KOEKSISTENCE NEKALPO LATVIEŠU INTERESĒM

 

Dr. Valters Nollendorfs JG 52. n-rā, polemizēdams ar manu rakstu „Pārbaudīsim mērķus un ieročus” (Londonas Avīze, 15.1.1965), liek saprast, ka boļševiku pasākto koeksistenci varētu izmantot latvieši, lai pārietu uzbrukumā pret Latvijas okupētajiem. Pēc līdzšinējās pieredzes koeksistence ir devusi tikai nedaudz paplašinātas sakaru iespējas ar Latviju (vēstules, saiņi, tūristi), un tās pašas padomju vara atļauj vienīgi tik tālu un tik ilgi, cik tai tas izdevīgi, par cik no šiem sakariem var iegūt materiālu labumu un mulsināt vai šķelt pretkomūnistiski noskaņotos latviešus dzimtenē un trimdā.

Starptautiskajā polītikā boļševiki no koeksistences ir vienmēr profitējuši. Ļeņina laikā koeksistence paglāba padomju sistēmu no bankrota un sairšanas. 30. gados boļševiki ar tautas frontes valdībām sairdināja demokrātisko valstu gribu cīnīties pret hitlerismu. Pēckaŗa laika koeksistence kopš 1953. gada ir iesaldējusi katru nozīmīgu polītisku akciju, ko Rietumi varētu vērst pret Maskavu.

V. Nollendorfs domā, ka koeksistences iespējas izmantojuši latviešu nacionālo mērķu labā rakstnieku pāris Zariņi, braukdami uz Latviju, un Pēteris Aigars, braukdams uz Budapeštu. Varētu priecāties, ja V. Nollendorfam būtu taisnība. Fakti, diemžēl, rāda ko citu.

G. Zariņa gadījums būs vieglāk izskaidrojams no psīcholoģijas nekā no polītikas viedokļa. Bez tam – ja G. Zariņa otra intervija Rīgas radiofonā š.g. 24. martā ir V. Nollendorfa ieteikto „jauno ceļu” iešana, tad lai visi labie gari mūs visus, V. Nollendorfu ieskaitot, pasarga no šiem jaunajiem ceļiem. Pēteris Aigars pats publiski paskaidrojis, ka braucis uz Budapeštu personisku iemeslu dēļ – gūt ierosmes rakstāmam romānam. Liekas, ka mudinājumu būs devusi arī ziņkāre un bezmaksas ceļošanas iespējas. Visam tam ar mūsu nacionālpolītiku nav pozitīva sakara. Penkluba sanāksmēm aiz dzelzs aizkara ir kāds cits sakars, kas rada lielas bažas.

Pēc PEN kongresiem Budapeštā un Bledā nobriedusi ideja par padomju rakstnieku Penkluba dibināšanu, kas nozīmē nozaimot PEN chartā rakstītos principus par vārda brīvību. Konsekvencē radušies mājieni slēgt Latvijas un Igaunijas Penklubus, kas pastāv kopš neatkarības laika, un, turpinādami darbību trimdā, liecina, ka Latvijas un Igaunijas valstis nav likvidētas, bet tikai okupētas. Šī nožēlojamā lietu ievirze rāda, ka Latvijas tiesības nav aizstāvamas, sēžot koeksistences garā pie viena galda ar padomju pārstāvjiem.

Tās nav aizstāvamas arī, sākot dialogu ar latviešu komūnistiem, kā to iesaka V. Nollendorfs. Nevienai tautai nevar palīdzēt brīvības iegūšanā, biedrojoties ar tās apspiedējiem, un latviešu komūnisti ir Latvijas apspiedēju pārstāvji un kollaboranti.

Ieteikdams ne tikai taktisku un stratēģisku, bet pat ideoloģisku partizānismu, V. Nollendorfs ir kļuvis līdzatbildīgs par daža rakstnieka nomaldīšanos, ko mēģina skaidrot un attaisnot, atsaucoties uz V. Nollendorfa ieskatiem.

 

Jānis Andrups