Te nu piepildās latviešu sakāmvārds: Otra acī ierauga skabargu – paša pat baļķa neredz.

Jaunās Gaitas 51. numurā [Preses Spogulī] pulkvežleitnants Pēteris Dardzāns smagi apvaino ģen. Jāni Balodi četrkārtējā dzimtenes nodevībā un piekto nodevību vēl sagaida no viņa nākotnē, kad Maskava to izspēlēs pasaules polītiskā forumā. Jau ar pašu pirmo rindiņu lasāma apšaubāma kapt. G. liecība, kas vēl vairāk liekas tāda tāpēc, ka Dardzāns nemin šī kapteiņa pilnu vārdu.

Cik zināms, aizsardzības ministra Zālīša biedrs toreiz bija Dambītis, bet ne kapt. G. – Tas jau arī šinī gadījumā nav svarīgi, bet galva jāpagroza gan par to, ka kapt. J. Balodim tikko pēc 3 1/2 gadiem atgriežoties no smaga vācu gūsta, tūdaļ kā nelaime uzklūp kāds otrs kapteinis un piedāvā vēl neesošu posteni. – Toreiz kā paša kapt. G., tā arī topošās Latvijas nacionālās armijas kaujas vienības tikai vēl bija uz papīra. – Tomēr kapt. J. Balodis ļāvis sevi pierunāt, aizmirstot dzeršanu un kāršu spēli, un enerģiski ķēries pie savas kaujas vienības organizēšanas. Viņš pulcinājis pārējos virsniekus un instruktorus vienkopus un iedalījis tos virsnieku un instruktoru rezerves rotā. Rotas komandēšanu uzņēmies pats. 1918. g. 10. decembrī ar to devies līdz pulkv. Kalpakam uz Latvijas atbrīvošanas cīņu laukiem. Bet kā izrādās, pašu pulkvežleitnantu P. Dardzānu neviens nav spējis pierunāt atgriezties dzimtenē un cīnīties par tās brīvību. Viņš iestājies Kolčaka armijā un cīnījies par nedalāmo. – Jāpiezīmē, ka tais polītiski neskaidrajos laikos dabiski būtu bijis ļaut kapt. Balodim mazliet apskatīties. Dot kādus mājienus un censties pierunāt tais laikos bija arī neapdomīgi, jo katram pašam vajadzēja izšķirties savā sirdī, kā rīkoties. Daudzos gadījumos skaļi izpaustie nākotnes nodomi maksāja dzīvību. Otra nodevība – vācu baroniem dotais zvērests palikt neitrālam ar Latvijas nacionālās armijas kaŗaspēka daļām. Ja gadījumā vācieši Liepājā gāztu K. Ulmaņa valdību – ir bijusi ļoti liela pulkveža J. Baloža tālredzība un ātra stāvokļa izpratne. Ar to paglāba jaunās Latvijas nacionālās armijas iznīcināšanu, bet nekādā gadījumā tas nav sazvērestības izpaudums. Laikā, kad vācieši sarīkoja 1919. g. 16. aprīlī Liepājas puču, pulkv. J. Baloža kaŗaspēka daļas atradās tālu no Liepājas, plašā frontes iecirknī cīnoties ar lieliniekiem, – tā ka praktiski atstāt cīņu lauku un doties uz Liepāju apspiest puču nebija nekādas iespējas. Ja pulkv. J. Balodis izvairītos no zvēresta, vācieši to uzskatītu par pretestību un rīkotos nesaudzīgi, jo viņiem toreiz bija tik daudz spēka, lai mūsu mazo armiju atbruņotu vai pat pretošanās gadījumā iznīcinātu. – šo soli vācieši viegli izskaidrotu par latviešu vienību sadumpošanos frontē, tāpat kā tās trīs apsardzības rotas Rīgā, no kuŗām vienu vajadzēja izformēt un pārējās divas pašas dezertēja. Mūsu pašu pagaidu valdība arī negaidīja pulkv. J. Baloža aktīvu palīdzību, t.i. došanos uz Liepāju, bet gluži otrādi, tā slepeni nosūtīja uz fronti Baloža rīcībā vēl dažas nelielas latviešu vienības no Liepājas, lai tas vācieši galīgi neiznīcinātu. Bez tam pēc sabiedroto mājiena pagaidu valdība noliedza Liepājā latviešu kaŗavīriem uzsākt cīņu pret pārspēku, bet nolikt ieročus, lai nebūtu veltīgi upuri. – Ko gan tādā gadījumā Liepājā darītu ieradušās pulkv. J. Baloža karaspēka vienības? Pulkv. J. Balodis vēlāk nekādus amatus nepieņēma Niedras valdībā, bet joprojām paklausīja K. Ulmaņa valdībai. Te vēl jāpiezīmē, ka, lai gan pulkv. J. Balodim tika atņemts zvērests, vāciešu puča laikā ļoti stingri uzraudzīja mūsu kaŗaspēka vienības. Solis pa kreisi – un sekas būtu neiedomājamas. Zvērests bija savā ziņā brīdinājums būt uzmanīgiem, ko pulkv. J. Balodis ar savu diplomātiju un taktu arī godam veica un viss labi noritēja.

