Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā

Dr. Ivars Ivasks

IGAUŅU DZEJAS ATTĪSTĪBA
TRIMDĀ UN PADOMJU IGAUNIJĀ

 

Igauņu dzejas sākumi meklējami 19.g.s. pirmajā ceturksnī. Pats pirmais vārda pēc pazīstamais un nopietnais dzejnieks ir Rīgas igaunis Kristjans Jaks Petersons (Kristjan Jaak Peterson, 1801.-1822.). Viņa tēvs bija zvaniķis Jēkaba baznīcas vācu-igauņu draudzē. Petersons studēja klasiskās valodas Tērbatā, interesējās par somu mitoloģiju un dzejoja kā igauņu, tā vācu valodā. Savā dzejā viņš par paraugu ņem vācu klasiķus, reizēm rakstīdams arī brīvajā pantmērā un igauņu tautasdziesmu stilā. Būdams dedzīgs igauņu patriots, viņš vēlējās izlauzt savas tautas valodai ceļu uz pasaules literatūru: „Vai tad šīs zemes valoda / nedrīkst dziesmu ugunīs, / paceldamās pret debesīm, / sev mūžību meklēt?” Kā ar dzejas formu, tā valodu Petersons bija tālu priekšā sava laika igauņu rakstniecībai. To pierāda apstāklis, ka Petersona Dziesmas tika izdotas grāmatā tikai simt gadu pēc viņa nāves. Par viņa dzejas mantojuma atklāšanu 1922.g. jāpateicas Jaunās Igaunijas (Noor Eesti) grupas rakstniekiem, sevišķi dzejniekam un kritiķim Gustavam Suitsam. 19. gadsimtā (1823.g. Leipcigā) publicēja tikai nedaudzus Petersona dzejoļus vācu valodā, tādēļ Petersona īsā mūža bagātais mantojums nespēja ietekmēt igauņu dzejas turpmāko attīstību. Šo lomu uzņēmās arī latviešiem labi pazīstamais Kalevipoega sastādītājs Fridrichs Reinholds Kreicvalds (Friedrich Reinhold Kreutzwald, 1803.-1882.) un dzejniece Lidija Koidula (Lydia Koidula, 1843.-1886.). Raugoties no 20.g.s. otras puses, liekas, ka igauņu traģiskās vēstures būtību tomēr vistiešāk izteicis pavisam cits pagājušā gadsimta dzejnieks – Juhans Līvs (Juhan Liiv, 1864-1913.), ko reizēm dēvē pat par igauņu Hölderlīnu.

Ar Juhana Līva dzeju tad arī V.K. Metjūss (W.K. Matthews) iesāk savu izvēli Anthology of Modern Estonian Poetry (University of Florida Press apgādā, Geinesvillē 1953.). Tālāk Metjūss iepazīstina ar trim galvenajiem dzejas nogrupējumiem, kas pārvalda igauņu rakstniecību līdz otra pasaules kaŗa sākumam: Jaunā Igaunija (1905.-1917.) ar simbolisku un jaunromantisku noslieci; ekspresionismam tuvā Siuru grupa (kas visstiprāk ietekmēja igauņu rakstniecību no 1917.-1919. ); starp klasicismu un jaunsimbolismu stāvošie Burtnieki jeb Arbujad, kas debitēja trīsdesmitajos gados. Par dzejniekiem, kas dzimuši 1920.g. un vēlāk, Metjūss devis tikai ļoti nepilnīgu pārskatu. Otra latviešu lasītājiem pieejamā igauņu dzejas izlase ir vācu valodā. To tulkojis izcilais igauņu kritiķis un tulkotājs Ansis Orass (Ants Oras, 1900.): Acht estnische Dichter (Vaba Eesti apgādā, Stokholmā 1964.). Orass iesāk savu izvēli tikai ar Jaunās Igaunijas ievērojamāko dzejnieku Gustavu Suitsu (Gustav Suits, 1883.-1956.) un nobeidz to ar Burtniekiem dažā ziņā tuvo jaunklasiķi Aleksi Rannitu (Aleksis Rannit, dz. 1914.). Tātad ne Metjūsa angļu, ne Orasa vācu valodā tulkotās igauņu dzejas antoloģijas neiepazīstina cittautu lasītājus ar jauno igauņu autoru attīstību trimdā un Padomju Igaunijā. (*)

