IZSMALCINĀTS STARPTOŅU

SAKLAUSĪTĀJS

1965. g. 26. decembrī traģiskā nāvē mirušo Jāni Klāvsonu pieminot

 

Esam zīmes un zīmētāji.
Ja zemi nepiemeklēs Lielais Analfabētisms,
Tad dzīvosim vienmēr.

Jānis Klāvsons, Apologia pro vita nostra, JG 45/46

 

Kad 1949. gadā Jānis Klāvsons izceļoja uz Savienotajām Valstīm, nevarēju viņam pateikt ardievas, bet mēs nevienu brīdi nešaubījāmies, ka pēc dažiem mēnešiem atkal redzēsimies. Mēneši kļuva par gadiem, gadi savirknējās gaŗā virknē, un laikmetā, kad „attālumi vairs neko nenozīmē,” telpa un laiks mūs šķīra uz neredzēšanos. Tikai vēstules ir palikušas, no sākuma ik pa nedēļām, vēlāk mēnešiem un beidzot tikai dažas par gadu. Vēstules, kas izteic prieku un bēdas, cerības un vilšanos, dzīvu interesi par latviešu lietām un dziļu mīlestību pret latviešu zemi, tautu un literātūru. Visam cauri vijas vēlēšanās rakstīt, darboties vairāk latviešu literātūrā, bet mācības kā milzu nenorokams kalns gulēja Jāņa priekšā un laupīja viņam šo izdevību. Arvien radās jauni mērķi, un beidzot akadēmiskā karjera paņēma viņu visu. Viens otrs stāsts vai dzejolis periodikā, daži priekšlasījumi, rakstnieku dienas — vai tai vajadzēja palikt pirmai un pēdējai vagai? „Rakstos” parādās kādi viņa pirmie literārie mēģinājumi ar Jāņa Marta vārdu, kā — Nams Ziemas ielā. Par darbu Brauciens uz ešafotu viņš pats stāsta: „Tas dažos aspektos ir autobiografisks, un psīchoanalizētāji droši vien saskatītu manā raksturā daudzas interesantas lietas, par kuŗām man pašam nebūtu ne mazākās jausmas. Taču tikai pēc darba uzrakstīšanas man ienāca prātā, ka tas ir izteikti autobiografisks.”

Jāņa Klāvsona subjektīvā uztvere savu darbu izveidošanā labi atklājās šajās rindās: Man patīk O. Henrija tipa pārsteiguma noslēgums, bet man tomēr patīk labāk stāsta norisē dot nemitīgus, lai gan apslēptus piesitienus, kas, kad stāsts izlasīts līdz beigām, liek lasītājam izsaukties — ‘Jā, kā tad es to nepamanīju! Tas taču skaidri rāda beigu atrisinājumu’. Man patīk arī darbi ar fantastisku nokrāsu, it sevišķi, kad reālais saduras ar nereālo. Lesiņa darbu ‘Viendienas zemē’ esmu izlasījis vismaz kādas desmit reizes, tas ir burvestības pilns darbs un manuprāt viņa labākais no visiem. Bet smalko, irreālo, dzelteno spokaino gaismu nekad nevajag maisīt ar izcelti reālo, naturālistisko spilgtumu — tas ir tāpat kā vīnam lietu alu klāt. Mūsu dvēseles cilvēkus nefotografē, tās tos glezno.

Daudz runājām par pozitīvismu un negatīvismu literātūrā. Jānis bija par pēdējo. „Negātīvisma stiprākais arguments ir, ka dzīve ir drūma, tāpēc negatīvisms ir īstenībā reālisms. Tas ir demagoģisks formulējums, bet domāju, ka negatīvismu tā var arī izvērtēt.”

„Rakstītāji raksta, ko izjūt. Ļoti labi, ja no šīs bezcerības kādā darbā var atrast kādu izeju, kādu labu atrisinājumu — vai tas nu ir kāds ētisks atrisinājums vai vienkārši kāds mīļš cilvēks, kas spēj palīdzēt īstā brīdī. Tāpēc vajag meklēt, un to jau rakstītāji dara. Arī es meklēju, bet līdz šim man nav izdevies atrast izeju — ne dzīvē, ne darbos. Stipri vientuļi dzīvodams, esmu šo to diezgan daudz pārdomājis, bet laimīgs neesmu kļuvis. Varbūt kādreiz būs citādi. Gribēju tikai piezīmēt, ka darbi un rakstītājs ir ļoti cieši savienoti kopā. Chaotiskā pasaule cenšas pēc mīlestības, kas vienīgā var cilvēkam dot kādu jēgu viņa paša dzīvei vispār. Mīlestības bads un tā novēršana vispār ir jaunākās literātūras stūrakmens. Savā dzīvē un pārdomās esmu nonācis pie līdzīgiem slēdzieniem.” „Es, kā jau laikam nelabojams romantiķis, kaut arī ar pabiezāku skeptisma virskārtu, nostādu šis lietas dzīves centrā. Mīlestību, cilvēku pieķeršanos vienam pie otra no brīva prāta, uzskatu par skaistāko šajā dzīvē.”

