Šā gada jūnijā devos uz Helsinkiem, lai tur universitātes bibliotēkā, kā prātīgi ļaudis saka, "padziļinātu savas zināšanas" dažos Austrumeiropas vēstures jautājumos. Bet cilvēks nedzīvo no maizes vien, lai cik tā vērtīga un nepieciešama. Nevar arī diendienā nodarboties ar ideju vēsturi un debatēm par polītiskiem, sociāliem un militāriem jautājumiem. To laikam izjutuši arī daudzi polītiķi, aģitātori un partiju laikrakstu redaktori, kas bieži vien blakus saviem tiešajiem uzdevumiem nodevušies gan literātūrai, teātrim, mūzikai, glezniecībai, mākslas kritikai vai arī kādai sporta nozarei. Pat visdogmatiskākajās avīzēs šad un tad ir iespraucies kāds ģeķīgs dzejolis, kāda individuāla doma un apcere. Tā arī es, iepazīstoties ar Helsinku universitātes bibliotēkas bagāto latviešu nodaļu, uz brīdi aizmirsos. Tā radās šīs fragmentārās piezīmes. Taču vispirms jāsaka daži vārdi par kādu virzienu mūsu rakstniecībā.
Kā protests pret mūsu marksistu prasību, lai literātūra kalpotu sabiedrībai un šķiru cīņai, šā gadsimta sakumā izveidojās t.s. dekadentu nogrupējums latviešu literātūrā. Dekadenti noraidīja jebkādus ierobežojumus rakstnieka personībai, jo tā viņu izpratnē stāvēja "viņpus laba un jauna". Savos darbos tie centās attēlot izsmalcinātu juteklību, labprāt izvēlējās orģiastiskus un dionīziskus motīvus un meklēja tam atbilstošus izteiksmes līdzekļus. Marksistisko kritiķu daudz smieti un zaimoti, neatraduši arī nekādu atbalstu pilsoniskajā "pieklājīgajā sabiedrībā", viņi tomēr vairākus gadus (sevišķi 1906.-1908. g.) bezbailīgi nodevās savām "sātanālijām", "demonālijām" un "eliksīriem", rakstīja savus "simfoniskos romānus" un "sāpju un ilgu dzejas".
Nebija jau grūti kritiķiem atrast tur daudz pārspīlējumu, naivitātes un negribētas komikas. Izsmēja ari dekadentu bieži vien juceklīgo stilu, "aklo fantāziju" un ķeburīgos jaunvārdus, Bet viņu darbos bija arī daudz interesantu simbolu un iedomu, tur viss kūleņoja un vēlās, burbuļoja un vārījās, rosījās un kustējās. Dekadentu aprakstītās šaušalas, izmisums, reiboņi un reibuļi pie tam gandrīz nekad nerada bezcerīgu vai drūmu iespaidu (kaut arī tāds nolūks dažkārt ir bijis). Tur jūtams rotaļīgums, prieks dzīvot, tāda kā nebēdīga ēverģēlība un puiciska draiskulība. Bija taču viņi kā nekā pa lielākai daļai zemnieku dēli, drusku stūraini un neveikli, bet kāri pēc zināšanām, mākslas un dažādiem daiļumiem. Bieži vien viņi vēlējās būt daimoniskāki, samaitātāki un traģiskāki, nekā tiem bija iespējams. Bet rezultāts arī tad bija lielā mērā interesants. Varbūt tieši tādēļ.
Bibliotēkas pagrabā kādā latviešu periodikas žūksnī gadījās atrast nelielu satīrisku žurnālu "Lapsenes", kas iespiests Pēterpilī, šķiet, 1906. gadā. Izrādījās, ka "Lapseņu" pirmajā numurā ("pirmajā dzēlienā" piezobots dekadentu redzamākais pārstāvis Viktors Eglītis, "illustrējot" viņa sacerējumu "Dzīvības eleksirs" (skat. reprodukciju):
Pētnieka instinkts lika man sameklēt pašu avotu. Tā radās mazs pārtraukums darbā un atjaunota iepazīšanās ar dažiem mūsu dekadentu darbiem, kas iespiesti mēnešrakstos "Pret Sauli", "Dzelme", "Kāvi" un "Zalktis". Helsinkos visas šis publikācijas bija saglabātas.
Sev pašam un (es ceru) arī citiem par prieku izrakstīju dažas vietas paraugam no šīs dekadentiskās daiļrades. Nav jau tā tagad tik viegli pieejama, un arī daudzi mūsu jaunie literāti to, droši vien, nekad nebūs lasījuši. Šeit publicēta daļa no manām "Helsinku piezīmēm" - izvilkumi no minētā virziena pārstāvju stāstiem un dzejām:
Viktors Eglītis
Dzīvības eleksīrs
Jauns trio(Stāsta varonis mīl Maiju un Diānu, bet miesīgi Diānu vairāk).
