TREJDEVIŅI MEŽI
Jānis Sarma, TREJDEVIŅI MEŽI, stāsti un noveles. Tilta apg., 1964. g. , 397 lpp. , V. Kalniņa vāks.
Šai grāmatā sakopoti piecpadsmit īsāki sacerējumi. Pirmie pieci stāsti ir no trimdas sākuma gadiem. "Caur parku izgāja Poruks" rakstīts 1946. g. un 1947. g. iespiests "Trimdas rakstniekos" autobiografijas vietā. Pārējie darbi radušies no 1955. -1963.g. Sarmas stāstu īsto sacerēšanas gadu gan pagrūti konstatēt, jo tie mēdz parādīties vairākās versijās, kas palaikam stipri atšķirīgas un katra ar savu sacerēšanas gadu.
Sakopotajiem darbiem ir dažādas pamatiezīmes. Visbiežāk tajos rēgojas mazpilsēta ar sīkiem cilvēciņiem un izdarībām, kam daudzreiz anekdotiska nokrāsa. Gribētos tūdaļ piebilst, ka labai mākslai nav nepieciešama "augsto plauktu" viela: psīcholoģiski dziļš un veidojumā priekšzīmīgs var būt arī nenozīmīgu raksturu un necilas vides attēlojums, kā to liecina šīs grāmatas labākais darbs "Mārtiņu tirgū, Turpretī sacerējumi ar "highbrow" nokrāsu var būt gaužām vāji mākslinieciskā ziņā. Manuprāt, labs feļetons ir karsti apsveicams, salīdzinot ar vāju filozofisku dzejoli, romānu vai stāstu... Ja autors prot rīkoties ar šķietami necilu vielu, nevar būt pietiekami pamatotu iebildumu pret to, ka viņš šādu vielu reizēm izlieto. Sarmas pieeja sīkās dzīvītēs tematiem bieži jokdarīga resp. ar labu tiesu ironijas un humora. "Augstākas" problēmas un parādības skartas stāstā "Caur parku izgāja Poruks" un stāstījumā par Fransuā Vijonu. Šeit aplūkotas dzejnieka un sabiedrības savstarpējās attieksmes, nevulgāras, izcilas personības vientuļīgums, Vijona dzejas iezīmes etc. Autora pieeja pārsvarā nopietna. Atšķirīgo ieviržu dēļ, grāmatas kopiespaids raibs, daudz mazāk noskaņots nekā L.P.B. Austrālijas kopas izdotajā prozas krājumā "Upuris", Taču - ļoti dažādi lasītāji var "Tilta" apgāda sakārtotajā grāmatā atrast piemērotu lasāmvielu. Var paklaiņot pēc izvēles jebkuŗā no "trejdeviņiem" mežiem - gan krēslainās gāršās, gan saulainās, sīkās birztaliņās...
Sarma ir arī gleznotājs, kas ceļojis pa Eiropu. Šķiet, ka Eiropas glezniecība viņam, kā saka, iegājusi asinīs un varētu būt ietekmējusi pieeju literātūrai. Liekas raksturīgi, ka Jaunsudrabiņa jaunekļa gadu bārdiņa Sarmas iztēlē asociējas ar bārdām, kas redzētas "renesances meistaru Hirlandaijo un Botičelli ēterisko bruņinieku sejās," (142.) Recenzentam dabas apraksti stāstā "Caur parku izgāja Poruks" rosina atmiņas ne tikvien par "rožainajām sapņu straumēm", bet arī par kādreiz redzētām franču impresionistu gleznām vai reprodukcijām. Daža no Sarmas tēlotajām sievietēm kaut kā šķiet ļoti līdzīga Degā daļēji robustajām peldētājām, strādniecēm, baletdejotājām, spartiešu meitenēm, Delakruā muskuļotajām pusaudzēm, kas laužas kā zēni, vai pat amazonēm sengrieķu bareljefos; ir kāds pa daļai "sievišķīgs", pa daļai "vīrišķīgi" uzstājīgs un enerģisks sievietes tips, kas parādās daudzos Sarmas darbos un var iztēlē asociēties ar zināmiem glezniecības un tēlniecības veidoliem. Kodolīgais stāsts "Neparedzēts notikums" nav bez zināmas radniecības ar Tulūz-Lotreka kafejnīcu un bordelu ainām. Varbūt kādi mākslā vērotā nogulsnējumi zināmā mērā palīdzējuši rasties Sarmas stāstu ainavām un ļaudīm, kaut gan nav trūcis, protams, arī citādu vērojumu un atmiņu, kam nozīmīga loma. Lai nu kā - manāms, ka Sarma mēdz vērot ar jūtīgu un ievingrinātu "gleznotāja aci". Tas ir viens no galvenajiem viņa sacerējumu pievilcības iemesliem. Reizēm Sarma - līdzīgi Anšlavam Eglītim, kas arī ir gleznotājs - pavisam tiešā un diezgan plašā veidā izlieto literārajos darbos savas zināšanas un pieredzi glezniecībā, piem., šai krājumā ietilpinātajā "Modeļa stāstā. "
Sarmas tēlojumi palaikam ļoti dzīvi visādā ziņā, nevis tikai vizuālajā aspektā; reizēm tie ir ar gluži hemingvejiski "gaisotnīgu" efektu, piem. , stāstā "Caur parku izgāja Poruks" un īsstāstā "Mārtiņu tirgū." Tēlojumi labi iekļaujas vēstījumā un visumā sekmīgi novērš pārāk sausu iespaidu. Varbūt drīkstētu vēlēties, lai tēlojumu būtu drusku vairāk. (Recenzentam patīk visai deskriptīva paveida noveles un stāsti).
