Trejdeviņi meži
Jānis Sarma, TREJDEVIŅI MEŽI, stāsti un noveles, Tilta apgāds, 397 lpp., 1964. g., V. Kalniņa vāks.
Neizmērojams stāstīšanas prieks valda šai tēlojumu krājumā. Lai kā viņa varoņiem klājas un kādi notikumi apskatīti, rakstnieks tos visus tvēris gandrīz bez izņēmuma bezsteigas svētdienas noskaņā - ar smaidu vai vieglu smīnu, izvairoties no skaļiem smiekliem vai dziļākām skumjām. Katrā ziņā veselīga pieeja, kas lasītājam palīdzēs izrauties no darbdienas nemiera un rūpēm. Kā ievads svētdienas pēcpusdienas snaudai tādi sirsnīgi tēlojumi nebūs pārspējami. Ilgāk par pusstundu pie tiem kavēties tomēr laikam spēs tikai tie, kam tāda klaiņošana atmiņu un aprakstu mežos pati par sevi ir kaislība. Kas meklēs tajos kaut ko vairāk, to šī grāmata drīz vien kaitinās, jo izskatīsies pēc kuriozitāšu medībām.
Žēl, jo "Trejdeviņos mežos" slēpjas arī labākas lietas nekā rakstnieka stāstīšanas veids to reizēm ļauj redzēt. Vainīga tur rakstnieka nevērība pret formas un satura saskaņošanu. Liekas, ka Sarma pazīst tikai anekdotu formu. Kur saturs piemērots, kā, piemēram, "Monikas lielajā atradumā", rezultāti lieliski. Parasti tomēr arī šī forma netiek stingri ieturēta, bet izplūst vai arī tiek pārveidota vienkāršā stāstījumu virknē, tā zaudējot anekdotisku spriegumu. Ieliekot stāstījumu bērnu vai naivu cilvēku mutē, tas reizēm skan pavisam īsti, kā, piemēram, "Ceļa biedrenē". Citreiz tas tomēr kaitina un izskatās pēc pierastas manieres. Iznākums reizēm klibo uz abām kājām - anekdotiskā forma ne tikai nespēj piešķirt dzīvību nenozīmīgiem notikumiem (kas būtu tās parastais uzdevums), - bet tā pat kavē nopietnāku problēmu dziļāku apstrādāšanu. Tā, piemēram, "Neparedzētais notikums" tikai iegūtu ar nopietnāku apstrādājumu varbūt pat romāna formā, jo pašreizējā anekdotiskajā pačalojumā dziļākas raksturu un sabiedriskās problēmas gan parādās, bet tūlīt arī izslīd no uzmanības aploka.
Pazīstamo tēlu rinda, kā Poruks, Auseklis un Fransuā Vijons, par kuriem min izdevēja ievads uz grāmatas aizsargvākiem, tiešām "lasītāju acīm pavīd", bet vairāk arī neko nedod. Nopietnākais no šiem mēģinājumiem ir katrā ziņā "Caur parku izgāja Poruks", kas visumā nemaz šī krājuma noskaņā neiederas. Ar savu rakstnieka un reizē cilvēka dziļākās dabas analizi tas uz brīdi tuvojas Platona dialogiem, tomēr beigās aizslīd skolnieciskā virspusībā. Kas Poruku nepazīst, to šis iztirzājums varbūt novedis pie viņa paša darbu meklēšanas. Citādi formulējumi ir neprecīzi (piemēram, mīlestību definējot kā nogremdēšanos s a v ā dvēselē) vai nenozīmīgi savā vispārīgumā. Tomēr tas ļauj cerēt, ka Jānis Sarma var dot vēl kaut ko lielāku un neparastāku nekā līdz šim.
Otrā interesantākā šāda veida tēlojumā - Vijona dzīves aprakstā - Sarma tomēr netiek pat tik tālu. Kāda jaunatnes žurnāla vajadzībām jau tas būtu pavisam labs. Tomēr pats svarīgākais - kā tas iespējams, ka dzejnieks Vijons var būt arī nelietis, tāpat - kāpēc tas mums liekas tik neparasti un nepieņemami, paliek neatbildēts. Kamēr Vijona raibo dzīvi atstāsta vienīgi kā kuriozitāti vai, labākā gadījumā, sava laikmeta spilgtu izpauduma veidu, tikmēr par viņu nav vērts runāt. Ja jau atmodusies vēlēšanās izrauties no saulainas svētdienas klaiņošanas, tad jāiet vēl tālāk, nebaidoties no Vijona darbu tulkojumiem. Tāpēc gribētos sirsnīgajam rakstniekam novēlēt vairāk drosmes - vēl vairāk atraisīties no miegainām takām, meklējot tos dvēseles mieram bīstamos ceļus, pa kuriem kādreiz centās staigāt Poruks.
IIzars
[Skat. arī Gundara Pļavkalna recenziju JG53]