Jau pašā sākumā autors kļūdās tanī ziņā, ka Jaunās Gaitas 51. numurā Preses spogulī pārfotografēto nosauc par manu rakstu, īstenībā tie ir fragmenti no mana raksta Kāpēc Latvija bez cīņas nonāca krievu komūnistu rokās? (Strēlnieks,9./10., 1964). Autors, diemžēl, nav atradis pat par vajadzīgu iepazīties ar mana raksta oriģinālu. Tāpēc manām tēzēm un neapstrīdamiem faktiem paiet viegli gaŗām un atkārto vecu veco aģitāciju un Jāņa Baloža nepamatoto slavināšanu. Pēdējo brīvās Latvijas laikā mēs visi jau līdz apnikumam 25 gadus esam diezgan izklausījusies.

Tālāk gribu vēl aizrādīt, ka mana raksta nolūks nav bijis „Balto ģenerāli” nedz melnot, nedz balināt, bet gan ar to esmu centies uzrādīt dažus nozīmīgus apstākļus, kādēļ Latvijas brīvvalsts tik gaužām viegli un nemanot ir ieslīdējusi Maskavas klēpī.

Cik pavirši, nekompetenti un nepamatoti A. Lācis ir svēris un vērtējis manā rakstā skartos jautājumus, redzēsim, analizējot un nostatot patiesu faktu priekšā minētās it kā Jānim Balodim nepareizi piedēvētās nodevības.

Sāksim apskatīt šis nodevības pēc kārtas.

1) Kapteiņa G. liecība par to, ka viņš tikai ar pūlēm 1918. gada beigās pierunājis J. Balodi uzņemties kaut kādu amatu jaunformējamā Latvijas armijā, ir ar rakstu dokumentēta, un tanīs dienās kapteinis G., nevis Dambītis, ir pildījis to amatu, kā tas rakstā minēts. Autors daudz iegūtu, ja rūpīgāk ieskatītos vēstures annālēs, pie kam viņš arī uzzinātu kapteiņa G. pilnu vārdu.

2) Ja Jāņa Baloža nolīgums ar vāciešiem pirms Liepājas puča būtu bijis tik nevainīgs pēc savas formas un satura, kā autors mums to grib iestāstīt, tad laikam gan 1923. gadā no Andrieva Niedras prāvas protokoliem nebūtu tikušas izrautas un nozagtas 16 lapas ar oriģināldokumentiem arī par Jāņa Baloža savādo darījumu ar vāciešiem. Ja tas nebūtu noticis, tad arī paša Jāņa Baloža karjera būtu veidojusies pavisam citādi.

3) Ja Cēsu kauju laikā J. Balodis būtu tik gaužām bijis norūpējies par rīdziniekiem un landesvēra un citu vācu daļu apdraudētiem latviešiem, tad viņam to vajadzēja darīt it sevišķi 23. maijā un dažas dienas pēc tam, kad vācieši tiešām noslepkavoja apm. 4 līdz 5 tūkstošus latviešu, lielāko tiesu pilnīgi nevainīgu cilvēku. Vācieši jau nebija tik muļķi, lai veselu mēnesi pēc 22./23. maija slaktiņa, kad sabiedroto pārstāvji jau atradās Rīgā un uzmanīgi sekoja katram vācu solim, atkal atkārtotu tāda paša veida slaktiņus visas pasaules priekšā. Tamdēļ laikam gan būs bijis kaut kas cits, kāds daudz personiskākas dabas faktors, kas Cēsu kauju laikā piespieda Jāni Balodi dot rīkojumu kapt. Skujiņam ne tikai laist bez aizkavēšanas vācu karaspēku uz Cēsu kaujas fronti turp un atpakaļ, bet liegt pat jebkādu palīdzību pulkv. Jansona daļām Aiviekstes frontē cīņā pret lieliniekiem.

