Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā
 

________ ATBALSIS ‾‾‾‾‾‾‾‾

kommentāri – piezīmes   – aktualitātes –   replikas – īsrecenzijas

 

Antologie de la Poèsie hongroise

Ārā no izolācijas! – daudzu mazo tautu dzejnieku un rakstnieku sapnis – nodarbinājis arī ungārus. Pirms neilga laika radies tā laimīgs īstenojums: Ladislasa Garas redakcijā iznākusi ungāru dzejas antoloģija Antologie de la Poèsie hongroise, kas aptveŗ laiku no 1100. gada līdz mūsu dienām. Interesanta ir darba metode, ko šoreiz lietojuši ungāri. Vispirms veikts tulkojumu „melnraksts”, pēc tam dzejoļi nodoti vairākiem franču liriķiem, kas, sadarbojoties ar redakcijas kollēģiju (lasot parallēli dzejoļus tulkojumā un oriģinālā, lai saskaņotu formu un ritmu) pārvērtusi sākotnējo „sauso” tulkojumu skanīgā franču dzeja, neko nezaudējot no ungāru lirikas īstās noskaņas un niansēm. Lietpratīgs ievads iepazīstina lasītājus ar autoriem un tādējādi dod pārskatu par ungāru literātūras attīstību. Antoloģija guvusi atzinību franču presē, un tai piešķirta balva par tulkojuma augsto kvalitāti.

 

 

„Bīstami” domu graudi Polijā

Poliju pazīst par „brīnumzemi” viņpus rietumu un austrumu robežas. Tās mākslā un literātūrā – un jo īpaši filmā – vērojamas svaigas, modernas tendences, kas atšķiŗas no ievirzēm rietumu mākslā. „Mutes palaišana” Polijā ir modē, un viens no „nenoēvelēto domu” meistariem ir Staņislavs Jercijs Lecs (Stanislaw Jerzy Lec), kas par savu literāro formu izvēlējies aforismus. Tie ir formulēti ar slīpētu diplomātisku pieeju (Lecs ilgāku laiku bijis Polijas kultūras atašejs Vīnē), bet tāpēc ne mazāk bīstami. Autors ir piedzīvojis vīrs, poļu pretestības kustības loceklis vācu laikā, apcietināts un turēts koncentrācijas nometnē. Staļina laikā viņš klusējis, bet kad pie varas nācis Gomulka, Lecs atsācis savu literāro darbību ar aforismiem, kuŗus viņš mēdzot rakstīt kādā no Varšavas kafejnīcām. Šeit daži paraugi:

• „Gāzdami pieminekļus, uzmaniet pjedestālus. Tie var noderēt vēlāk.”

• „Brīvību nav iespējams simulēt.”

• „Nesauc pēc palīdzības naktī. Tu vari pamodināt kaimiņus.”

• „Baltie laukumi ir pazuduši no kartēm. Tie pārcēlusies uz vēstures grāmatām.”

• „Vai kanibālam ir tiesības runāt tā vārdā, ko viņš apēdis?”

• „Daudzi, kas savam laikam priekšā, bijuši spiesti uz to pagaidīt ļoti neērtā istabā.”

• „Marionetes ļaujas pavisam viegli sevi pārvērst par pakārtajiem. Aukla jau tām ir.”

• „Kad viens mīts saduras ar otru, rodas pavisam reāls notikums.”

• „Domu skaits jāpalielina līdz tiem apmēriem, kad vairs nepietiek sargu, kas tās varētu nosargāt.”

