Visam noteiktas robežas
zemēm, jūŗām,

un pat dzīvei.

Ja jaunie būtu trakojuši

kā trakoja agrāk,

tad būtu iederējušies robežās
tāpat kā agrāk.

Izklīda viss,

visa pasaule

kā tā agrāk bija,

un cilvēks.

Neviens nekā nezin

pavisam droši.

Bija pārmaiņas, bojāeja, nāve.

Viens pats, viens pats visur stāvēja,

tik viens kā pārsteigums,

savā vaļā

kā gaiss un vējš.

Nav ne sniega

ne zaļuma.

Kaltusi kūla

un skarbs vējš.

Maigas ir vienīgi domas

par mainīgumu.

Daudz kā trūkst.

Un šis tas ir lieks,

svešāda jutoņa,

pietvīkusi mulsa,

virspusē peldošas domu plūksnas,

gruži tekošā ūdenī!

Klusuma pestīšana

esmes šķīstīšana.

Ne vārda nesakot aug zāle.

No ūdens līdz ūdenim ūdens

un no ūdens līdz debesīm ūdens

un debess ūdenī!

Sāļš ūdens,

jūŗa.

Debesīs saule un padebeši

un ūdenī saule un padebeši.

Debess aizkuģojusi jūŗā

un mēs esam debesīs.

Vai pelnos rušināties,

vai raudzīties starp drupām

kā zied puķes

tur pāri dārzā,

un rakties un rakties.

Pelni un akmeņi,

pelni

un kāda pusdegusi grāmata:

„Mūsdienu igauņu dzeja”.*

*) Dzejnieces tēva, dzejnieka un kritiķa

Gustava Suitsa sakopotā antoloģija

TRAKTĀTS PAR DZEJU

AR UN BEZ ATSKAŅĀM

Dzeja ar atskaņām ir kuģošana pa upi,

brīvās vārsmas pa jūŗu.

Jo naigāks kuģotājs,

jo plašāka plešas upe kuģa priekšā.

Ceļā no kreisās atskaņas bojas līdz labajai

var sniegt pārsteidzošas laika maiņas, dīvainas zivis,

                                                margojošus atspulgus.

Un krastu tuvumā, zinīgāka braucēja peldēšanos gaidot,

ir noslēpumaini virpuļojoši nāru joki

un atvaru izlaistība

un niedrāju ūdensrožu prieki.

Bet pasi krasti redzami vienmēr.

Tikai tālu aiz upju ietekām sāļais plašums

nomet krastu skrandas un satveŗ

kuģi savā kailajā klēpī.

Lidzivis, delfīni, valzivis, kaijas,

kaijas,

kaijas,

un mūžīgā šalkšana zem baltajiem brīnumputniem,

virs sārtajiem koraļļiem un zilajiem brīnumzvēriem.

Krasti, kuŗi jāapzin,

jo tie vairs nav redzami.

Zemūdens klintis un brasli un sēkļi,

strāvojumi, kas aiznes uz sēkļiem,

kad gaužām pietrūkst zvaigžņu zinšu,

un miglas klāni, kur var nomaldīties,

ja locītavās nemīt stūres izmaņa.

Pelēcīgu šūpu dienas pēc varenās šalkoņas.

Apvāršņa bezgalības ziedēšana,

kas kļūst par ziedi

ilgām pēc krastiem.

Dzeja ar atskaņām ir kuģošana pa upi,

brīvās vārsmas pa jūŗu.

Visbagātākās ostas
atrodas upju grīvās.

(1964. g.)

Ar lielu zaļu mazguli

mežs mums aiz muguras

noslaucīja nost

pilsētu.

Vēsām,

mitrām,

saulstarainām rokām

jūŗa mums pasniedza

dziļu zilu bļodu,

līdz galam pilnu

bezgalības,

un teica:

Ēdiet, bērni!

Pēc sūrāboliem

un visām vēl neizdziedātajām dziesmām

garšoja šis cienasts.

