JG58 Uldis Ģērmanis. Latvijas neatkarības idejas attīstība

Kritizējot pieticīgos un pret cara valdību lojālos vecos tautībniekus, jaunā strāva arvien vairāk nostājās naidīgi pret latviešu nacionālajiem centieniem vispār, sekojot šķiru cīņas sauklim: „Strādniekam nav tēvzemes”. No šīs strāvas izauga latviešu pirmā nelegālā polītiskā partija – Latvijas Sociāldemokratija.

Taču tieši latviešu sociāldemokratiskajā kustībā, kas principā neatzina, ka latviešu tautai varētu būt kopīgas nacionālas intereses, dzima latviešu polītiskais nacionālisms, un tieši šajās aprindās jau gadsimtu maiņā sāka veidoties tā nacionālā ideoloģija, kas spēcīgi izlauzās uz āru 1917. gadā.

Šo ideoloģiju laikā no 1900. līdz 1903. gadam izveidoja neliela latviešu sociāldemokratu grupa, kas kā polītiski emigranti bija nonākuši Šveicē (M. Valters, E. Rolavs, E. Skubiķis). Spēcīgus ierosinājumus tie bija guvuši (1) no austriešu sociāldemokratu K. Rennera un O. Bauera idejām nacionālajā jautājumā (prasība pēc nacionāli kulturālas autonomijas) [2] un (2) no Šveices federālās satversmes. [3]

Nacionālās prasības viņi motivēja ar strādnieku interesēm, norādot, ka tikai nacionāla izglītības sistēma var plašākas tautas masas celt kultūras ziņā. Tādā kārtā tika radīta nacionālo un demokratisko ideālu sinteze.

Šī latviešu sociālistu grupa Šveicē pārņēma ne vien austriešu sociālistu izvirzīto prasību pēc nacionāli kulturālas autonomijas, bet tie prasīja arī valsts autonomiju. Viņu programma nacionālajā jautājumā īsumā ir šāda: Patvaldību nost! Krieviju nost! [4] Revolucionārā ceļā Krievija jāpārveido par nacionālu demokratiju (valstu) federāciju; ja to nevarētu, tad jālaužas pilnīgi ārā no Krievijas.

1903. gadā šie sociāldemokrati atšķēlās no dogmatiskā marksisma piekritēju vairākuma un nodibināja Latviešu sociāldemokratu savienību (1913.gadā to pārveido par Latvijas revolucionāro sociālistu partiju). Šis savienības preses izdevumos „Proletārietis”, „Revolucionārā Baltija”, „Uz priekšu!” un „Laukstrādnieks” tad arī izteiktas un pamatotas latviešu polītiskā nacionālisma idejas. Par tām Latviešu sociāldemokratu savienība cīnījās 1905. gada revolūcijas laikā [5], kamēr lielā Latviešu sociāldemokratiskā strādnieku partija [6] toreiz neiestājās par Latvijas polītisko autonomiju, bet apmierinājās ar prasību pēc plašas demokratiskas pašpārvaldes. [7] Šai partijai bija stingri internacionāls virziens, uzskatot, ka cīņa par nacionāliem mērķiem var sašķelt un vājināt revolucionāro kustību.

Taču ārzemju presē jau toreiz (1905. gadā) izplatījās ziņas, ka latvieši nodibinājuši savu republiku un savu revolucionāro valdību. [8] Kaut arī tas neatbilda īstenībai, 1905. gada revolūcija bija vareni saviļņojusi visu latviešu tautu, un tai neapšaubāmi bija liela nacionāla nozīme. Jāatzīmē, ka šīs revolūcijas laikā demokratiski noskaņotais redaktors, filozofijas doktōrs P. Zālīte, kādā sanāksmē nolasīja paša izstrādātu Latvijas autonomijas projektu, ko tas bija sarakstījis studiju laikā Jenā (Jena) 1891.-1893. g. To var uzskatīt par pirmo latviešu polītiskās autonomijas projektu, bet tas neguva plašāku ievērību, jo aiz tā autora nestāvēja neviena polītiska vai sabiedriska organizācija. [9]

Pēc revolūcijas apspiešanas neliela Latviešu sociāldemokratu savienība turpināja cīņu kā pret latviešu pilsonības polītisko bezrūpību un piekāpību krievu despotisma priekšā, tā pret sociāldemokratiskās partijas (LSD) vienaldzību nacionālajā jautājumā. [10] Bet arī pašā LSD-jā polītiskā nacionālisma ideoloģija sāka rast atbalsi, un vairāki ievērojami partijas darbinieki (mazinieki M. Skujenieks, J. Rainis, F. Cielēns u.c.) kļuva par tās paudējiem. Šīm apstāklim bija liela nozīme nacionālās domas attīstībā 1912. gadā viens no latviešu pārstāvjiem 3. Valsts domē, sociāldemokrats (mazinieks) Dr. A. Priedkalns, izstrādāja pašpārvaldes projektu, kas paredzēja Kurzemes un Vidzemes apvienošanu vienā administratīvā vienībā. To viņš iesniedza Valsts domei, kas tomēr nekādu lēmumu šai jautājumā nepieņēma. [11]

1913. gadā Pēterpilī iznāca mazinieka M. Skujenieka ievērojamais darbs Nacionālais jautājums Latvijā. Autors vērsās gan pret latviešu pilsoņu veikalniecisko nacionālismu („Pērciet pie latviešu tirgotājiem!”), gan pret sociāldemokratu antinacionālo nostāju un vienaldzību pret pārkrievošanas draudiem. Viņš prasīja no visiem latviešu novadiem – Kurzemes, Vidzemes un Latgales – izveidot vienu pārvaldes apgabalu – Latviju, kam dodama plašāka pašpārvalde un netraucētas nacionālas kultūras attīstības iespējas. Šīs domas viņš plašāk pamatoja savā apcerējumā Vietējā pašpārvalde Baltijā, kas iespiests Maskavā, 1916. gadā. [12]

Pasaules kaŗa priekšvakarā M. Valters publicēja divus nozīmīgus apcerējumus par nacionālo jautājumu – Latviešu kultūrdemokratija, viņas uzdevumi un viņas spēki (Rīgā, 1913) un Mūsu tautības jautājums, Domas par Latvijas tagadni un nākotni (Rīgā, 1914). Šajos darbos viņš prasīja izveidot plašu demokratisku bazi nacionālajai ideoloģijai, pasvītrojot latviešu vidusšķiras (it īpaši lauku iedzīvotāju) nozīmi. Tāpat kā M. Skujenieks, viņš asi kritizēja dogmatisko sociāldemokratu nihilismu nacionālajā jautājumā un konservatīvo pilsoņu „pazemības garu” un vairīšanos no polītiskas cīņas.

Latvijas autonomijas doma minētajos M. Valtera darbos ir jau lielā mērā atraisīta no sociāldemokratiskās ideoloģijas un motivēta kā vispārēja latviešu tautas prasība. Viņš 1917. gadā pārgāja jaundibinātās Latviešu zemnieku savienības rindās un 1918. gadā bija iekšlietu ministrs neatkarīgās Latvijas pirmajā ministru kabinetā.

M. Valters šai ziņā nebija nekāds izņēmums. Laikmetā starp 1905. un 1917. gada revolūciju vesela rinda latviešu intellektuāļu atstāja sociāldemokratu un revolucionāro sociālistu partijas un pieslējās liberālajai pilsonībai, kuŗas preses izdevumos tie iestājās par nacionāliem mērķiem. [13] Tādā kārtā polītiskais nacionālisms sāka pamazām izplatīties arī demokratiskās pilsonības aktīvākajās aprindās. Ievērojama nozīme bija laikrakstam Līdums, kas sāka iznākt Rīgā 1914. gada janvārī. Tas pārstāvēja lauksaimnieku intereses un 1917. gadā kļuva par Latviešu zemnieku savienības orgānu. Jau no paša sākuma tur publicēja savus rakstus nacionālliberāli noskaņoti žurnālisti un rakstnieki, to vidū vairāki bijušie sociālisti.

Par konsekventāko latviešu polītiskā nacionālisma paudēju pasaules kaŗa laikā tomēr izvērtās laikraksts Dzimtenes Atbalss Maskavā. To 1915. gada septembrī sāka izdot grupa jaunāku publicistu, no kuŗiem daži bija studējuši sabiedriskās zinātnes privātajā Saņavska Augstskolā (Sanjavskogo Universitet). Arī viņu vidū atradās pārnācēji no sociālistiskajām partijām. Tie visi bija ļoti radikāli un ļoti nacionāli noskaņoti. Ap Dzimtenes Atbalsi pulcējās arī lielāks skaits rakstnieku, kas bija devušies bēgļu gaitās.

Tomēr jāatzīst – tai brīdī, kad sakās pirmais pasaules kaŗš, latvieši, atskaitot kreisos pagrīdniekus, tikpat kā nebija polītiski organizēti, un plašāki tautas slāņi vēl nebija aktivizēti lielākiem nacionāli polītiskiem mērķiem. [14] Šis apstāklis bija pretrunā ar latviešu ievērojamo kulturālo un saimniecisko attīstību, ko arī aprādīja tā laika latviešu prese. [15]

Pēc 1905. gada gan parādījās dažas latviešu pilsoņu „partijas” sakarā ar Krievijas Valsts domes vēlēšanām, taču tās nebija nekas vairāk kā samērā īslaicīgas vēlēšanu organizācijas un nekad neattīstījās par īstām polītiskām partijām. [16] Ar visu to svarīgi konstatēt, ka šaurākās aprindās Latvijas autonomijas ideja tomēr jau bija skaidri un noteikti deklarēta.

Īsi pirms kaŗa izcelšanās (1913. gadā) atkal pastiprinājās pārkrievošanas tendence, kas bīstami apdraudēja latviešu skolas un nacionālo kultūru. [17] Ap to pašu laiku internacionāli revolucionārais virziens guva izšķirīgus panākumus Latvijas Sociāldemokratijā. 1905. gada revolūcijas sagrāve, deportācijas, aresti un cara žandarmērijas provokācijas bija jūtami vājinājušas šo partiju, sevišķi tās mazinieku spārnu. LSD IV kongresā, kas notika 1914. gada janvāri Briselē, latviešu lieliniekiem izdevās sagrābt savās rokās visu partijas aparātu un presi. [18]

2. Nacionālās ideoloģijas attīstība pasaules kaŗa laikā

Pasaules kaŗš sagādāja ārkārtīgas ciešanas un milzīgus zaudējumus latviešu tautai, bet reizē deva ļoti spēcīgus impulsus tās nacionālajiem centieniem. Sākot ar 1915. gada pavasari, Latvijas territorija kļuva par kaujas lauku un palika par tādu līdz pat krievu armijas sabrukumam. Kurzemi bija ieņēmis vācu kaŗaspēks, Rīga bija apdraudēta, un apmēram 750.000 latviešu (to vidū ap 90.000 rūpniecības strādnieku) bija izklīdināti kā bēgļi pa visu Krieviju. Tas nozīmēja, ka puse latviešu tautas vairs neatradās savā zemē, un nācijas turpmākajai eksistencei draudēja nopietnas briesmas.

Arī liela daļa latviešu intelliģences bija atstājusi Latviju un apmetusies dažādās Krievijas pilsētās, galvenokārt Pēterpilī un Maskavā. Rīga vairs nebija latviešu kultūras un sabiedriskās dzīves centrs; arī tās rūpniecība bija gandrīz pilnīgi iznīcināta, steigā evakuējot fabriku iekārtas uz Iekškrieviju, kur liela daļa no tām aizgāja bojā. Šis tautas posts izraisīja lielu latviešu aktivitāti, kas izpaudās palīdzības organizēšanā bēgļiem un centienos stiprināt savas territorijas aizsardzību. 1915. gadā izveidojās plaša Latviešu bēgļu apgādāšanas organizācija ar nodaļām visās Krievijas malās un Centrālkomiteju Pēterpilī. Redzamu latviešu sabiedrisku darbinieku (V. Olava, J. Čakstes, A. Berga u.c.) vadībā tā izvērtās par ievērojamu nacionālās dzīves centru. [19]

1915. gada vasarā latviešu pilsoņu aprindas (studentu pārstāvji un vairāki akadēmisko profesiju darbinieki) ar Valsts domes deputātu Jāni Goldmani priekšgalā griezās pie krievu armijas virspavēlnieka ar lūgumu atļaut organizēt brīvprātīgas latviešu kaŗaspēka vienības dzimtenes aizsardzībai. Kaut arī Krievijas valdība territoriālu (nacionālu) kaŗaspēka vienību dibināšanu uzskatīja par polītiski bīstamu, [20] taču frontes stāvoklis 1915. gada vasarā bija tik kritisks, ka latviešu ierosinājumu izšķīra pozitīvi.

Tā radās latviešu strēlnieku bataljoni (1916. gadā – pulki), kuŗos vēlāk ietilpināja arī daudz latviešu kaŗavīru no krievu daļām un jauniesauktos. Šinī nacionālajā kaŗaspēkā bija apmēram 30-40.000 viru, un tas ātri guva plašu ievērību ar savām izcilajām kaujas spējām Rīgas frontē. Latviešu strēlnieku panākumus vairākkārt atzīmēja krievu armijas oficiālajos ziņojumos, [21] par tiem daudz rakstīja krievu laikraksti, un tos sāka ievērot arī ārzemju prese. Viņu cīņas dziļi saviļņoja un aizrāva tautu, un šiem pulkiem bija ārkārtīga nozīme latviešu nacionālās pašapziņas celšanā.

Latvijas sociāldemokratijas vairākums – lielinieki un internacionāli noskaņotie mazinieki (atskaitot nelielu grupu t.s. „aizsardzībnieku”) – bija pret jebkādu atbalstu valdībai „imperiālistiskajā kaŗā”, un tie asi nosodīja strēlnieku bataljonu dibināšanu. Sociāldemokrats J. Jansons-Brauns rakstīja partijas nelegālajā laikrakstā Cīņa 1915. gada decembrī: „Viens no briesmīgākiem noziegumiem, kas guļ uz mūsu tautiskās buržuāzijas sirdsapziņas, ir daudzināto latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana.” [22] Tomēr LSD-jas iespējas ietekmēt notikumu gaitu 1915. gadā bija ļoti niecīgas.

1915. gada vasarā, kad tika apspriests jautājums par latviešu kaŗaspēka vienību dibināšanu, latviešu pārstāvji (J. Goldmanis u.c.) iesniedza krievu ziemeļrietumu frontes vadībai arī dažas mērenas polītiskas prasības: latviešiem piešķiŗama plašāka komūnālā pašpārvalde un ierobežojamas baltvācu muižnieku privilēģijas. Tie saņēma atbildi, ka polītiski jautājumi neietilpst armijas iestāžu kompetencē. [23]

Pasaules kaŗa laikā latviešu deputāti Valsts domē (J. Goldmanis un J. Zālītis) turpināja cīņu par tādas komūnālas pašvaldības („zemstvo”) piešķiršanu Baltijas guberņām, kāda bija Iekškrievijā. Par Latvijas polītisko autonomiju tie izvairījās runāt, jo baidījās, ka krievu pretestība pret šādu prasību būs pārāk liela.

Tikpat piesardzīgi polītiskā ziņā bija bēgļu Centrālkomitejas vadītāji Pēterpilī un šīm aprindām tuvais laikraksts Baltija (iznāca Pēterpilī, 1916.-17. g.).

Taču doma par Latvijas autonomiju jau bija izplatījusies latviešu demokratiskajā intelliģencē, un daži tās pārstāvji centās šai virzienā ietekmēt un aktivizēt latviešu deputātus, brīdinot tos, ka citādi tie zaudēs savu vadītāju lomu kā sabiedrībā, tā strēlnieku pulkos. [24]

Joprojām izvairoties minēt prasību pēc polītiskas autonomijas J. Zālītis, runājot Valsts domē 1916. gada 24. (11.) februārī, tomēr izteicās: „... te (Baltijā) bez kavēšanās jāieved zemstu iestādes... kā pārejas pakāpe uz plašāku pašvaldību” (autora retinājums). [25]

1916. gada vasarā un rudenī Pēterpilī notika divas apspriedes autonomijas jautājumā, kuŗās piedalījās minētie latviešu deputāti un vairāki publicisti, rakstnieki un sabiedriski darbinieki. Dr. phil. P. Zālīte (skat. 35. lp.) tur nolasīja savu Latvijas autonomijas projektu, kas tagad bija izstrādāts pēc Austrālijas satversmes parauga. Apspriežu dalībnieku vairākums iestājās par to, ka jāprasa pilnīga valsts autonomija. [26]

Tai pašā gadā autonomijas jautājumam no jauna pieskārās latviešu prese. Radikāli demokratiskajā žurnālā Taurētājs, kas iznāca Maskavā, redaktors Kārlis Freinbergs atklāti deklarēja, ka latviešiem vajadzīga demokratiska autonomija uz vispārēju vēlēšanu tiesību pamata. [27] Bijušais sociāldemokrats J. Lapiņš skarbi kritizēja latviešu pasivitāti nacionālajā polītikā. Viņš rakstīja Līdumā 1916. gada 28. (15.) jūnijā: „... šī autonomijas prasība ir visu attīstības spējīgo tautu prasībās, un ne tikai autonomijas. Kuŗš polis nav sapņojis par poļu ķēniņa valsti, kuŗš čechs, kroāts vai serbs nedzenas pēc savas tautas pilnīgas patstāvības. Bet šīs tautas taču ir stipri neattīstītākas par latviešu tautu, kuŗai būtu daudz vairāk tiesības uz polītisku patstāvību. Bet kas gan ir dzirdējis, ka latvieši runātu par latviešu valsti...!” [28]

Tomēr vēl pirms 1917. gada latviešu sabiedrībā bija kļuvis pazīstams vēlāk revolūcijas laikā tik populārais sauklis: „Brīvu Latviju brīvā Krievijā!” – Rakstnieks Pāvils Rozītis par to izteicās Līdumā: „ ‘Brīva Latvija brīvā Krievijā’, šos vārdus pirmie izrunāja rakstnieki, un tagad viņi jau kļuvuši par mūsu visu devīzi...” [29] Ja arī P. Rozīša vārdi nav jāsaprot vārda tiešā nozīmē, tad tomēr nav noliedzams, ka polītiskā nacionālisma ideoloģija pasaules kaŗa gados bija izplatījusies jau tālu ārpus tā šaurā loka, kur tā bija izveidojusies gadsimta sakumā (skat. 35. lp.).

Nozīmīgu nacionālu darbu pasaules kaŗa laikā veica latviešu polītiskie emigranti Šveicē. Mazinieks („aizsardzībnieks” [30]) F. Cielēns 1915. gada oktōbrī izstrādāja Bernē detalizētu Latvijas polītiskās autonomijas projektu, kuŗu apsprieda emigrantu grupas Rietumeiropā. Tā norakstu izdevās slepeni ievest arī Krievijā. [31] Viņa ierosmē 1916. gada sākumā nodibināja Latviešu nacionālo komiteju Šveicē; par tās priekšsēdi ievēlēja lielo dzejnieku sociāldemokratu Jāni Raini, kas, tāpat kā F. Cielēns, bija „aizsardzībnieks”. [32] Šī komiteja centās propagandēt Latvijas autonomijas ideju Rietumeiropā un protestēja pret vācu aneksijas un ģermānizācijas plāniem Baltijā, cenšoties Latvijas jautājumu padarīt par internacionālu problēmu.[33]

1916. gadā J. Raini kādu laiku nodarbināja pilnīgi neatkarīgas kopīgas latviešu un leišu valsts ideja, kam turpretī nepievienojās F. Cielēns, domādams, ka agrārā un katoliskā Lietuva aizkavēs Latvijas attīstību. [34] Šī doma par latviešu un leišu valsti, kā redzēsim, citā sakarībā par jaunu parādījās 1917. gadā.

Briesmas latviešiem un viņu kaimiņu tautām draudēja ne vien no krievu centralizācijas un rusifikācijas centieniem, bet arī no Vācijas imperiālistiskajiem plāniem Austrumeiropā. Kaŗa gados vairāki baltvācu baroni, un jo sevišķi Kurzemē dzimušais Berlīnes universitātes profesors Krievijas vēsturē Teodors Šīmans (Theodor Schiemann), kuŗam bija draudzīgas attiecības ar ķeizaru Vilhelmu II, centās ieinteresēt Vācijas valdību un armijas vadību (Oberste Heeresleitung) par dažāda veida aneksijas un kolonizācijas projektiem Baltijā. Šai propagandai bija nenoliedzami panākumi, kaut gan Vācijas valdībā līdz pat kaŗa beigām nebija īstas vienprātības par to, kādai jābūt vācu polītikai austrumos. [35] Šie nodomi latviešiem nebija nekāds noslēpums, jo par tiem parādījās raksti vācu presē, brošūras un apcerējumi. [36] Kā minēts, viens no Raiņa vadītās komitejas uzdevumiem bija apkaŗot vācu ekspansijas polītiku Baltijā. Šī komiteja gan drīz sašķēlās, taču tās atsevišķie locekļi turpināja iesākto darbu.