Bet vistraģiskāk Jānis izjuta latviskās pasaules sabrukšanu, tās vides zušanu, kas viņa paaudzei vēl veidoja uzskatu pamatu. „Mūs palēnām uzsūc. Lielākos centros mūs uzsūc lēnāk, citur ātrāk. Un man dažreiz gribas taisni kliegt, iedomājoties, ka mūsu tauta mirst, varbūt lēnām, bet pavisam noteikti, un viss tas, kas mums ir mīļš, mūsu kultūra un civilizācija, tas viss iet bojā. Tā taču ir drausmīga traģēdija. Atklāti sakot, es vairs nekādu izeju neredzu. Es esmu tādēļ ļoti pateicīgs par lielo latviešu masu, kas saplūst dziesmu svētkos, kaut arī vecie Amerikas latvieši varētu tagad sākt justies gandarīti par mūsu augstprātību pret viņiem pirmajos Amerikas gados, jo tagad daudzas mūsu sabiedriskās sadzīves normas kļūst tiem neticami līdzīgas.”

„Mūsu vecākā paaudze lielāko tiesu atrodas veģetējošā stāvoklī — īstenībā savu laiku pārdzīvojusi nelaikā, un to arī apzinās. Mēs jau esam tā trakā paaudze, kuŗai ir latviskas saknes, kas jālaiž svešā zemē. Varbūt tāpēc arī mēs tik brangi cīnāmies — vienkārši tādēļ, ka citādi nevar. Nākošie jau vairāk būs tikai latviešu pēcteči un, bez šaubām, viņi būs laimīgāki nekā mēs. Mēs Latviju mīlam tāpēc, ka tā ir mūsu dzimtene, un mums par turieni ir atmiņas. Bet, man liekas, būtu pavisam neloģiski prasīt to pašu no jaunākajiem, kuŗi pilnīgi ieaug šejienes atmosfairā. „Pesimists, tomēr ne dzīves noliedzējs. Izsmalcināts toņu un starptoņu saklausītājs. Ar lielu paškritiku apveltīts skeptiķis. Cilvēks, kādu latviešiem nav daudz, kam latviskais nebija tikai skaisti vārdi, sakāmi svinīgos brīžos, bet nepieciešamība un dzīves pamats. Viņš varēja kļūt par balstu tam tiltam, kas, cerēsim, kādreiz savienos Latvijas neatkārības laika literātūras mantojumu ar Rietumu pasaules garu mūsu jaunajā, vēl nedzimušajā brīvās latviešu tautas literātūrā.

Tādi cilvēki kā viņš rada un nes kādas tautas apziņu, viņas nacionalitāti. Mūsu retajās rindās viņa zaudējums ir liels un sāpīgs. „Man svinēšana apnikusi. Tai tāda tukšuma piekrāsa — bez tam, visus tos, ko vēlētos redzēt, jau kopā saaicināt, pasaulē izklīdušus, nevarēs. Anšlavs Eglītis gan saka, ka viss, kas mūs nesalauž, nāk mums par labu — bet mēs jau daudzreiz tūlīt nezinām, kas mūs salauž, kas ne. Dažreiz viss sakrājas un tāda vaina atveras un sāp tikai pēc gadiem.”

Agnis Balodis

 

 

 

 

JĀNIS GRĪNS, 23.3.1890-25.2.1966.

Drosmīgo vārdu „mūs apdraud bruņotais diletantisms” un „diletantiskais nav latvisks, latviskais nedrīkst būt diletantisks” teicēja Jāņa Grīna vairs nav. Leģendārais Daugavas redaktors aizmidzis mūžīgā miegā Stokholmā šā gada 25. februāri.

Jānis Grīns mūsu kultūras perspektīvā iezīmējies ka personība, kas neapmulsa izkarotās neatkarības intravertajā jaunsaimnieku gaisotnē, bet atrāva līdz galam vaļā Latvijas kultūras logu, rūdīdams nācijas radītāju garu iešanai uz vietu visas pasaules vējiem un krāsām bagātajās virsotnēs. Viņš ir mūsu vēstures kultūras un radošā darba demokratijas īstenotājs; patriots, kas uzdrošinājās spītēt intellektuāli aprobežotas autokratijas latviskā gara bagātības nonivelēšanas slieksmēm, un vīrs, kas, izkāpis trimdas krastmalā, neapsēdās, lai raudātu kāpu smilgās, bet devās pie darba, lai radītu iedīgļus brīvā latviešu gara kontinuitātei pasaulē, kuŗu viņš mīlēja.

Tā cienīgi vai necienīgi — esam viņa darba mantinieki.

Gunars Irbe