Zem mana drauga atvērtā loga

čabinās ziedu mēneša lietus

sūri smaržojošā dzīvības kokā.

Uz mana drauga galda

ir atvērtas vārdnīcas

ar grieķu, slavu, gotu un latīņu rakstiem.

Mans draugs iedziļinās tanīs,

salīcis

pār savu galdu.

Bet zemēs ar slavu, gotu un latīņu rakstiem

čabinās ziedu mēneša lietus

dzīvības kokā

tieši tāpat

kā zem mana drauga

atvērtā loga.

       1

Vakari ir liesas govis.

Bet kas ir mēness?

Viļņu pauguru zilajā miglā

uzglūn tā vieplis,

lai atrastu neatrodamo patiesību

slīkoņa stiklainajās acīs.

Vakari ir liesas govis

viļņu pauguru zilajā miglā.

Bet kas ir mēness?

       2

Mans miegs ir dzeltens zieds,

tam pieskaŗoties

ikviens no maniem pirkstiem

pārvēršas saulē.

Ziemas bālganā dziesma

mākoņu baltajās važās

ilgojas dzeltenas nāves.

Kad reiz skars mans pirksts

ziemas dārzu vientulību,

mirs mana dziesma.

       3

Mana nāve ir pavasaris,

kas ilgojas

strautu dziesmu.

Mana nāve ir balto kupenu

kušanas nevainīgais prieks.

Kādēļ ledus vēl slēpj

jūŗu zilganos dziļumus?

Jūŗas dzelme ir nāve.

Aizdod manim kokli, Vanemuine,

drūmu domu drūzma prātā:

Kad reiz Kalevs mājās nāks

izdzert salda alus kausu,

savus bērnus pakārt sāks.

Aiz šaubām stāv septiņi vīri,

septiņi mēmi un melni vīri.

Nē, viens ir sniegbalts.

Un tas sniegbaltais,

sāpju baltais −

tā sirds ir no akmens

un bārda no kaula.

Nē, viņš apaudzis kā ar paegļiem,

kā ar krūmiem.

No degošā krūma

kāda balss,

un balsij ir pirksts,

un ar pirkstu tā rāda uz manu pusi.

Es lidoju uz stropa pusi.

Ilmārs Lābans *
(1921-)

Svērt sauli lapu svaros
teikt patiesību katrai vēja brāzmai
valkāt aku atspulgu uz pieres
dzīvot brīvam vai mirt