Vācu slepenajā stratēģijā toreiz ietilpa revolucionāro (galvenokārt lielinieku) un nacionālo (sevišķi ukraiņu, somu) kustību atbalstīšana, lai vājinātu Krievijas pretestības spējas. Tādā kārtā izveidojās visai sarežģīta sadarbība, kuŗā bija iejaukti vācieši, krievu un nekrievu revolucionāri, nekrievu nacionālisti un vairāki skandināvu kreisie sociāldemokrati, jo Stokholma kaŗa laikā bija ievērojams starptautisko intrigu centrs. [37]

Jāatzīmē, ka robeža starp nekrievu nacionālistiem un internacionālistiem bija visai labila. Bieži vien notika uzskatu maiņa un „pārbēgšana” pretējā nometnē (skat. 36. lp.). Tas bija atkarīgs no tā, vai attiecīgā persona polītisko atrisinājumu saskatīja nacionālā neatkarībā vai internacionālā brālībā. Dažreiz viena un tā pati persona paguva savu nostāju mainīt vairākas reizes (piem., latviešu rakstnieks un polītiķis L. Laicēns). Vāciešiem bija nauda, un tie iedomājās, ka spēs izmantot kā revolucionāro pagrīdi, tā nacionālās kustības Krievijā saviem mērķiem.

Tomēr Baltijas tautu nacionālie centieni visumā netika atbalstīti, jo tas nesaskanēja ar vācu „austrumu polītikas” diezgan neskaidrajiem plāniem.

Taču kādā atsevišķā vācu (un somu aktīvistu [38]) organizētā propagandas akcijā 1916. gadā bija iejauktas arī dažas, kaut arī maz pazīstamas, latviešu un leišu cilmes personas, kā arī citu nekrievu tautu pārstāvji. Šī propagandas „bumba”, kas eksplodēja Stokholmā, izraisīja debates Krievijas Valsts domē un ārzemju presē. 1916. gada 9. maijā divi zviedru laikraksti – Aftonbladet un Nya Dagligt Allehanda – kas bija pazīstami ar savām simpātijām pret Vāciju un somu aktīvistiem (laikraksta Aftonbladet akciju majoritāte atradās vācu rokās [39]), publicēja telegrammu ASV prezidentam Vilsonam, ko bija parakstījusi kāda „Krievijas apspiesto tautu savienība”. Rakstā bija minētas nekrievu tautām nodarītās pārestības cara impērijā, un tas nobeidzās ar šādiem vārdiem:

„Tādā kārtā Krievija pati ir atgrūdusi mūs no sevis! Un arī turpmāk tā nebeigs vajāt mūsu tautiešus un nerimsies, iekams mērķis nebūs sasniegts: kamēr nekrievi kā nacionālas vienības nebūs iznīcināti. Tāpēc mēs saucam: Palīdziet mums! Sargait mūs no draudīgās iznīcināšanas!”

Telegrammu bija parakstījis arī pazīstamais Kurzemes kolonizācijas plānotājs barons Silvio Broedrichs (skat. 36. norādi) un dēkainais somu nacionālists Konni Zilliacus, kas krievu un japāņu kaŗa laikā bija nodarbojies ar ieroču piegādi krievu revolucionāriem. [40] To iespieda arī grāmatā Krievija tāda, kāda tā ir („Ryssland sådant det är”), ko tai pašā gadā izdeva A. Bonnīra apgāds Stokholmā. Grāmatas redaktors bija somu aktīvists H. Gummerus, [41] kam bija kontakts ar vāciešiem Stokholmā un kas pazina arī vācu sakarnieku ar krievu lieliniekiem, igauņu nacionālistu (bij. lielinieku) A. Keskülu (A. Kesküla).

Zīmīgi, ka zviedru sociāldemokratu vadonis H. Brantings jau toreiz nojauta šis telegrammas aizkulises. Kaut gan viņš bija labvēlīgi noskaņots pret apspiestajām tautām Krievijā, tas noteikti norobežojās no šīs akcijas. [42] Tāpat rīkojās latviešu deputāti Valsts domē, [43] J. Rainis ar domu biedriem Šveicē [44] un skolotājs (vēlāk literātūras vēsturnieks) K. Egle, jo telegrammu bija parakstījis arī kāds ar līdzīgu vārdu. [45]

Krievu valdībai šī neitrālajā Zviedrijā publicētā telegramma bija visai nepatīkama. Kā krievu pretakciju šajā propagandas kaŗā var uzskatīt to ārzemju ceļojumu, kuŗā 1916. gada beigās devās Valsts domes deputāts J. Zālītis. Tas notika ar krievu iestāžu un diplomātisko pārstāvju gādību un noveda J. Zālīti caur Skandināviju Londonā. [46] Tur Krievijas sūtniecības padomnieks K. Nabokovs noorganizēja priekšlasījumu par latviešu lojalitāti pret Krieviju kaŗā ar Vāciju. Pēc J. Zālīša manuskripta to Londonas universitātē nolasīja Dr. E.H. Raits (E.H. Wright), un tad „miglasbildēs” tika rādītas Latvijas ainavas un latviešu kaŗavīru attēli. Konservatīvais un polītiskā ziņā pieticīgais laikraksts Dzimtenes Vēstnesis par to rakstīja:

„... Latviešu kareivju tipus un latviešu lauku skatus pavadīja piezīmes, ka tie esot gluži angliski – augstākā uzslava, uz kādu angļi spējīgi.” Sarīkojuma īstais nolūks parādās atreferējuma beigās: „...Priekšlasījumu, kas spēcīgi uzsvēra latviešu gribu paglabāt vienu un vienotu Latviju, latviešu nelokāmu uzticību (krievu) valstij (autora retin.) uzņēma ar dziļu gandarījumu. Paskaidrojums, ka latvieši pa kaŗa laiku ir piemirsuši visas sūdzības par nodarītām pārestībām, un tas, ka neviens pats vārds negrēkoja pret šo paskaidrojumu, radīja cienību pret latviešiem...” [47]

Tai laikā, kad J. Zālītis no sava propagandas ceļojuma atgriezās Krievijā, 12. armijas komandieris ģenerālis Radko-Dimitrijevs (Radko-Dimitriev) gatavojās lielākai ofensīvai Rīgas frontē. Savas cerības viņš galvenokārt lika uz latviešu strēlniekiem, kas 1916. gada marta un jūlija kaujās no jauna bija pierādījusi savas augstās kaujas spējas kā triecienvienības. Strēlnieku bataljoni bija papildināti un 1916. gada rudenī pārveidoti par pulkiem (8 kaujas pulki un 1 rezerves pulks), kuŗus gada beigās apvienoja latviešu strēlnieku divīzijā.

Virspavēlnieka štābs pret šo operāciju izturējās skeptiski, jo citās krievu frontēs nekādi uzbrukumi toreiz nebija paredzēti. Tā bija lokāla operācija, par ko atbildīgi bija ģen. Radko un ziemeļu frontes pavēlnieks gen. Ruzskijs, [48] kā arī zināmā mērā daži latviešu virsnieki un strēlnieku organizācijas komitejas aprindas, kas cerēja ar šādu uzbrukumu atgūt zaudēto latviešu territoriju. [49] Nav tomēr nekādu pierādījumu, ka gen. Radko domāja ar šo ofensīvu atgūt Kurzemi. Taču, lai kāpinātu strēlnieku sparu cīnīties, viņš 1916. gada 31. (18.) decembrī izdeva sevišķu pavēli latviešu strēlniekiem, kas iedvesa tiem šādas cerības [50].

Tā kā pēc vecā stila ofensīva sākās 23. decembrī (pēc jaunā stila – 1917. gada 5. janvārī), tad tā dabūja apzīmējumu – „Ziemsvētku kaujas”. Tās bija jāpiemin šai apcerējumā, jo šo kauju sekām bija diezgan liela nozīme turpmākajā polītiskajā aģitācijā.

3. polītiskais noskaņojums latviešu sabiedrībā 1917. gada sākumā. Autonomijas prasība.

„Latvijas vienības pamatprincipi”. Dzimtenes Atbalss, 18.2.17, 4. num.

1917. gada sākumā latviešu skati bija pievērsti 12. armijas ofensīvai Rīgas frontē. Ieskaitot vācu pretuzbrukumu, šīs „Ziemsvētku kaujas” turpinājās no 5. janvāŗa līdz mēneša beigām. Latviešu strēlniekiem izdevās divās vietās izdarīt dziļus pārrāvumus vācu frontē, taču lielāku panākumu nebija, jo divi krievu pulki sadumpojās un atteicās iet uzbrukumā, un laikā netika cīņās iesaistītas rezerves. [51] Vācieši bija spiesti pievest papildspēkus (divas divīzijas, kuŗas bija paredzēts sūtīt uz rietumufronti), bet arī viņi nespēja pilnīgi atjaunot savu agrāko frontes stāvokli. [52]

Latviešu strēlnieki, kas gāja cīņā ar ārkārtīgu sparu un pašaizliedzību, jutās vīlušies un sašutuši. [53] Viņi šais kaujās pazaudēja ap 8.000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo, [54] kas pa daļai izskaidrojams ar krievu vadības nemākulīgo un nesaudzīgo rīcību. Nav brīnums, ka drīz izplatījās baumas par krievu armijas vadības un galma aprindu nodevību pret latviešu strēlniekiem. [55] Kaut gan šādām baumām nebija nekāda objektīva pamata, tās vēlāk ar panākumiem savā labā izmantoja lielinieku aģitatori.

Kritušo veterānu vietā nāca papildinājumi no strēlnieku rezerves pulka, to vidū daudz vecāka gada gājuma kaŗavīru un arī tikko mobilizēti jaunieši. Jāatzīmē, ka tieši rezerves pulkā jau 1916. gadā bija norisinājusies zināma sociāldemokratiska pretkaŗa propaganda. [56] šīs pārmaiņas pulku sastāvā tātad notika februāŗa revolūcijas priekšvakarā.

Latviešu pulki bija gan ieguvuši slavu kā 12.armijas izlases vienības, un ar tiem lepojās visa tauta, bet polītiskā laukā latvieši joprojām nevarēja uzrādīt nekādus panākumus. Viņu lojalitāte pret Krieviju kaŗa gados bija tiem sagādājusi tikai lielus materiālus un dzīvā spēka zaudējumus. 1917. gada sākumā latviešu sabiedrībā bija vērojama vilšanās un neapmierinātība ar polītisko situāciju. Tā jo skaidri izpaudās nacionālajā ziņā aktīvākajos laikrakstos. Kādā 1917. gada janvāŗa ievadrakstā, kur cenzora svītrojumi bija atstājuši manāmas pēdas, „Līdums” analizēja latviešu polītiku 1916. gadā:

„Pirmā pusgadā latviešu intelliģence to vien darīja, ka noturēja sēdes sakarā ar bēgļu apgādāšanu. Otrā pusgadā redzamu vietu ieņem latviešu bataljoni, kas pārveidojas par pulkiem un savu augstāko darbības pakāpi sasniedz pašās gada beigās. Priekš pulkiem vāc daudz līdzekļu, sūta uz viņiem delegācijas, veseli apgabali no viņiem un priekš viņiem vien dzīvo. Iznāk daudz literatūras par latviešu pulkiem, ar viņiem latvieši sāk populārizēties ārzemēs. Rodas pat savāda ideoloģija. Mūsu pulkiem nav citādas nozīmes kā tikai tā, ka viņi ir pierādījums, cik augstsirdīgi mēs esam pret tiem, kas uz mums skatījās ar neuzticību. Tagadējā grūtā brīdī varēja daudz ko prasīt, bet mēs, lūk, redzam, ka valstij ir grūti un tāpēc nekādu reformu neprasām... Mēs jau, lūk, esam bagāti ar tiesībām un spēkiem, ar ļaudīm, mēs varam šķiesties, cik tik patīk, pretim neko neprasot, jo mēs esam baronu tauta, kaut arī – pelēko baronu („pelēkie baroni” – latviešu lielsaimnieki. U.Ģ.)... Runā gan par Latvijas atdzimšanu, bet kas tas, kā tas notiks, neviens nevar pateikt... (Mūsu iztapība un augstsirdība) šai gadā mūs ir vedusi pretim Pirra uzvarai... Tautas locekļi ir izkaisīti un gājuši mazumā... Līdzšinējā latviešu polītika nedrīkst turpināties. Mēs nedrīkstam šķiesties, mums jāievēro ārkārtīga ļaužu ekonomija, maz upurējot, daudz jāiegūst. Ja caur Vakareiropu un vietējo polītiku mēs neko necentīsimies iegūt, tad visa latviešu sapņošana ir tikai pašapmānīšanās, jo augstsirdīgs pret mums neviens nav bijis.” [57]

Šī kritika, acīm redzot, vērsās pret pārāk piesardzīgajiem latviešu pārstāvjiem Valsts domē, latviešu organizāciju vadītājiem un vispār pret pilsoniskās intelliģences nepietiekamo polītisko aktivitāti.

Sevišķi neapmierināts ar polītisko situāciju un latviešu sabiedrības nostāju bija demokratiski un nacionāli radikālais laikraksts „Dzimtenes Atbalss” Maskavā (JG58, 36. lp.). 1917. gada janvāri tas publicēja vairākus rakstus, kuŗos tika prasīts izveidot īsti latvisku polītisku orientāciju un efektīvāku polītisku propagandu ārzemēs. [58] „Dzimtenes Atbalss” norādīja, ka latviešiem neder krievu polītisko partiju vērtējumi un ka Latvijas ideāls jāizsaka skaidri un noteikti. Šie nacionālie demokrati tomēr nebija šovinisti un vēlējās nākotnes Latvijā sadarbību ar baltvāciem, atsaucoties uz Beļģijas (valoņu un flāmu) piemēru.

21. (8.) februārī šis laikraksts deklarēja, ka Latvijai līdzšinējā feodālā landtāga vietā jādabū demokratiski vēlēta likumdošanas iestāde – Saeima un autonoma satversme. Desmit dienas vēlāk „Dzimtenes Atbalss” precizēja savu viedokli, publicējot „Latvijas vienības pamata principus”.

Tas bija īss, astoņos punktos ietverts, Latvijas polītiskās autonomijas projekts: Latvijā ietilpst visi latviešu novadi, t.i. Kurzeme, Vidzeme un Latgale, Latvijas iedzīvotājiem ir savas īpašas pilsoņu tiesības un sava demokratiski vēlēta likumdevēja Saeima, sava administratīvā un nodokļu sistēma, sava nacionālā banka un finanču pārvalde, savas īpašas tiesas, nacionāla skola un nacionāla baznīca, kā arī sevišķa pašvaldība Latvijas dažādajiem novadiem, kas piemērota to īpatnībām. „Bez šiem galvenajiem principiem”, teikts raksta nobeigumā, „nevar būt (nekādas) nacionālas pastāvēšanas.” [59]

Tātad – Latvijas polītiskās autonomijas prasību aktīvākā liberālā grupa, kas pulcējās ap „Dzimtenes Atbalsi” Maskavā, atklāti deklarēja jau pirms februāŗa revolūcijas, reizē publicējot vadlīnijas autonomās Latvijas satversmei (tas līdz šim nav pienācīgi ievērots latviešu historiogrāfijā.[60]) Šī grupa gan nebija liela, bet pie tās piederēja vairāki redzami latviešu rakstnieki (J. Akurāters, L. Laicēns, V. Eglītis u.c.) un publicisti. Laikraksts iznāca divi reizes nedēļā, un tā galvenie lasītāji bija latviešu bēgļi Krievijā. Tā metiens bija apm. 10.000 eksemplāru; redakcijā darbojās J. Bankavs, E. Blanks un K. Upītis. [61] Kaut kādu sakarību starp mazinieka F. Cielēna autonomijas projektu Šveicē (tāpat kā ar mazinieka K. Kurševica Maskavā izstrādāto projektu) un šo pilsonisko demokratu legālā laikrakstā izteikto autonomijas prasību neesmu varējis konstatēt, kaut gan šāda varbūtība nav gluži neiespējama. 1917. gada 18. (5.) februārī radikāli demokratiskais laikraksts „Jaunais Vārds” (iznāca Rīgā) iespieda kādu rakstu nacionālajā jautājumā, kas radīja lielu ievērību latviešu sabiedrībā. Tā autors bija polītiskais trimdinieks Šveicē dzejnieks J. Rainis, kas nosodīja savu partijas biedru sociāldemokratu vienaldzību pret pārkrievošanas draudiem un prasīja aktīvu nacionālu polītiku arī no strādnieku puses. Viņš rakstīja:

„... tauta ir organiska būtne, ne tikai ļaužu pūlis... Pār tautu eksistenci nevar tikt pāri viņas noliedzot. Cilvēces nacionālam attīstības posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot beztautu kosmopolītismā... tagadējie kosmopolīti, atsacīdamies no savas tautas, ielēktu ne nākotnes beztautu valstī, bet tikai citā apspiedējā tautā.” [62]

Šis jautājums aktualizējās un saasinājās sakarā ar pēkšņām polītiskām pārmaiņām cara impērijā.

4. Februāra revolūcija un „tautu pavasaris” Krievijā

1917. gada februāŗa (pēc jaunā stila: marta) revolūcija bija spontāna un anonīma, un to nevadīja neviena polītiska partija. [63] No revolūcijas chaosa izveidojās t.s. divvaldība (dvoevlastie) – nevarīgā liberālā Pagaidu valdība un ietekmīgā Pēterpils strādnieku un kareivju deputātu padome (Petrosovet) ar tās izpildu komiteju priekšgalā.

Pilsonisko tiesību un brīvību proklamēšana deva patvaldības laikā apspiestajām nelegālajām kreisajām partijām un nekrievu tautu nacionālajām kustībām līdz tam neiedomājamas darbības iespējas. No tā brīža polītisko dzīvi Krievijā galvenokārt noteica šo divu spēku neatlaidīgie centieni pilnīgi pārveidot krievu koloniālo impēriju.

Reizēm revolūcionārais un nacionālais strāvojums sadarbojās savā starpā, bet pa lielākai daļai tie uzstājās kā konkurenti un apkaroja viens otru. Abu virzienu kadri sastādījās lielā mērā no neapmierināto, nospiesto nekrievu tautu locekļiem, un, kā minēts, pāriešana no vienas nometnes otrā tāpēc nebija nekas neparasts. Renegāti parasti bija vai nu dedzīgākie internacionālisti, vai aizrautīgākie nacionālisti.

Dabiski, ka arī latviešus pēkšņā revolūcijas uzvara pārsteidza. Latviešu pilsoņu aprindās visātrāk polītisko situāciju un jaunās iespējas aptvēra tie demokrati, kas pulcējās ap „Dzimtenes Atbalsi” Maskavā. Ziņojumu par revolūcijas uzvaru šis laikraksts iespieda 17. (4.) martā ar milzīgu virsrakstu:

„Lai dzīvo brīvā Latvija!” „Tas ir pavasara negaiss”, rakstīja DzA, „pēc kuŗa mums jāgaida un jāprasa īsts polītisks pavasaris... lai uzgavilējam brīvai, atjaunotai, autonomai Latvijai!” [64] Bet laikraksts tai pašā laikā norādīja: „1905. gada revolūciju uz saviem pleciem galvenokārt iznesa Krievijas nomaļu tautas, starp kuŗām latvieši ieņēma vienu no pirmām vietām. Krievu tauta bija pārāk neorganizēta un neapzinīga, kādēļ revolūciju nācās paspēlēt... Latvieši bij tie, uz kuŗu muguras tika uzkrauts Krievijas revolūcijas galvenais grēks... Pilsoniskās brīvības vēl nav nacionālās brīvības... Tagad mums vajag būt latviešiem vēl vairāk nekā līdz šim.”

Turpat citā rakstā tika pasvītrots, ka laiks ir dārgs un var notikt, ka saukļi paliek tikai uz papīra. Tāpēc latviešiem jāsteidzas radīt kopīgs („vispārnacionāls”) polītisks centrs, kas izteiktu visas tautas gribu – Latviešu Nacionālpadome.

21. (8.) martā DzA šo prasību formulēja tādā veidā, ka jāsasauc Latvijas Satversmes Sapulce un Krievija jāpārveido par (demokratisku) republiku federāciju. Latviešiem savā territorijā nekavējoties jāpārņem visas valdības iestādes un tajās visām darīšanām jānotiek latviešu valodā.

K. Upītis, viens no šī laikraksta redaktoriem, publicēja šādu „in memoriam” vecajam režīmam:

„... nebija vairs otras tādas valsts pasaulē, kur mazo tautu nacionālās brīvības tika tādā mērā kājām mīdītas, vajātas un nomāktas, kā tas bija vecajā Krievijā – šajā briesmīgajā cietumu un karātavu zemē... Visur augsti plivinās sarkanais karogs... iet bojā visstiprākais reakcijas atbalsts Eiropā.
Lai dzīvo atsvabinātā Krievija!
Lai dzīvo tautu nacionālās brīvības!
Lai dzīvo demokratiskā republika!
Lai dzīvo revolūcija!” [65]

Pārējie latviešu pilsoniskie laikraksti, kas iznāca dzimtenē vai tās robežu tuvumā, [66] neuzrādīja tik lielu revolucionāru un nacionālu sparu. Aktīvākais no tiem bija „Līdums”, kas 17. (4.) martā ziņoja par revolūciju ievadrakstā „Krievijas saule lec”, bet aicināja: „Par visām lietām uzturēsim mieru...” [67] 21. (8.) martā arī šis laikraksts mudināja dibināt centrālu polītisku orgānu – Latviešu Tautas Padomi, kas sastādītos „no visu partiju, visu šķiru un kārtu priekšstāvjiem tautā”. Formulējums bija visai neskaidrs un savā ziņā pretrunīgs, ja ar „kārtām” bija domāta baltvācu bruņniecība.