G. I.

 

 

Igauņu dzejnieks un kritiķis Ilmārs Lābans, viens no Underes dzejoļu tulkotājiem

Vigilia Igaunijas naktī

„Marijas Underes instrumentam ir daudz stīgu. Es ticu, ka neviens, kam vien piemīt spēja sadzirdēt lirikas toņu skalas, nepaliks šīs smalki modulētās un intensīvās mūzikas neskarts, un šī mūzika ir viņas cēlā un kvēlā gara izpausme,” saka zviedru dzejnieks Johanness Edfelts (Johannes Edfelt) ievadvārdu beigās, prezentēdams igauņu dzejnieces Marijas Underes dzejoļu izlasi Vigilia zviedru tulkojumā (Marie Under, VIGILIA, dikter i urval och tolkning av Ivar Grünthal och Ilmar Laaban, Wahlstrom & Widstrand, Stockholm 1963). Tulkotāji ir Underes tautieši, gados jaunākie kollēgas – Ivars Grüntāls un Ilmārs Lābans. Izlase izdota, atzīmējot Underes astoņdesmit gadu jubileju 1963. gadā.

Krājuma sešdesmit lappusēs abi tulkotāji iepazīstina ar kādas personības mūža darbu; šis ieskats pārliecina un ļauj aptvert tās vērtības, kas līdz šim bijušas tikai igauņu valodas sapratēju daļa. Ivara Grüntāla eseja par Underi, kas ievada grāmatu, savukārt dod to nepieciešamo logatu, kas vajadzīgs, lai līdz šim nepazītas autores dzeju ieliktu laika un telpas sakarībās. Tādejādi grāmatas pēdējo lappusi aizveŗot, radusies veseluma izjūta, radusies kristallskaidra nojauta par Underes dzejas formu valodu, tās dziļumu un lirisko skaidrību. Kādas liriķes personība ir iznirusi virs neziņas dzīļu tumšajiem ūdeņiem un atmirdz savā nianšu bagātībā. Ar šo darbu daudz panākts, izklaidējot anonimitātes miglu ap jēdzienu – igauņu dzeja.

Rodoties salīdzināšanas iespējai, sataustāmas ierosmes līnijas nākotnes darbam – kā igauņu, tā arī latviešu dzejas tulkojumiem. Teorija, ko JG38. numurā aizstāvēja Ivars Ivasks, ieguvusi šeit savu pierādījumu. Dzejnieks ir personība, un vienīgi personība spēj reprezentēt savas tautas rakstniecību. Latviešu nedaudzās lirikas antoloģijas rietumtautu valodās, salīdzinājumā ar šo Marijas Underes izlasi, šķiet kā dzejražu gadatirgus panorāmas, kur ņirbīgā raibumā daudzi izkliedz savu preci. Marijas Underes Vigilia izceļas laukā no šīs ņirboņas. Igauņu dzeja lasītāja uztverē sākusi dzīvot, elpot, sajūtam tās silto sirdspukstu – un arī Igaunijas nakts vēsumu un īsās ziemeļu vasaras intensitāti. Igauņu dzeja kļuvusi par jēdzienu, kas uz mums runā skaidrā un skaistā valodā, atklādama arī lielo dzejnieka patriotiskā darba noslēpumu – dzeju pašu. „Ne reizi dzejniece nemin Igaunijas vārdu savos dzejoļos”, raksta esejā Grüntāls, „bet igauņu dzeju Undere pacēlusi augstumos, kur vairs nav šaubu par igauņu lirisko dziļu bagātību un krāšņumu.”

Arī igauņu EMP apgāds, atzīmējot Marijas Underes jubileju, izdevis viņas dzeju zviedru valodā – poēmu Debesbraukšana greznā luksa izdevumā. Salīdzinot ar Vigilia, šis izdevums tomēr vairāk demonstrē illustrātores Silvijas Leitu tēmas variācijas nekā Underes dzejas mākslu.

