi gaida savas rīcības rezultātu. Otrā aug bailes no tā, ko vadības kliķes maiņa var nest nākotnē. Rietumos laikraksti iznāk ekstraizdevumos, austrumos valdības laikraksts iespiešanu aptur. Laikraksts, kas neiznāk ir zīme, ka gaidāmas jaunas ziņas. – Vienā pusē tauta, kas pēc pamatīgām un atklātām debatēm – izšķiŗas ar balsošanas zīmēm rokās. Otrā – pēkšņa, šokveidīga ziņa no kādas slēgtas telpas, tālu no tautas uzskatiem.

„Demokrātija darbā – un diktatūra”.

Mums nav ko sērot pēc Ņikitas, nav ko apsveikt jauno divjūgu: kā vienā, tā otrā gadījumā ir runa tikai par diktatūru. Un diktatoru traģiskajiem likteņiem.

– Un notikumiem, kas notiek vienā naktī, kamēr tauta atpūšas, priecājas vai strādā –nespēdama kaut ko izlemt, izvēlēties. Un par slēgtām telpām, no kuŗām izlido „priecas vēstis” par to, kas atbilst tautas interesēm un kas tām neatbilst. Tautai, atsevišķam individam – neprasot.

Mums mūsu acis jāvērš uz visām vietām, kur ir šīs „vienas naktis” un „slēgtās telpas” un jāpasaka: Nē!

G.I.

 

 

SARTRS NEGRIB...

n 1964. gada Nobela prēmiju literātūrā Zviedru akadēmija piešķīrusi franču rakstniekam Žanam-Polam Sartram par viņa „idejām bagāto rakstnieka darbu, kas ar savu brīvības garu un tiekšanos pēc patiesības dziļi ietekmējuši mūsdienu cilvēku”.

Sartrs atklātā vēstulē paskaidrojis, ka viņš negribot būt Nobela prēmijas laureāts „personisku” un „objektīvu” iemeslu dēļ. Starp „objektīvajiem” iemesliem minēts: ka vienīgā cīņa, ko šodien iespējams izcīnīt kultūras laukā, ir centieni pēc miermīlīgas koeksistences austrumu un rietumu kultūru starpā... Abu kultūru sadursmei pēc Sartra domām jānorisinās atsevišķo cilvēku un kultūru starpā, nekādām institūcijām neiejaucoties. Zviedru akadēmija un tās piešķirtā prēmija ir institūcija un tādēļ Sartram nepieņemama.

Redaktors Gunars Irbe kommentē šo Sartra paskaidrojumu zviedru laikrakstā GÖTEBORGS-TIDNINGEN:

„Tā vietā, ka viņš (Sartrs) atklāti atzītu savas simpātijas komūnistu diktatūrai (viņa patiesais godīgums tad būtu pilnīgs), franču rakstnieks atradis par patīkamāku runāt par divām kultūrām un nevis par divām polītiskām sistēmām. Ar to viņa godīgums izliekas apšaubāms. Miermīlīga koeksistence, piemēram, krievu un franču kultūru starpā nav nekāda problēma. Šāsdienas pretišķības neattiecas uz dažām nesavienojamām lietām divās kultūrās, bet uz divām polītiskām sistēmām – diktatūru un demokrātiju...

...Velns nekļūst labāks, ja to saucam par melnu eņģeli, diktatūra ir un paliek diktatūra – arī tad, ja tai pieliek etiķeti: Kultūra austrumos. To nedrīkstētu aizmirst arī Žana Pola Sartra gadījumā.”

TT.

 

Foto: L. Zandbergs

n Liekas, ka nākotnes perspektīvā nozīmīgākais 1964. gada notikums Ziemeļamerikā bija pirmā 2X2 nometne, kur sastapās 3 paaudzes. Uzņēmumā 2. no labās puses 2X2 noorganizētājs Brunis Rubess, kas pēc nometnes slēgšanas līdz ar ģimeni pārcēlās uz Eiropu.

 

 

J.JAUNSUDRABIŅA PROZAS BALVAS FONDS

n 2. Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas piešķiršana paredzēta Jāņa Jaunsudrabiņa dzimumdienā 1965. g. 25. augustā.

Fonds pastāv pie jaunatnes apgāda „Ceļinieks” izdevuma „Jaunā Gaita”. Izstrādāti fonda statūtu papildinājumi, kuŗus visdrīzākā laikā apstiprinās apgāda padome. Tos publicēs Jaunajā Gaitā.

Visu līdz šim iemaksāto ziedojumu kopsumma $1560.95. Tiek lūgts turpmākas iemaksas sūtīt Jaunās Gaitas redakcijai, 801 Concession St., Apt. 408, Hamilton, Ont., Canada. Čeki un naudas pārvedumi izrakstāmi uz Jāņa Jaunsudrabiņa balvas fonda vārda.