Kā zinām, K. Ulmanis Liepājas puča laikā paglābās angļu militārās misijas nometnē un vēlāk pārgāja uz kuģi Saratovs, kuŗu apsargāja sabiedroto flote. – Vācieši Liepājas puča laikā nežēlīgi apšāva latviešu kaŗavīrus turpat sabiedroto acu priekšā. Ko gan viņi nedarītu tālāk frontē, ja pulkv. J. Balodis nebūtu diplomāts? Uz Liepāju bija devies arī pats zvēresta atņēmējs Manteifels ar savu triecienvienību un tur rīkojās nežēlīgi.

Trešais dzimtenes nodevības grēks pulkv. J. Balodim tiek piedēvēts par palikšanu neitrālam Cēsu kaujās. Šis gadījums trimdā ļoti plaši un vispusīgi apskatīts daudzos aprakstos. Secinājums ir par labu pulkv. J. Balodim. Ja pulkv. J. Balodis būtu piedalījies Cēsu kaujās, tad vācieši par to Rīgā uzsāktu nesaudzīgu atmaksas terroru, kas būtu daudz briesmīgāks par to, kāds bija, kad viņi ieradās pēc boļševiku padzīšanas. Izpostītu arī pašu pilsētu.

Ceturtais dzimtenes nodevības grēks minēts ne vairs brīvības cīņu laikos, bet tad, kad ar mūsu dēlu asinīm izkarotā brīvība toreiz pulkv. J.Baloža gudrā un tālredzīgā vadībā tika Maskavā 1939. g. 6. oktobrī iztirgota ar tā dēvēto savstarpējo palīdzības līgumu. Var teikt, ka dzimtenes nodevība jau bija izdarīta oficiāli Kremlī, mūsu valdībai piekrītot līgumam. Kāda vēl tālāka nodevība piedēvējama toreizējam kaŗa ministram un valsts prezidenta vietniekam ģen. J. Balodim? Vienīgi ģen. J. Balodim var pārmest, ka viņš bažu līguma ultimāta laikā nesauca dēlus pie ieročiem, bet ne jau tā bija viņa pilnīga noteikšana, un viņš labi arī apzinājās, ka mūsu pienācīgi neapbruņoto armiju nevarēja raidīt cīņās. Krievi taču nenobaidītos no mūsu spožajām formām un rungām. Nosodītās ģen. J. Baloža separātās sarunas ar Padomju Savienības bažu lietās pilnvarotiem pārstāvjiem admirāli Kuznecovu un ģen. Isakovu ir vēl mūsu baltā ģenerāļa pēdējais un varbūt arī bez brīvības cīņu izvadīšanas viens no lielākiem pakalpojumiem tēvuzemei; tagad to apzīmē otrādi – par dzimtenes nodevību.