Gunars Irbe

 

Īslandes ainava

 

Laksnesa metamorfōze 

Haldors Laksness

Jau 1957. gadā vēstulē žurnāla Culture and Life redaktoram G. Pasternakam Maskavā īslandiešu Nobela prēmijas laureāts Haldors Laksness (Halldor Laxness) izteicies, ka viņam, sakarā ar padomju negatīvo nostāju pret moderno mākslu, esot pavisam neizprotama antipātija pret ģeometriskajām formām. Tas, pēc Laksnesa domām, normālam un līdzsvarotām izglītotam cilvēkam esot tas pats, kas sajust nepatiku pret govs formām. „Būtībā ģeometriska figūra uz audekla... nav mazāk sociālistiska (vai „humānistiska”) kā govs forma,” rakstīja Haldors Laksness, kuŗa propadomiskā nostāja bija zināma ap prēmijas piešķiršanas laiku. – Ģeometriska forma taču esot reālistiskāka kā viļņu vai kalnu attēli.

Nule iznākušā Laksnesa autobiogrāfija saņemta Īslandē ar pārsteigumu. Laksness grāmatā ne tikai vēršas pret staļinismu, bet uzbrūk arī komūnismam un marksismam vispār. Agrākos rakstos Laksness bija notēlojis Padomju Savienību turpat vai kā paradīzi zemes virsū.

Laksness apgalvo, ka Staļins bijis kā hipnotizēts, apbrīnojot Hitleru. Abus Laksness apzīmē par dvīņu brāļiem. „Staļins bija no dabas neuzticīgs un faktiski uzticējās mazāk saviem draugiem nekā ienaidniekiem. Uz komūnistiem viņš nepaļāvās nemaz,” pastāsta Laksness, taču par nozīmīgāku uzskatāma rakstnieka personīgā novēršanās no marksisma, ko viņš autobiogrāfija apzīmē par „vācu filozofiju” – Laksnesa uztverē nicināmu parādību – kas kļuvusi par pātagu, kuŗas briesmīgumu var novērot no Baltijas jūŗas līdz Klusajam okeānam. Neesot nevienas teorijas, kas būtu vāciskāka par marksisma sociālo filozofiju: „Nacionālsociālisms būtu tikpat neiedomājams kā staļinisms, ja Marksa nebūtu bijis. Tā nebūt nav sagadīšanās, ka abu ideju ceļi krustojušies, kaut gan Hitlers bija tas, kas nodeva aliansi.”

Zaudējis ticību padomju paradīzes mītam, Laksness vērš uzmanību uz savu jauno ideālu – Skandināvu sociāldemokrātiju, ko viņš augstākā mērā uzskatot par to, kas pēdējo desmit gadu laikā radikāli īstenojusi sociālos mērķus.

H/I

 

 

Vāks

Redakcijas piezīme: Mūsu mākslinieciskais redaktors Herberts Sils pagatavojis Haldora Laksnesa romānam Pasaules gaisma illustrācijas, kas 1964. g. oktobrī bija izstādītas Sidnejā divi vietās. Uz vāka sniedzam vienu no šām viņa illustrācijām. H. Sils savu illustrāciju foto kopijas nosūtījis Pasaules gaismas autoram, no kuŗa saņēmis pateicību par viņa romāna idejas izprašanu.

 

 

Skujiņa zemteksts

Zigmunda Skujiņa „Kolumba mazdēli” ir vienkārša izskata grāmata bez paskaidrojuma, vai tā ir romāns vai stāsts (LVI, Rīgā 1962. g.). Pārlasot to, pirmais iespaids: populārs jaunatnes romāns ar Padomijā parasto morāli – nelaimīga mīlestība jāpārvar ar lielāku piespiešanos darbā.

Drusku iedziļinoties, tomēr var atrast kaut ko vairāk – jaunie cilvēki pūlas radīt kārtību ne tikai savās jūtās, bet visā apkārtējā sajukumā, ko tai par mantojumu atstājis Staļins un revolūcija. Boļševistiskais apvērsums iestindzis nesakarīgā automatizācijā, tā ka paiet labs laiks, kamēr jaunie cilvēki iemācās piespiest pareizās pogas. Šis fakts nav sevišķi pasvītrāts, bet izjūtams kā visparastākā īstenība, ar ko vienkārši jāiemācās tikt galā.