Skūpstīt akmeņu debeszilās atslēgas

dzīvniekus starp negaisu un aizmirstību

dziedāt tuksnesī sniegainā balsī

dzīvot brīvam vai mirt

Uzlasīt visus zudušos vārdus

kļūt slābanam no puķu orgasma

kas sasit blāvās debesis gabalos

dzīvot brīvam vai mirt

Klausīties taisnīgo asiņu strūklaku

runājam briesmīgā dārza vidū

zināt atriebības un zvaigžņu cenu

dzīvot brīvam vai mirt

Zināt ka nodevēju iegrimušās acis

kļūs par cerības zivju tīklu

sapņot par papardēm un dzelzi

dzīvot brīvam vai mirt

Apraudāt pārakmeņotas bites

atrast aizu kur varētu atdzimt mēness

smaidot raudzīties viesuļvētrai sejā

dzīvot brīvam vai mirt

Vērot melnu padebesi plaukstam

virs neauglīgās ainavas ņirbīguma

apkampt ārprāta caurspīdīgo tēlu

dzīvot brīvam vai mirt

Pieminēt kaunu pieminēt jūŗu

saprast bērna dabisko jautājumu

palikt uzticīgam kusušam ledus plostam

dzīvot brīvam vai mirt

No naida kalnāja vērot

ausmu ielejā augam kā koku

veidot cilvēka seju no tauriņa un krusas

dzīvot brīvam vai mirt

Dzīvot kā dzīvo lidzivis

dzīvot ziemas ugunī un labuma naktī

dzīvot bezgala ievainojamam

dzīvot nezūdīgam brīnumainajā miglā

Dzīvot kā zālei uz slepkavas kapa

dzīvot ar akmeni vienā un prieku otrā rokā

dzīvot lai atklātu viļņu sirdi

dzīvot brīvam vai mirt

       1

Jūŗa smejas

lauks pārpelnojas

pilsēta dejo

izplatījums asiņo

Es jaucu kārtis

un nevaru zust

       2

Vienalga

vai atrodi manī sevi

vai atrodi sevī mani

lai panestu šo atradumu

varavīksne ir pārāk trausla

Tu redzi to sadrūpam drumstalās

kas savienoja mākoni un sauli

tavi roku delmi kļūst par zibensnovedējiem

kaut tu veltīgi gaidi zibeni

jo varavīksnes nekad nav bijis

ne mākoņa ne saules

Tikai mēs abi esam

       3

Vārdu tumšajā labirintā klaiņo liesmains klusums

       4

   Pie katra tālruņa stāv mūžība

   un grib dabūt savienojumu pati ar sevi

   Vados riņķojošās asinis apslāpē tās balsi

       5

Zivs un zieds un akmens

saēdās zvaigznes

un juta astrālo pamatvielu

izplatāmies savos ķermeņos

un sarunājās par to smīnot

       6

Mazo kaķi ar lielajām ūsām

tava ķepa vada vēju kori

krīt zvaigznes kad tu sāc ņurrāt

okeāns spoguļojas tavās acīs

Dažreiz tu pats sev jautā

Kādēļ tava aste tevis baidās

DZIĻI SIBĪRIJĀ DARVOTAS

Dziļi Sibirijā darvotas šķilas deg

un lietus sitas kā vicas.

Starp kailiem un skujainiem zariem

dziļi Sibirijā darvotas šķilas deg,

kur vamzis un jumts ir šauri.

Kur straumē upes un ledi saduŗas,

vajag mitras pagales dedzināt.

Kur tālu ir brāļi, māsas un tēvs,

kur straumē upes un ledi saduŗas,

vajag siltuma normu piepildīt.

Kas zvīļojis skujainās galotnēs,

tas patveries stumbrā un celmā.

Ar strupu uguni liesmojot,

kas zvīļojis skujainās galotnēs,

pavada vergus ceļā.

Dziļi Sibirijā darvotas šķilas deg,

plīvo dūmi kā karogi mežā.

Neziņā, baumu gaisotnē dziļi

Sibīrijā darvotas šķilas deg,

kvēlo domu punkti un smailes.

Lietus mežam virsū gāzās,

mākulis galotnēs gulēt līda,

nedomājot, ko viņš dara,

nebēdājot, kur viņš zuda.

No priedītes eglē lija

no eglītes paeglītī.

No zariņa melleņcerā,

vairāk reižu zemeņcerā,

vēl reizīti brūkleņcerā,

lāču sūnās pazuzdams.

Kad dzirksteles dziest,

trīc radio dvēsele,

nesot vārdus.

Apmaiņai asinis pudelē sūta.

Nē, nav

ne zemūdenes, ne pazemes jūŗas.

Tikai valstis, visapkārt valstis,

valstis priekšā un valstis zemē kā stūŗainas kārbas,

valstis kā trumpji rokā.

Suecā aust, pret straumi peld preču kravas.

Vientuļa laiva izslīdējusi.

To izstūmuši jaunu vīru pleci,

skaudri un kaisli sit ūdeni airi,

atskan atbalsis, izlido skaņas.

Ai viena lieta ir sirds, cita ļaunuma vara,

tur vientulībā asinīm piepildās trauki.

Drupās klusi

vij midzeni jau nākošās šausmas.

1956. g. 30. okt.