Konservatīvais „Dzimtenes Vēstnesis”, kas iznāca Pliskavā (Pskov), neuzstādīja nekādas nacionālas prasības. Laikraksts kommentēja revolūciju, fantazējot par kādu mistisku senlaiku latviešu vadoni, kas esot pārmetis latviešiem strīdīgumu un šķelšanos. „Klausīsim mūsu pirmā valdnieka Vidvuda padomam,” nobeidza „Dzimtenes Vēstnesis” savas pārdomas, „tikai tad mēs piedzīvosim īsto laimi Krievijas paspārnē!” [68]

Latviešu laikraksti Rīgā apmierinājās ar to, ka vienkārši atreferēja polītisko pārmaiņu norisi valstī. DzA šai sakarā 24. (11.) martā piezīmēja: „Lasot avīzes, kas pienākušas līdz šim no Latvijas un no Pliskavas, liekas, ka latvieši netic, ka notikušais būtu tiešām īstenība... vairums latviešu avīžu, ar retiem izņēmumiem, vienmēr ir bijušas kā tādas, kas krievu sarakstītas, bet tikai latviski nodrukātas.” Nedaudz vēlāk DzA izskaidroja polītiskās aktivitātes trūkumu latviešu dzimtenē šādā veidā: „Latvijā vairs nav tautas dzīvāko spēku. Jaunā paaudze mobilizēta, intelliģence, bez maziem izņēmumiem, izklīdusi pa Krievijas lielākiem kultūras centriem; palikuši tikai lielie šeptinieki, marodieri, veči un tās desmitiem tūkstošu sievietes, par kuŗām pēdējā laikā tik daudz rakstīja visās latviešu avīzēs... Latvijā tagad valda miegs, kaŗa disciplīna, nauda un viegla izprieca... izeja ir viena un vienkārša – latvju intelliģencei jādodas uz Latviju.” [69] Līdzīgā veidā apstākļus dzimtenē novērtēja arī sociāldemokratiskā (lielinieciskā) „Cīņa”, kas pirmos mēnešus pēc revolūcijas uzvaras iznāca Pēterpilī. [70]

Latviešu pilsoņu redzamākās vadītājas personas – Valsts domes deputāti J. Goldmanis un J. Zālītis, kā arī bēgļu Centrālkomitejas priekšsēdis J. Čakste, 1917. gada martā nespēja pietiekami ātri sekot notikumu attīstībai un no sākuma nostāties nacionālās cīņas priekšgalā. Pirmo nedēļu pēc apvērsuma abi deputāti izturējās pilnīgi pasīvi, un tas radīja nemieru nacionāli aktīvās aprindās. [71] Tikai 24, (11.) martā parādījās viņu uzsaukums, kas bija datēts: „1917. gada martā”. [72] Tas bija sacerēts ļoti piesardzīgos vārdos, un to asi kritizēja kā sociāldemokrati, tā nacionālisti. DzA rakstīja 4. aprīli (22.3.): „Latviešu deputāti... uzaicina uz mierīgu darbu... Mierīgu darbu mēs darām vienmēr – par daudz mierīgu!... Mūs vairs nevar apmierināt tas, ja deputāti saka: brīvā Krievijā brīva Latvija!... polītiska nemiera ir par maz. Mēs bijām gaidījuši droša noteikta polītiska sauciena.”

J. Čakste īsi pirms revolūcijas bija aizbraucis uz Skandināviju, lai no turienes dotos tālāk uz Angliju un ASV. Viņa uzdevumos ietilpa apkaŗot vācu aneksijas plānus Baltijā, nodibināt saimnieciskus sakarus nākotnes vajadzībām un izskaidrot ārzemēs latviešu nacionālo centienu mērķus. Revolūcija viņu pārsteidza, kad tas atradās Zviedrijā, un viņam bija jāatsakās no ceļojuma turpināšanas. Stokholmā J. Čakste atbildēja uz vairākiem jautājumiem, kuŗus tam 17. martā uzdeva Stokholmas telegrāfa aģentūra (Stockholms Telegrambyrå). Zviedru laikraksts „Social-Demokraten” 19. martā publicēja šo interviju ar Čaksti pirmajā lappusē ar virsrakstu: „Kurzeme un jaunā Krievija. Intervija ar latviešu bij. Valsts domes deputātu”. Uz jautājumu par latviešu attiecībām ar Krieviju Čakste atbildēja: „Mēs esam bijuši pretinieki carismam, kas neļāva mums patstāvīgi organizēt mūsu pārvaldi (administrāciju), bet mēs nekad neesam bijuši Krievijas ienaidnieki, un mēs nekad neesam domājuši atdalīties no šīs zemes (mans retinājums U.Ģ.). Mēs neprasām sev atsevišķu parlamentu, mēs tikai gribam, lai mūsu tauta, kas atrodas pilnīgi rietumu ideju ietekmē un stāv uz augstākas izglītības pakāpes nekā krievu tauta vispārīgi, iegūtu komūnālas pašvaldības tiesības. Mums visu laiku ir bijis tikai viens ienaidnieks, Prūsija, kas apspiež un uzsūc sevī mazās nācijas. Tāpēc arī mūsu brīvprātīgo bataljoni ir vienmēr līdz pēdējam cīnījušies pret uzbrucējām vācu armijām. Tagadējā revolūcija apzīmogos mūsu savienību ar atbrīvoto Krieviju. Ne tikai latviešu kaŗaspēka vienības, bet arī visa krievu armija, jauna entuziasma iedvesmota un skaidri apzinoties, par kādiem lieliem demokratiskiem ideāliem tā cīnās, uzsāks priekšā stāvošo ofensīvu ar tādu pašu drosmi kā franču revolūcijas laikā franču armija, kas to veda pretī uzvarām pie Jemappes un Valmy.”

Nav pamata domāt, ka latviešu deputāti un J. Čakste būtu izteikuši tikai savas personiskās domas, jo viņi atradās saskarē un sadarbojās ar diezgan plašām pilsoņu aprindām. Bet viņi izteica polītiskā ziņā kūtrākās un piesardzīgākās daļas uzskatus un tādā kārtā nevis vadīja nacionāli polītisko attīstību, bet vilkās tai nopakaļ. Revolūcijas apstākļos tas kļuva par lielu kavēkli un apgrūtinājumu polītiskajā sacensībā ar latviešu radikāli revolucionāro virzienu, kas no paša sākuma uzstājās ar lielu drosmi, mērķtiecību un enerģiju.

5. Latviešu polītiskās partijas

Kad izcēlās februāŗa revolūcija, latviešu pilsoņiem nebija savu polītisko partiju. Tāpēc tie atradās daudz sliktākās izejas pozīcijās nekā latviešu sociāldemokrati, kuŗiem bija ilga pieredze polītiskajā cīņā, organizatoriskajā un propagandas darbā. Sociāldemokrati bija vadījuši 1905. gadā plašo revolucionāro ciņu Latvijā, un viņu partija, kaut nelegāla, bija vispār pazīstama tautā. LSD bija gan stipri cietusi no vajāšanām reakcijas laikmetā pēc 1905. gada un frakciju strīdos (JG58, 36. lp.), bet revolūcijas uzvara pavēra tai vislielākās iespējas polītiskai aktivitātei, kuŗai sākumā tikpat kā nebija konkurences.

Kamēr sociāldemokratu darbība Latvijā pirmajā laikā pēc februāŗa revolūcijas norisinājās stiprā mazinieku ietekmē, tikmēr LSD savu legālo darbu Pēterpilī un Maskavā uzsāka lielinieku vadībā, kaut arī sadarbībā ar internacionālajiem maziniekiem. Lielinieku rokās jau kopš 1914. gada atradās partijas CK un turpmākajos mēnešos tiem izdevās savai ietekmei pakļaut visu strauji augošo LSD.

Pēterpilī jau kopš 1915. gada darbojās latviešu sociāldemokratu pagrīdes organizācija, t.s. Prometeja latviešu rajons, un latviešu lielinieku vadonis advokāts Pēteris Stučka bija viens no tiem diviem lieliniekiem, kuŗus pašā sākumā ievēlēja Petroseveta Izpildu komitejā. [73]

20. (7.) martā Prometeja rajons Pēterpilī sāka legāli izdot laikrakstu „Cīņa” (dib. 1904. g.), kuŗa redakcijā galvenā noteikšana bija lieliniekiem. Jau dienu agrāk latviešu sociāldemokrati Maskavā bija izdevuši laikrakstu „Sociāldemokrats” kā LSD CK izdevumu. Pirmajās juceklīgajās revolūcijas dienās vēl nebija nodibinājušies sakari starp izkaisītajiem partijas biedriem, bet, kad stāvoklis noskaidrojās, notika vienošanās par partijas preses uzdevumiem: sākot ar 26. aprīli „Cīņa” kļuva CK oficiālais laikraksts, bet „Sociāldemokrats” pārņēma Krievijā izkaisīto latviešu sociāldemokratu grupu aprūpi. Divus mēnešus vēlāk LSD pārcēla savu galveno darbību uz Latviju, un no 26. (13.) maija „Cīņa” atkal iznāca Rīgā.

Labā spārna latviešu sociāldemokrati, kas negribēja pakļauties lielinieku vadītajai LSD, sāka 1917. gada martā izdot Pēterpilī „Strādnieku Avīzi”, kas sevišķi pasvītroja latviešu tautas nacionālās intereses un mēģināja konkurēt ar „Cīņu” latviešu evakuēto rūpniecības strādnieku vidū.

Pēc revolūcijas uzvaras legālu darbību Rīgā uzsāka arī 1913. gadā dibinātā Latvijas revolucionāro sociālistu partija (sociālrevolūcionāri), kas uzskatāma par Latviešu sociāldemokratu savienības (JG58, 35. lp.) pēcnācēju. Tā bija neliela radikālās intelliģences partija, kas izbeidza savu darbību ap 1920. gadu, daļai partijas biedru pieslienoties kreisā spārna pilsoņu partijām, kamēr citi pārgāja pie 1918. gadā atjaunotās neatkarīgās Latvijas sociāldemokratiskās strādnieku partijas (LSDSP). Revolucionāro sociālistu laikraksts bija „Darba Tauta”, kas sāka iznākt 1917. gada 14. (1.)maijā.

Marta beigās Rīgā sāka organizēties dažas nelielas pilsoņu partijas – Radikāldemokratiskā partija, par kuŗas laikrakstu kļuva „Jaunais Vārds” un Republikāniskā partija, kuŗas vadībā bija daži jaunāki advokāti (Ķempelis, Zēbergs). [74] pēterpilī izveidojās vēl kāda neliela centra partija, kuŗas locekļi nāca no laikraksta „Jaunā Dienas Lapa” aprindām. Tā saucās par Demokratisko partiju [75] un turpmākajos gados kopā ar radikāldemokratiem un citām liberālām grupām ieplūda Demokratiskā Centra partijā (dib.1922. g.).

Marta beigās Rīgā nodibinājās arī neliela ekskluzīva organizācija – Latvju Neatkarības Apvienība, kas apvienoja vairākus redzamus sabiedriskus darbiniekus (inž. S. Paegli u.c.). Tā necentās izveidoties par polītisku partiju, bet pūlējās veicināt latviešu nacionālo centienu īstenošanu polītiskajā, kulturālajā un saimnieciskajā laukā. [76]

Par lielāko pilsonisko partiju izvērtās Latviešu Zemnieku Savienība (LZS), kas sāka organizēties tai pašā laikā, bet oficiāli nodibinājās 12. maijā Valkā. Par tās vadoni kļuva agronoms Kārlis Ulmanis (Latvijas pirmais ministru prezidents), par partijas preses orgānu – laikraksts „Līdums”. [77]Viens no LZS veiklākajiem polītiķiem un propagandistiem bija Zigfrīds Meierovics, ko 1918. gadā iecēla par ārlietu ministru Ulmaņa kabinetā. Agrāk minētais Latviešu sociāldemokratu savienības dibinātājs un izcilais nacionālais ideologs Miķelis Valters pieslējās LZS, un 1918. gadā kļuva Latvijas pirmais iekšlietu ministrs.

Neviena no šīm pilsoniskajām partijām vēl neprasīja pilnīgu atdalīšanos no Krievijas, bet iestājās par vairāk vai mazāk plašu polītisku autonomiju. Vistālāk nacionālajās prasībās gāja Latviešu nacionāldemokratiskā partija (LNDP), ko nodibināja Maskavā tās aprindas, kas pulcējās ap laikrakstu „Dzimtenes Atbalss”.

1917. gada 11. aprīli (29. 3.) DzA publicēja „LNDP galvenos principus”, ko bija parakstījusi „LNDP Maskavas grupa”. Šī partija prasīja visu latviešu novadu apvienošanu autonomā Latvijas valsti, kas tad ietilptu Krievijas federatīvajā republikā. Turpat deklarēts: Latvijas iekārtu un pārvaldi nosaka demokratiski vēlēta Saeima, Latvijai ir sava nacionālā banka un tiesu sistēma, sava satiksmes līdzekļu pārvalde un nacionāls kaŗaspēks; latviešu valoda ir valsts valoda, bet minoritātēm tiek garantēta valodas brīvība skolās, tiesās un administrācijā; bezzemnieki apgādājami ar zemi, sadalot valsts un lielgruntnieku zemes īpašumus, jāizveido moderna sociāla likumdošana (jānodibina arī šķīrējtiesas starp darba devējiem un ņēmējiem), un visi sociālās apdrošināšanas izdevumi jāsedz darba devējiem un valstij; nacionālās kultūras veicināšanai jābūt vienam no valsts galvenajiem uzdevumiem.

LNDP Maskavas nodaļas izpildu komitejā [78] darbojās DzA redaktori J. Bankavs un K. Upītis, kā arī apdāvinātais un oriģinālais rakstnieks Linards Laicēns, kas no sociālista bija pārvērties dedzīgā nacionālistā. Turpmākajos gados viņš atkal mainīja savu polītisko pārliecību un pieslējās komūnismam. [79]LNDP attīstīja savu darbību pirmā kārtā daudzo latviešu bēgļu vidū un latviešu kolonijās Krievijā. Nedaudz vēlāk tā noorganizēja arī partijas nodaļas dzimtenē. Pirmo trīs nedēļu laikā partijā iestājās ap 1000 aktīvu biedru, [80] to vidū daudz rakstnieku, publicistu un studentu.

1917. gada 7. un 8. jūlijā Maskavā sanāca LNDP pirmā konference, kas pieņēma partijas programmu (tā bija izveidota pēc agrāk publicēto „LNDP galveno principu” parauga) un ievēlēja partijas Centrālpadomi un tās Izpildu komiteju. Trīs Centrālpadomes locekļi nāca no latviešu strēlnieku pulkiem.

LNDP Izpildu komiteja (rakstnieks J. Akurāters, publicists E. Blanks, virsleitn. S. Staprāns u.c.) jūlijā pārcēlās uz Latviju, kur tā Cēsīs sāka izdot partijas oficiālo laikrakstu „Brīvā Latvija”. LNDP smaguma punkts tomēr joprojām atradās Maskavā (partijas Maskavas nodaļa), kur vēl vienmēr iznāca DzA.

6. polītiska autonomija kā vispārīga demokratiska un nacionāla prasība

Tās nacionāli polītiskās prasības, kuŗas gadsimta sākumā formulēja Latviešu sociāldemokratu savienība, drīz vien pēc 1917. gada februāŗa revolūcijas kļuva par visplašāko latviešu tautas aprindu, partiju un organizāciju prasībām. [81] Visur toreiz daudzināja saukli: „Brīvu Latviju brīvā Krievijā!” Taču par tā konkrēto saturu sākumā vēl noteiktas skaidrības nebija, un Latvijas autonomijas jēdzienu tulkoja visai dažādi. Mazākais kopējais saucējs visu polītisko virzienu (lieliniekus ieskaitot) prasībām bija: apvienota autonoma Latvija (t.i. Kurzeme, Vidzeme un Latgale) ar plašu, demokratiski vēlētu pašpārvaldi, pie kam visas latviešu polītiskās partijas principā iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Atšķirības dažādajos autonomijas projektos un deklarācijās, kas parādījās pēc revolūcijas, izpaudās jautājumā par attiecībām ar Krieviju. Nacionālās ideoloģijas attīstība turpmākajos mēnešos cīņā ar lielinieku sludināto „demokratisko centrālismu” (par to skat. 7. nod.) notika arvien lielākas patstāvības virzienā, un agrākie autonomijas projekti ātri „novecoja”. [82]

17. (4.) martā Rīgā sanāca 48 dažādu latviešu organizāciju pārstāvji (sapulci vadīja nacionāli noskaņotais mazinieks Marģers Skujenieks), kas nodibināja Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padomi un pieņēma rezolūciju autonomijas jautājumā. Tajā teikts: „Latvijai jābūt nedalītai un autonomai provincei... Latvijai jātiek pārvaldītai no (demokratiski vēlētas) Saeimas Rīgā... Saeima no sava vidus ievēl padomi, kas sastāv no 10 personām. Padome ir Saeimas izpildu orgāns...” Rezolūcijā arī prasīts, lai nekavējoties tiktu ievēlētas demokratiskas pašvaldības iestādes un mēneša laikā izstrādāts Latvijas autonomijas projekts. [83]

Nacionāldemokratiskā DzA 31.(18.) marta ievadrakstā „Latvijas prasības” asi kritizēja Rīgas sabiedrisko organizāciju sapulces rezolūciju: „... Bailīgie vienmēr paspēlē, bet drošie dabū... Autonomija ir – valsts (mans retin. U.Ģ.), Latvija arī būs valsts Krievijas sastāvā. Tādēļ ne pašvaldību, bet valsti!”

Pēc revolūcijas Vidzemes (Livland) guberņu beidzot sadalīja pēc etniskiem principiem: tās ziemeļu daļu apvienoja ar Igauniju, bet dienvidu daļa (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi), ko apdzīvoja latvieši, paturēja agrāko apzīmējumu. Tādā nozīmē šai apcerējumā arī turpmāk lietots Vidzemes nosaukums.

Igauņiem, kuru zeme nebija izpostīta un kas nebija izklīdināti bēgļu gaitās, izdevās panākt Igaunijai autonomu satversmi (provinces autonomiju), ko Pagaidu valdība apstiprināja 12. aprīlī. [84]

Latviešiem, kuŗu territorijas rietumu daļa (Kurzeme) bija okupēta un kas paši bija lielā mērā izkliedēti, nācās sadurties ar lielu Pagaidu valdības pretestību autonomijas jautājumā. Tā ne par ko nevēlējās pieļaut visu latviešu novadu (sevišķi Latgales) apvienošanu vienā pārvaldes vienībā.

Pagaidu valdība bija iecēlusi par Vidzemes komisāru (gubernatoru) konservatīvo latviešu advokātu A. Krastkalnu, ar kuŗu nebija apmierināti ne sociāldemokrati, ne liberālā pilsonība. Pret Krastkalnu asi nostājās martā ievēlētā Rīgas Strādnieku Deputātu Padome, kuŗas Izpildu komitejā (Rīgas „Iskoradā”) sākumā stipra ietekme bija maziniekiem. Šī padome viņu arestēja un izraidīja no Latvijas. Pēc tam par Vidzemes komisāru kļuva mazinieks Dr. A. Priedkalns, par tā vietnieku – K. Ulmanis. [85]

25. un 26. martā Valmierā sanāca Vidzemes Zemes Sapulce, kuŗā piedalījās ap 440 delegātu no pagastiem, draudzēm, pilsētām un lielākām biedrībām. [86] Sapulci telegrāfiski apsveica arī 12. armijas komandieris ģenerālis Radko-Dimitrijevs ar novēlējumu, lai latvieši paši būtu kungi savā zemē. Par sapulces uzdevumiem referēja K. Ulmanis, pēc kam notika plašas debates par Vidzemes turpmāko pārvaldi un Latvijas autonomiju. Sapulce ievēlēja Vidzemes Zemes Padomi un autonomijas jautājumā pieņēma šādu rezolūciju: „Latvijai (Vidzemei, Kurzemei un Latgalei) jābūt autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām.” Šī rezolūcija, kā redzams, ir līdzīga tai, ko pieņēma Rīgas sabiedrisko organizāciju sapulce, un tā ne mazākā mērā neapmierināja nacionāli aktīvākās aprindas. Vairākos rakstos DzA pārmeta Vidzemes Zemes Sapulcei drošas un revolucionāras rīcības trūkumu, vairākkārt pasvītrojot, ka Latvijai jābūt nevis provincei, bet valstij („Latvijai jātop par demokratisku republiku Krievijas tautu republiku savienībā”), ka nav jāgaida rīkojumi no Pēterpils, bet jārīkojas pašiem. [87]

Maija sākumā Tērbatā sanāca Kurzemes Zemes Sapulce; šī kongresa delegāti bija Kurzemes bēgļi. Tika ievēlēta Kurzemes Zemes Padome un J. Čakste izraudzīts par Kurzemes pagaidu komisāru. Tam visam, protams, bija galvenokārt deklaratīva nozīme, jo Kurzemi bija okupējis vācu kaŗaspēks. Par Latvijas autonomiju šī sapulce pieņēma jau daudz radikālāku rezolūciju: „Latvija (Vidzeme, Kurzeme un Latgale) ir autonoma valsts Krievijas valstu federācijā; Latvijas pamatiekārtu noteic Latvijas Satversmes Sapulce; Latvijai ir savs nacionāli territoriāls kaŗaspēks jeb tautas milicija; Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības precizēs (noteiks) Latvijas Satversmes Sapulce.” [88]

Kurzemes Zemes Sapulce par šiem lēmumiem telegrāfiski informēja Pagaidu valdību, Petrosovetu, rietumu sabiedrotos, prezidentu Vilsonu un Latgales kongresu. [89]

Nacionāldemokrats E. Blanks tomēr kritizēja arī Kurzemes Zemes Sapulci, jo tā pazemīgi gaidot autonomijas piešķiršanu no Pagaidu valdības. Viņš nosauca šādu rīcību par „veco kalpu taktiku” un piezīmēja: „Kategorisku polītisku prasību un revolucionāras darbības kurzemnieks vēl nepazīst.” [90]

Tai pašā laikā Rēzeknē notika Latgales Zemes Sapulce (Latgales kongress), kas ievēlēja Latgales Pagaidu Zemes Padomi un pieņēma rezolūciju par apvienošanos ar autonomu Latviju Krievijas federatīvā republikā, paturot Latgalei īpašas pašvaldības tiesības. Apvienošanos ar pārējo Latviju sevišķi enerģiski aizstāvēja latgaliešu kaŗavīru pārstāvji no latviešu strēlnieku pulkiem, šajā apvienošanās kongresā bija ieradies arī Valsts domes deputāts J. Zālītis un Vidzemes Zemes Padomes pārstāvis Z. Meierovics. [91] Krievijas Pagaidu valdība joprojām izturējās noraidīgi pret šīm visai mērenajām latviešu prasībām, kaut gan latvieši vairāk nekā citas nekrievu tautas bija upurējuši mantu un asinis kaŗā pret Vāciju, [92] un viņu strēlnieku pulki bija ieguvuši vispārēju atzinību un ievērību. Šāda valdības nostāja radīja vilšanos un sarūgtinājumu arvien plašākās latviešu aprindās. Minētās Zemes padomes nebija ievēlētas vispārējās demokratiskās vēlēšanās, un zemes īpašnieki tajās bija pārstāvēti daudz lielākā mērā nekā tas atbilda viņu skaitam lauku iedzīvotāju vidū, kur bezzemnieki bija lielā pārsvarā. Tāpēc Zemes Padomes neatzina ne LSD, ne Rīgas Strādnieku Deputātu Padome. Pēc LSD un Rīgas Iskorada ierosinājuma aprīļa beigās sapulcējās Vidzemes bezzemnieku delegāti uz kongresu Valmierā („Latvijas bezzemnieku saeimu”). [93] to vidū bija laukstrādnieku, zemes nomnieku, amatnieku un pašvaldību darbinieku (skolotāju u.c.) pārstāvji. Bezzemnieku kongress noritēja stiprā mazinieku ietekmē, un tas pieņēma rezolūciju arī autonomijas jautājumā, kuŗas svarīgākie punkti bija šādi: „Latvijai jābūt polītiski autonomam apgabalam Krievijas demokratiski federatīvā republikā... Latvijas konstitūcijas izstrādāšanai jāsasauc Latvijas Satversmes Sapulce.” Šī rezolūcija, kas prasīja nokārtot attiecības ar Krieviju uz federāliem pamatiem, bija nacionālā ziņā tātad daudz radikālāka par to, ko bija pieņēmusi pilsoniskā Vidzemes Zemes Sapulce.