Bet kāds tam visam sakars ar Kolumbu? Īstenībā autors runā par Staļina režīma audzēto paaudzi, tātad – Ļeņina mazdēliem. Ka vienmēr, jaunatne arī šai laikā jūsmo par tālo un nezināmo, bet nekāda tieša sakara ne ar Kolumbu, ne ar aprakstītā laikā kosmā palaistiem satelitiem grāmatā nav. Bez jēgas Kolumba vārda piesaukšana tomēr laikam nebūs. Vispirms tā raksturo Padomijā parasto respektu pret visu amerikānisko. Dziļākā patiesība tomēr tāda, ka gluži tāpat kā Kolumba panākumi noveda pie visas tradicionālās civīlizācijas sabrukuma viņa atklātajās zemēs, boļševistiskā revolūcija izārdījusi Austrumeiropā izveidojušos kultūras veselumu, atļaujot turpināties vienīgi izolētiem, galvenokārt pirmkristīgiem elementiem. Ļeņina mazdēliem tāpēc jānodarbojas ar to pašu, kas bija jāveic Amerikas iekarotāju otrai un trešai paaudzei – no cilvēcīgā un veselīgā jaunatnes dabā jāatrod ceļš uz jaunu kārtību un kultūru. Kaut arī Z. Skujiņa aprakstītie zēni runās apskauž Kolumbu un kosmonautus, visas viņu pūles virzās uz neprātīgu ideālistu radītās tukšās telpas aizstāšanu ar cilvēcīgu saturu – gan ar mīlestību, gan ar garīgu un sabiedrisku dzīvi. Tieši tāpēc šī šķietami virspusīgā grāmata ir vairāk nekā tikai sentimentālas sēnalas. Tajā aizkārta problēma, kas svarīga ne tikai Padomju Savienības tautu, bet arī visas pasaules nākotnei. Izgudrojumu un atklājumu progresa sabradātai cilvēcībai visur jāmeklē jaunas saknes.

Ilzars

 

 

Mīts

annes frankas dienasgrāmata ir šodien tik plaši pazīstams literārs dokuments, ka par tās saturu nav vairs jāstāsta. Vācijā šī grāmata ir ļoti izplatīta. Šīs Amsterdamas nama bēniņos topošās jaunās sievietes stāsts ir filmēts un dramatizēts, ir veikti pētījumi par Annes tālākajām gaitām un publicēti viņas domraksti. Drāmas versija, ko esmu redzējis Stokholmā, ar savu skaudro intensitāti un cilvēcīgumu dziļi aizkustina – varbūt tur nopelns Harietas Andersones sniegumam Annes lomā. Ne gluži to pašu var sacīt par filmu. Kopsummā – tā nav tikai reklāma, tā ir cilvēcīgā līnija Annes stāstā, kas izgaismo laikmetu un padara viņas stāstu par laikmeta cilvēka dokumentāciju.

Bet kā dokumentā, stāstā ir vilcieni, kas ierosina kritizēt šo dokumentu kā žīdu tautības grupas nostājas izpausmi, īstenībā – kritika neskaŗ pašu grāmatu, bet vairāk žīdu nostāju viņiem tik smagajā laika posmā.

Oke Matsons (Ake Mattsson) zviedru laikrakstā DAGENS NYHETER rakstā „Anne Franka un īstenība” mēģinājis mest gaismu Annes Frankas „mītā”, izejot no cita, kritiskāka, neemōcionālāka redzes viedokļa. „Franku nostāja”, raksta Matsons, „turpināt ģimenes dzīvi tik netraucēti, cik vien iespējams – izceļas kā mānīgs simbols apspiestai tautas grupai. Dzīve nevar turpināties, kā Frankiem laikā, kad vecās vērtības un jēdzieni noārdīti... Annes un viņas ģimenes liktenis dziļi aizkustina, bet tas nav varonīgs; iespēja būtu bijusi šo likteni novērst, ja Franki, kā daudzi citi žīdi, būtu akceptējuši Jauno īstenību, kas sastāv no neierobežotas necilvēcības. Tūkstošiem žīdu bēga no Holandes. Piemērošanās šādai satriecošai, jaunai realitātei prasa indivīda ticības, vērtību normu pārvērtēšanu un – darbību, nevis pasīvas gaidas un galīgas katastrofas iespējamības noliegšanu”. Par Frankiem Matsonam šāds raksturojums: „Viņi aiztaisa acis un aizver ausis pasaules priekšā, kas draud sabrukt pār viņiem – un viņi to dara tā, mēģinādami pārdzīvot visi kopā starp mantām, kas viņiem bijušas mīļas”.