Savā apcerē Igauņu kultūras pozitīvais veikums trimdā (JG 26, 1960) mēģināju īsi raksturot igauņu rakstniecības galvenās tradīcijas. No trimdas dzejniekiem apskatīju sīkāk vecākās un vidējās paaudzes rakstniekus, tikai pieminot jaunākos dzejniekus un prozistus Kārli Ristikivī (Kari Ristikivi, dz. 1912.) un Raimondu Kolku (Raimond Kolk, dz. 1924.). Savā apskatā vēlētos, kaut arī tikai nepilnīgi, aizstāt šo robu. Rakstot 1965. gadā, nevar vairs būt šaubu, ka tas, ko veikuši jaunie autori trimdā un Padomju Igaunijā pēdējo divdesmit gadu laikā (1945.-1965.), var droši nostāties blakus Jaunās Igaunijas, Siuru un Burtnieku veikumiem. Minot šai sakarā igauņu jaunāko dzeju okupētajā dzimtenē, nedomāju, protams, līdz Staļina nāvei sarakstītās tukšās slavas dziesmas režīmam un partijai, bet gan tikai „atkušņa” laika drosmīgākās un īpatnējākās balsis.

 

 

II

Sekojošās mazās izlases nolūks iepazīstināt latviešu lasītāju ar „Jaunām balsīm igauņu pēckaŗa dzejā trimdā un Padomju Igaunijā”. No izraudzītajiem desmit dzejniekiem seši raksta trimdā un četri Padomju Igaunijā, Visi autori ir debitējusi ar patstāvīgiem dzejoļu krājumiem tikai pēc otra pasaules kaŗa. Izņemot dzejnieci Maretu Suitsu-Elsoni, kas dzimusi 1914. gadā, visi pārējie dzimuši 1920. gadā vai vēlāk. Visjaunākais ir Pauls-Ēriks Rummo, kas dzimis 1942. gadā un debitējis tikai 1962. gadā Padomju Igaunijā. Izvēloties mazāk autoru, bija iespējams dot vairāk dzejoļu tulkojumu (caurmērā 5 dzejoļus). Dzejoļu izlase sakārtota un tulkota cerībā, ka no šiem pussimts tulkojumiem lasītājs gūs ieskatu ne vien par šo desmit dzejnieku dzeju, bet arī vispār par moderno igauņu dzeju. Tulkojot likās iezīmīga jauno dzejnieku lielā īpatnība; tādēļ nav iespējams runāt par kaut kādu literatūras nogrupējumu ne trimdā, ne Igaunijā, kā tas bija, piemēram, vēl iespējams ar Burtniekiem trīsdesmitajos gados.

Apskatīsim vispirms trimdas dzejas attīstību. Arī igauņu lirikas ievērojamākie pārstāvji izvēlējās trimdu. Jauno Igauniju pārstāvēja Gustavs Suitss; Siuru – Marija Undere, Henriks Visnapū un Arturs Adsons; Burtniekus – Bernards Kangro. Patiesībā Burtniekiem būtu pieskaitāms arī gleznotājs un dzejnieks Arno Vihalemms (Arno Vihalemm, dz. 1911.), kas publicējis savus pirmos dzejoļus jau trīsdesmitajos gados igauņu literatūras žurnālā Looming, kaut gan dzejas krājumu viņš publicēja tikai 1954.g. Pēc Anša Orasa domām Burtniekiem būtu pieskaitāms arī Aleksis Rannits; viņa pirmais dzejoļu krājums iznāca jau 1937.g. Tomēr pats Orass uz šī pirmā krājuma pamata Rannitu savā klasiskajā antoloģija Burtnieki (Tērbatā 1938.) neuzņēma. Tikai Rannita pēdējos divos krājumos – Ieslēgtais plašums (1956.) un Sausais spožums (1963.) Orass atrod Burtniekiem līdzvērtīgu izsmalcinātu formu. Citi kritiķi turpretī saredz vairāk gara radniecības ar Burtniekiem nevis Rannita, bet gan Vihalemma dzejoļu krājumos Atbalss akmens sirdī (1954.) un Consolationes (1961.). Vihalemms būtībā ir ironisks epigrammatiķis, kura „melnais humors” reizēm pārvēršas elēģiskā smeldzē. Viņam tuvi Heine un zviedru dzejnieks Nilss Ferlīns (Nils Ferlin, 1898.-1961.), kuŗa dzeju viņš tulkojis igauniski. Rannits ir mākslas kritiķis, kam kultūra un māksla ir galvenie tematikas avoti. Viņa formas un daiļuma dievināšana liekas vel tuvāka pagājušā gadsimta franču parnasiešu dzejas ideālam nekā krievu akmeismam. Veselu dzejoļu virkni viņš veltījis igauņu grafiķim Eduardam Vīraltam.