MĒS RAKSTĀM MŪSU MĪĻĀS

Kad Väinämöinens aiziet, tad mīlestība dzeltējušā vējā

un rudens staros sastingst, gaidot ziemu,

kaut sievietēs, kas palikušas pie mums mājās,

tā vēl uz bridi silst un acumirkli ir vēl liega.

Tādēļ pie strauta līča, kuŗā plosto lapas,

vēl brīdi sasildies un apspīdēt ļauj muguru un priekšu,

jo vasaras teātris būs cauri, būs uzvedumam beigas,

kad aši virsū uznāks piķa melnais vakars.

Vēl turas krastā avenāju zaļums,

kur ogas ienākušās ir kā lūpas.

Kad iegribējies iet, tu tūlīt gāji.

Vien sveša zvaigzne sapin tavus matus vējā.

Ir palikušas smiltis, krūmi, klintis viļņu dusmās,

ir palikusi vieta, kur reiz žuva peldu tērpi.

Tikai tu gāji visa − garā, patiesībā, miesā,

kā aiziet mirušie un ceļotāji.

Un aiziries ir Väinämöinens vecais, bijīgais un klusais,*

vējā, lietus gāzes, viss samircis un grimis tumsā,

kad palikuši vieni, pusmiegā pie galda,

mēs lēni rakstām mūsu mīļās vārdu.

* Kalevalā lietātie somu Orfeja apzīmējumi.

Līst nepārtraukti zvaigžņu lietus,

nakts tilti viens pēc otra lūzt,

un kas no pekles Žēlastību lūdzās,

to debess uguņojot pārvērš akmenī.

Jo tumsas lielkungs aizvirzījies,

un atslābuši tumsas drauga roka,

tik ziemeļblāzma draud ar savu kūju,

un mēness stari nemitas mūs ielenkt.

Mēs tikai vēlējāmies palikt ēnā,

lai sevi atrastu nakts melnā spārnā,

bet šeit, starp mežonīgo eņģeļu bariem,

mēs ejam bojā Putnu ceļa smilgu vētrā.

Sen pulverī ir pārvērsti jau visi lielie vīri,

kas kādreiz lika kliegt pat akmeņiem,

un tie, kas aizpērn kapu vainagus vēl lika,

nav vairāk atrodami melnā sarakstā.

No rokas mutē dzīvo nāve Doma kalnā*

ar acu dobumiem uz upurakmens pusi,

jo lietus ūdens nava jēra asins,

un aizliegta ir pašnāvība.

Par Velna tilta* tukšām sēdu vietām

ir smējies Aleksandrs Atbrīvotājs,

bet kastaņkoku mitrie acāboli

vairs jauniem mīlētājiem neseko.

*Vietu nosaukumi Tērbatā

NO DZEJAS CIKLA

       1

Uzvaras uguns nespēj pieveikt

gadu tūkstošu melnā grūtuma nastu.

Balto kuģi,* kas braucis no selgas krastā,

Dzirksteļu salā** ielenc nakts.

Tomēr kapa mutē paveŗas sprauga,

baltos zobus parāda vējš.

Ledus iet kā vaļā ritošs karogs,

februāri*** debesis un zeme deg.

Vai tas bija balti liesmains līķauts,

vai uz sārtu veda brīves ceļš?

Kad mēs degam, nekalst debess zilgme,

bet zem melnā ledus selga vizmot sāk.

*)     Igauņu 19. g. s. sektantu sprediķotāja
          Maltsveta pestīšanas simbols.

**)   Kalevipoegā minēta mītiska vieta.

***) Igaunijas valstssvētki ir 24. februārī.

Aiz tēliem dzidra kļūst doma,

piere skaidrojas, spalva sidrabā mirkst.

Kas ar vējiem kaulēties gājis,

pazūd kā dzērvju lidojums ašs.

Spārniem kūstot, jūŗas zilgmē

sabrūk varenais lidojums.

Sveķu pilieni viļņu autā

kā no saules pūšļa pil.

Varoņiem iedzēla papēžos šautras,

pekles iezīmēts milzeņu ceļš.