Matsona tulkojumā un kritiskajā vērtējumā „Annes Frankas dienasgrāmata” ir žīdu tautības grupas pasivitātes dokumentācija, pasivitātes, kas tiem bijusi raksturīga, saskaŗoties ar nacisma reālpolītiku.

Polītisks terrors un cilvēku masveidīga iznīcināšana, diemžēl, raksturo mūsu gadsimtu vismaz tāpat kā daudzus iepriekšējos. Iznīcināšanas polītika, kas vērsās pret žīdu tautības cilvēkiem nacionālsociālisma Vācijā, izvirzījusies priekšplānā ne tik daudz ar tās tīri fizisko brutalitāti – tādas netrūkst arī citur – bet gan ar to, ka šī polītika ietilpusi nacionālsociālisma ideoloģijā. Šis terrors vairs nebija polītikas līdzeklis, bet gan ideoloģijas, pārliecības sastāvdaļa, reizē safantazēts savā motivācijā. Var saprast niknumu pret žīdu bagātniekiem kā naudas turētāju šķiru, bet loģiskam prātam nesaprotams stereotipais naids vispār pret žīdu tautību – līdz ar to arī pret bieži vien patiesi nabadzīgos apstākļos dzīvojošiem žīdiem bez jebkādas sociālas ietekmes „lielajās polītikās”.

Savā rakstā Matsons citē arī žīdu tautības psīchologa Bruno Bettelheima rakstu „The Ignored Lesson of Anne Frank” (Harper’s Magazine): Ir vairākkārtīgi analizēts jautājums, kas ir tas, kas pamudina vairākumu uz mazākuma apspiešanu, bet analīžu jautājumā trūkst kā minoritātes reaģē un pārmainās diskriminācijas situācijā. Varētu jautāt arī šādi: kas tās noved pie pilnīgas padošanās, pie pat visbaismīgākā likteņa totālas akceptēšanas?

Kāds mans kollēga pirms dažiem gadiem atstāstīja sarunu ar savu žīdu tautības darbabiedru, kas izbēdzis no Vācijas un zinājis raksturot žīdu nostāju pirmskaŗa Vācijā: „Žīdu minoritāte Vācijā jutās tik lielā mērā kā vācieši, ka – iesākoties žīdu vajāšanām – gandrīz vai ikviens domāja: tas jau uz mani neattiecas, jo es taču esmu vācietis. Tāpēc nebija arī nekādas solidaritātes Vācijas žīdu starpā.”

Šī liecība viena pati neapgaismo situāciju pilnīgi. Organizēta un mērķtiecīga polītiska vara, kas nevairās nekādu līdzekļu, var paralizēt katra veida pretestību, ja tā nāk par vēlu. Un pretestības ļoti bieži nāk par vēlu. Taču, konkrēti runājot par Vācijas žīdiem, ir pamats pieņemt, ka nelaime pamatojas ne tikai varas brutalitātē, bet arī pašas minoritātes pasivitātē un solidaritātes trūkumā. To pašu liecina arī Annes Frankas ģimenes „polītika” – pārziemot bez pretošanās, pat bez mazākās sagatavošanās, kas garantētu vismaz īslaicīgas pretestības iespējas vai bēgšanu. Franku miteklim nav bijis otras izejas, Franki bijuši bez ieročiem. Pilnīga padošanās liktenim, kuŗā vācieši un nacisms ir absolūtais, totālais ļaunums, no kuŗa var izvairīties paslēpjoties, bet no kuŗa nav iespējams izbēgt, vai kam var pretoties!

