Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā
Dr. Valters Nollendorfs
PAR BASTIONIEM UN PARTIZĀNIEM
Mēs trimdā esam uzcēluši varenus bastionus. Idejiskiem cietokšņiem mēs esam apkārt uzcēluši stratēģiskus vaļņus, ko esam nostiprinājuši ar taktiskiem bunkuriem. Šais bastionos mēs stāvam sardzē un šaujam.
Mēs šaujam uz ienaidnieku. Bet reizēm mēs šaujam arī uz savējo, kas izgājis ārpus vaļņiem, lai veiktu partizānu cīņas. Jo mūsos ir izveidojusies bastionu mentalitāte: par visu, kas notiek ārpus vaļņiem, mums ir aizdomas.
Trimdā mums saplūduši idejiskie, stratēģiskie un taktiskie jēdzieni, un no šī saplūduma izveidojusies nocietināta ideoloģija. Tā nereti liekas doktrinārāka par ideoloģiju, kas noteic mūsu pretinieku mērķus un rīcību.
Nav, protams, iespējami kompromisi, kas skaŗ mūsu idejisko mērķi: brīvu latviešu tautu savā valstī. Bet mēs trimdā esam sākuši saistīt šo mērķi ar noteiktiem, negrozāmiem stratēģiskiem un taktiskiem pamatprincipiem. Uzticību mērķim mēs esam sākuši nereti vērtēt no uzticības šiem pamatprincipiem.
Kur stratēģija un taktika būtu jāpakļauj nepārtrauktam izvērtēšanas un pārvērtēšanas procesam, mēs nereti katru kritiku uztveŗam par uzbrukumu idejiskam mērķim. Bastionu sargos stratēģisko un taktisko principu pārvērtēšana izraisa ideoloģiskus refleksus, un viņi sāk šaut.
Pagājušajā rudenī sevišķi aktīvs bija Anglijas bastions. Rakstnieku pāris Monika un Guntis Zariņi bija nodibinājuši sakarus ar apspiestās Latvijas pārstāvjiem, neprasot atļauju. Rakstnieks Pēteris Aigars bija piedalījies PEN kongresā Budapeštā, nedabūjis atļauju. Uz šiem cilvēkiem tika atklātas pārmetumu zalves.
Zariņu pāra un Pētera Aigara rīcību var tulkot divējādi: kā apzinātu nodevību pret mūsu idejiskiem mērķiem vai arī kā vēlējumos atrast jaunus ceļus šo mērķu piepildīšanai. Interesanti, ka apsūdzība par nodevību tieši netika izteikta. Tad nu atliek otrs tulkojums, kur būtu bijusi vieta loģiskām pārdomām un pārrunām par mūsu stratēģiskajiem pamatiem, par mūsu taktiku un par minēto rakstnieku centieniem lietot jaunus stratēģiskus un taktiskus pamatprincipus. Šo pārdomu rezultātā būtu radies zināms vērtējums kā par līdzšinējās stratēģijas un taktikas efektīvumu, tā arī par Zariņu pāra un Pētera Aigara pasākumu rezultātiem.
Šāda izvērtēšana nenotika. Izvērtēšanas vieta iedarbojās bastionu mentalitātes izraisītie refleksi un atskanēja šāvieni.
Viena zalve Anglijā nāca no redaktora J.Andrupa spalvas. Tā publicēta šī gada janvārī Londonas Avīzē un plaši citēta 23. janvāra Laika ievadrakstā.
Andrups runā galvenokārt par koeksistenci. Jau pašā sākumā nomanāma bastionu mentalitāte. Iniciatīva tiek nodota pretiniekam ar apgalvojumu, ka koeksistence ir Ļeņina izgudrots boļševistiskās taktikas ierocis pasaules iemidzināšanai pirms jaunas ofensīvas.
Un jau pašā sākumā taktika tiek pārnesta idejiskā plāksnē: kas pretiniekam ir taktikas ierocis, tas koeksistences ideju veidā dažkārt ieviešas arī daļā mūsu sabiedrības, un šī idejiskā saindēšanās nes līdz defetismu un samierināšanos ar ieilgušo Latvijas okupāciju. (Retinājums mans V.N.). Citiem vārdiem, ienaidnieka taktiskā izaicinājuma pieņemšana trimdas ideoloģiskajos bastionos jau saistīta ar idejiskas lojalitātes jautājumu.