Ikars un Ibiks... Beidzot tomēr

Itakas krastu sasniedz kāds virs.

Sasodīti stiprā dzīve

neatļauj mums iet pie velna

pat kad prāts, par jūtām smejot,

ieteic mazo pirkstu iedot.

Lai tik stāv un gardi garo

lēcu vira. Lai tik dzied

melnsvārči, ka viss ir pīšļi.

Zinu gan, ka atkrišana

izbeidz cīkstīties ar nodevību,

tikai cilvēks vēl kā lācis

izguļ dziļu ziemas miegu,

atjaunodams savu sirdi.

− Tūļa tāds un miegamice,

nosmaida dažs lielīgs auša.

Tomēr pat ar izmazgātām

smadzenēm es zinu − paliek

spēkā līgums, ko ar Barbarosu slēdzām.

Viņa bārda tālāk aug, un dzīve

dumpojoties rada jaunu dzīvi.

Koka Kristus sēd

sādžas muzejā

uz pūralādes izgrebtā vāka,

iegrimis domās,

nelietāts un sadilis Kristus,

apzeltītu koka vainagu galvā.

Uz galda ir salauztas kocenes:

bļoda un vairākas karotes.

Skalturī skals,

kas nedeg.

Gulta ar robaino galvgalu

ir klusa

un sega nečaukst.

Kurp aizgājuši ļaudis?

Kurp?

Un nolikuši lietas gar sienu,

lai tās vairs neaiztiktu:

piestu,

lizi

un daiļi izrakstītu

paegļa alus kausu.

Koka Kristus sēd

uz pūralādes vāka,

izbrīnīto galvu atspiedis rokās,

un prāto:

kurp aizgājuši ļaudis?

(Palangā / Lietuvā, 1962. g. martā)

Es nāku pie tevis

kā pienains vilnis

vai kā vilnis

nakts melnumā

vai kā ugunssarkans vilnis

kā viļņu jauneklis

saulei šūpojoties augšup un lejup manās rokās

vai pelnu krāsas acīm

klusi klusītiņām

kā viļņu sirmgalvis

mēness gaismu matos

Es nāku pie tevis

un nāku

un nolieku tev pie kājām

gabaliņu koši dzeltena

                         dzintara

(Palangā/Lietuvā, 1962. g. martā)

NO DZEJAS CIKLA

       2

Greizie rati

iegāzās augšpēdus ezerā.

Tagad mēness peld starp meldriem,

ūdensroze zobos.

Tagad līņi pastaigājas pa dūņām

ar zvaigznēm pie rokas.

Nekaiš nekas.

       6

Jaunais mēness

kā nejauši iegrūsts kommats

tumši zila gaŗa

dzejoļa vidū.

Neizteikto vārdu sanoņa,

nespied tik stipri.

Sāp taču.

*) ezers Dienvidigaunijā

NO CIKLA

       2

Saule piejūdz priekšā

dzērvju troiku

un dzenas uz dienvidiem.

Liepa kailu galvu, vārtos

paklanās ardievām.

Vējš, asarām priekšautā,

aizmūk palievenī šņukstēt.

Bāldzeltens bērzs.

Viņa lapas lidinās vējā.

Ir skumji...

Es gleznoju bāldzelteno bērzu

ar lapu lidām vējā.

Jutu, ka ar katru otas vilcienu attālinos no bērza,

un skumju pēdās sekoja nemiers.

Tad gleznoju skumjas...

Gleznoju, līdz

uz audekla iesāka šalkot bērzs

ar bāldzeltenām lapu lidām vējā.

Skumjas, ko izstaro audekls,

ir tik stipras,

ka dara prieku.

NO DZEJAS CIKLA

      1

Trešā vasara Somijā. Lietus

gulgo nogāzes priedēs

kā skurba straume, vērpetīga krāce,

samilst par mākoni, par salu,

par ēnu − tīklu ēnu,

kas airu galos notek

par sausām, plēņainām smiltīm.

kas pārpelno dienas, iztīra dienas

− trešā vasara − kā zivis

ar čirkstošu nazi.