... Ak, kā mēs mīlējām viens otru! Vijdamies sacēlāmies, kritām. Cīnījāmies un rāvāmies svilstošā viesulī, kā sātani kaili, bezprātīgi. Slavējām viens otru un mirām drebuļos.
Nakts samelna kā pirts, kā pekle. Atģidies es atstāju Diānu atkritušu baudas pārlaimē un vēros pēc Maijas... Maijas nebija...
Viņa - Diāna atnāca, atnāca pie manis tumšu nakt'...
Ak, elastīgo, marmora grezno krūšu - divu tuvo, maigo baložu saldums! Ak, kopā saaugušo, smago, kaistošo gūžu baltais nakts bezdibens! Ak, akminslīgsmās divas kolonnas - kājas, virs kuŗām dega purpura lilija! Ak, mīlas un nāves, piedzimšanas un pasaules nešķīstības pirmpamats! Ak, tiešā mīlas teika, najada, vētra un viesuls, ar radošo un postošo valgmes gāsmi!... Svilstošs, līgsms zvērs es sviežos bezdibenī... Ak, smiekli un smagie pārbaudījumi... Mēs zaudējām spēkus, kritām viens pie otra kā miroņi, kā jaunpiedzimuši...
Bet sieviete ir tikai sieviete. Viņa nav cilvēks, bet zvērs, mugurkaula smadzeņu vergs...
Es aizdzinu Diānu, kā aizdzen riebīgu suni...
Es nokritu pie Maijas kājām. Maija atkratījās no manis kā no nešķīsta riebekļa... Briesmīgās izbailēs viņa pēkšņi satvēra savu galvu. "Manas smadzenes!" iesaucās. "Puškins kails pa naktīm sienā spļāva un šāva iz revolvera!..."
Es riju izbīlu un rijos. Es trūkos briesmīgā trūcienā... Man miesa plosījās gabalos... Ētera plūdi, dimdoši grāvieni, debess viesuļi! Empīrejs, dejojošs septiņplīvuru deju!...
(Pret Sauli, 1906. g. aprīlī)
"Dzelmes" 1906. gada 9. numurā iespiesta V. Eglīša Sātanālija:
_ _ _ _ _ _ _ _
Šurp sievas man! Lai dejoju un svīstu.
Es kavaliers. Ap lūpām smaids man kautrs.
Es slepkava, bet sen jau tronī sēdu.
Es pavedējs, bet sievas patīk man.
Viss galms ap mani dej, vai pieņemos, vai dēdu,
Un slava mana visos torņos skan.
Jauns valdnieks dzimis vergu tautai,
Iz raudu lejas tautu augšup nest.
_ _ _ _ _ _ _ _
Turpat atrodamas V. Eglīša Demonālijas.
Kāda no tām saucas "Smags mans solis":
_ _ _ _ _ _ _ _
Tumsa, tumsa rij un mij.
Visur augļi silti, balti.
Tuvāk, cietāk rokas vij!
Kādi balti, kādi stalti!
Ak, man bailes! Ak, man kauns!
Laid jel, laid jel: - Krītu veikta!
_ _ _ _ _ _ _ _
Saviem apsmējējiem, kuŗu netrūka, V. Eglītis atbildēja ar nepārspējamo strofu poēmā "Pelēkais barons" (1910. g.):
Mans varon's viņus nelasīja,
Tie valda šķirās galējās.
Viņš aristokrāts garā bija
Un lika mest tos atejās.
Tai laikā V. Eglīti par savu garīgo vadoni uzskatīja Antons Austriņš. Dzejolī "V a g a b u n d s" viņš pārgalvīgi skandē:
Es tinos romantiskās skrandās.
Man naudas nav, ko togu pirkt.
Es blandos vagabundu bandās
Un šķīdoņā man - suņam - smirkt.
----- ----- ----
Es sāpes nīstu viņas ciezdams.
Mans ideāls ir prieka nams.
Uz viņa logiem skatus griezdams,
Es apkārt klīstu smīnēdams.
(Dzelme, 1907, nr. 6)
Tai pašā mēnešrakstā kādā citā dzejolī ("A t r a d u m s" ) A. Austriņš it kā izskaidro savu iepriekšējo deklarāciju:
Laikam būt man Dieviņš lēm's
Nemīlētos mīlētājos,
Belvederas Apollons
Ideāls mans nesasniedzams.
Sarkst jau tumšais dzīves fons,
Tomēr Medūzai es liedzams.
