Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā

 

DR. J. SVINASNUĶIS

pētījumi par latviešu izcelsmi 

Nevar apšaubīt to, ka latvieši ir - Latvijā, citās Eiropas zemēs, Amerikā, Austrālijā resp. visur. Šaubas gan var rasties jautājumā: vai viņi ir kādreiz kaut kur cēlušies, vai ari pastāvējuši mūžīgi. Ņemot vērā citu manu kollēgu atzinumus, ka pati zeme kādreiz bijusi ugunīga bumba, jāpieņem tomēr, ka toreiz vai nu latvieši nav vēl bijuši, vai ari bijuši tādi, ar kuriem līdzību šīsdienas latviešiem grūti meklēt. Lai šai apcerei vispār būtu kāda jēga, mums jāpieņem, ka latvieši ir kaut kur kādreiz cēlušies. Mēs nepieskarsimies tiem psicholoģiskiem pārdzīvojumiem, ko vajadzēja izjust pirmajam latviešu pārim, kas pēkšņi manīja, ka viņi runā citu valodu kā pārējie un, ka to paražas un tikumi ir savādāki. Kā pētījumu izejas punktu uzskatīsim to mirkli, kad ievērojams bars cilvēku kādā pasaules malā deklarēja - mēs esam latvieši, un tādi paliksim uz mūžu mūžiem; ikviens, kas mūs nosauks citā vārdā, dabūs ar vāli pa galvu (pieņemot, ka toreiz jau kara technika bija sasniegusi vāles stadiju).

Tā kā raksta autors, skatoties no mūžības viedokļa, ir vēl gados pajauns, tad visi pētījumi ir personīgu atmiņu, sentimentālitātes un novecojušu uzskatu neiespaidoti. Toties šis stāvoklis spiež atsaukties uz citu zinātnieku atzinumiem. Viens no ievērojamākiem atzinumiem, kas tomēr šodien izrādījies nepareizs, ir tas, ka latvieši ir baltās rases piederīgie. Šīs atziņas piekritēji balstās uz mūsu valodu un parašām, kas it kā esot radnieciskas citām indoeiropiešu tautām. Tā kā minētā atziņa ir gūta laikā, kad asimilācijas briesmas bija maz pazīstamas, šodien tā vairs neapmierina. Modernais zinātnieks, mazliet palūkojoties sev visapkārt, drīzāk pieņems, ka indoeiropieši mūs vienkārši ir asimilējuši.

Vai apstāklis, ka latvieši apmetās Baltijas valstīs, pie Baltijas jūŗas, starp baltiem bērziem; kopā ar savu baltu māmuliņu pavadīja baltas dienas, nenorāda drīzāk uz to, ka viņi kompleksu dēļ, pa visu varu centās būt balti? Pat melnam zārkam bija vajadzīgas baltas pumpas.

Apgalvot, ka latvieši būtu pieskaitāmi pie melnās rases tādēļ, ka kāda teorija norāda uz viņu izcelsmi pie Melnās jūras, būtu pārdroši. Nav pierādīts, ka indiāņu izcelsme būtu pie Sarkanās jūŗas, ka mēmo dzimtene ir pie Klusā okeāna vai ka miroņi dzimst pie Nāves jūras.

Šo neskaidrību jūklī kā zibens gaisma ielija filmu operātora Ozola un viņa kundzes atklājumi, ka Venēcijas mūža mežos, Andu kalnos dzīvo indiāņu cilts motiloņi, kas svin Jāņus un uzrāda vēl citas latviskas pazīmes. Doma, ka tie būtu Tobāgo salas kurzemnieku pēcteči ir pilnīgi nepamatota. Ja latviešu tautai būtu spējas asimilēt citas tautas, tad šodien Amerikā tvista vietā dejotu tūdaliņ - tagadiņ. Novērots ir tieši pretējais - latvieši ērti iekļaujas svešā vidē un ātri piesavinās cittautu labās īpašības (autors domā, ka sliktās īpašības visām tautām ir kopējas). Tādēļ, arī ir skaidrs, ka motiloņi no laika gala ir mituši Andu kalnos un tā kā viņi ir latviski radījumi, tad tas ir labākais pierādījums tam, ka latviešu izcelsme ir meklējama šinī zemes stūri.

To pierāda ari mūsu tautasdziesmas, no kurām citēšu tikai pazīstamo "Amerikas mūža mežos mori dumpojas... " Bez tam visiem skaidri zināms, ka latviešu bērni rotaļājoties vismīļāk spēlē indiāņu spēles. No valodnieciskā viedokļa ari labs izskaidrojums. Latviešu valodā moris, nēģeris un indiānis apzīmē tādu rases pārstāvi, kas nav baltais. Laikam aizritot m o r i s kļuvis par m o t i s (varbūt tādēļ, ka "Azerty" tipa rakstāmmašīnai "r" atrodas blakus "t" un pārrakstīties ir tik viegli). L o n i s ir tīra latviska galotne. To mēs atrodam vārdos; zilonis (liels zilgans zvērs), dilonis (apzīmējums kabatai, kad tur vairs nav naudas), gulonis (tāds, kas daudz guļ u.t.t. No šo abu vārdu savienojuma radies motilonis.

Kā nu šie motiloņi nonākuši pie Baltijas jūŗas? Vienkārši. Tajā laikā, kad starp Ameriku un Eiropu okeāna vietā plauka un ziedēja Atlantidas valsts, Atlantidas pētītāji (piemēram, Benoitu Pēteris jeb Pierre Benoit) atraduši starp drupām kāju pēdas, kas norāda, ka daudzi ceļotāji staigājuši šai zemei cauri. Atrastas ari latviskas rakstu zīmes, kā - punkts un strīpa.

Maniem pētījumiem ir ļoti svarīgas sekas: latviešiem tāpat kā citām tautām (Rietumvācija - Austrumvācija; Ziemeļkoreja - Dienvidkoreja) ir divi valstis - Eiropas un Amerikas Latvijas (jeb Motilonijas) katra ar savu avīzi. Tā tad mēs esam līdzvērtīgi citām kultūras tautām (ja ne pārāki) un varam staigāt ar lepni paceltām galvām.

Mūsu nākotnes labā šie atklājumi ir steidzīgi jānodrukā un jāizdala visiem Apvienoto Nāciju delegātiem, uzsverot, ka mēs neesam vis kaut kādi baltie, bet gan indiāņu izcelsmes. Kad visi nēģeru ciemi būs kļuvuši republikas, pienāks kārta indiāņiem un tā mūsu cerības iegūt brīvu Latviju (jeb Motiloniju) var ātrāk piepildīties nekā gaidot uz baltādaino dekolonizāciju.