Auksta asins pil ezerā,

remdenā zivju viras katlā,

kas karājas salas galā

trešā vasara.

       5

Dzimtenes jēdziens ir plašs − arvien

tālāk sazaro salu klieds,

mākoņu salas pie apvāršņa

noenkurotas nakts melnuma ūdenī,

no kuŗām ganāmpulks šķindina

tālu atbalsu zvanus.

       1

Eļļas koks, tev ir ģindeņa veids.

Pret ausmu tu rēgojies kā nāve,

vēsmu šķēpiem krūtīs.

Vējš svilpo tavās senatnējās ribās.

Aizvējā olīvu sodrējainās asaras

krīt pa vienai

zemes kreveļainajās vātīs.

       2

Eļļas kokā paslēpies apodziņ,

mīkstspārni, apaļaci,

ko tu meklē eļļas koka mizā?

Tavām dīvainajām pārvērtībām

sekoju trīsošiem pirkstiem,

līdz roka ieķeŗas kokā,

pūsma pin kūlas

matus... Dafne, Dafne,

nāc palīgā! Nekavējies!

Jau kājas sakņo

Grieķijas rūsganajā mālā,

jau ērgļi knābā aknas...

       3

Olīvainās nakts ragainais klusums.

Viļņi pārstāj laizīt krastu,

tikai vēl atvērtām mutēm grauž sūkļus.

Kaija pazib tumsā,

kur Minervas pūce

lidojot skaŗ tempļa stabu

zobu rindu. Uz zemes raga kārās mēles

nenolaizdamās.

       4

Pēc citām salām ilgojas gars.

Bet roku locītavu kaulainā krakšķēšana

liek ar olīvu kauliņiem

kauliņus mest.

Baltiešu un somu ciltis

dzīvoja mierā gadu simteņus:

aizņēmās vārdus, aizņēmās sievas,

auklu un ķemmju podu rakstus.*

Kas lai atrod katra kaulus,

katra māla podu lauskas?

Mana ķemme, tava aukla –

tā mēs arī dzīvojam.

*) Daži archaiologi pieņem, ka keramika

ar auklu rakstiem bijusi raksturīga indo-

eiropiešu, resp. baltiešu ciltīm, bet ķemmju

raksti somugru ciltīm.

NO DZEJAS CIKLA

„HARALIEŠU DZĪVESSTĀSTI”

          1

Pagasta vecākais

Viņa dzimtais vārds bija Akmens.

Viņam bija akmens māja

un akmens sirds.

Kādēļ tad krusts ir no koka?

          2

M. Variks

Pamatskolas priekšnieks

Man gribējās ēst tāpat kā citiem

un tādēļ es mācīju bērniem

1915. gadā,

ka caru iecēlis Dievs

un ka vācieši ir mūsu nāvīgākie ienaidnieki.

Man gribējās nopirkt pāri zābaku tāpat kā citiem

un tādēļ es mācīju bērniem

1930. gadā,

ka neatkarība ir lieliska lieta

un ka lielnieki ir tās nāvīgākie ienaidnieki.

Man bija sava patiesības un taisnības apzina

kā katram domājošam un skolotam cilvēkam,

un kad mani izlaida no Klögas* nometnes,

es mācīju bērniem 1945. gadā,

ka pienācis laiks mums kļūt par cilvēkiem

un ka fašisms ir cilvēces nāvīgākais ienaidnieks.

Runāja, ka es esot labs paidagogs.

Varbūt...

Bet kad es svinēju septiņdesmit piekto dzimšanas dienu,

tad apsveikuma runās tika stāstīts,

it kā es jau ganu gados

būtu bijis dedzīgs komūnists

un pūtis Marseljēzi

tāšu taurē.

Piedodiet, bet tās gan ir skaidras muļķības.

