NOVATORS, KAM APVĀRŠŅI PAR TUVU

Gunars Grava

 

Staļina noplicinātas padomju dzejas un rakstniecības spītīgās tieksmes atkal kļūt par dzeju un rakstniecību pieskaitāmas šāsdienas kultūras pasaules interesantākajām parādībām. Mantojums ir smags. Vēl smagāki ir dubultie robežu žņaugi, kas joprojām liedz padomju tautu dzejas jaunaudzei tiešu, nekontrolētu saskari un domu izmaiņu ar kollēgām citur pasaulē un vismaz formāli spiež tiem būt uzticīgiem sociālistiskā reālisma doktrīnai, kas tik nelabvēlīga padomju rakstniecības attīstībai. Tomēr — tieksmes, ka „dzejai vispirms ir jābūt dzejai”, lietojot Ojāra Vācieša deklarācijas vārdus, nomanāmas šajā dzejā, kas vēl šodien ir dzeja starp papēdi un zemi, t.i. starp dzejnieku radošā gara dabisko dinamiku un partijas birokrātijas kultūras darba specifisko priekšnosacījumu neizpratēju dogmu, šāds process vērojams arī Rīgas jauno autoru darbos, un to vidū ar latviešu literātūrai neparastu tematisku svaigumu un iekšējās formas savdabīgu dinamiku šoruden izceļas Imanta Ziedoņa jaunais dzejoļu krājums Motocikls (izdevniecība Liesma, Rīgā, 1965. g.). [Skat. fragmentus šai numurā.] Grāmatas tituls pasaka bez aplinkus vārdiem, kas ir šis temats — braukšana ar motociklu.

Dažādi motorrati nav sveši padomju literātūrai, taču tie vienmēr tur parādījušies kā gaužām utilitāras lietas, kam uzdevums atspoguļot „jauncelsmi”, „darba romantiku”, „ceļu uz komūnismu”. Blakus tam bezpartejiskā sektorā — „agrārā” vai „botaniskā” dzeja, dabas lirika kā dominējošā ievirze nepolītizētajā dzejā. Daudz tālāk nav tikts, ja atskaita acīm redzamo nedzeju, ko autori raksta, lai iegūtu vajadzīgās atskaites partijas priekšā. Arī Imanta Ziedoņa (dz. 1933. g.) Motocikls nebūt nav atrāvies no dabas, arī viņam

šī ir naktsvijoļu jūdze,
divas vīgriežu verstis
un āboliņa kilometrs,

bet šī nepārprotamā dabas lirika ieguvusi jaunu perspektīvu, jo pakļauta motocikla joņošanai un ceļu logatam. Otrs vilciens ir Ziedoņa neutilitārā pieeja spēkratam. Viņam tas nav „apdziedama” plānsaimniecības detaļa, bet gan patstāvīgs lielums, kas simbolizē saspiestu, neizlādētu nemieru pirms starta, pašu vēlmi traukties, raut pušu ikdienas un samierināšanās šauros apvāršņus, šis neparastais dzejas stūres pagrieziens vienā rāvienā izvirzījis autoru Latvijas dzejnieku jaunaudzes virsotnē, kur dzeja sāk runāt pati savu valodu, atraisījusies no moralizējošu un ideoloģisku motīvu „blakus vērtībām”.

Teiksim atklāti — kādai polītiskai partijai Ziedonis pieslietos, ja viņam būtu brīva izvēle, to mēs nezinām. Taču nav svarīgi to arī zināt, svarīgāk ir — vērot, vai latviešu tautā dzimtenē joprojām ir jauni dzejas talanti. Un Imants Ziedonis nepārprotami ir dzejnieks ar talantu. Ziedoņa Motociklā jūtama tieksme pārraut šaurību un mietpilsonisko aprēķinu, meklēt neiebrauktus ceļus, jaunu perspektīvu svaigumu un beigās — uzspļaut visam „tā nedrīkst”, kas tikai savažo, attur no dzīves redzēšanas tās krāsu bagātībā:

... Un tomēr — cik dārgu rubļu
Nav šajos līkloču ceļos
Notriekts un nobraukts.
Bet, ja mani kāds atvestu atpakaļ
Pirmajā starta vietā —
„Tu netērē benzīnu!” teiktu.
„Tu nelīkumo tik daudz!” —
Vienalga, es pirmajā kalnā|
Ietriektos saules rietā.
Pāri pirmajam braslam —
Tur, kur mazāk brauc.