Loģiski tas nav, jo loģisks būtu pieņēmums, ka ienaidnieka taktiku var vērst pret viņu pašu, ja mums šī taktika ir skaidra.
Kāpēc tad mēs to nemēģinām darīt? Liekas tāpēc, ka esam pārāk nocietinājušies savās defensīvajās pozīcijās.
No vienas puses mums ir bažas par savu iekšējo cietokšņu drošību, jo, Andrupa vārdiem runājot, ienaidnieks izmanto koeksistences kanālus, mēģinādams ieperināt trimdas sabiedrībā savu sakarnieku šūnas. Šī ir tipiska bastionu mentalitātes pazīme; cietoksni tiešām iespējams uzspridzināt ar visiem aizstāvjiem.
Bet cietokšņu laiks jau sen gaŗām; šis ir partizānu kaŗa laiks, arī ideoloģiski. Rietumvācijas rakstnieki, piemēram, neizvairās no ideoloģiskām debatēm ar saviem Austrumvācijas kollēgām, cenzdamies savus kontaktus uzturēt tiešus un asus. Bet mēs jau esam ideoloģiskā strupceļā, tikko ir runa par iespējamu trimdas rakstnieku darbu publicēšanu Rīgā vai par iepazīšanos ar apspiestās Latvijas autoru darbiem.
Un te mēs nonākam pie savas defensīvās pozicijas otra aspekta: bailēm, ka tiešs cīņas kontakts it kā nostiprinātu mūsu pretinieka legālitāti, ko mēs visu laiku apstrīdam. Mēs neesam izvēlējušies cīnīties tieši, bet, savus bastionus sargādami, cīņai mobilizēt rietumu pasaules sirdsapziņu.
Te nu izrādās to atzīst arī Andrups ka rietumu sirdsapziņa neļaujas mobilizēties tā, kā mēs to vēlamies. Un tomēr viņš savā rakstā ieteic turpināt to pašu stratēģisko pieeju, sakot, ka labas kvalitātes kultūras vērtību demonstrēšana dod arī visietekmīgāko motīvāciju mūsu prasībai pēc Latvijas neatkarības.
Bastionu mentalitāte: mēs prasām pēc neatkarības! Bet ko mēs darām paši? Un kas mums būtu jādara?
Pārliecīgas bastionu celšanas un aizstāvēšanas vietā mums būtu jāpāriet uzbrukumā. Pašreizējos apstākļos tas nozīmē partizānu kaŗā.
Ar to mūsu ienaidnieks nekļūs legālāks vai mūsu cietokšņi vājāki. Sava veida legalitāti mēs ienaidniekam jau esam pieļāvuši un sava veida koeksistenci atļāvušies, jo tikai ar padomju iestāžu atļauju var notikt vēstuļu un sainīšu apmaiņa vai viesošanās Latvijā, kas ir galvenie veidi, kādos dzimtenē nonāk Andrupa ziņas par trimdas kultūras sasniegumiem.
Latviešu tauta šodien izcīna savu eksistences cīņu, un mūsu uzdevums ir šai cīņā palīdzēt. Ja latviešu tauta Latvijā šo ciņu zaudēs, mūsu bastioni būs bez nozīmes, mūsu prasības tukšas.
Tā nelegālā vara, kas šodien valda Latvijā, mūsu tautai jau divdesmit gadus ir bijusi realitāte, ar ko un pret ko tai ik dienas bijis jāpastāv. Mūsu tauta nav varējusi celt bastionus; tai bijis jāizcīna pastāvīgs partizānu kaŗš.
Savos bastionos stāvot un šaujot, mēs maz palīdzam šai tautas partizānu kaŗā. Savus sabiedrotos rietumu pasaulē meklējot, mēs aizmirstam savus labākos sabiedrotos apspiesto latviešu tautu. Vai nebūtu laiks atbrīvoties no statiskās bastionu mentalitātes un izsūtīt partizānu cīņās ar ienaidnieku kādas vienības arī mums? Bastionus var sagraut, bet partizānu garu nekad.