*) vācu koncentrācijas nometne Igaunijā

          3

       Maksis Krass

Vaislas bullī un pienagrāmatā bija zinātne –

dabaszinātne, zemeszinātne, tieslietas.

Manas mājas bija košas un saule skaisti staroja

uz dzīvojamās ēkas gluži jaunā skārda jumta,

līdz kādā pavasarī mani iesēdināja vilcienā, sakot,

ka pienākusi izpriecas braucienu laiki

un plašā dzimtene man vaļā kā zemeņlauks.

Stepē zem līkā bērza apraku sievu

un nolādēju visus izpriecas braucienus un augstskolas

(māsasdēls Arvets tomēr īstajā laikā bija aizmucis uz Kanādu).

Septiņus gadus ilga augstskolas kurss,

daudz pāŗu zābaku nodeldēju, kaut komandants nebija peļams vīrs.

Nobeidzu tautas augstskolu ar kumlaude,

un tā, ar atzinības rakstu kabatā, ka esmu dūšīgs chleborobs*

un jaunu vārdu pasē, Maksim Krasnij,

kartupeļu rakšanas laikā atgriezos mājās Haralā.

Ar grožiem rokās un pienagrāmatu kabatā,

kuŗā bija pavisam cita zinātne,

tā es līdz mūža beigām izvadāju kolhoza pienu.

*) krieviski: „laukstrādnieks”

Mēness kustas zagšus necaurredzamos tropu mežos kā mūžvecs asiņains tamtams, klauvējot sparīgu un noslēpumainu ritmu žirafu raibajos sapņos.

       Mēness pastaigājas pa zilpelēkiem kalniem, bezrūpīgi kaisot sniegā neīstus vizuļus. Bieži viņš izkāpj no sava zilā ietvara, lai peldētu okeāna milzu akvārijā līdzi tumšajiem kuģiem kā modrākais sardzes jūŗnieks, vai arī lai pavadītu ašās zibsnošās zivis viņu pārgalvīgajos ceļojumos meridiānu nailona tīklā. Mēness neniecē nevienu satiksmes līdzekli, notikumu vai gadalaiku. Žāvājoties aiz gaŗlaicības, viņš griež rikās gulētāju sapņus un negulētāju domas un pārkaisa tās ar illūziju violeto cukuru. Viņš ir lielākais burvis un acu apmānītājs. No sasaluša kartupeļa viņš uzbur citronu, no nelaimes brīnumdaiļu pasaku. Nebaidoties sardzes, viņš ieklaiņo raķešu lidlaukā un pārvērš Polārisus par nevainīgiem galdnieka zīmuļiem. Mēness burvju mirdzā zābaks aizmirst savu nospiedumu, vējš bārsta no pirksta papeles ziedlapas, ruņči un direktori zaudē savam stāvoklim piedienīgo lepnumu. Mēness lec pār robežu dzeloņstiepļu žogu un nekad neskatās slēgtā robežsargu būdā. Viņš domājas esam pārāks par parlamentiem un tirgus cenām, un nemaz nenojauš, ka vēlīnā siena vedēja ores ritenis pāršķeļ viņa ūdenī atspoguļoto ģīmi divos dzeltenos pusapļos.

Viņš ir tikpat kurls pret lišķību kā pret slavas dziesmām. Visur viņš slīd pa virspusi, dziļums viņu nesaista.

Apbrīnojiet viņu, priecājieties par viņa gleznainību, nopūtieties zem viņa, bet baidieties visā nopietnībā viņa lipīgās paviršības.

Pulkstens rādītāji - divi melnas harpūnas

mūžības sirdī.

Vējš brēc biezoknī,

neatradis naktsmājas.

       Atkal atkal atkal atkal atkal

       Tikko aizveŗu acis

       tas notiek no jauna

       Tas, ko kāds bitinieks stāstīja

       par divdesmit pieciem

       stropiem

       kas sadega

       Šis patiesais notikums

       Šī patiešām mirusī drava

Tas nav dzejolis. Lai kļūtu par dzejoli, saturam jānoskaidrojas.