Protams, nav nekādas vajadzības krist otrā stereotipitātē un pieņemt Frankus par žīdu ideāliem reprezentētājiem. Bija žīdi, kas bēga; bija – kas pretojās: Matsons min žīdus Varšavas geto, kas piedalījušies cīņās. Frankas dienasgrāmata ir individuālas ģimenes stāsts. Bet dienasgrāmatā atrodamais dīvainā kārtā saskan ar Vācijas žīdu nostājas aprakstu, ko devis pats šās grupas loceklis.

Brutalitāti nekas nevar attaisnot. Bet Vācijas žīdu traģēdija ir pārvērtējama lietišķi, jo tajā varbūt slēpjas brīdinājums tautām, šķirām, minoritātēm: pasivitāte neglābj, un pretestība jāsāk laikus.

Gunars Irbe

 

 

Kultūras skatlogā (Zviedrijā)

– Igauņu žurnāla Eesti Teataja skandināvu speciālnumurā Euro-Skandinav 6. num., kas iznāk zviedru valodā, publicēti trīs Andreja Irbes dzejoļi ar kopēju virsrakstu „Kommentarer till en vandring” (Kāda klaiņojuma komentāri). Euro-Skandinav iznāk četras reizes gadā un informē par igauņu, latviešu un citu Austrumeiropas tautu kultūras dzīvi trimdā un dzimtenē. Polītiski izdevums nostājas Eiropas kustības pusē un vēršas pret katra veida diktatūru. Redaktora Ādolfa Mossina atklāto vēstuli Chruščovam bija pārņēmuši daži zviedru laikraksti diktatora vizītes laikā. Euro-Skandinav maksā 12.– kronas par 10 numuriem un pasūtināms pie red. A. Mossin, Skolvagen 7, Taeby (postgiro 59513).

 

– Bruno Kalniņa grāmata zviedru valodā par Krievijas vēsturi un valsts iekārtu (Bruno Kalniņš, Rysslands historia och statsskick, Prisma, Stockholm) nule iznākusi otrā izdevumā. Sagatavošanā arī grāmatas izdevums dāņu valodā. Pret grāmatu sakarā ar pirmo izdevumu kritiskā apcerē vērsās publicists Ulfs Palme, apzīmējot to par neobjektīvu. Kalniņa grāmata uzņemta studiju literātūras sarakstos zviedru universitātēs.

 

–Niklāva Strunkes septiņdesmit gadu jubileja pienācīgi atzīmēta svinīgā sarīkojumā Stokholmas vecpilsētā 7. novembrī. Sarīkojuma telpās bija izstādīti arī kādi divdesmit Strunkes pēdējo gadu darbi. Kā zināms, mākslinieks kopš trimdas gadu sākuma strādājis klusi un atklātībā nebija rādījies. Pirmā plašākā iepazīšanās ar viņa jaunākajiem darbiem varēja notikt tikai Hamburgas dziesmu svētku mākslas izstādē, kur Strunke radikāli atšķīrās no kollēgu modernajiem, jaunlaiku mākslas strāvojumu ietekmētiem darbiem. Viņš palicis uzticīgs savam mākslinieka rokrakstam, kas izstādē bija iezīmīgs ar savu dabīgumu un dzidru krāsu skālu.

– Par Andreja Eglīša „Gebt mir einen anderen Himmel” īsā atsauksmē zviedru dzejnieks Edfelds laikr. Dagens Nvheter raksta: „Dzejoļu... pamattonis ir izsmalcināta, notušēta nostalģija... Tiem ir smarža, krāsu tonis, kas raksturīgs tikai īstai, ar nesamaitātu izjūtu pārpilnai lirikai”.