Kongressievēlēja Latvijas Bezzemnieku Padomi, kas uzsāka sarunas ar Vidzemes Zemes Padomi, kuŗu Pagaidu valdība bija atzinusi par pagaidu pašvaldības iestādi. Sarunas beidzās ar kompromisu, un abas padomes apvienojās kopīgā Vidzemes Pagaidu Zemes Padomē. [94] Kad šo padomi 1917. gada septembrī pārvēlēja, latviešu lielinieki tajā ieguva vairākumu.

Pagāja ilgāks laiks, kamēr augusta sākumā Maskavā lielinieku vadībā noorganizējās arī t.s. Kurzemes Pagaidu Zemes Padome. Turpmākajos notikumos tai tomēr lielākas nozīmes nebija. [95]

Prasību pēc apvienotas un autonomas Latvijas pauda arī tās daudzās rezolūcijas, kuŗas tūliņ pēc februāra revolūcijas pieņēma dažādās latviešu sanāksmēs Helsinkos, [96] Pēterpilī, Novgorodā, Ribinskā, Odesā, Kazaņā, Penzā u.c. [97] Vairākās rezolūcijās jau šai agrīnajā posmā bija pasvītrots federātīvais princips.

Pirmā visplašākā autonomijas prasība 1917. gada pavasarī ir izteikta rezolūcijā, ko pieņēma Latviešu Rakstnieku un mākslinieku biedrība Maskavā savā ārkārtējā pilnsapulcē 4. aprīli (22.3.). Šī biedrība toreiz bija arī pārstāvēta Apvienoto Nacionālo Organizāciju Padomē, kas jau martā bija nodibinājusies Maskavā. Tanī piedalījās visas Baltijas tautas, poļi, gruzīni, žīdi, tatāri, sartri (tadžiki) u.c., lai cīnītos par mazo tautu tiesībām. Rakstnieku un mākslinieku 4. aprīļa rezolūcija prasīja Latvijai pilnīgu polītisku autonomiju (nevis provinces, bet pavalsts autonomiju) Krievijas federatīvās republikas sastāvā. [98] Tā gandrīz pilnīgi līdzinājās nedaudz vēlāk publicētājiem „LNDP galvenajiem principiem” (skat. 15. lp.). Tas arī saprotams, jo daudzi no šis biedrības locekļiem piedalījās tai pašā laikā LNDP dibināšanā.

Rakstnieks V. Eglītis pilnsapulcē norādīja, ka latviešu strēlniekiem nevajadzētu ātrāk nolikt ieročus, iekams latviešu prasības nav apmierinātas. Pēc tam 4. aprīļa sapulce pieņēma priekšlikumu, ko bija iesnieguši A. Ķeniņš, A. Brigadere un K. Kalniņš: „Jāgriežas pie latviešu bataljoniem ar lūgumu, lai tie prasītu no krievu Pagaidu valdības noteiktu Latvijas satversmes deklarāciju.” Bez tam sapulce kritizēja Valsts domes latviešu deputātu pasivitāti nacionālās polītikas jautājumos. [99]

Latviešu strēlnieku un virsnieku pārstāvji jau 26. martā bija sapulcējusies Valmierā uz kopēju sapulci, kas ievēlēja latviešu strēlnieku pulku pagaidu komiteju, uzdodot tai tuvākā laikā sasaukt „īstu delegātu pilnu sapulci”. Latviešu pulku pārstāvji pieņēma šādu lēmumu: „Galvenajam mūsu lozungam jābūt – autonoma Latvija demokratiskajā Krievijas republikā.” Bez tam tika izteikta apņemšanās cīnīties kā pret ārējo ienaidnieku, tā pret reakciju. [100]

Lielinieciskā „Cīņa” bija loti neapmierināta ar strēlnieku rezolūcijām un rakstīja 8. aprīlī (26.3.): „Viscaur redzama kā tautisko lielpilsoņu un pelēko baronu, tā arī mūsu nacionālsociālistu (t.i. mazinieku. U.Ģ.) ietekme.” – Apvienoto latviešu strēlnieku pulku deputātu I kongress („Strēlnieku Saeima”) notika Rīgā no 9. līdz 11. aprīlim. [101] Kongresa vairākums bija demokratiski un nacionāli noskaņots, taču zināma ietekme bija arī nedaudzajiem sociāldemokratu pārstāvjiem, kas aktīvi piedalījās rezolūciju izstrādāšanā. Pēc to ierosinājuma tika izteikta neuzticība strēlnieku pulku „tēviem”, Valsts domes deputātiem J. Goldmanim un J. Zālītim, sakarā ar viņu pasīvo izturēšanos revolūcijas dienās.

Atkal tika pieņemta prasība pēc autonomas Latvijas, pasvītrojot, ka jācīnās par demokratisku republiku (Krieviju par tādu pasludināja tikai 1917. gada 14. septembrī). Kongress ievēlēja latviešu strēlnieku pulku izpildu komiteju, t.s. Iskolastrelu, kuŗā bija pārstāvēti kā strēlnieki, tā virsnieki, un nolēma izdot laikrakstu „Brīvais Strēlnieks”. Tas sāka iznākt 23. (10.) aprīlī, un to vadīja mazinieks M. Skujenieks. Laikraksts noteikti iestājās par Latvijas territoriāli polītisku autonomiju, motivējot to (sociālistu garā) galvenokārt no saimnieciskā viedokļa. [102]

Tātad Latvijas autonomija 1917. gada pavasaŗa mēnešos bija kļuvusi par vienu no visvairāk daudzinātajām latviešu polītiskajām prasībām. Tās apmēru un motivācijas ziņā ir vērojamas dažādas nianses, bet visur un vienmēr tā ir izteikta kā demokratiska un lielā mērā arī kā nacionāla prasība.

Liela nozīme revolūcijas laika notikumos bija ļoti aktīvās un ietekmīgās L S D nostājai autonomijas jautājumā, kas nebūt nebija tik skaidra un konsekventa kā tas attēlots agrākos apcerējumos par šo tematu (arī tik rūpīga pētniece kā H. Dopkeviča šo problēmu nav tuvāk noskaidrojusi; tas pats sakāms par E. Blanku u.c.).

7. „Sociālisma uzvara atnesīs arī brīvību tautām: vispirms jāatrisina sociālais jautājums!” (LSD un Latvijas autonomija).

Kopš 1906. gada LSD kā territoriāli autonoma organizācija ietilpa Krievijas sociāldemokratiskajā strādnieku partijā un līdz ar to tika ierauta šīs partijas frakciju strīdos. 1914. gadā LSD partijas aparāts nonāca lielinieku rokās, tomēr formāla sašķelšanās vēl nenotika. Taču tie latviešu mazinieki, kas atbalstīja aizstāvēšanās kaŗu pret Vāciju („aizsardzībnieki”), faktiski sāka darboties neatkarīgi no LSD, kamēr tie mazinieki, kas noraidīja Krievijas atbalstīšanu kaŗā un nostājās pret kaŗu vispār („internacionālisti”), palika partijā un sadarbojās ar lieliniecisko vairākumu. Lai noskaidrotu lielinieku vadītās LSD viedokli attieksmē pret Latvijas autonomiju, ir jāsaka daži vārdi par Ļeņina un lielinieku taktiku nacionālajā jautājumā.

Ļeņins jau pirms pasaules kaŗa bija skaidri izpratis apspiesto nekrievu tautu (pēc 1897. gada tautas skaitīšanas rezultātiem 57 proc. no Krievijas iedzīvotājiem bija nekrievi) lielo nozīmi cīņā pret carismu. Šo tautai brīvības tieksmes viņš tad arī centās izmantot, lai panāktu lielinieku nodomu īstenošanu – sociālistiskās revolūcijas uzvaru Krievijā. Tāpēc viņa vadītie lielinieki principā iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām un dēvēja Krieviju par „tautu cietumu”. [103] 1917. gada 30. (17.) martā „Pravda” deklarēja: „Ir nepieciešams galīgi atbrīvot Krievijas daudzās nācijas un tautības.” Šis laikraksts 10. aprīlī (28. 3.) publicēja Staļina rakstu „Pret federālismu”. Viņš norādīja, ka Krievijai nederot tāda federatīvā iekārta kā ASV, bet ieteica nacionālo jautājumu atrisināt šādā veidā: 1) tām tautām, kas apdzīvo Krievijas robežu apgabalus un kas nevēlas palikt Krievijas sastāvā, jādod tiesības atdalīties no šīs valsts; 2) pārējām nekrievu tautām piešķiŗama autonomija vienotas valsts ietvaros. Pēdējais formulējums atbilst lielinieku uzskatam par nepieciešamību organizatoriskā ziņā ievērot „demokratisku centrālismu”, t.i., to visai pretrunīgo principu, pēc kuŗa, kā viņi apgalvoja, bija veidota lielinieku partijas organizācija. Stingri centralizētajai lielinieku partijai, kas no saviem locekļiem un zemākajām partijas instancēm prasīja vislielāko disciplīnu un pakļaušanos, sevišķi pretīga un noraidāma bija doma par federatīvu iekārtu, ko tā apzīmēja par mazinieku un sīkpilsoņu izdomājumu. Pie daudzajiem „vēstures ironijas” piemēriem pieder arī tas apstāklis, ka padomju valsts vēlāk formāli noorganizējās kā padomju republiku federācija un ka tās Augstākā Padome radās kā ASV kongresa plaģiāts.

16. (3.) aprīlī Ļeņins no trimdas atgriezās Pēterpilī [104] un drīz sarakstīja savas „aprīļa tezes”, kuŗās viņš cita starpā apskatīja nacionālo jautājumu. Viņš asi uzbruka Pagaidu valdībai, norādot, ka tā turpina carisma imperiālistisko polītiku:

„Tā apstiprināja šos līgumus (ar rietumu sabiedrotajiem), kuŗus bija noslēdzis carisms, kas gadsimtiem ilgi laupījis un apspiedis vairāk tautu nekā citi tiranni un despoti – carisms, kas ne tikai apspiedis lielkrievu tautu, bet arī aptraipījis tās godu un maitājis šo tautu, padarot to par citu tautu bendi.” [105]Ļeņins tālāk paskaidroja:

„Nacionālajā jautājumā proletāriskajai partijai vispirms jāprasa, lai tiktu pasludināta un nekavējoties realizēta pilnīga brīvība atdalīties no Krievijas visām nācijām un tautībām, ko apspieda carisms un kas varmācīgi bija pievienotas vai varmācīgi tika turētas valsts robežās, t.i., anektētas... Pilnīga atdalīšanās brīvība, visplašākā vietējā (un nacionālā) autonomija, sīki izstrādātas mazākumtautību tiesību garantijas – tāda ir revolucionārā proletariāta programma.”[106] Bet šais tezēs Ļeņins arī pasvītroja, ka proletariātam ir izdevīgi radīt pēc iespējas lielāku valsti, taču lielinieku partija negrib to panākt ar vardarbību, bet „vienīgi ar visu nāciju strādnieku un darbaļaužu masu brīvu, brālīgu savienību.”

Lielinieciskās KSDSP VII konference 1917. gada maijā noraidīja Bucharina un Pjatakova iebildumus pret Ļeņina tezēm nacionālajā jautājumā un tās apstiprināja.

Izveidojās visai dīvaina spēle: Ļeņins piedāvāja nekrieviem pilnīgu neatkarību, bet, kā to varēja sagaidīt, nekrievu lielinieki, būdami krietni internacionālisti, atsacījās no augstsirdīgā piedāvājuma. Viss norisinājās gluži kā tādās viesībās, kur ielūgtie (apzinīgie) viesi negrib izputināt pārāk devīgu mājas tēvu un tādēļ ir atturīga piedāvāto labumu baudīšanā.

Tomēr nav šaubu, ka latviešu un citu nekrievu lielinieku vadoņi piedalījās šajā taktiskajā spēlē labā apziņā, ka kalpo cēlam un lielam mērķim – visu cilvēku un tautu vienlīdzībai un brālībai. Ļeņina tuvāko līdzstrādnieku skaitā vienmēr atradās daudz nekrievu (žīdi, latvieši, kaukāzieši u.c.) un šajā internacionālajā sabiedrībā grūti kādam bija iedomāties, ka Krievijas lielinieku partijā varētu izperināties lielkrievu šovinisms. Kādēļ tad prasīt atdalīšanos no valsts, kur visas tautas būs vienlīdzīgas un brīvas. Bez tam lielinieku gala mērķis taču bija globāla komūnistiska sabiedrība, kur nacionālās atšķirības būs izzudušas.

Bet apspiesto Krievijas tautu nacionālā kustība pēc februāŗa revolūcijas piedzīvoja īstu pavasaŗa atmodu. Šie nacionālie centieni un to izvirzītās prasības pēc autonomijas un pašnoteikšanās tiesībām strauji pieņēmās spēkā visā Krievijā un draudēja pārraut šķiru robežas, apvienojot atsevišķo tautu locekļus cīņā par nacionālo mērķu īstenošanu.

Pēc LSD lielinieciskās vadības (un vispār lielinieku) domām plašās nacionālās kustības, kas aicināja tautas uz nacionālu vienību, apdraudēja proletariāta internacionālo sadarbību un kavēja revolucionārās sociāldemokratijas cīņu par cilvēces atbrīvošanu no kapitālisma važām. Šāda atbrīvošana, pēc viņu domām, taču reizē nozīmēja arī to, ka automātiski izbeigtos nacionālā apspiešana, un tāpēc latviešu lielinieki savā presē un mutvārdu aģitācijā centās nemitīgi izskaidrot savu viedokli nacionālajā jautājumā. Tomēr, kā redzēsim, svārstīšanās un zināma šaubīšanās bija vērojama arī apzinīgo partijas biedru rindās.

Jau savā pirmajā legālajā numurā, kas iznāca 20. (7.) martā, „Ciņa” ievietoja zīmīgu redakcijas rakstu – „Tautisku apvienību vai šķiru ciņu”, kuŗā teikts: „Varētu vēl saprast, ja uzstādītu par mērķi... patstāvīgu Latvijas valsti (mans retin. U.Ģ.). Taču tā pie mums jautājumu ir sapnī vēl neviens nacionālists nebija nostādījis... mēs joprojām staigāsim šķiras un ne tautiskas apvienošanās ceļus.”

Jūlijs Daniševskis

21. (8.) martā „Cīņa” publicēja plašu apcerējumu: „Kā atrisināms nacionālais jautājums?” Tajā nosodīti mazinieki (to vidū J.Rainis), kas apzīmēti par „nacionālsociālistiem”, jo tie prasot vispirms atrisināt nacionālo jautājumu. Raksta sacerētājs J. Pakalns (J. Daniševskis) turpretī deklarēja: „...pirms atrisināms sociālais jautājums, pēc tam nacionālais (mans retin. U.Ģ.). Jeb labāk: līdz ar sociālo jautājumu atrisināsies arī nacionālais jautājums.. Šķiru cīņā proletariāts atsvabinās sevi, tautas, visu cilvēci... Un līdz ar internacionāla proletariāta uzvaru būs galīgi izbeigta tautu apslaktēšanās.” – Kaut gan pasaules kaŗa izcelšanās un norise rādija, ka nekāds „internacionāls proletariāts” neeksistē, lielinieku frazeoloģiju tas, kā redzams, neietekmēja.

Latviešu lielinieku vadonis P. Stučka izskaidroja nacionālo jautājumu „Cīņas” 23. (10.) marta ievadrakstā „Latvija un Krievija”. Norādījis, ka tieši Ļeņins jau pirms kaŗa atzinis visu Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesības un tātad tiesības dibināt patstāvīgas valstis, viņš piezīmēja: „Cits jautājums, vai latviešu tauta pati vēlas šo tiesību izmantot.” (Jāievēro, ka ar „tautu” lielinieki saprata proletariāta „apzinīgāko”, t.i., lielinieku vadīto daļu). Stučka tad arī proletariāta vārdā paskaidroja, ka maza neatkarīga valsts nebūtu izdevīga un aicināja uzticēties krievu biedriem: „Mēs ticam no visas sirds, ka mūsu demokratiskajām brīvībām, arī cik tālu tas zīmējas speciāli uz mūsu valodu, no Krievijas demokratijas briesmas nedraud.”

Stučka tomēr nedomāja, ka cieša Latvijas apvienība ar Krieviju būtu vienīgais un labākais polītiskais atrisinājums. Par to liecina šāda piebilde tai pašā rakstā: „Bet cita lieta, ja no Krievijas iesākušos pārgrozību gala iznākums būtu visas Eiropas apvienotā demokratija” (mans retin. U.Ģ.). Pievēršoties aktuālajām debatēm par autonomiju, Stučka kritizēja latviešu pilsoņu un mazinieku autonomijas projektus un norādīja uz lielinieku 1913. gadā pieņemto lēmumu: „Vajadzīga plaša apgabala (territoriālā) autonomija un pilnīgi demokratiska vietējā pašvaldība... pilnīgas visu nāciju un valodu līdztiesības bez uzspiestas valsts valodas.”

Līdzīgi saviem krievu biedriem, latviešu lielinieki asi nostājās pret federatīvu iekārtu Krievijā. „Cīņa” savā 25. (12.) aprīļa ievadrakstā deklarēja: „...varētu saprast buržuāzijas prasību pēc Latvijas pilnīgas atdalīšanas patstāvīgā valstī, ja būtu pierādīts, ka viņas sabiedriskās interesēs vispār un proletariāta cīņas interesēs pēc sociālisma sevišķi būtu šāda atdalīšanās. Bet nekad viņa (apzinīgā strādnieku šķira) nevar piekrist federācijai un vēl mazāk − tautiskai federācijai.”

Viens no latviešu lielinieku izcilākajiem aģitātoriem un publicistiem, Jūlijs Daniševskis, 5. aprīli (23. 3.) laikrakstā „Sociāldemokrats” pamācīja tos, kas pirmā kārtā gribēja rūpēties par latviešu tautas nacionālajām interesēm:

„Tagad nav patstāvīgas un pat gluži autonomas vislielākās valstis: asiņainajā kaŗā uzstājas stingri vienotas valstu koalīcijas... Vai latvju ‘darba tautai’ rūpēties vienīgi par sevi, neatkarīgi no tā procesa, kuŗš novērojams visā lielajā sabiedriskajā ārpasaulē?... Ne Latvija tagad pirmā vietā stādama, bet Eiropa. Izglābsim Eiropu, izglābta būs arī Latvija.”