Te nu varētu rakstīt plaši, bet, sasienot teikto kā „salmu kūli”, jāatzīmē īsi toreizējā realitāte. Mūsu puses ieceltā komisija ģen. Hartmana vadībā nevarēja un arī nespēja tikt galā ar krieviem, jo tai bija noteiktas ciešas bažu robežas, kas nebija savukārt krieviem pieņemamas. Līguma īstenošana resp. bažu nodošana Padomju Savienības kaŗaspēkam pārāk ilgi neizkārtojās, par ko Maskava sāka uztraukties. Droši vien pēc viņas mājiena jau pieminētie krievu komisijas locekļi griezās vispirms pie ārlietu ministra V. Muntera kā bažu līguma slēdzēja, meklēdami palīdzību. Viņam atsakoties, tie griezās pie kaŗa ministra un valsts prezidenta vietnieka ģen. Jāņa Baloža. Neredzēdams nekādas iespējas izvairīties, kā arī, lai galīgi nezaudētu savu reputāciju krievu acīs, ģenerālis apsvēris arī ar krieviem pamēģināt aprunāties, jo kas tur gan liels, šo lietu nekārtojot pārāk oficiāli, bet gan piedodot tai vairāk privātu raksturu, viņš par sanāksmes vietu bija noteicis Romas viesnīcu, kur, tā sakot, varēja mierīgi aprunāties, sapīpēt un arī iemest ar krieviem kādu šņabi. Visa šī „nodevības” apspriede būtu beigusies kā iesākta – klusa un arī tālāk varbūt tobrīd nezināma, ja nebūtu bijušas vajadzīgas vēl kādas ziņas, kādēļ ģenerālis J. Balodis uz Romas viesnīcas apspriedi izsaucis ģen. Rozenšteinu. Pēdējais pēc uzdevuma veikšanas atbrīvots. Pēc Romas viesnīcas atstāšanas tas tūdaļ par „sazvērestības” apspriedi ziņojis sabiedrisko lietu ministram A. Bērziņam, zinot viņa naidīgās attiecības ar ģen. J. Balodi. Ministrs Bērziņš tūdaļ vēlā pusnakts stundā ieradies pie valsts prezidenta K. Ulmaņa un atstāstījis viņam ģen. Rozenšteina redzēto Romas viesnīcā. Valsts prezidents par šādu ģen. J. Baloža rīcību bijis ļoti sadusmots un uztraucies, bet, kā domājams, vēlāk pats pie sevis klusībā pārdomājis, ka šī bažu lieta var galu galā beigties nelāgi, tādēļ tūdaļ nākamās pirmdienas priekšpusdienā sasaucis kabineta sēdi, kuŗā galīgi nokārtots bažu jautājums ar Padomju Savienību. Kas būtu noticis, ja ģen. J. Balodis būtu no sarunām ar krieviem atteicies un arī, ja ministrs A. Bērziņš pēc ģen. Rozenšteina vēstījuma būtu pēdējam pateicies un devies vēlā stundā gultā, atstājot šo lietu pārrunām, kad tiktos ar prezidentu? Vienādi vai otrādi sekas būtu traģiskas. Pirmkārt, arī ģenerālim Balodim, kā vēlāk noskaidrojās, nebija galīgi veicies ar bažu jautājuma atrisināšanu, jo tas viņam vienam nebija noteicams. Otrkārt, ja ministrs A. Bērziņš arī savukārt nebūtu ātrumā apsvēris lietas nopietnību un vilcinājies ar ziņojumu prezidentam, krievu bažu delegācijas locekļi būtu visu šo bažu lietas izkārtošanu ziņojuši Maskavai ar nepārprotamu motivējumu par ļaunprātīgu sabotēšanu. Varētu gadīties, ka prezidents, saņemot krievu ultimātu, būtu vairāk pārsteigts un uztraucies kā par ģen. J. Baloža separātām sarunām, kuŗu rezultātā pēc A. Bērziņa ziņojuma mūsu valdība izkārtoja nekavējoties bažu lietu. Nepatīkamākais tas, ka pēc šādiem ultimātiem drīz vien seko ausij uztraucošas, griezīgas kāpurķēžu skaņas. Ka šāds ultimāts nebija novēršams, zinot jau krievu draudus bažu līguma slēgšanas laikā Maskavā, apstiprina Staļina dusmās izteiktais: „Ja gribam, mēs varam sagrābt jūsu zemi kaut tūlīt, bet mēs to nevēlamies.”

Tātad nu būtu visi četri ģen. J. Baloža dzimtenes nodevības grēki īsumā apskatīti. Jāsecina, ka visi tie ir bijuši ne nodevība, bet gan latviešu patriota sirdī ātrumā apsvērti un izkārtoti par svētību un izglābuši mūsu jauno nacionālo armiju un iedzīvotājus no iznīcināšanas, kā arī no ātrākas mūsu zemes okupācijas.

Paliek vēl nākotnes grēks ar polītisko forumu. Vai par šo neesošo nodevību būtu vērts teikt kādu vārdu? Labāk tad pieskarties tiem pulkvežleitnanta P. Dardzāna secinājumiem par nepārprotamu un izšķirīgu lielinieku vēlmju piepildīšanos divos resoros – kaŗa un ārlietu ministrijā. – Šinī gadījumā viņam ir pilnīga taisnība, jo par katras valsts patstāvību ir jācīnās ar ieročiem un diplomātiju. – Nelaimīgā kārtā ne mums, ne arī pārējiem abiem kaimiņiem tas nebija nekādā ziņā 30-to gadu beigās iespējams un, dabiski, tagad var tikai domāt, ka mūsu prezidents K.Ulmanis, un to pašu var teikt arī par pārējiem kaimiņu prezidentiem, atradies kādas tumšas un nežēlīgas, bet jo smalki darinātas sazvērestības ielenkumā. –