„Es varētu braukt arī taisni,” tālāk saka dzejnieks, bet, lūk, tad „neredzēts paliks aiz kalna / Zaļš dārzs — mūsu tēvu stādīts”. Tāpēc, un uz to aicina vai katra rinda Ziedoņa dzejā — tieši vai aplinkus viņš ir ar mieru jau pie starta novirzīties no „iebrauktām trasēm”, lai piekļūtu tuvāk dzīves daudzveidībai. Aicinājumu, lai dzeja būtu tiešā saskarē ar dzīvi, viņš ir sapratis kā būtisku. Lai to panāktu, „iebrauktās trases” ir tiešs kavēklis, jo

Tu man piedod, zeme, ka es nemīlu tevi no A līdz Z.
Bet, ja tu cieni mani, tad ieklausies arī manā viedoklī.
Vai tad var būt jā un jā, ja nav pasaulē nē un nē?

Ļauj, es celšu, kur pats gribu, tev mīlestības ziedokli. Novirzīšanās no taisnajiem lielceļiem atklāj savdabīgas ainas, pēkšņu klusumu, ko sadzirdam, motora troksnim norimstot. Lielceļu un motorratu fantasta romantiskā dvēsele pēkšņi nonāk kontaktā ar savas zemes lielo mieru, kas nav nāves miegs, bet dabas nosvērtā, neapturamā likumībā sakņojusies harmonija un skaistums. Ir tomēr ceļa malā arī rēgainas ainas, dziļu, sūrstošu sāpju modinātājas, kopš gadu desmitiem pamestas mājas, krāsmatas, pie kuŗām apstājoties dzeja jāraksta ar ogli uz skursteņa pieminekļiem, pieminot kaķi „bez mūrīša sava”.

Cilvēki, nenoārdiet
Pēdējos skursteņu pieminekļus.
Lai ir tāda vieta, kur krāsmatās
Nekoptas ābeles aug!
Lai apīni lien pa zāli.
Meklējot savas kārtis,
Rožu dzinumiem aizaug dārzs
Un ceriņu dzinumiem takas!

Imanta Ziedoņa dzejas valodā ir kaut kas, kas atgādina milzīga, ieslēgta spēka spraukšanos laukā pa šauru spraugu, vārds dzen vārdu, bet, tāpat kā motorā, šī enerģija ir savaldīta, tā dzen uz priekšu viņa dzeju, neizplūst chaotiskā visu iznīcinošā, bombastiskā efektā. Riteņiem ripojot pa asfaltu, iereģistrētas apkārtnes ainas

šonakt būs pērkons,
Smaržo bieza un tumīga tumsa,
un prožektoru gaismā
Ceļmalas papeles lido.

Bet starta punkts ir pati nemiera pulsēšana cilvēka asinīs, un Ziedoņa aicinājums, sēdot motocikla sedlos, skan arī kā aicinājums nesamierināties ar ikdienu un garīgu noplicinātību:

Puikas, šis brauciens būs tāls un traks, —
Stūre trīc rokās manās.
Puikas, šis brauciens būs tāls un smags.
Tā būs izlaušanās.
Tā būs izraušanās no tā, kas man ir,
Tajā, ko es gribu dabūt...