Bet visi latviešu lielinieku intellektuāļi nebija pārliecināti, ka partijas nostāja nacionālajā jautājumā atzīstama par pareizu. 10. aprīli (28. 3.) „Cīņā” parādījās P. Dauges raksts „Internacionālisms un nacionālais indiferentisms”, kuŗā tas vērsās pret J. Daniševska apgalvojumu, ka „līdz ar sociālo jautājumu atrisināsies arī nacionālais jautājums” un kritizēja tos, „kas praktikā jau tagad grib noliegt tautu un tautību vēsturisko esamību”. Sava raksta nobeigumā P. Dauge uzsveŗ:

„Kaŗojot par demokratisku republiku, mums reizē jākaŗo par mazo tautu polītisko autonomiju, par viņu pašnoteikšanās tiesībām, kā to itin loģiski prasa mūsu sociāldemokratiskā partijas programma... 1) Latvijas sociāldemokratijai jāprasa autonoma Latvija ar savu... tautas saeimu... 2) Latvijai jābūt nedalītai... Biedrs Pakalns (J. Daniševskis) un viņa piekritēji nāk par vēlu ar savu skaisti skanošo, bet ļoti šauri saprasto internacionālismu, kas tuvāki apskatīts galu galā izrādās par vienkāršu vienaldzību pret tautas likteni.”

Lieliniekiem adresētā ievadrakstā 7. aprīlī (25. 3.) nacionāldemokratiskā DzA norādīja:

„Arī viskarstākajam internacionāles piekritējam jāatzīst, ka tautu brālība sasniedzama, ja ir reāla, faktiska tautu vienlīdzība, ja katrai tautai dos tiesības lemt pašai par sevi. Mums viņas vēl jāizkaŗo.”

Kad KSDSP VII konference bija apstiprinājusi Ļeņina aprīlī izstrādātās tezes nacionālajā jautājumā. Stučka 20. (7.) maijā kommentēja šos lēmumus „Cīņā”:

„Mēs sakām, ka biedrs Ļeņins ar biedriem iet pārāk tālu uz nacionālisma pusi, ja uzstāda ikkuŗas tautas neaprobežotu tiesību atdalīties (no Krievijas); mēs sakām, ka imperiālisma laikmetā runāt par mazo valstu patstāvību vispāri ir bērnišķi. Mums biedrs Ļeņins, kā lielas nācijas loceklis, nāk pretim ar vairāk tiesībām, it kā mēs to paši gribam, jo mēs sakām, ka proletariāta interesēs ir tieši lielas valstu apvienības... Biedrs Ļeņins iet tik tālu, ka tieši dod tiesību Kurzemei, zināms, ja grib kopā ar pārējo Latviju – ikkuŗā laikā pavisam atdalīties. Bet arī mēs, Latvijas sociāldemokrati, pielaižam, ja starptautiski sarežģījumi negrozāmi izbīdītu Kurzemes patstāvību kā neitrālas zemes jeb kā brīvostu zemes, tad mēs, zināms, balsotu arī par pārējās Latvijas piedalīšanu patstāvīgai Kurzemei (mans retin. U.Ģ.)... pirmā kārtā (mēs esam) par plaši demokratiski pārvaldītu Latviju – demokratiskā Krievijā, ja ne plašāki – Vakareiropas vai Vispasaules demokratiskā republikā.”

Tātad zināmos apstākļos P. Stučka bija pat ar mieru atbalstīt neatkarīgu, neitrālu Latviju, ja tikai tādā veidā varētu glābt latviešu apdzīvoto territoriju no sadalīšanas.

Ernests Blanks

Latviešu nacionāldemokrati Maskavā skarbi kritizēja lielinieku kosmopolītiskās utopijas un viņu „demokratisko centrālismu”. Tie norādīja, ka kādā ļoti svarīgā polītiskā jautājumā latviešu lielinieku uzskati pilnīgi saskanēja ar imperiālistiskās krievu kadetu (konstitucionālo demokratu) partijas programmu: kā vieni, tā otri cīnījās par centralizētu valsts iekārtu. E. Blanks ironizēja DzA 2. jūnijā (20. 5.):

„Krievu imperiālisti un latviešu kosmopolīti sapratušies!... Acīm redzot, šeit viens ir otru piešmaucis, jo nevar taču būt, ka latviešu strādnieku (kuŗu intereses aizstāvot lielinieki) un krievu lielkapitālistu polītiskās intereses būtu vienādas... Mūsu lielinieku vientiesīši krievu kadetu profesorus nekad ap stūri neapvedīs, bet gan otrādi... Kopīgiem spēkiem viņi grib stūrēt savu kuģi uz centralizētas valsts satversmi, kur mazās tautas ir kumoss lielo tautu rīklē.” [107]

Nedēļu vēlāk par šo pašu jautājumu izteicās nacionāldemokrats K. Upītis:

„Bet sacīt tā: tas ir liels ideālisms, ka latviešu strādnieks atsakās pats no sevis, lai varētu glābt Eiropas un Āzijas brāļus; latviešu strādnieks dzīvību atdod par saviem brāļiem Ķīnā un Āfrikā! Bet šādā ‘ideālismā’ tieši slēpjas ideālisma sabrukums; latviešu sociāldemokratiski lielinieciskais strādnieks... nepanāk vis brāliskās taisnības... bet pārkrievojas, ļaujas iesūkties citā tautā... Brālība dibinās uz vienlīdzības... Latviešu īpatnības sargāšanai un izkopšanai vajadzīga Latvija, Latvijas valsts. Tikai pilntiesīgi savā zemē valdoša un lemjoša tauta var būt biedrene citai tautai.” [108]

Pa to laiku LSD CK bija jau pieņēmusi kādu svarīgu lēmumu: partijas galvenā darbība bija jāizvērš kaŗa piemeklētajā dzimtenē, it īpaši Rīgas frontē un piefrontes joslā. Maija sākumā vairums CK locekļu (J. Daniševskis, J. Lencmanis, R. Eiche u.c.) ieradās Rīgā, uz kurieni devās arī „Cīņas” redakcija. Sākot ar 26. (13.) maiju šis laikraksts iznāca Latvijas nākošajā galvaspilsētā. Šai lielinieku kāpinātajai aktivitātei bija liela nozīme turpmāko notikumu attīstībā.

Lielinieciskā CK tagad pārņēma savās rokās sociāldemokratu vadību Latvijā un lielā mērā ierobežoja mazinieku iespējas ietekmēt partijas un revolucionāro organizāciju darbību. Mazinieku vadītais Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes laikraksts „Ziņotājs” bija spiests izbeigt savu darbu, un tā uzdevumus turpmāk pārņēma „Cīņa”

Ārkārtīgu vērību lielinieki veltīja latviešu strēlnieku pulkiem, kuŗos sociāldemokratiskā aģitācija jau aprīlī bija guvusi jūtamas sekmes. Šiem panākumiem bija vairāki iemesli. Pēc patvaldības krišanas notika vispārēja pakāpeniska sabiedriskās domas radikālizēšanās, un galēji kreisais spārns lietpratīgi izmantoja šo „climate of opinion”. Vienīgais nopietnais kavēklis un konkurents revolucionārās sociāldemokratijas aģitācijai bija pieaugošā nekrievu nacionālās atbrīvošanas kustība. Bet nacionālistiem trūka tās polītiskās cīņas pieredzes un stingrās organizācijas, kas bija kreisajam spārnam. LSD solīja ne vien mieru un sociālu taisnību, bet arī nacionālu brīvību, vienmēr uzsveŗot, ka stāv par tautu pašnoteikšanās tiesībām. [109]

Enerģiskā un izveicīgā J. Daniševska vadībā sociāldemokratiskā aģitācija un organizatoriskais darbs strēlnieku pulkos izveidojās noteikti lielinieciskā garā. Lielinieku un mazinieku savstarpējās cīņas un teorētiskās diskusijas latviešu strēlniekiem bija maz saprotamas un neinteresantas. Kā vieni, tā otri sauca sevi par sociāldemokratiem un piederēja joprojām pie tās pašas partijas (izņemot mazinieciskos „aizssardzībniekus”, kas faktiski vairs nesadarbojās ar LSD). Bet lielinieku propaganda bija revolucionāri aktīvāka, vienkāršāka un tāpēc ietekmīgāka. Tie likās īstākie un noteiktākie cīnītāji par „tautas lietu” un tādā kārtā pārāki par atturīgākajiem maziniekiem. Netaisnie polītiskie, nacionālie, sociālie un saimnieciskie apstākļi Baltijā, kas joprojām nebija novērsti, kā arī kaŗa radītais posts Latvijā un latviešu strēlnieku rūgtie piedzīvojumi līdzšinējās cīņās lielā mērā atviegloja radikāli revolucionāru ideju izplatīšanos šajās Rīgas frontes triecienvienībās.

Izmantojot sociāldemokratisko Organizācijas Komiteju, kas jau aprīļa sākumā bija nodibināta strēlnieku pulkos, kā arī radikālizētās rotu un pulku komitejas, lieliniekiem izdevās stipri ietekmēt delegātu izraudzīšanu latviešu strēlnieku pulku II kongresam (strēlnieku „Lielajai Padomei”), kas sanāca Rīgā no 25. (12.) līdz 30. (17.) maijam. [110] Šajā kongresā ievēlēja jaunu Iskolastrelu, kuŗā lielinieki ieguva majoritāti, un tika pieņemta J. Daniševska izstrādātā rezolūcija. Tajā bija izteikta neuzticība Pagaidu valdībai un prasīts, lai vara pārietu strādnieku, kareivju un zemnieku padomju rokās. Rezolūcija noraidīja jebkādu „aktīvu aizsargāšanos” (t.i. ofensīvu kaŗadarbību), aicināja brāļoties ar ienaidnieku un prasīja, lai slēgtu mieru bez aneksijām un kontribūcijām, ievērojot tautu pašnoteikšanās tiesības. Galvenā doma bija izteikta vārdos: „...kaŗš izbeidzams tikai revolucionārā ceļā, visu zemju proletāriešiem cīņā pret visu zemju kapitālistiem.” [111] Šīs strēlnieku II kongresa pieņemtās lielinieciskās tezes tā laika diskusijās un vēstures literātūrā apzīmē par „latviešu strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju”.

Tādā kārtā latviešu strēlnieku pulki, no kuŗiem demokratiskās aprindas bija cerējušas iegūt spēcīgu atbalstu latviešu nacionālo prasību īstenošanai, bija nonākuši stiprā lielinieku ietekmē, kuŗi no tā laika cildināja strēlniekus kā „revolūcijas avangardu”. Uzvarētāji kreisajā spārnā bija paši zināmā mērā pārsteigti par saviem panākumiem un kādā jūsmīgā rakstā nosauca latviešu strēlniekus par „revolūcijas krāšņāko rozi”. [112] Krievu lieliniekiem tajā laikā tamlīdzīgu sekmju nebija, un Stučka steidzās informēt Ļeņinu par latviešu lielinieku veiksmīgo darbību Rīgas frontē. Ļeņina pamudināts, viņš sacerēja rakstu par strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju un latviešu lielinieku aktivitāti dzimtenē, ko „Pravda” publicēja 17. (4.) jūnijā. Tomēr arī pēc tam, kad strēlnieku vēlētās organizācijas bija nonākušas lielinieku ietekmē, latviešu strēlnieku „lieliniecisms” vienmēr palika stipri nacionāli iekrāsots. Tas izpaudās viņu īpatnējā nacionālajā lepnumā un pārākuma apziņā par krievu kaŗaspēka daļām, [113] kā arī vairākkārtējās prasībās pēc apvienotas, nedalītas Latvijas un pilnīgām pašnoteikšanās tiesībām. [114]

Pret strēlnieku II kongresa lēmumiem sacēlās milzīga protestu vētra latviešu pretlielinieciskajās aprindās un presē, taču tas nespēja nopietni satricināt lielinieku iekaŗotās pozīcijas Iskolastrelā. Konservatīvajā baltvācu sabiedrībā šo latviešu nacionālo polītiķu neveiksmi uzņēma ar neslēptu prieku, [115] jo baltvāci tai laikā daudz vairāk baidījās no latviešu polītisko spēku konsolidēšanas nekā no lieliniecisma. Nacionāldemokrats E. Blanka veltīja pilsoņu polītiskajai darbībai šādus rūgtus vārdus:

„...Lielinieku zibens varēja trāpīt tikai purvu un trūdu gaisā, kuŗā ‘darbojās’ mūsu sabiedrība ar visām savām demokratiskām un citām tūļīgo zemnieku savienībām... Tā Latvija, kuŗa stāv pa labi no sociāldemokratiem... pati nav spējusi iet cīņā par Latvijas autonomiju un citus dzīvākos tautas spēkus nav varējusi sev līdz aizraut. Kas strēlniekiem bij darāms līdz ar miera iestāšanos vācu un arī krievu frontēs? (Pēc februāra revolūcijas abas puses vairākus mēnešus atturējās no ofensīvas kaŗadarbības. U.Ģ.)... Latviešu sabiedrība pa labi no sociāldemokratijas arī neuzbruka feodālām un rusifikācijas atliekām Latvijā... Vai latviešu strēlniekiem bij jāsnauž un jāsūta delegāti uz Pēterpili, kā to pilsonība darīja? Nē. Tad nāca tie, kuŗi sauca strēlniekus uz cīņu... Bet kamēr mūsu sašutušie tūļas vēl arvien tūļojas, tiem nav ne mazākā iemesla bļaut uz lieliniekiem, jo faktiski lielinieki bez viņiem nemaz nevar būt.” [116]

Kamēr lielinieki turpināja nostiprināt savu stāvokli strēlnieku pulkos, tur pamazām sāka organizēties arī viņu pretinieki. 5. augustā Rīgā nodibinājās Latvju Kareivju Nacionālā Savienība (LKNS), lai cīnītos pret lielinieku ietekmi latviešu kaŗaspēka vienībās un lai sekmētu nacionāli polītisku un kulturālu mērķu sasniegšanu. [117] Tās dibinātāji un biedri bija galvenokārt jaunāki virsnieki, kā arī strēlnieku pulkiem piesaistīti žurnālisti un mākslinieki. Atgūt nokavēto toreiz vairs nebija iespējams, un Savienībai bija ļoti grūti izvērst plašāku darbību strēlnieku vidū. Lielāku nozīmi tā ieguva tikai 1918. gadā.

1917. gada 22. (9.) jūlijā Rīgas pilī atklāja LSD V kongresu, kuŗā plaši apsprieda arī Latvijas autonomijas jautājumu un pieņēma nacionālā ziņā ļoti radikālu rezolūciju. [118] To ievada dogmatiskās frāzes par „demokratisko centrālismu” un „plašu apgabalu polītisku apvienību”, bet tad seko šādas prasības (mani retin. U.Ģ.):

„Latvijas proletariāta interesēs kongress uz visstingrāko stāv par vienotu, nedalītu Latviju (t.i., par apvienotu Vidzemi, Kurzemi, Latgali) un noteikti prasa Latvijai polītisku autonomiju, t.i., visu vietējo varu kā saimnieciskā, tā polītiskā, administratīvā u.t.t. ziņā;... demokratijas un sevišķi Latvijas proletariāta interesēs nekavējoši jāķeras pie Latvijas polītiskās autonomijas projekta izstrādāšanas un reālizēšanas, neatkarīgi no centrālās varas polītikas šai jautājumā... Kā arī nebeigtos imperiālistiskais kaŗš, LSD V kongress, ievērodams vispirmā kārtā proletariāta intereses, neatlaidīgi stāv par Latvijas vienību... LSD prasa, lai par Latvijas nākotni un starptautisko stāvokli lemj paši Latvijas iedzīvotāji un uz visstingrāko un visasāko apkaŗos katru mēģinājumu slepeni mest kauliņus par Latvijas likteni.”

Rezolūcijā „Par vietējo administrāciju” teikts: „Attiecībā uz Latviju kongress atzīst, ka Latvijas Seims (Saeima) ir augstākā territoriālā pašvaldības iestāde, kuŗā koncentrētas visas likumdošanas un administrācijas funkcijas, ciktāl tās attiecas uz vietējās dzīves jautājumiem. Sazināšanās ar Krievijas centrālo varu notiek caur Latvijas Seimu, pie kuŗa pastāv centrālā parlamenta emisārs bez likumdevēja vai korrektora tiesībām.”

Šīs rezolūcijas pauž ne vien lielu nacionālu patosu, bet arī faktiski prasa Latvijai tik patstāvīgu demokratisku iekārtu, ka ievadā deklarētais „demokratiskā centrālisma” princips kļūst tikai par formālu izkārtni. Bet LSD V kongress gāja vēl tālāk nacionālo interešu aizsardzībā un savās rezolūcijās prasīja rūpēties par bēgļu gaitās izkliedēto latviešu sociāldemokratu grupu un strādnieku kulturālo vajadzību apmierināšanu un organizēšanu, paredzot, ka daudzi no tiem atgriezīsies atpakaļ Latvijā. [119] Tas nozīmēja, ka lielinieki šai gadījumā iestājās par zināmu eksterritoriālu nacionāli kulturālu autonomiju, pret kuŗu tie principā vienmēr bija izturējusies noraidīgi. Šo nekonsekvenci, protams, varēja attaisnot ar kaŗa apstākļu radīto, ārkārtīgi plašo latviešu bēgļu kustību. Svarīgi tomēr konstatēt, ka latviešu internacionālisti nebūt nebija vienaldzīgi pret savas tautas vitālajām interesēm un praksē bieži vien bija nacionālāki nekā tas secināms no viņu dogmatiskās frazeoloģijas un no lielinieku preses uzbrukumiem „tautiskajiem pilsoņiem”. [120]

To ievēroja arī tai laikā ļoti dedzīgais nacionālists Linards Laicēns un augusta sākumā izteica šādas domas:

„Nav jāaizmirst, ka sociāldemokratija un īpaši viņas lielinieku puse savā būtībā ir visrevolucionārākā latviešu partija. Bet Nacionaldemokratiskā Partija ir arī revolucionāra partija, tikai viņas revolucionārai būtībai piekrīt latviešu nacionālā revolūcija. Cik tālu kreisās frontes pretinieki nekaitē Latvijas vienībai un cik tāli viņi veicina nacionālu revolūciju – taktika pret tiem prasīs nevis cīņu, bet kontaktu... Katra cita partiju vara, ja viņa veicina Latvijas kultūru, ceļ tautu uz augšu un ved Latviju uz suverenitāti, ir Nacionāldemokratiskai Partijai draudzīga vara... vēlēšanās... kopā iešana ir apsveicama tikai ar revolucionārām, nacionāli jūtošām grupām, bet tās ir vairāk pa kreisi nekā pa labi... šāds taktikas virziens var visvairāk tuvināt tam mērķim, kas programmā kā pirmais, proti, Latvijas vienība un patstāvība.” [121]

Latviešu lielinieki arī 1917. gada vasarā un rudenī vairākos gadījumos autonomijas jautājumā sadarbojās ar nacionālajām aprindām. Ievērojot minētos LSD V kongresa lēmumus, tas arī nepārsteidz. Šai nodaļā jāmin viens šāds gadījums: 12. augustā (30. 7.) sapulcējās desmit dažādu sabiedrisku un revolucionāru organizāciju pārstāvji uz konferenci Rīgas pilī. Tā bija sasaukta pēc Vidzemes Pagaidu Zemes Padomes iniciatīvas, lai pieņemtu kopīgu latviešu lēmumu par Latvijas autonomiju. Pirmo reizi kopš februāra revolūcijas visu latviešu polītisko virzienu pārstāvji (atskaitot nenozīmīgās galēji konservatīvās aprindas) bija izveidojuši kaut ko līdzīgu „tautas frontei”, lai iestātos par savas tautas un zemes interesēm.

12. augusta konferences 52 dalībnieki (pilsoņi, mazinieki un lielinieki) ar visām balsīm pieņēma rezolūciju par latviešu tautas pilnīgām pašnoteikšanās tiesībām un par nedalītu Latviju, kas apvienotu Vidzemi, Kurzemi un Latgali (Latgalei piešķiŗama sevišķa pašvaldība, ievērojot tās īpatnības); Latvijai bija jābūt polītiski autonomai vienībai Krievijas demokratiskajā republikā un autonomās Latvijas likumdošanas, izpildu, tiesas un vietējās pašvaldības varai jāatrodas Latvijas tautas un viņas Saeimas rokās, kuŗa ievēlama uz vispārīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata, bez dzimumu izšķirības. Konference arī protestēja pret aneksijām un vispār pret katru mēģinājumu noteikt Latvijas vai viņas atsevišķo daļu valststiesisko stāvokli un robežas bez Latvijas ziņas un lemšanas. [122] (Padomju historiogrāfija izvairās pieminēt kā šo konferenci, tā arī tās pieņemtos lēmumus).

Tajā laikā polītiskā nacionālisma ideoloģijas attīstība nacionāli aktīvākajās aprindās bija jau sasniegusi savu augstāko pakāpi – prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas.

8. Latviešu polītiskā nacionālisma radikālizēšanās: neatkarīgās Latvijas ideja.

Pirmajos divos mēnešos pēc februāŗa revolūcijas vēl nekur latviešu presē un diskusijās (spriežot pēc tā vēstures materiāla, kas bijis autora rīcībā) nemana domu par Latvijas pilnīgu atdalīšanos no Krievijas. Bet polītiska autonomija bija kļuvusi par vispārēju demokratisku un nacionālu prasību, kas izteicās dažādos projektos, rezolūcijās un iesniegumos Pagaidu valdībai, kā tas iepriekš attēlots.