Šodien mēs visi zinām un saprotam, ka tikai ar Cēsu kaujām sākās īstā Latvijas atbrīvošana un nevis ar dažu rotu gājieniem pie Ventas vai citur Kurzemē. Šinī ziņā Baloža trabanti ir latviešu tautu maldinājuši gadu desmitiem. Vai autors tiešām arī tagad vēl grib apgalvot, ka Jāņa Baloža atteikšanās kaut vai palīdzēt pulkv. Jansonam Aiviekstes frontē pret lieliniekiem nav bijusi rokām taustāma latviešu lietas nodevība? Te atkal autoram varu ieteikt tuvāk iepazīties ar vēsturnieka prof. Dr. Andersona pētījumiem.

4) Tālāk autors raksta: „Ceturtais dzimtenes nodevības grēks minēts ne vairs brīvības cīņu laikos, bet tad, kad ar mūsu dēlu asinīm izkarotā brīvība toreiz pulkv. J. Baloža gudrā un tālredzīgā vadībā tika Maskavā 1939. g. 5. oktobrī iztirgota ar tā dēvēto „savstarpējo palīdzības līgumu”.

Ar šo tirādi autors laikam gan cenšas no lasītāja paslēpt kādu nepatīkamu un ļoti rūgtu patiesību. Taisni tanīs dienās, kad Maskavā piespieda Latviju parakstīt bažu līgumu, ģenerālis Jānis Balodis triju dienu ilgā braucienā gar mūsu austrumrobežu kopā ar krievu sūtni Zotovu pēdējam kā uz delnas parādīja, ka mūsu robeža nav nocietināta un ka krievi var droši nākt Latvijā iekšā. Līdz šim vēl neesmu noskaidrojis, vai Balodis to būtu darījis ar prezidenta un valdības ziņu. Gribu autoram jautāt, vai tāda Baloža rīcība nevarēja būt naža dūriens Latvijas mugurā?

5) Par Jāņa Baloža konferenci ar krievu ģenerāļiem Romas viesnīcā nav nozīmes tālāk diskutēt, jo autors pats pasaka, ka par šo Baloža soli prezidents Ulmanis bijis ļoti sadusmots un uztraucies. Tas pierāda, ka J. Baloža rīcība ir bijusi vērsta pret prezidentu un valdību un savā būtībā ir ne vairāk un ne mazāk kā savas dzimtenes nodevība.

6) Tālāk autors raksta: „Kad no liktenīgā ievainojuma 1919. g. 6. martā pulkv. Kalpaks, slēdzot acis uz mūžību, vēl nodeva pavēli ‘Balodi, palieciet manā vietā...’” Ievietojot šos melus Jaunajā Gaitā, autors smagi noziedzas pret latviešu jauno paaudzi un vēl vairāk tamdēļ, ka viņš pats laikam gan skaidri zina, ka Kalpaks tādus vārdus nekad nav teicis. Ka tas tā un ne citādi, attiecīgā liecība būs publicēta Strēlnieka 11. numurā.

Mēs nesen lasījām Amerikas laikrakstos, ka kādā ASV kaŗa akadēmijā kadeti izzaguši no seifa eksaminācijas uzdevumu datus. Vainīgie tomēr pienākti un visi, apm. 100 kadeti, par mānīšanu un melošanu izslēgti no kaŗa skolas, un tie nekad vairs nevarēs būt ASV armijas virsnieki. Patiesības princips virsnieku vidē ir viens no galveniem. Kur nav patiesības – sākas meli, tiem seko zagšana, slepkavības un beidzot arī nodevība. Tā arī šinī gadījumā teiciens: „Balodi, palieciet manā vietā” ir bijis izdomāts, lai ar melu palīdzību Jānis Balodis iestūrētos pulkv. Kalpaka postenī.

Ka Balodis pats savus melus labi apzinājās, pierāda fakts, ka pat trīs vai četri gadi vēlāk viņš piespieda kapteini K., Kalpaka nāves tiešu aculiecinieku, ievietot šo melīgo teicienu kaŗa ministrijas oficiālā rokas grāmatā – vadoni pa cīņu vietām Latvijā. Par šādu valdības, tautas un armijas apzinātu krāpšanu savtīgos nolūkos J. Balodis katrā citā armijā pat par leitnantu nebūtu pieciests, kur nu vēl par ģenerāli, armijas komandieri un „tautas varoni”.