Tāpat ļoti dzīvi šai grāmatā ir dialogi; varētu teikt, ka Sarma tiešām ir dialogu virtuozs (reizēm jābrīnās, kādēļ viņš nav sarakstījis arī žūksni komēdiju). Sarmas dialogi visumā šķiet ļoti dabiski, taču var manīt, ka tie ir rūpīgas izlases un pārdomu rezultāts. Tie ne tikvien iepazīstina lasītāju ar visu, kas personāžiem sakāms, bet arī liecina par runātāja raksturu, izglītību, pieredzi, izjūtām. Piem., īsstāstā "Mārtiņu tirgū puķu pārdevēja Mirjama Feitelberga, dzimusi Goldšteina, gaužām izteiksmīgi un situācijām atbilstoši lieto gan "pārveidotu" latviešu valodu, gan t.s. jidiš, gan skaidru vācu valodu ar ebrēju svēto rakstu tēlainības piekrāsām. Tāpat ļoti raksturīgi attieksmē pret pašu runātāju ir rakstnieka mātes teicieni stāstā "Pirmie soļi mīlestībā," Varētu minēt vēl citus spilgtus piemērus.
Sarma ir neviltots humorists. Lai gan var manīt, ka jokdarīgā izteiksme palaikam rūpīgi aplēsta, pārbaudīta rakstnieka "laborātorijā", skaidrs arī tas, ka Sarmam ir dabiska humora izjūta un ka tā pamatīgi ietekmē viņa skatījumu resp. ka viņš nav viens no tiem censoņiem, kas bez ievērojamām sekmēm mēģina taisīt jokus. Viņa humors nav sekls; aiz tā paslēpjas dzīves traģisma izjūtas. Sarma pasmejas arī par sevi pašu (piem. 127., lpp.), nevis tikai par citiem. Šķiet, ka nav neviena Sarmas prozas sacerējuma, kas būtu pilnīgi bez humora piekrāsas. Tas, kā recenzentam liekas, sakāms pat par būtībā tik nopietnu darbu kāds ir "Caur parku izgāja Poruks".
Stāstā "Pirmie soļi mīlestībā", kas šķiet visai autobiografisks, Sarma apliecina, ka bērnībā audzis vientulībā un tādēļ kļuvis kautrīgs un pārāk paļāvies savai iztēlei, jaunekļa gados nespēdams "pietuvoties nevienam no saviem biedriem kā īstam draugam", jo viņa un citu starpā bijis (un vēl tagad esot) "kāds nepārkāpjams žogs". Viņš arvien iztēlojoties citus vai nu pārāk ļaunus vai pārāk labus, nenovērtējot tos samērīgi, pastāvīgi maldoties un pārskatoties. Recenzentam tomēr šķiet, ka Sarma pazīst ļaudis gluži labi. Šai grāmatā - tāpat kā vairākās citās - manāma plaša, rūpīgi un līdzsvarotā veidā izvērtēta pieredze. Varbūt Sarmam nav nācies viegli tikt pie tik zinīga un objektīva skatījuma, jo tam, kas audzis vientulībā, grūti izprast "bara cilvēkus", Neko daudz šāds vientuļnieks nevar spriest par citiem pēc paša introspekcijas, jo citu dvēseles dzīve stipri atšķirīga; tādēļ rūpīgi jākrāj novērojumi par citiem, pamazām izveidojot prāvu un daudzkrāsainu mozaiku. Sarmam tas noteikti izdevies. (Protams, atsevišķos - kaut varbūt samērā nedaudzos - gadījumos ikkatrs kļūdās!) - Sarmas darbos var manīt nevis t.s. cilvēciskās dabas nepazīšanu, bet gan vientuļnieka distancēšanos un slieksmi stilizēt.