Gustavs Suitss, Marija Undere un Bernards Kangro rosīgi rakstīja trimdas gados. Bet ne viņi, ne Vihalemms vai Rannits nekā patiešām jauna igauņu dzejai nedeva. Šie vecākās un vidējās paaudzes dzejnieki auga un veidojās savas mākslas jau agrāk nospraustajās robežās. Šie vārdi nav domāti kā pārmetums, bet gan kā literārvēsturiska atziņa. Ar kāda veida dzeju tad debitēja pirmie jaunie dzejnieki igauņu trimdas rakstniecībā? 1964.g. iznāca trīs dzejoļu krājumi, kas, tā sakot, jau no paša sākuma atklāja igauņu jaunās dzejas auglīgos pretstatus. Ilmārs Lābans (dz. 1921.) debitēja ar sirreālistisku dzejoļu krājumu Enkurķēdes gals ir dziesmas sākums, kuŗā sakopoti no 1943.-1945.g. radušies dzejoļi. Lābans pārstāv lielpilsētu un galējo modernismu igauņu dzejā. Raimonda Kolka (dz. 1924.) pirmo dzejoļu krājumu Vientuļā zvaigzne var uzskatīt par vislielāko pretstatu Lābana modernismam. Par pretstatu jau tīri ģeogrāfiskā ziņā: Lābana dzimta pilsēta ir Tallina, bet Kolka dzimtā puse ir paši Igaunijas dienvidi. Bez tam Kolks raksta Vöru dialektā, un viņa tematika dziļi sakņojas lauku dzīves vidē. (Šeit jāpiezīmē, ka Dienvidigaunijas dialektam ir cienījamas tradīcijas igauņu rakstniecībā – šinī dialektā ne tik vien tulkota bībele, bet tanī rakstījuši tik īpatnēji mūsdienu dzejnieki kā Arturs Adsons un Hendriks Ādamsons, dažus darbus pat Gustavs Suitss. Viņu dēļ Dienvidigaunijas dialekts kļuvis par augstvērtīgu igauņu rakstniecības daļu). No maigā sava dzimtā novada dzejnieka Kolka ļoti atšķiŗas Lābans ar savu lielpilsētniecisko valodu, kuŗā atrodam Āvika (Johanness Āviks, dz. 1880.) pēdējos jaunvārdus, franču un vācu valodas citātus, kā arī veselus dzejoļus zviedru valodā. Kalju Lepika (Kalju Lepik, dz. 1920.) pirmajā krājumā Seja māju logā, tāpat kā Kolka krājumā spoguļojas lauku dzīves atmiņas, bet šoreiz tās tvertas igauņu rakstu valodā.