Dekadentu reibuļos ar sievišķīgu grāciju dalījās Zemgaliešu Biruta. 1906. gada maija burtnīcā mēnešraksts "Pret Sauli" iespieda viņas pantus "R e i b o n ī":
Baudu rozes mirdz tumši,
Kaisles taureņi viz -
Ilgu acis kā stari,
Kuros asaras dreb..._ _ _ _ _ _ _ _ _
Gulstos rožainos viļņos,
Amoreti lai smej...
Mirdzošie taureņu spārni
Zeltainus putekļus beŗ...
Lirisks maigums izpaužas arī Kārļa Jēkabsona simfoniskajā romānā "Uguns" (Jānim Akurāteram dāvināts). Par to lai liecina šis nelielais citāts:
Kā divi šķīsti jaunekļi mūsu dzīvības sēdēs bērnības laiviņā, cauru mūžu neaptraipītas. Rāms vējš nesīs laiviņu uz kalna galu, kur vētras pūtīs un zibeņi dārdēs...
(Pret Sauli,1906, nr.1)
Interesants un mistisks ir nepelnīti aizmirstais Pēteris Liepiņš, kura dzejoli "Sasitu es plaukstas ..." publicēja "Dzelme" 1907, gada 8. numurā:
Sasitu es plaukstas,
Dziedu tā kā gails,
Kalnu vāles aukstas,
Laimē smeju kails.
Rīta dziesna svīdīs,
Manīm rotu tērps;
Tiklu miesu zīdīs
Tas, kas domu vērps.
Tumsa ogles skausta,
Spoži spīd to gails;
Karsta degs ij plauksta
Tam, kas dejo kails.
Turpat iespiestas ari viņa vārsmas "sievietei"
Kā zaļa čūska kalnā sliepies,
Lai mīksto miesu klintis luncinātu...
Šīs Pētera Liepiņa rindas liek atcerēties varbūt paša lielākā dekadenta Fallija daiļradi, kura drosme un konvenciju nicināšana izpaudās jau pseidonīma izvēlē. 1907. gadā "Zalktis" iespieda vairākas Fallija "Sāpju un ilgu dzejas" par pazīstamiem tematiem. Kāda no tām veltīta Tanheizeram:
Ardievu nu, Elizabet,
Nu laiks man lejā kāpt;
Tur apakšzemes dziļumos
Kā ērglim gaļu knābt.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Tu (Venus) spēks, kas otra spēku rij,
Pats netop spēcīgāks;
Tu tad vien ziedi, plaucējies,
Kad stiprums ciets kā rags.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _
"Tristanā un Izoldē" Fallijs apjūsmo daiļavu:
Izolde sauc, es neklausos,
Par jaunu jaunāka!
Plaukst krūšu gali rūzgani,
Tu sieva jaukākā!
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _
1908. gadā "Zalktī" parādījās Fallija "Zalkša līgava, tautas teika", katrā ziņā ievērojams darbs. Dažas strofas no šīs poēmas skan šādi:
Ģinta it kā apmāta,
Zemē nolaiž rinduku.
Krūtis smagi cilājas.
Zalkts pie ciņa pieplaka.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Ezerāi Ģinta brida,
Un no ciņa aizmanījies,
Žigli siltā rindukāi
Zalkts uz dusu saritinās.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Zalktis mēli izkāra
Un tik dziļi Ģintu vieš.
Ģinta vāja, nepretojas,
Pati līdzi līgojas.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Dekadenti nekad neieguva "oficiālu atzīšanu", godalgas un prēmijas. Bet toties A. Austriņš nicīgā pārākumā rakstīja dzejolī "Saule cibā":
Vai ērkšķiem ceļš lai aizaug
Uz godalgotiem trūdiem?
Ne mūžam: karašas
Ceps saule no govju ... (Kāvi, 1906, nr. 1)
Nobeigumā gribas minēt kādu lielu, apdāvinātu īpatni, kas neiekļāvās nekādos literāros nogrupējumos, bet kuŗš dažos dzejojumos tuvinājās apskatītajiem autoriem. Tas ir asprātīgais vella dzinējs mācītājs Jānis Steiks. Žurnāls "Vārdotājs" 1906. gada 1. numurā pārspieda dažus pantus no J. Steika Bostonā izdotās "Dieva sveiksmes". Tie dziedami pēc meldijas "Nāc, ak debess tētīt":
Vīra gods un jauda
Sievai jauka bauda.
Pati, kas ir patīga
Paliks mūžam badīga.
Domāju, ka šoreiz baudīts diezgan un jāķeŗas pie citiem darbiem. Nepieminēti paliek Ed. Mēklers un citi dekadenti. Varbūt kādam radīsies interese meklēties tālāk. Tas garu pacilā.