Grāmatas labākais sacerējums - kā jau iepriekš teikts - recenzenta uztverē ir "Mārtiņu tirgū". Tas ir apmēram Hemingveja īsstāstu līmenī - dzīvo tēlojumu, saistošā, mērķtiecīgā vēstījuma un interesanto vides kontrastu dēļ. Šai īsstāstā manāmi gan svelmaini tuksneši Vidusjūras tuvumā, gan Eiropas ziemeļaustrumi. Raksturīgi, ka žīdietes Mirjamas skaistuma ideālu veido viņas rases tipiskās, eksotiskās īpašības (pasvītrātā veidā): "... tad es biju jauna un skaista, jo man bija melnāki mati un mazākas kājas nekā citām Ķipavas meitenēm... " (157. lpp.). Palestīna Ķipavā! Šim skaistuma ideālam, šķiet, nav nekā kopēja ar to, ko mūsu kaimiņi "krievi sauc par skaistu - sārtvaidzīga, zilacaina gaišmate" (196. lpp.), vai ar mūsu tautasdziesmā daudzināto "balto vaigu" un "dzelteniem matiņiem" kā izskatīga cilvēka īpašībām, - Pret latvisko un lietuvisko fonu dīvaina šķiet ortodoksu žīdu dažkārt lietotās izteiksmes eksotika: "'Tu esi neauglīga kā nokaltis vīģes koks tuksnesī un tavas krūtis ir kā izsīkuši ūdens strauti klints kalnos,' viņš teica, 'tāpēc mana dzimta iznīka, jo tu to esi pielīdzinājusi eļļas koka lapai, ko tuksneša vēji bez jēgas dzenā šurp un turp, līdz tā nokrīt uz ceļa, kur to mīda cilvēki un lopi un tā pārvēršas mēslos!'" (159. lpp.). Mākslinieciski šie vides kontrasti veido ļoti izdevīgu kombināciju, sevišķi darbam ar traģikomisku ievirzi. - Interesanti stāstīts par žīdu grautiņiem Telšos (160. lpp.) un par to, kā Mirjamas jaunībā t.s. ložu zēni "to mēģināja uz ielas noskūpstīt un viņa, izrāvusies no zēnu rokām bez brunčiem, bija aizskrējusi mājās tikai sarkanās biksēs," (151. lpp.). Stāstījuma tagadnē neviens vairs nelūko kādreiz daiļo, tagad nosirmojušo un apvītušo žīdieti noskūpstīt! Kāds no tagadējiem ložu zēniem ieteic: "Ej tu, vecen, uz poda!" (152. lpp.). Aiz tirgus ikdienas raibajām dekorācijām lasītājs negaidot sastopas ar "nelaimīgu mīlestību" un tās radīto postu Mirjamas un kādreizējā studenta, tagadējā Ķipavas pastnieka Rebja dzīvē. - Divsarunā (dialogā) Mirjamas istabiņā Rebis sauc Mirjamu tās dzimtajā uzvārdā, rādot, ka viņš grib atcerēties Mirjamu tās jaunības veidolā. Mirjamas un Rebes (īstā vārdā Gaigala) sabiedrisko nesaderību simbolizē viņu fiziskā nesaderība: latviskās izcelsmes pastnieks ir gaŗš un plecīgs (152. lpp.) resp. ļoti ziemeļniecisks, turpretī Mirjama sīka (153. lpp.), arī šai ziņā liekot domāt par Vidusjūras zemēm. Šis ir lielisks darbs - reizē reālistisks un ar izcilu mākslas skaistumu. Veidojumā šim īsstāstam ir koncentrētas noveles raksturs.
Daudz vājāks nav arī stāsts "Caur parku izgāja Poruks". Ar savu dzīvo tēlainību un lirisko, smeldzīgo noskaņu tas drusku atgādina Tomasa Manna "Tonio Krēgeru", bet nav tik bagāts uzbūvē kā šis mākslinieciski izcilais Manna darbs, kas recenzentā kaut kā rosina atmiņu priekšstatus par klasiskajā mūzikā izjūtamām struktūras iezīmēm (jāpiebilst gan, ka recenzents nav mūziķis!). Pārāk vienkāršs tomēr nav arī Sarmas stāsts, kas bez tam ir interesants, spilgts un patīkami reālistisks. Autors izvairījies no sausa, tēlojumu aspektā pārāk apcirpta veidojuma un vienpusīgas pievēršanās dziļdomīgiem prātojumiem.
Mākslas vērtība šai prozas krājumā nav viscaur vienādā līmeni, bet visur manāms īsts mākslinieks.
Ar darbu saturu var sīkāk iepazīties, izlasot grāmatu... Recenzents lūkojis sniegt tikai galveno iezīmju raksturojumu.
Gundars Pļavkalns
[Skat. arī Ilzara recenziju JG55]