Nav šaubu, ka Ilmāra Lābana pirmais krājums īpatībā pārspēj kā Kolka, tā arī Lepika pirmās dzejoļu grāmatas. Vecākās paaudzes acīs Lābana krājums nebija īpatnējs sasniegums, bet vienkārši piedauzība. Par ko uztraukties arī patiesām bija jaunā dzejnieka grāmatā. Vispirms jau Lābans bija gandrīz pilnīgi atmetis interpunkciju un tikai retumis lietajā atskaņas; līdzās eksperimentiem brīvajā pantmērā atradās dzejoļi prozā; apdziedāti tika kā Alberts Einšteins, tā Arnolds Šönbergs; jā, jaunais igauņu enfant terrible uzdrošinājās pat lauzt trimdinieku tabu un pieminēt dzejā Ļeņina un Staļina vārdu. Uztraukums bija liels, jo maz bija tik aukstasinīgu lasītāju, kas būtu izlasījuši arī vārdus, kas sekoja šo sarkano vadoņu pieminēšanai: „Staļin / dūmiem piepildītais cūkas pūslis” un „Bet tu Ļeņin savā stikla zārkā esi miris uz mūžiem / kā mirst monētas kas zaudējušas sapņos savu vērtību”. Kā īsts sirreālists Lābans gribēja šokēt pilsoņu tradicionālismā iestigušo gaumi. Tas viņam arī labi izdevās, tik labi, ka viņa nākošā grāmata iznāca tikai 1957.g., jo dzejnieku, protams, bija sarūgtinājusi kritikas neizpratne. Nenovērtējusi Lābana sniegumu pēc sirreālisma tradīciju mērauklas Eiropas dzejā (kā to pieprasīja šīs apceres autors savā pirmajā kritiskajā igauņu valodas esejā 1951.g.), kritiķi pārmeta Lābanam, ka viņš vispār uzdrīkstas lietāt sirreālisma techniku. Nepazīdami tādus klasiskus sirreālistiskās lirikas veikumus kā Apolinēra, Eliāra un Lorkas dzeju, igauņu kritiķi parādīja tikai savu šauro redzes loku, pārmezdami jaunajam dzejniekam „ālēšanos”. Salīdzinot ar šiem priekštečiem, jāatzīst, ka Lābans nav vienmēr visai īpatnējs sirreālists (jo, piemēram, šeit tulkoto dzejoli Dzīvot brīvam vai mirt laikam gan būs iedvesmojis Pola Eliāra vācu okupācijas laika dzejolis Brīvība). Bet igauņu dzejā Lābans ienesa spirgtu vēja pūsmu, kas pēkšņi atvēra durvis modernismam. Atvēra gan, bet cik dzejnieku ienāca pa tām? Trimdas dzejā tas notika tikai piecdesmitajos gados, bet okupētajā Igaunijā pat tikai sešdesmitajos gados (kad jaunais Rummo sāka dažos dzejoļos atmest interpunkciju – par lielu sašutumu visiem sociālistiskā reālisma kalpiem).

Kopš sava pirmā dzejoļu krājuma izdošanas, Lābans ir publicējis atsevišķus dzejoļus igauņu periodikā, kas vēl nav sakopoti otrā krājumā. Liekas, ka Lābans virzās uz lielāka hermetisma un spēcīgākas dzejiskās maģijas pusi. Otrā Lābana grāmatā Rroosi Selaviste(1957.) šie dzejoļi vēl nav sakopoti. Te atspoguļojas viņa ārkārtīgā valodas virtuozitāte. Dzejiski aforismi un īpatnējas vārdu rotaļas sacerētas ne vien igauņu, bet arī vācu, franču un zviedru valodā. Līdzīgus dzejiskus aforismus jeb „haiku” prozā ir rakstījis arī spānis Ramons Gomezs de la Serna (dz. 1888.), nosaucot tos par „gregerijām” (greguerías). Ansim Orasam Lābana otra grāmatiņa atgādina Džeimsa Džoisa valodas meklējumus. Katrā ziņā Lābana patiešām nepārtulkojamā Rroosi Selaviste ir paplašinājusi igauņu izteiksmes līdzekļus. Tā nav zemē metama dāvana trimdas rakstniecībai, kas bieži vien sirgst ar pārmērīgu jūsmīgumu un daudzvārdību. Lābana asprātīgā uguņošana šķietami aizved lasītāju prom no trimdas ikdienas, tai pašā laikā dodot viņam spēku šo ikdienu pārciest, atbrīvojot viņu no tās ar iedomu palīdzību. Seko daži piemēri: „Esst ethische Pasteten in estnischen Nischen” (rakstīts vācu valodā), vai arī „Desmitzobainais dekadents”. Šīs, saprotams, ir tikai pirmās pakāpes asprātības, jo citām vajadzētu jau daudz gaŗākus kommentārus...