Kādā veidā šis sazvērestības ielenkums būtu izpaudies un secināms? –Te nu atkal nevar visu pāris vārdos pateikt, bet vajadzētu gaŗa un plaša visu sīkumu apskata, īsumā tikai jāsaka, ka mūsu, baltiešu, valsts iekārta un polītiskā nosliece nebija vienaldzīga ne Padomju Savienībai, ne Vācijai. Šīm lielvalstīm dodot svētību mūsu nodibinātām autoritāro valdību galvām, viņi tā jauki un mīlīgi smīnot līdzi deva mazu divu īsu vārdu piezīmi: – „draudzīgu sadzīvošanu”. Uz šīs draudzīgās sadzīvošanas pieņēmuma zīmes tad nu arī mūsu visu triju armijas nepieciešamā modernā apbruņojuma vietā palika pie rungām, visi trīs bez cieša savstarpēja militāra nolīguma, robežnocietinājumiem, tauta bez solītās satversmes un vēlēšanām, jo minētām lielvalstīm bija vieglāk tikt galā ar vienu galvu nekā ar 100, minot arī pašu tuvāko kaimiņu savstarpējo neuzticību un pat ķildām par pagājušām lietām. Tātad galu galā pats prezidents K. Ulmanis visā lietā vainojams, bet gan ne ģen. J. Balodis un pārējie mirstīgie. Jāpiezīmē, ka lai gan ģen. J. Balodis bija valsts prezidenta vietnieks, kā arī kaŗa ministrs, viņam tomēr kopējās lietās ar K. Ulmani bija maza teikšana, ko viņš arī saviem tuvākiem draugiem neslēpa. Beigās viņu arī padzina kā svešu suni no savas sētas! – Viņa prasības iegādāties ieročus daļēji tikai atbalstīja vēl trīs pārējie ministri – Einbergs, Ēķis un Gulbis. Nauda šai vajadzībai netika piešķirta laikā, kad vēl ieročus bija iespējams ārzemēs iegādāties, bet tad naudu izlietoja grandiozām būvēm. Vēlāk ieroču spožumu visi vairāk dievināja nekā zelta – tie vairs nebija iegūstami. – Tā tas viss sākās un beidzās!

Ģen. J. Balodis bija laikā un vietā, kad dzimtene to sauca. Liktenīgi arī tas, ka viņa rotai pirmajai bija jāstājas pretī ienaidniekam–lieliniekiem un arī no viņa rotas bija pirmie kritušie par Latvijas brīvību.

Kad no liktenīga ievainojuma 1919. g. 6. martā plkv. Kalpaks, slēdzot acis uz mūžību, vēl nodeva pavēli: „Balodi, palieciet manā vietā,” tad šis piedzīvojušais jaunās Latvijas armijas vadītājs zināja, kam nodot tālāk armijas vadību.

Aizsargu un aizsardžu saimē ģen. J.Balodis bija iecienīts un dievināts, tas redzams pievienotajā uzņēmumā, kad aizsardzes viņam pasniedz ziedus. Ziedi bija tiešām no sirds domāti. Piedaloties 1934. g. 15. maija K. Ulmaņa rīkotā apvērsumā, ģen. J. Balodis novērsa varbūtēju sadursmi starp aizsargiem un armiju, kā teikt, brāļu kaŗu. Viņš cerēja K. Ulmaņa valdīšanas laikā arī vēl jo vairāk izveidot un nostiprināt mūsu bruņotos spēkus kā armijas, tā aizsargu plāksnē. Ģen. J. Balodis vairākkārt atgādināja arī K.Ulmanim izpildīt tautai doto solījumu – izstrādāt jaunu lietderīgu valsts satversmi un dot tautai atkal vēlēšanu tiesības, jo arī ģenerālis J. Balodis līdzās K. Ulmanim bija 15. maijā parakstījis šo solījumu uzsaukumā. Rodas jautājums, kādēļ, tagad tāds veco strēlnieku naids pret ģen. J. Balodi? – Gluži vienkārši – ģenerālis neesot diezin cik labvēlīgi raudzījies uz strēlniekiem valsts brīvības laikā, lai gan arī tā nav patiesība. Strēlnieki baudīja tādas pašas tiesības zemes iegūšanā kā atbrīvotāji. Sv. Jura krustus atmainīja pret Lāčplēša kaŗa ordeni. Strēlnieku ideologi tagad varētu strēlnieku lietai dot pareizāku un taisnīgāku apgaismojumu, bet viņi savos rakstos un grāmatās tikai nokritizē savus augstākos komandieŗus, apraksta mistisko cīņu ar melno kņazu – gūstot pat no šis cīņas mistiskus ievainojumus, gaŗi un plaši apraksta salkanas mīlas dēkas ar frontes Žēlsirdīgām māsām un pat cara meitām.

 

 

[skat. Pēteŗa Dardzāna piezīmes JG 55.]