Esmu gaidījis, bet tas kā negrib tā negrib skaidroties un es vairs nevaru.

Tas nav dzejolis. Dzejolī jūs meklējat zemtekstus, apslēptas domas,

simbolus. Šeit tādu nav. Tas nav dzejolis –

       tas ir ugunszaru grābeklis

       kas viršus sagrābj oglēs

       tas ir ugunszobu zāģis

       tā ir stropu kāju pārgraušana

       tā ir medus kāŗu kušana

       tas ir tas ka medus nedzēš uguni

       tas ir tas ka pat medus aizdegas

       tas ir tas ka bites dzeļ liesmojošo gaisu

       dzeļ gaisu

       un ka tās nobeidzas

       Tā ir pelnu tauriņu šūpošanās

       Tad no tāluma atgriežas izlūks

       izdejot citiem ziņu

       ka kaut kur atradis

       vēl neredzētus ziedus

       Tas ir tas ka es nezinu

       kā viņam izdejot priekšā

       visu kas šeit noticis

       un ko lai atbildu

       ja tas jautās

       kādēļ tas viss tā?

GAR MANIEM

SĒRU BĒRZIEM

Nāc vienmēr pie maniem priekiem

gar maniem sēru bērziem

Kaut grantētais ceļš grauž pēdas

nāc vienmēr pie maniem priekiem

Vakar biju bērns

tad tas bija viegli

Redzēju smieklus un priecīgu prātu

un velmētus ceļus

Šodien piedzima saule tāpat kā vakar

bet es esmu paaudzies lielāks

Smieklu ēnā redzu raudas

Aiz drošā prāta vilcināšanos

Rīt atkal kļūšu par bērnu

tagad tas nav viegli

Raudu ēnā gribu ieraudzīt smieklus

aiz vilcināšanās drošu prātu

Kaut grantētais ceļš grauž pēdas

nāc vienmēr pie maniem priekiem

Nāc vienmēr pie maniem priekiem

gar maniem sēru bērziem

Jäätuled süttivad aknal

Liivakellad pudenevad liivaks

Jäätuled kustuvad aknal

Veekellad vajuvad merre

Aga meie oleme siin

Meie oleme siin

Ledus uguņi iedegas logā

Smilšu pulksteņi sairst smiltīs

Ledus uguņi nodziest logā

Ūdens pulksteņi nogrimst jūŗā

Bet mēs esam šeit

Mēs esam šeit

Tik cieši mēs turamies kopā

kā spietojot bišu saime

tik cieši mēs turamies kopā

un ejam tā kopā caur jūŗu

un ejam tā kopā caur jūŗu

kas saceļas pretī mums pikta

un ejam tā kopā caur jūŗu

mums nevajag cita balsta

ja tikai mēs atspiesties drīkstam

viens otram pret skaidrajiem pleciem

mums nevajag cita balsta

kā kopīgo parādu līksmi

kā kopīgo parādu līksmi

kas jāiznes visiem kopā

šo kopīgo parādu līksmi

ko nevar mums nomazgāt jūŗa

Man gribētos tavās krūtīs

pat vēju saprast, kas skaŗ tās

un ar tavu kāju pēdām

tai zemē, kur stāvi tu, stāvēt

tai zemē, kur stāvi tu, stāvēt

un domāt par visām zemēm

Tā zeme, kur stāvam, ir dota

kur stāvēt mīlētājiem

Tad mīli tu manas acis

kad viņās ir pasaules debess

un dziedi tik to manu pantu

ko samezglo sirdēsti mani

ko samezglo sirdēsti mani

kad nojaušu svešādas briesmas

Šis pants ir par sirdēstiem maniem

vai mācēsim turēties kopā

kā spietojot bišu saime

vai mācēsim turēties kopā

un iziet tā cauri jūŗai.