Raimondu Kolku Lābans pats nosaucis par igauņu jaunās dzejas „il miglior fabbro” (atkārtojot Eliota komplimentu Ezram Paundam). Kolka dzejas māksla, saprotams, nebija vēl skaidri saskatāma viņa pirmajā krājumā, kaut gan īstas liriskas iedvesmas viņam neviens nenoliedza. Otrā krājumā, Bērzs zem loga (1952.), Kolks publicēja dzejoļus gan dialektā, gan arī rakstu valodā, pie kam pārsvarā vēl arvien bija dialekts un dzimtā novada atmiņas. Sekojošajā izlasē šo posmu pārstāv impresionistiski smalkais dzejolis Lietus, kas atgādina igauņu tautasdziesmas. Kolka jauno stilu un mākslinieciski līdz šim pilnīgāko izpausmi rāda viņa trešais dzejoļu krājums Pārdotais gredzens (1959.). Tanī lielā pārsvarā ir dzejoļi rakstu valodā un reizē ar to arī jauna „lielās pasaules” tematika. Atrodam šeit dzejoļus ar virsrakstiem kā Voice of Hungary, Dziļi Sibīrijā darvotas šķilas deg, Rudenīgā Roma. Dzejoļi ir stilistiski interesantāki nekā agrāk, manāma reizēm igauņu dzejas izcilā valodas virtuoza Gustava Suitsa ietekme. Dzejnieks nerunā vairs tikai sava dzimtā novada, bet jau visas tautas vārdā. Dzejoļu cikla Pārdotais gredzens, kas krājumam devis vārdu, dzejnieks iedziļinās uzticības problēmā, apskatot uzticību kā personiskajā, tā arī visas trimdas plāksnē. Viņš jūt, ka viņš pats un līdz ar viņu dažs labs trimdinieks nav audzis kaŗalaika brālības garā, bet ir uzticību pārdevis par ērtas dzīves lecu viru: „šis pulks bija Igaunija, / bija varoņu bataljons / tagad vienā vienīgā vakarā / es visu uz reizi nodzeŗu”. Dzejnieka ētiskais jūtīgums ir liels, un tikpat liela viņa paškritika. Kolks, kas pieder pie igauņu sociālistiskās partijas trimdā, ir sarakstījis dažus no igauņu trimdas dzejas nozīmīgākiem dzejoļiem, kurus franči apzīmētu par „angažētiem” jeb iesaistītiem (vārda labākajā nozīmē). Šeit tulkoto dzejoli Dziļi Sibīrijā darvotas šķilas deg Lābans nosaucis par otru neoficiālo igauņu himnu. (Par romānu rakstnieku Kolku skat. šī raksta autora apceri JG 26).

Kalju Lepika attīstība, salīdzinot ar viņa draugu Kolku, gājusi pretējā virzienā. Varētu arī teikt, ka pēc sava pirmā krājuma Seja māju logā (1946.) – viņš ar loku atgriezies mājās pēdējā krājumā Akmeņlauztuve (1958.). Ja Lepika pirmajā krājumā atbalsojās igauņu zemnieka pasaule, tad viņa pēdējā dzejoļu krājumā šī igauņu lauku dzīve tverta it kā bezlaicīgi archaiskā skatījumā, ko vēl sevišķi izceļ tautasdziesmu stila paņēmieni. Visumā Lepiks sarakstījis sešus dzejoļu krājumus, tādējādi būdams igauņu trimdas jaunās dzejas ražīgākais autors līdzās Ivaram Grüntālam. Viņa dzejoļu krājumu nosaukumi: Spēlmanis (1948.), Ubagi uz kāpnēm (1949.), Jūŗas dzelme (1951.), Pasaka no tīģeŗu zemes (1955.). Savu izteiksmes veidu meklējot, Lepiks izmēģinājies dažādos stilos, arī satīriskajā dzejā. Brīžam viņš var būt ļoti sarūgtināts, tad atkal liriski maigs. Reizēm šķiet, ka Lepiku ietekmējuši Visnapū un Uku Māzinga (Uku Masing, dz. 1909.) reliģiskie meklējumi, tad atkal liekas, ka viņa dzejas brīvās asociācijas Lābana sirreālistisko mēģinājumu ietekmētas. Lepika lirika nav viengabalaina. Lasītājam varbūt visstiprāk iespiežas prātā viņa spēja izteikt sarežģītu pārdzīvojumu dažās rindas kā primitīvā kokgrebumā. Pieminami arī viņa panākumi, lieliski savienojot tautasdziesmu parallēlismu ar modernas dzejas metaforu permutācijām.