G. I.

 

 

NIKOLAJA SOIKĀNA GRAFIKU MAPE

Grafiķa Nikolaja Soikāna darbu mape, kuŗu mākslinieks nosaucis par „abstract expressions” ietveŗ 30 melnbaltu attēlu, kas darināti ar iespiedumkrāsu un japāņu paletes nazi. Šis veids – atšķirībā no citām vairāk pazīstamām grafikas technikām, piemēram, kokgriezuma, linogriezuma, litogrāfijas, zīda nospieduma, asējuma u.t.t., kur iespējams iegūt pat neierobežotu skaitu novilkumu – dod tikai vienu zīmējuma oriģinālu.

Soikāns savu māksliniecisko pamatizglītību ieguvis pašmācības ceļā un pēc dabas ir noteikti ekspresionists. Iesācis ar samērā reālistisku uztveri, Soikāns pamazām pievēršas ‘abstraktākam’ skatījumam. Ja viņa mākslas tematikas pamatā ir galvenokārt pilsētas ainava, kur reti redzama cilvēka figūra, tad arī tagad mapē reproducēto melnbalto attēlu iedvesmas lielākā daļa ir namu rotaļas mozaīka brīvā, savdabīgā skatījumā. Taču dabas motīvs Soikānam kalpo tikai kā radīšanas procesa sākuma punkts, kur virsroku pamazām pārņem fantāzija. Līdz ar to šiem darbiem piemīt kaut kas organisks, un visinteresantākie paraugi šķiet tie, kur kompozīcijas ārējās malas neveido ģeometrisks četrstūris, bet gan ekspresīva neregulāra forma, piemēram, mapes otrs attēls.

Pašreiz, kad sekmīgi tiek meklēta jauna mākslas valoda līdzšinējās renesanses ideju palieku vietā, jāievēro, ka pārāk liela aizraušanās ar tīrām technikas problēmām var kļūt bīstama un ar ļoti nepatīkamām sekām. Tas attiecas kā uz glezniecību, tā uz tēlniecību. Mākslas darba vitalitāti un svaigumu allaž nosaka pārsteiguma elementi – ja darbs pārsteidz pašu autoru, tad pārsteigts būs arī skatītājs un otrādi.

Kā nozīmīga kļūme Soikāna grafiku mapē jāatzīmē fakts, ka attēli nav iespiesti uz atsevišķām lapām, bet gan uz katras lappuses, kurām nav numerācijas. Paši attēli ir bez nosaukumiem, bet tas jau arī nav tik svarīgi. Katrā ziņā mākslinieka Soikāna grafiku mape ir vērtīgs papildinājums retajiem mākslas dārdu izdevumiem trimdas apstākļos.

Mape izdota autora apgādā un pasūtināma, rakstot Nikolajam Soikānam, The Bungalows, Peckleton Lane, Desford, Leicester, England.

Laimonis Mieriņš

 

 

 

LASĪTĀJU VĒSTULES

 

JG redakcijai:

Nedomāju, ka mums tūlīt būtu jāatsauc kāda izdevuma abonements, tiklīdz tā slejās parādījusies kāda nepatīkama doma. Katrs rakstu krājums būtu jāvērtē kopsummā, ja mums būtu drusku vairāk pacietības un iecietīguma. Teikto gribu attiecināt arī uz Dr. K. Dzelzīša rakstu JG 44. numurā. Cietsirdīguma un vienpusīguma šai rakstā netrūkst. Kur tad paliek Draudzīgā aicinājuma ideja un tās nestā svētība tautā? Kur paliek valsts aizdevumu izplānošana trūcīgiem, bet spējīgiem augstāko mācības iestāžu studentiem? Kas šodien var droši pasacīt, kādi būtu bijuši rezultāti, ja K. Ulmanis būtu devis pavēli pāris stundu bezcerīgas varonības parādīšanai.