Krājuma pirmā daļa „Mans motocikls” ir bagāta, sulīga, izjusta, drosmīga un viengabalaina dzeja. Otra daļa „Nemiers — miers” ir it kā šīs pirmās daļas atbalšu pilna, taču šeit ietilpināts arī lielāks daudzums grāmatas tapšanas procesā radušos dzejoļu, kuŗus acīm redzot nav gribējies atstāt ārpusē. Būtu labāk, ja tie būtu atstāti — krājuma totālajam efektam tas būtu nācis tikai par labu, jo otras daļas lappusēs iezagusies zināma pelēcība, sausums, vietām daudzvārdība, kas skan tukši, bez pārliecības. Neviens dzejnieks no tādām lietām nevar izvairīties, bet dažreiz kopiespaida labā — dzejoļu krājums kā veselums ir mākslas darbs, kuŗā katra detaļa sveŗ plūsus un minusus — ir vēlams „upurēt” šo rutīnas ligātūru dzejas labā. Taču arī šeit Ziedonim netrūkst dzejoļu, kas mirdz pretī ar gluži necerētu svaigumu.

Mesli? — Vērtējot jauno latviešu padomju dzeju, a priori jāpieņem, ka „atskaites” spiež dzejniekus domāt arī par mesliem, lai attaisnotu savu darbību dzejas laukā. Turklāt — cilvēks barojas, ielaidis saknes savā aktuālajā garīgajā augsnē, un tā izpaužas arī zara galā nobriedušajā auglī. Nepieciešamība un tie četri kilometri līdz apvārsnim, par ko Ziedonis runā krājuma beidzamajā dzejolī (bet kāpēc izvēlēties tik nedaiļskanīgo horizontu, ja latviešiem ir apvārsnis?!), atstāj pēdas dzejoļu krājumos. Motociklā ir vairāki šādi „mesli,” bet dažos no tiem tikpat nepārprotama parādās Ziedoņa talanta dinamiskā būtība un skaudrums. Dzejoļos no cikla „Adatu terapija” ir šādas rindas:

          Es redzēju pats, ka vēl šovasar

              viens degunu noslaucīja

              kaklautā sarkanajā,

          Jo viņš vēl neprata krāsas atšķirt pasaulē šajā.

 

Es dzirdēju, kā sacīja māte:

       „Lai stājas vien.

       Tagad jau visur prasa.” —

 

         Un pie sarkanā celma izlīda

                 vēl viena bāla un vārga vasa.

         „Lai stājas vien. Tagad jau komjauniešiem

                 visur vieglāk ietikt.” —

         Un pie sarkanā celma izlīda

                 vēl divi kropli dzieti.

 

         Un komjaunieša biedra karti viņi paņēma,

                 kā paņem kinobiļeti,

                 kā paņem talonu ēdnīcā.

          Nemīlot. Nedomājot. Neticot.

Tās nu patiesi ir rindas, kam sakars ar dzīvi! Neprasīsim, lai Ziedonis valsts apgādā publicētu kaut ko vairāk! .. Mātes taču palaikam vēl saviem bērniem tikai labu. Tātad ir kādi apstākļi, kas viņas, izejot no dzīves realitātes, spiež teikt šādus vārdus.

Imants Ziedonis ir novators, kas pretendē uz paliekamu vietu latviešu literātūrā. Viņā ir daudz saspiestas, neatbrīvotas radošas dzejas enerģijas. To simboliski izsaka krājuma pēdējais dzejolis — pēc gruzdošā nemiera, ceļmalas vērotā, pārdomātā noreģistrēšanas, pēc tam, kad apstrīdēta braukšana pa taisnajiem, plānsaimnieciski lietderīgajiem ceļiem, kad notikusi ieklausīšanās pamestu māju drupu runāšanā un protestēts pret laipu iznīcināšanu, lai būtu saites ar pagājušo, cilvēkiem pirms mums Imants Ziedonis raksta:

Tikai 4 kilometri,
Vienalga, kur ej un kur brauc.
Puikas, jāpārgriež horizonts!

„Tas ir daudz,” skan pati pēdējā rinda. Un kāpēc? „Horizonts ir kā verga kakla riņķis” ko „ ... mēs atklājām”

Un daudzus vēl piemeklēs
Gadu tūkstošiem vecā sodība:
Horizonta cilpā
Pie dzīves koka tos pakārs
Aprobežotība.

Tie ir lieli, drosmīgi vārdi. To rādijs vairs nav tikai četri kilometri. Tā jau ir universāla doma. Un tajos ir vairāk enerģijas nekā motocikla benzīna tvertnē.