1951. gadā debitēja Mareta Suitsa-Elsone (1914.-1956.) un jaunais Ivars Grüntāls (dz. 1924.). Pēc saviem gadiem Suitsa-Elsone varētu piederēt pie Burtnieku paaudzes, bet pēc stila viņa tur nekādā ziņā neiederas. Suitsa-Elsone ir Jaunās Igaunijas izcilākā dzejnieka Gustava Suitsa meita. Pirms pievēršanās dzejai viņa bijusi aktrise. Tās pirmo dzejoļu krājumu sauc Esi kas esi. Tanī sakopotie dzejoļi sarakstīti galvenokārt brīvajā pantmērā un īsos, aprautos teikumos ar īpatnēju ritma izjūtu. Dzejniece nemīl daudzvārdību, bet mēģina izteikt būtisko dažās rindās. Tādēļ katram vārdam jābūt noteiktam. Suitsa-Elsone apraksta okupācijas un kaŗa gadus, bēgļu gaitas. Varētu teikt, ka tā ir laikmeta dzeja. Bet ja nosaucam viņas dzeju par laikmeta dzeju, tad tūlīt arī jāpiemetina, ka tai ļoti maz līdzības ar Henrika Visnapū patriotiski patētiskajām trimdas vārsmām. Nepārsteidz, ka tieši Raimonds Kolks sakopojis un izdevis pāragri mirušās dzejnieces pēdējos dzejoļus. Šis pēdējais krājums – Darvaspuķe ir anilīns(1958.) – parāda Suitsas-Elsones valodas attīstību vēl lielākas koncentrācijas virzienā. Latviešu lasītājam šis stils varbūt atgādinās Veltu Sniķeri, kā, piemēram, īsajā dzejolītī Zeme ir kaila: „Nav ne sniega / ne zaļuma. / Kaltusi kūla / un skarbs vējš. / Maigas ir vienīgi domas / par mainīgumu”.

Ivars Grüntāls dzimis universitātes pilsētā Tērbatā, cīnījies kā brīvprātīgais Somijā un tagad strādā par ārstu Geteborgā, Zviedrijā. Viņš ir arī igauņu jaunās paaudzes literatūras žurnāla Mana redaktors (redakcijā darbojas arī Ilmārs Lābans). Grüntāla ražīgums dzejā pārsniedz pat Lepiku, bet caurmērā viņa dzejas vērtība un intensitāte ir lielāka. Bez sešiem dzejoļu krājumiem (1951.-1964.) viņš sarakstījis arī romānu vārsmas Svētā Pēteŗa baznīcas zvani (1962.). Kopā ar Lābanu viņš ir igauņu jaunākās dzejas viseksperimentālākā stila dzejnieks. Pie tam viņš savu modernismu sasniedz gandrīz vienmēr stingrā pantmērā un virtuozi atskaņotās rindās. Bet klasiski noteiktajai formai reti atbilst tikpat skaidrs saturs. Grüntāla valodas bagātība salīdzināma vienīgi, liekas, ar Gustava Suitsa dzejas valodu. Viņa vārdu krājums piesātināts ikdienas valodas, kaŗavīru žargona, medicīniskās terminoloģijas un kultūras vēstures izteicieniem. Viņš lasījis daudz un dažādās nozarēs, un viņam ir lieliska atmiņa. Viņa dzejā spoguļojas 20.g.s. intellektuālista aleksandrīniskā daudzšķautnainība un hamletiskas pretrunas. Intellektuālajam spriegumam Grüntāla dzejā atbilst tikpat stipra erōtika. Neviens cits igauņu dzejnieks nav gājis gluži tik tālu mīlestības aprakstīšanā dzejā – pat līdz sīkākajiem fizioloģiskajiem novērojumiem. Ir skaidrs, ka viņa dzeja ļoti grūti tulkojama, bet nav arī šaubu, ka viņa veikums igauņu dzejā ļoti īpatnējs.

Sestais jaunais trimdas dzejnieks ir šī pārskata autors, kas publicējis dzejoļu krājumu Zvaigžņu Zintis (1964.). Lai paliek lasītāja ziņā izlemt, kur un kādā veidā viņa dzeja iederas šeit iezīmētajās igauņu jaunākās dzejas tradīcijās.

 

Mana izdevējs dzejnieks Ivars Grüntāls un okupētas Igaunijas dzejnieks Pauls-Ēriks Rummo