7) Par smagajām ģenerāļa J. Baloža dienām izsūtījumā, Krievijā, laikam gan neviens godīgs latvietis autora domām nevarēs pievienoties.

Visai nesen starp daudzām citām tamlīdzīgām liecībām saņemu no kāda bijušā Brīvās Zemes līdzstrādnieka, labi informēta un uzticama cilvēka, liecību arī šinī jautājumā. Tā skan šādi:

„Vēl par Baltā ģenerāļa gaitām.

Pie otrreizējā boļševiku iebrukuma Latvijā 1940. gadā mūsu kādreizējais armijas komandieris un kara ministrs, vadoša personība valdībā, ģen. J. Balodis, paslēpās ienaidnieka paspārnē – Padomijas sūtniecība. (Vienreizējs kauna traips vēsturē).

Sākās nācijas iznīcināšana uz vietām un deportācijas uz vergu nometnēm. Valsts prezidentam Dr. K.Ulmanim piesolītās Šveices vietā čekas pavadībā vajadzēja pārcelties uz Iekškrievijas cietumiem, kur viņš aizgāja bojā visnožēlojamākos apstākļos. Tanī pašā laikā prezidenta vietnieks un laika biedrs ģen. J. Balodis ar ģimeni pārcēlās uz Dienvidkrieviju, lai paslēptos no kauna tautas acīs. Vēlāk Rīgā ģenerāļa sievas māte (Blūma kundze) cītīgi iepirka pie Rīgas izbijušiem bagātniekiem zīda veļu, dārgas gultas segas, logu aizkarus, lepnas mēbeles un porcelānu. Lūk, viņas meitai, ģen. Baloža kundzei, Dienvidkrievijā esot astoņu istabu liels dzīvoklis, bet pilnīgi tukšs. Tur uz vietas neesot iespējams kaut ko dabūt. Viss jāsūtot no Rīgas. (Aculiecinieka stāsts). Tā, lūk, izrīkojas „Baltais ģenerālis”, mūsu nācijas kauna traips.

Paraksts: A.K. „

Ka J. Balodis nekad nav bijis virsnieka vārda cienīgs, pierāda arī viņa zemiskā un latviešu virsnieka godam necienīgā nostāja 1938. gadā pret pieminekļa celšanu sen mirušam un patiesam tautas varonim, pulkvedim Fr. Briedim. (Strēlnieks 3. num., Kamdēļ pulkv. Briedim neuzcēla pieminekli).

8) Pēc visa aprādītā kroni savai Baloža sumināšanai autors uzliek ar vārdiem: „...visa latviešu tauta viņu dziļi cienīja un godināja, dēvējot viņu par balto ģenerāli. Par balto ģenerāli viņu dēvēja ne tik daudz viņa balto matu dēļ kā baltās un cēlās dvēseles dēļ.”

Es domāju, ka lasītājs būs vienuprāt ar mani, ka ar tamlīdzīgiem rakstītājiem debatēšana ir pilnīgi lieka, jo viņu rakstos, kā to te redzam, ir grūti orientēties un izšķirt, kur bezkaunība beidzas un muļķība sākas.

Visiem šiem jautājumiem vairāki brīvās Latvijas laikmeta vēsturnieki un publicisti ir bailīgi paslīdējuši gaŗām un bieži vien šīs problēmas ir tikai vāļājuši kā karstus kartupeļus pa savām nobāžu un izdabāšanas paralizētām mutēm.

Pretrakstu nobeidzot, atvainojos Jaunās Gaitas lasītāju priekšā, ka biju spiests laupīt tik daudz no viņu laika un uzmanības šāda visai bēdīga temata dēļ. Bet mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka ar tādiem „tautas varoņiem” mūsu bagāžā mēs nevaram un nedrīkstam doties pasaulē, lai sekmīgi atkaŗotu zaudēto latviešu tautas brīvību un patstāvību.

P. Dardzāns