Taču jau 1917. gada maijā kā lielinieku, tā nacionālistu presē tika norādīts, ka zināmos apstākļos kaŗa nobeigumā var izveidoties neatkarīga, neitrāla Latvija. Lielinieku vadonis Stučka rakstīja par to 20. (7.) maijā „Cīņā” (skat. 29. lp.), kamēr nacionāldemokratiskajā DzA šādas domas izteiktas 26. (13.) maijā:

„...Var jau būt, ka tieši Baltijas jūŗas piekraste, pateicoties viņas lielajai stratēģiskai un polītiskai nozīmei, netiek pie kaŗa rēķinu noslēgšanas atstāta nevienai no lielajām valstīm, bet paliek vietējo kulturālo pirmiedzīvotāju – latviešu un igauņu rokās, kas jau apliecinājuši savas kulturālās spējas un polītisko gatavību... Latvijas nākotne atkarājas no mums pašiem.” [123]

Konkrēti tomēr cīņa joprojām notika par iespējami plašāku Latvijas autonomiju. Visaktīvākie šai ziņā bija latviešu nacionāldemokrati, kuŗu galvenais centrs atradās Maskavā. Viņi cīnījās vienlaicīgi vairākās frontēs: no vienas puses tie asi kritizēja Pagaidu valdību par tās negatīvo nostāju pret nekrievu nacionālajām prasībām un nikni uzbruka krievu kadetu partijai par tās valsts centralizācijas centieniem un imperiālistiskajiem kaŗa mērķiem; no otras puses tie apkaŗoja latviešu marksistiskos internacionālistus un kritizēja pārējās latviešu pilsoniskās partijas un organizācijas par to pārāk pasīvo un nedrošo polītisko rīcību.

Nacionāldemokrati meklēja sadarbību ar citām nekrievu tautām, kas cīnījās par nacionāliem mērķiem. Viņi nodibināja sakarus ar žīdiem, ukraiņiem, muhamedāņiem u.c., sūtot delegātus uz viņu sapulcēm un kongresiem. [124] Norādot uz citu tautu centību un sasniegumiem nacionālajā cīņā, dažādo tautu aktīvisti mudināja paši savus kadrus uz lielāku dedzību un piepūli. Latvieši bieži vien uzsvēra ukraiņu, somu un igauņu panākumus polītiskajā darbā, cionisti par paraugu minēja latviešu un leišu aktivitāti u.tml.

Krievijas Pagaidu valdība neizrādīja nekādu vēlēšanos ievērot apspiesto nekrievu tautu sākumā visai mērenās un taisnīgās prasības. Tā centās visādā veidā novilcināt un sabotēt šo prasību īstenošanu, parasti atsaucoties uz to, ka šādi jautājumi jāizšķiŗ Krievijas Satversmes Sapulcei, kuŗas sasaukšanu Pagaidu valdība vienmēr atlika uz vēlāku laiku. Šī novilcināšanas taktika radīja vilšanos un sašutumu nekrievos vēl jo vairāk tāpēc, ka Pagaidu valdība pretojās arī tādām reformām, kas viegli bija izdarāmas administratīvā kārtā (piem., nacionālās valodas lietošana skolās, guberņu iedalījuma pārkārtošana u.c.). [125]

Tādā veidā Pagaidu valdība, kuŗu, sevišķi pēc Ļeņina atgriešanās Krievijā, nesaudzīgi un neatlaidīgi apkaŗoja lielinieki, pāris mēnešu laikā bija pilnīgi zaudējusi aktīvāko nekrievu nacionālistu uzticību. Sekas bija tās, ka nacionālās kustības strauji radikālizējās. Runājot par latviešiem, šo attīstību visuzskatāmāk atspoguļo nacionāldemokratu, to vidū it īpaši Ernesta Blanka, polītiskie raksti. 1917. gada 30. (17.) maijā viņš izteicās (mani retin. U.Ģ.):

„...Latvietis vēl nav drīkstējis nemaz domāt par vienīgi kultūras tautas cienīgu valsts iekārtu – suverēnu Latviju... Vārds ‘autonomija’ ir vispopulārākais latviešu sabiedrībā (E.Bl. kritizē pārāk pieticīgās autonomijas prasības)... Ar kādu sašutumu jūs, piem., lasāt ‘Jaunajā Vārdā’, ka Vidzemes Pagaidu Zemes Padomes delegāti – Meierovics un doktors Valters – vizītē pie iekšlietu ministra, ‘runājot par Latvijas pašvaldību, izvairījušies no vārda autonomija’. Ko tas lai nozīmētu!?...Tādu taktiku priekš revolūcijas ‘Baltijā’ sludināja Bergs... Vairāk nacionālpolītiskas drosmes! Vairāk nemiera un cīņas! Tikai tad Latvijai būs īsta valsts autonomija.” [126]

13. jūnijā (31. 5.) E. Blanks jau atklāti sludināja, ka nepieciešams sadalīt Krievijas imperiju:

„...Tagadējā Krievija ir nedabisks, tīri nejauši un mechaniski savienots konglomerāts visās valsts nozarēs... nepieciešama ir Krievijas dalīšana... Latvijai par Krievijas vienību vismazāk jārūpējas... Šī vienība ir pārdzīvojusi savu laiku un mums no viņas jāatvadās ar mierīgu sirdi.” [127]

16. (3.) jūnijā koncentrētā vēsturiskā apskatā par latviešu tautisko kustību viņš kritizēja latviešu pilsonības materiālistiski praktisko ievirzi un nobeidza savu rakstu ar jautājumu: „Kad nāks tā diena, kad brīvais latvietis pagriezīs savu vaigu pret saules lēktu un droši teiks: ‘Kur sākas Latvija, tur beidzas Krievija’?” (Mans retin. U.Ģ.). [128] Jūnijā notika I Viskrievijas padomju kongress, kuŗā, cita starpā, tika kritizēta Pagaidu valdības nostāja nacionālajā jautājumā. Nekādu jūtamu atbalstu nekrievu tautas tur tomēr nedabūja. Kongresa nacionālā sekcija gan prasīja nekavējoties izdarīt Krievijas decentralizāciju un uzaicināja Pagaidu valdību izdot deklarāciju par visu tautu pašnoteikšanās tiesībām un valodu vienlīdzību (atstājot krievu valodai valsts valodas tiesības), bet izteicās pret patvarīgu nacionālā jautājuma atrisināšanu pirms Satversmes Sapulces sanākšanas. [129]

Drīz pēc tam latviešu nacionāldemokrati vēl skaidrāk deklarēja savus mērķus. 11. jūlijā (28. 6.) DzA publicēja E. Blanka rakstu „Vēl un vēlreiz”, kuŗā tas apskatīja to postu, ko latviešu tautai un tās polītiskajai domāšanai nodarījis krievu režīms un nobeigumā uzsvēra (mani retin. U.Ģ.):

„Latvijai nav pienākumu pret Krieviju, bet gan otrādi... Latvietim jāsaprot, ka viņam ir tiesības pilnīgi atdalīties no Krievijas, un, ja tikai Latvijas prasības pēc suverenitātes būs nobriedušas, mēs pacelsim karogu par Latvijas maksimālo prasību, par suverēnu Latviju...”

Turpat bija iespiests L. Laicēna raksts „Baznīca un skola Latvijā”, kuŗā tas prasīja visdrīzākā laikā izveidot pilnīgi nacionālu skolu sistēmu, aicināja triekt prom no Latvijas „Iekškrievijas tumšos un varmācīgi āziātiskos ierēdņus” un gādāt par to, „lai no skolām tiktu izmesti pārkrievināšanas mēsli uz visiem laikiem.”

5. jūlijā (22. 6.) Pagaidu valdība beidzot apstiprināja Vidzemes pagaidu pārvaldes likumprojektu, bet nepieļāva Latgales apvienošanu ar Vidzemi. Tas satrauca visai plašas latviešu aprindas, jo par vienotu Latviju iestājās visi latviešu polītiskie virzieni. DzA savā 18. (5.) jūlija ievadrakstā aicināja rīkoties revolucionāri:

„Ar to (Latgales nepievienošanu Vidzemei) Pagaidu valdība ir izaicinājusi uz cīņu visu Latviju... Ilgāk gulēt ir grēks pret revolūciju un Latviju... Revolūcijas laikā var būt tikai viena taktika – revolucionārā. Caur revolūciju uz Apvienotu Latviju!” (Mans retin. U.Ģ.).

LNDP Maskavas grupas Padome steidzīgi pieņēma rezolūciju par Latgales pievienošanu revolucionārā cīņā un uzaicināja Vidzemes un Latgales Zemes Padomes izdarīt kopīgi jaunas apvienotas Zemes Padomes vēlēšanas un par faktisko apvienošanos iesniegt formālu paziņojumu Pagaidu valdībai. [130] Taču jau tas apstāklis vien, ka šie abi latviešu novadi atradās tuvākajā frontes aizmugurē, kur bija novietots daudz krievu kaŗaspēka, padarīja šādu uzstāšanos par illūzōrisku. Stāvoklis šai ziņā mainījās tikai pēc oktōbŗa revolūcijas.

Vienā laikā ar Latgales jautājuma saasināšanos, Maskavā notika pārrunas par iespēju nodibināt kopīgu leišu un latviešu republiku (skat. JG 58, 38. lp.). Ierosinājums nāca no Amerikas leišu pārstāvja Dr. J. Šļupa (Jonas Šliupas), kas 11. jūlijā (28. 6.) ar šo ideju iepazīstināja LNDP Maskavas grupas Padomi. [131] 21. (8.) jūlijā DzA publicēja E. Blanka ievadrakstu „Lietuvas-Latvijas republika”, kuŗā tas rezumēja diskusijas šajā jautājumā un izteica nacionāldemokratu polītiskos ideālus. Raksta svarīgākās domas ir šādas (mani retin. U.Ģ.):

„Krievijas un Latvijas kultūrām nav nekā kopēja... Latvija ir Krievijai samērā nesen pievienota un tādēļ to atšķirt no Krievijas nav grūti... federācija ar Krieviju nav mūsu ideāls, bet tikai kompromiss. Mūsu ideāls ir suverēna Latvija. Kamēr latvieši vēl līdz tam nav izauguši – nesiet to klusi savā sirdī. Otrā pakāpe uz leju – Latvijas-Lietuvas republika un trešā pakāpe, vēl zemākā pakāpe – federācija ar Krieviju. Pēc tam nāk Latvijas pašnāvība... Bet neatlaidīgā cīņā Latvija var panākt vismaz Latvijas-Lietuvas republiku.”

Par pilnīgi suverēnu Latviju laikrakstā DzA drīz pēc tam izteicās vēl vairāki nacionāldemokratu publicisti. K. Upītis 1. augustā (19. 7.) rakstīja (mani retin. U.Ģ.):

„...Krievija pati atrodas galējas anarchijas un pilnīga bankrota priekšvakarā. Tāpēc ir labāk, ja mēs cenšamies Latvijas likteni šķirt tālāk no Krievijas likteņa... Un Latvija, tāpat kā Polija un Lietuva, pēc saviem apmēriem ir pietiekoši liela, lai varētu prasīt pilnīgi neatkarīgas republikas garantiju no citām Eiropas lielvalstīm... Kā jau zināms, šo ideju ļoti stipri pabalsta arī Ziemeļamerikas Savienotās Valstis (šai ziņā K.Upītis, šķiet, pārāk paļāvies uz Dr. J. Šļupa apgalvojumiem. U.Ģ.), kuŗām droši vien tagadējā kaŗā paliks beidzamais un noteicošais vārds. Tāpēc šīs idejas realizēšana mums ir varbūt pat daudz tuvāk, nekā autonomijas iegūšana Krievijas federatīvā republikā... Bez tam kulturālā ziņā mums, latviešiem, taču būs gan daudz lielāka radniecība ar Vakareiropas valstīm, nekā ar tumšo Krieviju... mums nav ne mazākā iemesla atteikties no pilnīgi suverēnas latviešu valsts nodibināšanas idejas... tas nebūt nepieder pie tālākiem, bet ir varbūt viens no vistuvākiem mūsu tagadējā momenta polītiskiem mērķiem un uzdevumiem. Vienīgi pašiem mums vajaga nenogurstoši strādāt, tad vienotā cīņā mēs pilnīgi brīvu Latviju gūsim... ar lielu steigu jāstājas pie Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanas... kuŗai visādā ziņā jānotiek pirms Krievijas Satversmes Sapulces...”

Šis raksts interesants arī tai ziņā, ka K. Upītis apskata Latvijas jautājumu nevis kā Krievijas, bet gan kā starptautisku problēmu un neatkarības centieniem atbalstu sagaida no rietumu demokratijām. Šāda polītiska orientācija vēlāk arī bija Latviešu Pagaidu Nacionālajai Padomei un Latvijas Pagaidu valdībai cīņā par Latvijas neatkarību.

Augustā parādījās arī vēl daži citi raksti, kas atbalstīja E. Blanka un K. Upīša ievadīto neatkarības idejas propagandu un tajos deklarēts, ka „jācīnās pēc patstāvīgas Latvijas”, ka „mūsu ceļa zvaigznei jābūt Latvijas valsts idejai” u. tml. [132]

Varam konstatēt, ka jau 1917. gada jūlijā un augustā latviešu polītiskā nacionālisma attīstība bija sasniegusi savu augstāko pakāpi, nonākot pie neatkarīgās Latvijas idejas. Tās aizstāvji pie tam uzskatīja šo mērķi par pilnīgi reālu un domāja, ka tā īstenošana var notikt pat vistuvākajā nākotnē. Viņi arī lielos vilcienos norādīja, kāds ceļš ejams šī mērķa sasniegšanai. Šo vīru polītiskā nojauta izrādījās pareiza.

Latvijas neatkarības ideju visskaidrāk izteica un propagandēja nacionāldemokratu publicisti savā Maskavas laikrakstā „Dzimtenes Atbalss”. [133] Tie visi bija latviešu jaunākās paaudzes intellektuāļi, un aktīvākie no tiem bija agrāk piederējuši polītiski kreisajam (sociālistiskajam) virzienam (skat. JG 58, 36.lp.). Tas norāda uz kontinuitāti latviešu polītiskā nacionālisma attīstībā laikā no šī gadsimta sākuma līdz 1917. gadam.

Kaut arī aprindas, kas pirmās atklāti iestājās par neatkarīgās Latvijas ideju, bija visai šauras, taču tās izrādīja ievērojamu aktivitāti, un viņu ietekmi 1917. gada rudeni varam konstatēt latviešu polītiskajā darbībā Vidzemē un Pēterpilī, kamēr grūtāk noteikt, kāda nozīme tai bijusi neatkarības domas nobriešanā vācu okupētajā Latvijas daļā.

No suverenitātes idejas deklarēšanas līdz pirmajiem organizatoriskajiem priekšdarbiem neatkarības īstenošanā pagāja tikai daži mēneši. Latvijas neatkarības sagatavošanas darbs tika vienā laikā veikts Rīgā, Vidzemē (Valkā) un Pēterpilī, un tas deva nozīmīgus rezultātus 1917. gada pēdējā ceturksnī.

NORĀDES

[1] E. Arnis, Latvju tautas polītiskā atmoda, Rīgā 1934, 12.-14. lp.; E. Blanks, Latvju nacionālā doma sadzīves cīņu ugunīs, Rīgā 1923, 184 ff; skat. arī S.Paegle, Kā Latvijas valsts tapa, Rīgā 1923, 14.-16. lp.

[2] M. Valters, Mūsu tautības jautājums, Domas par Latvijas tagadni un nākotni, Rīgā 1914, 48.-49.lp.; cf Helene Dopkewitsch, Die Entwicklung des lettlaendischen Staatsgedankens bis 1918, Rigaer volks-theoretische Abhandlungen, 3, Berlin 1936, 17 ff.

[3] Revolucionārā Baltija, 1905, nr 1, 14. lp.; E. Arnis, op. cit., 120. lp.

[4] Proletārietis, 1903, nr 11, cit. pēc E. Arnis, op. cit., 34.-36. lp.

[5] Revolucionārā Baltija, 1905, nr 1; E. Arnis, op. cit., 42. lp.

[6] LSDSP dibināta 1904. gadā, apvienojoties vairākām latviešu sociāldemokratu organizācijām. 1906. gadā šī partija kā territoriāli autonoma organizācija apvienojās ar Krievijas sociāldemokratisko strādnieku partiju un pēc tam to sauca par Latvijas Sociāldemokratiju (LSD). 1914. gadā LSD-jas partijas aparāts un prese nonāk lielinieku ietekmē; 1918. gadā mazinieki atšķeļas no LSD un atjauno neatkarīgo LSDSP.

[7] B. Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi.Stokholmā 1956, 72.-73. lp.; H. Dopkewitsh, op. cit., 27.-28. lp.

[8] H. Comberg, Die lettische Revolution von 1905/06 im Spiegel der reichsdeutschen Presse und Publizistik, Greifswald 1939, 144.-162. lp.; K. Meyer, Theodor Schiemann als politischer Publizist, Frankfurt a.M.-Hamburg 1956, 143.-144. lp. (Vilhelmu II satrauc baumas par „latviešu republiku”); skat. arī zviedru laikr. Dagens Nyheter, 15.12.05., Social-Demokraten, 15.12.05. un 21.12. 05., Svenska Dagbladet, 15.12.05.

[9] P.Zālīte, Latviešu tautas dvēsele, 2. izd., Rīgā 1932, 38.-40. lp.; E. Blanks, Latvijas valsts sagatavošanas laikmets, Latvija desmit gados, Jubilejas komisijas izd., Rīgā 1928, 17. lp.; A. Plensners, Latvijas atbrīvošanās, I: Latvija pasaules kaŗa priekšvakarā, Rīgā 1928, 199. lp.

[10] H. Dopkewitsch, op.cit., 30. lp.; E. Blanks, Latvju nacionālā doma sadzīves ciņu ugunīs, 217. lp.

[11] M. Skujenieks, Vietējā pašvaldība Baltijā, Maskavā 1916,142.-143. lp.

[12] Ibid., 149 ff.

[13] Lielinieciskais laikr. Ciņa 1917. gada 3. augustā (21. jūlijā) uzskaitīja šādus „pārbēdzējus”: J. Akurāteru un L. Laicēnu no soc.-rev., E. Blanku, J. Lapiņu, G. Palcmani un K. Upīti no sociāldemokratiem (tie ir tikai daži piemēri. U.Ģ.).

[14] A. Švābe, Latvijas vēsture 1800-1914, Stokholmā 1958, 734. lp.; A. Plensners, op. cit., 218 ff.

[15] Skat., piem., Andreja Leišes rakstus Līduma 1914. gada 32. un 34. numuros; cf J. Jansona–Brauna rakstu žurnālā Darbs, 1914. gada jūnijā.

[16] S.Paegle, op. cit., 33. lp.

[17] Skat. ievadrakstu „Gadu maiņā”, Līdums, 3.1.14. nr 1; skat. arī dep. J. Zālīša runu Valsts domē, Līdums, 17.6.14. nr 47, 2. lp.

[18] V. Caune, Konspiratora piezīmes, Rīgā 1931, 25.-35. lp.; F. Cielēns, Laikmetu maiņā, I, Lidingö (Stokholm) 1961, 378.-385. lp.

[19] K. Lapiņš, „Latviešu sabiedriskās varas pieaugšana”, Līdums, 16.11.15, nr 292, 2. lp.; cf A. von Hedenstroem, Rigaer Kriegschronik 1914-1917, Riga 1922, 88. lp. (A.v.H. atzīmē 1916. gada 20. janvāri: „(Das lettische Zentralkomitee)... das sich neben der Fluechtlingshilfe mit der Organisation des zukünftigen Staates Lat wija beschaeftigt und von der russischen Regierung betraechtliche finanzielle Mittel erhaelt.” – Šis baltvācu autors pārspīlē Centrālkomitejas nacionālos centienus tajā laikā, bet viņa piezīme ir raksturīga baltvācu bažām par latviešu polītiskajiem mērķiem. U.Ģ.).

[20] A.I.Denikin, The Russian Turmoil, London (1922), 248. lp.

[21] Russkij Invalid, 31.10.15. nr 248, 1.lp.; Līdums. 20.10.15. nr 269, 4. lp.; idem, 31.10.15. nr 279, 4. lp.; idem, 12.11.15. nr 289, 4. lp.; cf P. Braeunlich, Kurlaendischer Fruehling im Weltkrieg, Berlin 1917, 90. lp.

[22] J. Jansons–Brauns, „Uz ežiņas galvu liku”, cit. pēc Latvju strēlnieku vēsture (turpmāk: L.S.V.), I:1, Maskavā 1928, 18.lp.

[23] Latviešu Strēlnieki, Vēsturiski materiāli un atmiņas, I, Rīgā 1929, 42. lp.; 1917. gada vasarā J. Goldmanis rakstīja: „Latviešu bataljoniem vajadzēja noderēt par ķīlu, ka mēs iegūsim Brīvo Latviju.” („Brīvā Latvija” pēc 1917. gada februāra revolūcijas nozīmēja „autonoma Latvija”. U.Ģ.). Skat. J. Goldmanis, „Par latviešu strēlnieku pulku dibināšanu un viņu nozīmi”, Dzimtenes Atbalss (turpmāk: DzA), 19.8.17. nr 64, 2. lp. – Nav tomēr nekādu pierādījumu, ka strēlnieku pulku organizētāji būtu domājuši par autonomu valsti jau 1915. gadā.

[24] P. Zālīte, op. cit., 41. lp.

[25] Līdums, 15.2.16. nr 35, 2. lp.

[26] P. Zālīte, op.cit., 41.-42. lp.; Jēkabs Līgotnis (Ligotņu Jēkabs), Latvijas valsts dibināšana, Rīgā 1925, 20.-21. lp.; skat. arī rakstu „Baltiešu un latgaliešu tuvināšanās,” Līdums, 20. 12.16. nr 293, 4. lp.

[27] K. Freinbergs, „Autonomija”, Taurētājs, 1916, nr 3, 29.-33. lp.

[28] J. Lapiņs, „Kā sveštautieši saprot latviešu prasības”, Līdums, 15.6.16. nr 133, 1.-2. lp.; skat. arī ievadrakstu „Polītiska paškastrēšanās”, Līdums, 12. 7.16. nr 155, 1.-2. lp.