Labi, ka mums vēl šodien ir savi žurnāli, katrs savā vietā. Palīdzēsim labāk tiem augt, veidoties un kalpot spraustiem mērķiem, nevis kaprisi rakstīsim: „Es savu abonementu atsaucu...” Tas vien, ka JG iespiež abonementa atsaucēju vēstules, liecina, ka redakcijai netrūkst iecietības.

Antonija Millere, A.S.V.

 

 

 

JG redakcijai:

Patīk, ka JG kļuvusi par kultūras katalistu. Ideoloģijas trimdā ir bijušas un izčibējušas, kultūra un māksla paliek. Mums nevajadzētu sadalīties Bārija Goldvotera vai Vilija Branta fanātiķos. Latviešu tautas revolucionārā pagātne ir labākā ideoloģiskā ievirze – vienmēr censties mainīties uz augšu. Pagātne ir prologs, reiz bija rakstīts Jaunajā Gaitā. Patīk, ka JG nesludina ideoloģijas, kas bāzētas uz izčibējušām polītiskām vai citām doktrīnām.

A. Sniedze

 

 

 

JG redakcijai:

Laikam žurnāls kļuvis liels un turīgs. Tādos apstākļos jau visi kļūst bailīgi un apmierināti. Agrāk Jaunā Gaita pati aizstāvēja dažas jaunas un nepopulāras domas...

A.L., Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Kur palicis Jānis Krēsliņš?

Ieva Prīmane, Vašingtonā, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Spekke būtu ļoti interesants, tāpat Sodums, protams, pats savā balsī. Dāma Jēger-Freimane nav ilgi dzirdēta.

D. Mustis, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Ir prieks saņemt un lasīt Jauno Gaitu. Lielākā alga ir labi padarīts darbs.

A. Nikurs, Milvokos

 

 

 

JG redakcijai:

Ja žurnāla Jaunā Gaita redakcija, sekmēdama dažādu uzskatu publicēšanu, nepasaka savu uzskatu, tad būtu vēlams, lai Jaunajā Gaitā ievietotu tikai tādus rakstus, kuŗos izteiktās domas vienmēr atbilstu redakcijas viedoklim.

E. Dāboliņš, Hamiltonā, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Līdz šim esmu lasījis tikai rakstnieku kommentārus. Gribētu redzēt redakcijas kommentārus par aktuāliem jautājumiem.

J. Sariņš, Flašingā, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Kur paliek JG ideoloģiskā ievirze? Remdenie tiks izspļauti.

V. Neimanis, Toronto

 

 

 

JG redakcijai:

Tāpat kā mūsu redzamākie kritiķi, Anšlavu Eglīti un Jāni Rudzīti ieskaitot, esmu par žurnālu vislabākās domās: JG ir kultūras katalists, kā nesen bija rakstīts Toronto avīzē.

T.V., Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Zariņš var aicināt savus „jaunos draugus” ciemos, bet kas tie bija par tautiešiem, kas palika, nepiecēlās un neaizgāja.

JG abonents, Toronto

 

 

 

JG redakcijai:

Pēc Monikas Zariņas viesošanās Rīgā Chruščovam jāiet...

S., Austrālijā

 

 

 

JG redakcijai:

Žurnālu man vairs nesūtait, jo tas smird pēc G. Zariņa mēsliem un komūnisma.

H. Misiņš, Milvokos, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Gunša Zariņa Septiņiem kritieniem (JG 45./46.) nebūtu vietas Jaunajā Gaitā. Vai tiešām nav labāka materiāla, ka jāiespiež ļauns un rupji izteikts ārprātīga cilvēka murgs?

L. Bergmanis, Mineapolē, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Nu mums radies pašiem savs seksa žurnāls latviešu mēlē, kā to nepārprotami rāda JG 50. numurs.

Agrākos laikos, kad čigānietēm nedeva, cik viņas gribēja, viņas pacēla brunčus un parādīja pliku pakaļu. Tā tagad Jaunā Gaita rāda latviešu lasītājiem vēl vairāk kā to.

Olga Drigante