[29] P. Rozītis, „Salauzta gredzena lauzēji”, Līdums, 13.11.16. nr 262, 2. lp.; liela nozīme nacionālās ideoloģijas attīstībā bija J.Rainim, kas savā dzejā 1916. gadā deva lapidāro formulējumu: „Zeme – tā ir valsts”. Skat. B. Kalniņš, „Rainis kā brīvības cīnītājs”, Kastaņola, J. Raiņa rakstu papildsējums, Västerås 1965, 252. lp.

[30] „Aizsardzībnieki” bija tie sociāldemokrati, kas atbalstīja aizstāvēšanās kaŗu pret ķeizarisko Vāciju.

[31] F. Cielēns, op. cit., I, 395.-400. lp.; apmēram tai pašā laikā (1915.-16. g.) arī mazinieks K. Kurševics izstrādāja Latvijas autonomijas projektu, ko apsprieda latviešu bēgļu Kultūras birojs Maskavā. Skat. B. Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi, 181.-182. lp.; skat. arī „Lekcija par Baltijas pašvaldību”, Baltija, 10.1.17. nr. 7, 4. lp.

[32] F. Cielēns, op. cit., I, 400 ff; B. Kalniņš, op. cit., 182. lp.

[33] Skat. rakstu „Latvieši ārzemju literātūrā”, Līdums, 11.11.16. nr 260. 3.lp.; skat. arī E.Doumergue, Lēs Lettons, Les Provinces Baltiques et le Pangermanisme Prussien en Russie, Paris 1917, (šis darbs radies A. Ķeniņa kundzes ierosmē, kuŗa darbojās Latviešu nacionālajā komitejā Šveicē.)

[34] J.Raiņa vēstule F.Cielēnam, 8.10.16., J. Rainis, Raksti, XVI: Kalnā kāpējs, Västerås 1965, 171.-172. lp.; cf F. Cielēns, op. cit., I, 406. lp.

[35] K. Meyer, op. cit., 216 ff; F. Fischer, Griff nach der Weltmacht, Die Kriegszielpolitik des kaiserlichen Deutschlands 1914/18, 2. Aufl., Duesseldorf 1962, 164., 201., 349.-350. lp.

[36] Skat.S.Broedrich–Kurmahlen, Das neue O s 11 a n d, Charlottenburg (Berlin) 1915; skat. arī, piem., rakstu „Das Ziel dēs siegreichen Deutschlands”,Hambur –ger Fremdenblatt, 11.12.16.

[37] Skat. Z.A.B. Zeman (ed.), Germany and the Revolution in Russia 1915-1918, Documents from the Archives of the German Foreign Ministry, London 1958; skat. arī Michael Futrell, Northern Underground, London 1963.

[38] Somu aprindas, kas kaŗa laikā organizēja somu brīvprātīgo nosūtīšanu uz Vāciju un cerēja ar Vācijas palīdzību panākt Somijas neatkarību.

[39] Skat.L.Kihlberg, Dagens Nyheter och demokratins genombrott, II: Seglar sin egen sjö 1911-1921, Stockholm 1960, 121.-122., 126. lp.

[40] M. Futrell, op. cit., 66 ff

[41] Ibid., 122., 125. lp.

[42] Skat. H. Brantinga rakstus laikrakstā Social-Demokraten, 10.5.16. un 12.5.16.

[43] Šādu latviešu deputātu rīcību DzA vēlāk apzīmēja par nevajadzīgu. Skat. DzA, 14.1.17. nr 4, 1. lp.

[44] Par to J.Raini kritizēja J.Lapiņš Līdumā, 15.6.16. nr 133, 2. lp. (it kā Rainis nodotu Latviju pilnīgā Krievijas aizbildniecībā, kas nebūt neatbilda Raiņa nostājai).

[45] Skat. K. Egles „Paskaidrojumu” konserv. laikr. Dzimtenes Vēstnesis,20.7.16. nr 162.

[46] Skat. „Valstsdomnieks J. Zālītis par savu ārzemju ceļojumu”, Līdums, 7.12.16. nr 282, 1. lp. (J.Z. norāda, ka ceļojumam bijuši humanitāri un informatīvi mērķi un ka krievu oficiālie pārstāvji ārzemēs visur tam izrādījuši „vislielāko uzmanību un pakalpību”. Viņš arī pasvītro, ka „Stokholmā strādā daudz vācu aģentu, kuŗi izplata par Krieviju un tās iekšējiem apstākļiem kompromitējošas baumas”.); šo J. Zālīša propagandas braucienu piemin arī vēsturnieks E. Andersons savā apcerējumā „Latvijas autonomijas idejas izveidošanās” (Universitas, Stuttgart 1963, nr 12, 10. lp.). E. Andersonam, šķiet, nav bijusi zināma šī ceļojuma priekšspēle un līdz ar to krievu nolūki, sūtot J. Zālīti uz ārzemēm.

[47] Cit. pēc DzA. 28.1.17. nr 8. 3.-4. lp.

[48] P. Bērziņš, „Kādos apstākļos radās un veidojās 1916. g. Ziemassvētku kauju plāns”, Latviešu Strēlnieki, Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums, VI, Rīgā 1939, 2977.-3019. lp.; cf B.Gourko, Memories and Impressions of War and Revolution in Russia 1914-1917, London 1918, 234.-235. lp.

[49] R. Bangerskis, Mana mūža atmiņas, I, Kopenhagenā 1958, 357.-358. lp.; K. Goppers, Strēlnieku laiki, Rīgā 1931, 10. lp.; cf A.v. Hedenstroem, op. cit., 116. lp. (A.v.H. nosauc kapteini F. Briedi nepareizi par „Preede”).

[50] J.Kaimiņš, Latviešu strēlnieki cīņā par oktōbŗa revolūcijas uzvaru, Rīgā 1957, 49. lp. (šī darba krie vu izdevums, Rīgā 1961, 51. lp.); skat. arī 1. latviešu strēlnieku brigādes štāba kaujas žurnāls, 1916.g. sept.-1917. g. janv., Latviešu Strēlnieki, VI, 2753. lp.

[51] M. Peniķis, Pasaules kaŗš 1914., 1915. un 1916. gadā un latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas, II, Rīgā 1939, 782.-911. lp.; A. Auzāns, „Janvāŗa kaujas”, Latviešu Strēlnieki, VI, 2785.-2814. lp.; R. Bangerskis, op. cit., I, 354.-385. lp.; J. Vācietis, Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme, I, Pleskavā 1922, 19.-58. lp.; cf Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Im Auftrage des Reichskriegsministeriums bearb. und hrsg. von der Kriegsgeschichtlichen Forschungsanstalt des Heeres, Bd. 11: Die Kriegsfuehrung im Herbst 1916 und im Winter 1916/17, Berlin 1938, 398.-405. lp.

[52] Der Weltkrieg 1914 bis 1918..., Bd. 11, 404. lp.

[53] R. Bangerskis, op. cit., I, 375.-376. lp.; J.Vācietis, op. cit., I, 4. lp.; skat. arī R.H. Bruce Lockhart, British Agent, New York & London 1933, 330. lp. (par latviešu strēlnieku nicināšanu pret krieviem, kas tos bieži atstājuši bez atbalsta kaujās).

[54] J. Vācietis, op. cit., I, 58. lp.; līdzīgu zaudējumu apjomu iegūst, ja saskaita M. Peniķa sniegtos skaitļus par zaudējumiem no Ziemsvētku kauju atsevišķajiem posmiem. Skat. M. Peniķis, op. cit., II, passim.

[55] „Nodevības teoriju” joprojām aizstāv padomju historiogrāfija, un tā atrodama arī latviešu pilsonisko autoru darbos. Skat. Latvijas PSR vēsture, II, Rīgā 1955, 364. lp.; J. Poriets, Sāpju ceļš, Rīgā 1932, 160.-171. lp.; E. Mednis, „Tas, kas nav noklusējams”, Strēlnieks, nr 2, Ņujorkā 1959, 5.-7. lp.; latviešu strēlnieku augstākie virsnieki, kā Auzāns, Bangerskis, Peniķis un Vācietis, nekad savos darbos nerunā par nodevību Ziemsvētku kaujās. Vēsturiskā materiāla analizē arī nedod nekādus pierādījumus apzinātai nodevībai. U.Ģ.

[56] A.Anskins, „Dažas piezīmes par kareivju sociāldemokratisko pulciņu ‘Pelēkie’” (1916.-17.), L.S.V., I:2, Maskavā 1928, 375.-384. lp.

[57] Līdums, 1917, nr 8, cit. pēc DzA, 18.1.17. nr 5, 3. lp.; bēgļu Centrālkomitejas aprindām tuvā Baltija turpretī turpināja savu polītiskā laukā pieticīgo un valdībai lojālo virzienu, kritizējot nacionālajā ziņā aktīvākos un polītiski neapmierinātos tautiešus. Skat. Baltijas ievadrakstu, 1.1.17. nr 1; skat. arī ievadrakstu „Mūsu nacionālpolītikas problēmi”, Baltija,1.2.17. nr 26, 1.-2. lp. Taču drĪz vien šī laikraksta nostāja mainījās (skat. 59. norādi).

[58] Ievadraksts „Orientācija un viedoklis”, DzA, 4.1.17. nr 1, 1. lp.; ievadraksts „Latvieši ārzemēs”, DzA, 11.1.17. nr 3, 1.-2. lp.

[59] DzA, 18.2.17. nr 14, 1. lp.; šo nozīmīgo rakstu atreferēja arī Baltija (22.2.17. nr 44, 2. lp.), piezīmējot, ka konservatīvais Dzimtenes Vēstnesis turpretī saucot uz „desmitkārtīgu apdomību” un neesot piedabūnams uzstādīt (polītiskas) prasības. Tas rāda, ka revolūcijas priekšvakarā arī piesardzīgā Baltija sāka pamazām runāt drošāku valodu. Skat. arī interviju ar latviešu deputātiem J. Goldmani un J. Zālīti, Baltija, 26. 2. 17. nr 47, 1. lp. (deputāti paskaidro, ka viņi stāv par augstāku pašvaldības formu nekā krievu „zemstvo” un aizstāv Latvijas vienību, t.i. Latgales apvienošanu ar pārējiem latviešu novadiem).

[60] To nepiemin ne A. Švābe, ne A. Spekke; skat. arī B. Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi, 182.-183. lp. (B.K. raksta, ka ne pilsoņu vadoņi, ne prese pirms februāŗa revolūcijas nebija nonākusi līdz autonomijas prasībai).

[61] K. Upīts, Pulkvedis Fr. Briedis Golgatas gaitā, 2. izd., Lincoln 1963, 8.-9. lp.

[62] J. Rainis, „Atskats uz kāduneizdevušos sabiedrisku mēģinājumu”, Jaunais Vārds, 5.2.17. nr 30, 1. lp.; skat arī DzA, 15.2.17. nr 13, 1.-2. lp.

[63] „Atskats uz revolūcijas dienām”, Cīņa, 7.3.17. nr 1, 4. lp.; M. S-k, Revoljucija v Petrograde, Petrograd 1917; Kak russkij narod zavoeval svobodu, Petrograd 1917; N.N., Kak šoveršilsja veļikij perevorot, Moskva 1917; Skat arī F. Cielēns, op. cit., I, 417.-420. lp.

[64] DzA, 4.3.17. nr 18, 1. lp.

[65] K. Upīts, „Vecais Krievijas režīms un Eiropas reakcija”, DzA, 8. 3.17. nr 19,2. lp.

[66] Pēterpils Baltija neiznāca laikā no 1917. gada 12. marta līdz 19. aprīlim.

[67] 20.(7.) martā Līdums atkārtoja aicinājumu „uzturēt vienprātību un disciplīnu”, bet 28. (15.) marta ievadrakstā skeptiski piezīmēja: „Kaut tagad neatkārtotos krievu sakāms vārds: Krievijā viss labi sākas, bet slikti beidzas”.

[68] J. Lecs, „Ķildas – latviešu tautas grēks”, Dzimtenes Vēstnesis, 3.3.17. nr 51, 1.-2. lp

[69] E. Blanks, „Uz Latviju”, DzA, 5.4.17. nr 26, 3. lp.

[70] Cīņa, 7.4.17. nr 23 (ievadraksts) un 16.4.17. nr 31, 2. lp. („Vidzemes pagastos”).

[71] „Latviešu deputāti šinī laikā”, DzA, 11.3.17. nr 20, 3. lp.

[72] Skat. Cīņa, 11.3.17. nr 5, 3. lp.; skat. arī Līdums, 12.3.17. nr 59, 2. lp. un DzA, 15.3.17. nr 21, 2. lp.

[73] P. Dauge, P. Stučkas dzīve un darbs, Rīgā 1958, 170. lp. (P.D. kļūdaini apgalvo, ka Stučka bija vienīgais lielinieks Petrosoveta izpildu komitejā); cf N. Lindh „Kring marsdagar för 40 år sedan”, Morgon-Tidningen (Stockholmā), 6.4.57.

[74] „Jaunas partijas”, DzA, 5.4.17. nr 26, 2. lp.; cf S. Paegle, op. cit., 110. lp. un H. Dopkewitsch, op. cit., 47. lp.

[75] DzA, 7.6.17. nr 43, 3. lp.; skat. arī P. Zālīte, op. cit., 43. lp. un S. Paegle, op. cit., 110. lp.

[76] S. Paegle, op. cit., 111. lp. un J. von Hehn, Die Entstehung der Staaten Lettland und Estland, der Bolschewismus und die Grossmaechte, Forschungen zur osteuropaeischen Geschichte, hrsg. von Jablonowski und „W. Philipp, Bd. 4, Berlin 1956, 116. lp.

[77] DzA, 7.6.17. nr 43, 2. lp.

[78] DzA, 12.4.17. nr 28, 3. lp.

[79] J. Bankavu un K. Upīti deportēja krievi 1941. gadā, un tie pazuda padomju koncentrācijas nometnēs. L. Laicēns 1932. gadā izceļoja uz Padomju Savienību, kur to likvidēja 1937./38. g. Par Laicēnu skat. A.B., „Cilvēks no citas pasaules”, Austrālijas Latvietis, 1956, nr 336-344; skat. arī E.Salenieks. „Tā viņi strādāja”, Karogs, 1964, nr 10, 115.-121. lp. un Latviešu literatūras darbinieki, Biogrāfiska vārdnīca, Rīgā 1965, 173.-176. lp.

[80] K. Upīts, Pulkvedis Fr. Briedis Golgatas gaitā, 22.-23. lp.; A. Bļodnieks, The Undefeated Nation, New York 1960, 93.-94. lp.

[81] Tā, piemēram, visai piesardzīgais laikraksts Baltija Pēterpilī,kas izteica latviešu bēgļu Centrālkomitejas domas, dedzīgi iestājās par „autonomu Latviju federatīvā Krievijā”, kad tas par jaunu sāka iznākt 1917. gada 20. (7.) aprīlī. Baltija taisnojās, ka vārdu „autonomija” laikrakstam pirms februāŗa revolūcijas sistemātiski liegusi izrunāt cara cenzūra (šis paskaidrojums ir tikai daļēji pareizs, jo citi preses izdevumi – DzA, Līdums, Taurētājs – tomēr to uzdrošinājās.U.Ģ.).

[82] Kad mēnešraksts Taurētājs (Maskavā) savā 1917. gada 2. numurā (122. – 125. lp.) publicēja „Latvijas satversmes projektu”, ko vēl pirms revolūcijas bija izstrādājis latviešu Maskavas Kultūras Birojs, redakcija piezīmēja: „Atzīstam, ka šis autonomijas projekts nav pietiekošs jau viņa likumdošanas un pārvaldības aprobežotās kompetences dēļ... projekta otrais paragrāfs (par Krievijas centrālās varas kompetencēm) var atņemt visus zemes dzīvības avotus, pārvēršot Latviju par kaut kādu nīkulīgu provinces autonomiju... Projekts tiek jau arī pārstrādāts”.

[83] „Pirmā biedrību sapulce”, Līdums, 8.3.17. nr 56, 1.-2. lp.; „Rīgas Sabiedrisko Organizāciju rezolūcijas”, DzA, 15.3.17. nr 21, 3. lp.; cf S. Paegle, op. cit., 99.-101. lp. (S.P. nedod pilnīgu rezolūcijas tekstu un nepareizi apgalvo, ka sanāksme notikusi 21. martā).

[84] E. Uustalu, The History of Estonian People, London 1952, 155.-156. lp.; skat. arī zviedru laikr. Social-Demokraten, 16.4.17., 1. lp. un 6.8.17., 3. lp.

[85] B. Kalniņš, op. cit., 184. lp.; S. Paegle, op. cit., 108. lp.; cf A. v. Hedenstroem, op. cit., 128. – 129. lp.

[86] „Zemes sapulce Valmierā”, Līdums, 15.3.17. nr 61, 7. – 8. Ip; „Zemes sapulce Valmierā”, DzA, 22.3.17, nr 23, 2.-3. lp.; skat. arī S. Paegle, op. cit., 103.-105. lp.

[87] „Latviešu Zemes Padomei!” DzA, 22.3.17. nr 23,1. lp.; J. Siliņš, „Nacionālkongresu un nacionālpadomi”, DzA, 25.3.17. nr 24, 2. lp.; „Mācaities būt Latvijas pilsoņi!”, DzA, 12.4.17. nr 28, 2. lp.

[88] E. Blanks, „Kurzemes Zemes Sapulce”, DzA, 6.5.17, nr 35, 1.-2. lp.

[89] Idem, DzA, 10.5.17. nr 36, 1.-2. lp.

[90] Idem, DzA, 13.5.17, nr 37, 2.-3. lp.

[91] M. Bukšs, Skices un dokumenti nu Latvijas topšonas laikim, Minchenē 1954, 17.-46. lp.; J. Rubulis „Latgales latviešu kongress Rēzeknē – izšķiršanās par Latviju”, Latvju Ziņas (Stokholmā), 6.6.52. nr 23 un 12.6.52. nr 24; DzA, 6.5.17. nr 35, 4. lp.

[92] Latviešu nacionālajiem centieniem ļoti nedraudzīgais baltvācietis Dr. V. Līvens raksta savās revolūcijas laika piezīmēs (Dr. Wilhelm Lieven, Das rote Russland, Tagebuchblaetter, Berlin 1918, 17. lp.): „... Wie man hoert, schauen die Russen auf diese zentrifugalen Bestrebungen bereits scheel. Esten, Grusinier, Armenier, Finnen usw. werden auch ihre Rechnungen praesentieren ohne freilich soviel auf den Tisch des Hauses legen zu koennen wie die Letten, die immerhin viel Gut und Blut geopfert haben.”

[93] Latvijas komūnistiskā partija oktobŗa revolūcijā 1917, Rīgā 1957, (turpmāk: LKP 1917), dok. nr 10, 21.-22. lp. un dok. nr 28, 42.-46. lp.; Cīņa 27.4. 17. nr 39, 3. lp.

[94] T. Draudiņš, Latvijas bezzemnieki cīņā par zemi un padomju varu 1917. gadā, Rīgā 1957, 79.-80. lp. (T.D. darbā vietām ir kļūdaini datumi un kļūdaini dažādo padomju nosaukumi. U.Ģ.)

[95] Par lielinieciskās Kurzemes Pagaidu Zemes Padomes tapšanas gaitu skat. Cīņa, 9.5.17. nr 49 (160), 1. lp.; LKP 1917, dok. nr 37, 69.-73. lp.; DzA, 26.7.17. nr 57, 1.-2. lp. (Kurzemes Zemes Padome protestē pret Kurzemes Pagaidu Zemes Padomes dibināšanu).

[96] Hufvudstadsbladet (Helsinki), 22. 3.17.

[97] DzA, 1917. nr 22-24, 28.

[98] DzA, 25.3.17. nr 24, 3. lp.

[99] Ibid., 4. lp.

[100] Ibid., 3. lp.

[101] Strēlnieku I kongresa protokoli ir publicēti L. S. V., 1:2, 567.-574. lp.

[102] „Latvijas jautājums”, BrS,1917, nr 13.

[103] Skat. U. Ģērmanis, Den nationella frågen i Sovjetunionen och det nya partiprogrammet, Utrikespolitik (Stockholm), 1962, nr 3, 92.-100. lp.

[104] Par vācu valdības lomu šai Ļeņina braucienā no Šveices skat. Zeman(ed.), op. cit., 25 ff.

[105] V.I.Ļeņins, Aprīļa tezes, Rīgā 1954, 24. lp.

[106] Ibid., 36.-37. lp.

[107] E. Blankām atbildēja lielinieks J. Peters: „Krievu kadeti – lielkapitālisti pret jums tāpēc, ka gribat viņu kapitālam aizvērt durvis uz Latviju; revolucionārā sociāldemokratija pret jums tāpēc, ka gribat skaldīt proletariāta armiju, lai atsevišķi vieglāk izsūktu vienu viņas daļu.” (Sociāldemokrats, 23. (10.) 6.17. nr 38, 2. lp.)

[108] K.Upits, „Caura zeķe”, DzA, 27.5.17. nr 40, 2. lp.

[109] Skat., piem., A. Auzāns Kā strēlnieki sasniedza lielākos slavas augstumus, Latviešu strēlnieki mūžības gaismā, (U.S.A.) 1953, 68.lp. (A. Auzāns raksta: „Seviški plašu aģitāciju starp strēlniekiem attīstīja lielinieki... Solīja neatkarīgu, brīvu Latviju, neaprobežotu personīgo brīvību un mūžīgā miera paradīzi. Nav ko brīnīties un nav arī ko pārmest, ja daļa strēlnieku noticēja lielinieku solījumiem un, protams, vēlāk vīlās. Lielinieki toreiz nebija parādījuši savu īsto seju...”).

[110] Latviešu strēlnieku pulku delegātu II kongresa atreferējumu skat. L. S. V., 1:2, 577.-598. lp.

[111] Cīņa, 18.5.17. nr 5, 2. lp. ; BrS, 18.5.17. nr 28; J. Vācietis, op. cit., I, XI-XII lp. ; skat. arī U.Ģērmanis – J. Vācietis, Pa aizputinātām pēdām, Stokholmā 1956, 316.-318.lp.

[112] tdr (T. Draudiņš), Revolūcija un latviešu strēlnieki, Sociāldemokrats, 12.6. (30.5.) 17. nr 33, 1. lp.

[113] Par to liecina, cita starpā, vairāki ārzemju novērotāji. Skat. R.H. Bruce Lockhart, British Agent, New York & London 1933, 330. lp.; „Bolsjevikernas pretorianer, De lettiska skyttarna”, Nya Dagligt Allehanda (konserv. zviedru laikr. Stokholmā), 27.10.18., 8. lp.; skat. arī „Ententens räfst med bolsjevismen”,Social-Demokraten, 29.11.18., 7.lp.

[114] Izvilkums iz Apvienoto Latviešu Strēlnieku pulku Mazās Padomes sēdes protokola 2. nov. (20.10.) 1917, Iskolastrela laikrakstā Latvju Strēlnieks (turpmāk saīsin.: LS), 29.10.17. nr 54, 2. lp.

[115] W. Lieven, op.cit., 82., 116.-117.lp. ; A.v.Hedenstroem, op. cit., 137. lp.

[116] E. Blanks, Lielinieku lauku mēslotāji, DzA, 17.6.17. nr 46, 2. lp. ; līdzīgi arī F. Cielēns, op. cit., I, 447. lp. ; skat arī J. Velme, Kāda latviešu strēlnieka vēstule, DzA, 14.6.17. nr 45, 2.-3. lp. ; cf V. Krauklis, Kaŗa laika atmiņas, Latviešu Strēlnieki, VI, 2918. lp.

[117] DzA, 12.8.17. nr 62, 3. lp.; Baltijas Vēstnesis, 14.8.17. nr 107; Laika Vēstis, 17.9.17. nr 2, 3. lp. (LKNS uzsaukums); skat. arī S. Paegle, op. cit. 88. lp.

[118] LKP1917, dok. nr 129, 191.-193. lp.

[119] Ibid., 198.-199.lp.

[120] Par to dažas interesantas piezīmes izteiktas tā laika baltvācu literātūrā. Skat., piem.,W.Lieven, op. cit., 54. un 108. lp.

[121] „Par taktiku”, DzA, 5. 8.17. nr 60, 3. lp.

[122] Skat. DzA 26.7.17. nr 57, 2. lp. (aicinājums uz konferenci) un 5. 8.17. nr 60, 2. lp. (konferences lēmumi); cf B. Kalniņš, op. cit., 187. lp. ; skat. arī K. Ozoliņš, Divas revolūcijas, kaŗš ar muižniecību. Kā Latvija cēlās 1917-1920, Rīgā 1934, 60.-61. lp. un S. Paegle, op. cit., 119.-120., 182.-183. lp.

[123] L.G., Ap mūsu tautas likteni, DzA, 13.5.17. nr 37, 2. lp.

[124] DzA, 22.3.17. nr 23, 4. lp., 12.4.17. nr 28, 4. lp., 3.5.17. nr 34, 4. lp.

[125] Skat., piem., K. Uplts, Cīņā par nacionālo autonomiju, DzA, 10.6.17. nr 44, 1.-2. lp. ; „Viskrievijas Strādnieku un Zaldātu deputātu padomju kongress”, ibid., 3. lp. ; S. Paegle, op. cit., 106.-107. lp.

[126] E. Blanks, Tautu pašnoteikšanās, DzA, 17.5.17. nr 38, 2. lp.

[127] I d e m, Krievijas vienība, D z A, 31. 5.17. nr 41, 2. lp.

[128] Idem, 700 un 200 gadi, DzA, 3.6.17. nr 42, 1. lp. ; skat. arī idem, Divas strāvas, DzA, 17.6.17. nr 46, 1.-2. lp.

[129] „Nacionālais jautājums”, DzA, 24.6.17. nr. 48, 3. lp.

[130] „Par Latgales-Latvijas apvienošanu”, DzA, 5.7.17. nr 51, 4. lp.; skat. arī bēgļu CK protestu pret Pagaidu valdības rīcību, DzA, 26.7.17. nr 57, 3. lp.

[131] DzA, 1.7.17. nr 50, 3.-4. lp. ; skat. arī S.Paegle, op. cit., 184.-185.lp.

[132] D. Muške, Kritiskā brīdi, DzA, 5.8.17. nr 60, 2. lp.; J. Siliņš, Latvijas polītiskais stāvoklis, DzA, 9. 8.17. nr 61, 1. lp.

[133] S. Paegle raksta (op.cit., 184. lp.): „Par pilnīgu latvju tautas polītisko, nacionālo, kulturālo un saimniecisko neatkarību jau tūliņ pēc Krievijas 1917. gada marta (febr.) revolūcijas izteicās un par to iestājās no atsevišķiem pilsoniskiem un sabiedriskiem darbiniekiem toreiz ierosinātā Latvju Neatkarības Apvienība.” – Taču šīs nelielās organizācijas darbība neatkarības idejas propagandā nav atstājusi nekādas manāmas pēdas vēstures avotos, un nav pagaidām nekādas iespējas novērtēt tās nozīmi un ietekmi U.Ģ.

[134] U. Ģērmanis - J. Vācietis, op. cit., 137.-183. lp.; cf Der Grosse Krieg 1914-1918 in zehn Bänden, hrsg. von M. Schwarte, III: 3, Leipzig 1925, 317.-318. lp.

[135] Laikrakstos parādījās neskaitāmi ziņojumi par izirušās krievu 12. armijas mežonībām: slepkavošanu, laupīšanu, izvarošanu un dedzināšanu. Netika taupīti ne bēgļi, ne nabagmāju iemītnieki, un Cēsīs krievu kareivji atklāti tirgojās ar salaupītiem pulksteņiem, rotas lietām, apaviem, drēbēm un sieviešu veļu. Skat. BrS, 1917, nr 3(110); LS, 1917, nr 4 (krievi latviešus apzīmē par vāciešiem, kas pelnījuši, ka tos aplaupa un terrorizē), 12, 13, 14 (nabagus aplaupa), 24 (latviešu pārstāvji sūdzas Kerenskim par Vidzemes izpostīšanu), 26 (bēgļus aplaupa), 37, 48; DzA, 1917, nr 72, 79 (franču prese par izpostīto Latviju); Laika Vēstis (LKNS organs), 1917, nr 1, 3, 4 („Cēsu ‘bazārs’„), 8.

[136] LKP 1917, dok. nr 172, 259.-260. lp. un dok. nr 204, 288. lp.; LS, 2.9.17. nr 6 („Rīgas krišanas dienās”).

[137] P. Kalniņš, Kā izauga Tautas padome, Tautai un brīvībai, Rakstu krājums Dr. Paula Kalniņa piemiņai, red. K. Dziļleja, Stokholmā 1952, 16.-30., 50.-53. lp.; B. Kalniņš, op. cit., 190 ff; K. Ozoliņš, op. cit., 58.-63. lp.; S. Paegle, op. cit., 151.-152. lp.

[138] p. Kalniņš, op. cit., 19. lp.

[139] Ibid., 23. lp.; H. Dopkewitsch, op. cit., 121. lp.; S. Paegle, op. cit., 152. lp.; K. Ozoliņš, op. cit., 60 ff (K.O. kļūdījies, datēdams šo DB rezolūciju ar 1918. gada oktōbri. Tā pieņemta gadu iepriekš — 1917. g. U.Ģ.)

[140] P. Kalniņš, op. cit., 24. lp.; cf B. Kalniņš, op. cit., 191. lp. (B.K. raksta, ka minētais Iskorada lēmums un DB rezolūcija pieņemti 1917. g. sept. beigās, kamēr P. K. norāda, ka tas noticis „vai nu 1917. g. sept. pašās pēdējās, vai oktōbŗa pirmajās dienas”).

[141] Verhandlungen des Reichstags, XIII Legislatur, II Session, 128. Sitzung, Berlin 1917, 3976. lp.

[142] Skat., piem., zviedru laikr. Social-Demokraten, 12.11.17., 1. lp. („Uppseendeväckande avslöjanden från kronrådet i Berlin”); idem, 11.12.17., 1. lp. („Protest mot de tyska erövringsplanerna”); idem, 31.1.18., 1. lp. („De tyska rovplanerna i öster, Uppseendeväckande avslöjanden av Haase”) u.c.

[143] B. Kalniņš, op. cit., 30. lp.

[144] F.Markus, Vissteidzamākie soļi, LS, 29.8.17. nr 2 (lielinieks F.M. rakstīja: „Strādnieku komitejas un padomes izmētātas tagad pa malu malām. Izjukusi visa organizācija, ir pārvilkta strīpa pāri visiem līdz šim gūtiem panākumiem... Man ir stāstīts, ka daži biedri vairs neliekoties ne par ko zināt. Tā ir nodevība...”); U. Ģērmanis - J. Vācietis, op. cit., 186. lp. (plkv. J.V. izsakās: „Tie, kuŗi nesen bija pārliecināti, ka vācu zaldāti nedos iespēju vācu ģenerāļiem iesākt uzbrukumu, tagad staigāja apkārt acis nolaiduši...”).

[145] Iskolastrela protokols 1917. g. 10. sept.(28.8.), L.S.V., I : 2, 603. lp.; BrS, 24.8.17. nr 2(109), 1. lp. (Iskolastrela uzaicinājums strēlniekiem); skat. arī LS, 1917, nr 4, 19, 28.

[146] LKP 1917, dok. nr 204, 289. lp.; A. Feldmanis, Latviešu strēlnieku pulku komunistiskā Organizācijas Komiteja, L.S.V., I : 2, 90. lp.; skat. arī strēlnieku pulku sociāldemokratiskās Organizācijas Komitejas uzsaukumu, LS, 30.8.17. nr 3.

[147] LS, 1917, nr 3, 4, 7, 8, 21, 22, 31. (LS sāka iznākt Cēsīs, bet septembŗa vidū tā redakcija pārcēlās uz Valku).

[148] LS, 5.9.17. nr. 8.

[149] Skat. LS, 30.8.17. nr 3 (Iskolastrela uzsaukums sakarā ar Korņilova sacelšanos).

[150] LKP 1917, dok. nr 199, 284.-285.lp. (norādījumi LSD biedriem Ziemeļvidzemē par aģitāciju un propagandu); skat. arī LS, 30.8.17. nr 3 („Nodevēji”).

[151] Pilāts (J. Krūmiņš), Rotaļāšanās ar uguni, LS, 31.8.17 nr 4; skat. arī Iskolastrela telegrammu VCIK (Viskrievijas Padomju Centrālajai Izpildu Komitejai), LS, 6.9.17. nr 9.

[152] J. Kaimiņš, op. cit., 291. lp.; K. Ozoliņš, op. cit., 30. lp.

[153] J. Bankavs, Tautu kongress, DzA, 16.9.17. nr 72, 2. lp.; LS, 1917, nr 10, 16, 21 (kongresa rezolūcija Latvijas jautājumā), 23, 24; Laika Vēstis, 1917, nr 6-9 (Z. Meierovica runa tautu kongresā Kijevā); skat arī J. Līgotnis (Līgotņu Jēkabs), op. cit., 38.-39. lp.

[154] Skat. O. Kārkliņa ziņojumu par sarunām ar Kerenski, LS, 23.9.17. nr 24; skat. arī Līdums, 23.9.17. nr 219, 1.-2. lp.; cf J. Seskis, Latvijas valsts izcelšanās pasaules kaŗa notikumu norisē, Atmiņas un apcerējumi 1914.-1921, Rīgā 1938 (2. izd. Lincoln 1961), 66.-67. lp.; — Kerenskis vēlāk emigrācijā centās attēlot savu nacionālo polītiku daudz gaišākās krāsās, nekā tā īstenībā bija. Skat. viņa darbu The Catastrophe. Kerensky’s Own Story of the Russian Revolution, New York-London 1927, 124. lp.

[155] Iskolastrela protokols 1917. g. 12. okt.(29.9.), L.S.V., I :2, 617.-618. lp.; U. Ģērmanis -J. Vācietis, op. cit., 193. lp.

[156] LS, 24.10.17. nr 49 („Latviešu korpuss”); Līdums, 27.10.17. nr 245, 1. lp. („Par latviešu korpusa nodibināšanu”); Hufvudstadsbladet (Helsinki), 9.11.17. nr 268 („Letterna få egen armēkår”); cf J. Kaimiņš, op. cit., 323.-324. lp.

[157] -rb/J. Sudrabkalns/, Domas par dzimteni, LS, 15.9.17. nr 17; tdr./T. Draudiņš/, Latvijas jautājums, LS, 21.9.17. nr 22 un 22.9.17. nr 23; „Latvijas autonomija un miera problēma”, LS, 10.10.17. nr 38; Līdums, 20.9.17. nr 216, 1. lp. („Krievu šovinisms”) un 13.10L17. nr 236, 1. lp. („Mūsu sociāldemokrati un Latvijas autonomija”); Laika Vēstis, 13.10.17. nr 13, 2. lp. (J. Akurāters, Latvijas kareivji) un 16.10.17. nr 14, 1. lp. (R. Lazdiņš, Mūsu sociāldemokrati un Latvijas jautājums) u.c.

[158] LS, 4.9.17. nr 7 (par Pagaidu valdības negatīvo nostāju autonomijas jautājumā), 5.9.17. nr 8 (latviešu valodu pasludina par darīšanu valodu Vidzemes pašvaldības organos), 7.9.17. nr 10 (par Autonomijas komisiju), 11.10.17. nr 39 (par autonomijas projektu un valdības negatīvo nostāju pret Latviju), 15.10.17. nr 43 (O. Kārkliņš deklarē lielinieku viedokli autonomijas jautājumā), 20.10.17. nr 46 („Latvijas autonomijas pamatprincipi”).

[159] Iskolastrela protokols (izraksts) 1917. g. 18. (5.) un 25.12.) sept., L.S.V. I : 2, 613. un 615. lp.

[160] Laika Vēstis iznāca trīs reizes nedēļā Cēsīs, bet novembŗa sākumā pārcēlās uz Valku un pārvērtās par dienas laikrakstu. Lielinieki to vajāja, un laikraksts 21.(8.) decembrī pārdevējās par Laika Domām, bet 29.(16.) decembrī — par Laika Balsi. Lielinieki galīgi apturēja šo laikrakstu 1918. g. janvāra sākumā. Laika Vēstīs darbojās (nacionāldemokrati apzīmēti ar „n.d.”): rakstnieki — J. Akurāters (n.d.), J. Grīns, E. Ramats (Lejgalietis), K. Skalbe (n.d.), E. Virza; virsnieki — A. Kociņš, A. Plensners (rakstn.), S. Staprans (n.d.), P. Vītoliņš (n.d.); publicisti — A. Kroders, R. Lazdiņš, (n.d.), J. Porietis u. c.

[161] Skat. LS, 1917. nr 20, 29, 40, 43, 45, 50, 53; tāpat arī BrS, 31.10.17. nr 5(112) u. c.

[162] A. Kroders, Par ko balsot Satversmes Sapulces vēlēšanās, Laika Vēstis, 3.11.17. nr 25, 1.-2. lp.

[163] Šos jautājumus apskata šādi raksti Laika Vēstīs: A. Kroders, Latvju strēlnieks (17.9.17. nr 2, 1.-3. lp.); idem, Kurp eji Latvija? (22.9.17. nr 4, 1.-2. lp.); idem, Kurp mēs ejam? (20.10.17. nr 16, 1.-2. lp.); J. Akurāters, Latvijas kareivji (13.10.17. nr 13, 1.-2. lp.); idem, Latvju strēlnieku mērķi (2.11.17. nr 24, 1.-2. lp.); Gr., Strēlnieki-lielinieki (9.11.17. nr 30, 1.-2. lp.); no līdzīga viedokļa šos pašus jautājumus apskata arī vairāki DzA raksti: J., Velme, Kāda latviešu strēlnieka vēstule (14.6.17. nr 45, 2.-3. lp.); E. Blanks, Par nacionālu audzināšanu (2.8.17. nr 59, 2. lp.); N., Rīgas krišana un apstākļi Latvijā (16.9.17. nr 72, 3.-4. lp.); J. Bankavs, Latviešu strēlnieki (6.12.17. nr 87, 1.-2. lp.); E. Alksnītis, Latviešu strēlnieki un lieliniecisms (16.12.17. nr 90, 2. lp.).

[164] DzA, 16.9.17. nr 72, 2. lp. un 11.10.17. nr 79, 4. lp.; Laika Vēstis, 24.9.17. nr 5, 2. lp.; cf LS, 28.9.17. nr 28 (pilsoņu centienus dibināt centrālu latviešu polītisku organu Iskolastrels apzīmē par mēģinājumu viltot patieso tautas gribu).

[165] J. Līgotnis, op. cit., 44 ff.

[166] Ibid., 58. lp.; par to ziņoja arī Somijas zviedru laikraksts Hufvudstadsbladet, 9.11.17. nr 262 („Letterna bilda ett nationalråd”); nacionāldemokrats S. Staprans starplaikā ierosināja Nacionālo Padomi sasaukt neitrālajā Stokholmā (Laika Vēstis, 27.10.17. nr 19, 2. lp.), taču šis priekšlikums palika bez plašākas atbalss.

[167] „Ap autonomijas jautājumu, Sociāldemokratiskās frakcijas locekļa O. Kārkliņa runa Vidzemes Zemes Padomes 23.(10.) oktōbŗa sēdē”, LS, 15.10.17. nr 43; pilsoniskā presē — Līdumā (11.10.17. nr 234, 2. lp.) un Laika Vēstīs red. A. Kroders šo O. Kārkliņa runu atreferēja citādā veidā, un šajā versijā pēdējais citētais teikums skan: „...mēs aizstāvēsim tikai savas šķiras intereses, lai te dzīvotu latvieši, krievi, ebreji vai samojedi.” Skat. A. Kroders, Konflikts Vidzemes Zemes Padomē, Laika Vēstis, 13.10.17. nr 13, 1. lp. — Lielinieki pret tādu atreferējumu protestēja un norādīja, ka „A. Kroders vilto O. Kārkliņa izteicienus un tad tos kommentē”. Skat. Int., Negodīgs paņēmiens, LS, 17.10.17. nr 44 (A. Kroders šo apvainojumu arī nemēģināja atspēkot). Vēstures literatūrā tomēr nekritiski ir pārņemta pilsonisko laikrakstu versija. Skat. J. Līgotnis, op. cit., 54. lp.; tāpat H. Dopkewitch, op. cit., 79. lp.; tāpat Latvju Enciklopēdija, I, Stokholmā 1950/51, 309. lp.

[168] „Koalicijas ideja Latvijā — sabrukusi”, Līdums, 12.10.17. nr 235, 1. lp.; cf LS, 14.10.17. nr 42; skat. arī J. Līgotnis, op. cit., 55.-56. lp.

[169] LS, 15.10.17. nr 43.

[170] LS, 18.10.17. nr 45 (LSD ārkārtējās konferences „rezolūcija par tagadējo momentu”); skat. arī V. Antonovs-Ovsejenko, Revolūcijas dienas, Rīgā 1957, 175.-177. lp. un K. Gailis, Revolucionārā komiteja Latvijā, L.S.V., I:2, 385.-386. lp.; cf J. v. Hehn, op. cit., 127. lp.

[171] LKP 1917, dok. nr 251, 345. lp.

[172] LS, 24.10.17. nr 49 un 29.10.17. nr 54; LKP 1917, dok. nr 256, 348. — 350., lp.

[173] Cik grūti latviešu nacionāli demokratiskajām aprindām bija konkurēt ar lieliniekiem, kas nāca klajā ar ārkārtīgi radikālām rezolūcijm nacionālajā jautājumā, redzams no tā laika diskusijām presē. Skat. ievadrakstu Laika Vēstīs, 17.9.17. nr 2, 1.-3. lp.; skat. arī Līdums, 28.10.17. nr 246, 2. lp. u.c. No otras puses nacionāldemokrats L. Laicēns izteica domas, ka būtu jāapsveŗ iespēja sadarboties ar latviešu lieliniekiem („visrevolūcionārāko latviešu partiju”), jo tas varētu „veicināt nacionālo revolūciju un vest Latviju uz suverenitāti”. Skat. „Par taktiku”, DzA, 5.8.17. nr 60, 3. lp.; līdzīgas domas izsaka arī nacionāldemokrats V. Bekeris savā grāmatā „Manas atmiņas par Latvijas valsts nodibināšanās laikmetu” (Rīgā 1925, 17.-18. un 39. lp.). Viņš raksta: „Latvju tauta neapzinīgi caur sociāldemokratiem tiecās sagraut ‘lielkungu sistēmu’, lai caur to tiktu Latvijā tieši pie ‘sava zemes stūrīša’ un pie polītiskas pašnoteikšanās... man reizēm radās šaubas (domas), vai tikai te tomēr neslēpjas kādi tautai tāli instinktīvi mērķi, ko tauta caur lieliniekiem cenšas sasniegt.”

[174] „Oktjabr’ na fronte”, Krasnjyj Archiv, Moskva-Leningrad 1927, nr 23, 149.-194. lp. un nr 24, 71.-89. lp. (ff); Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, Dokumenty i materialy, Riga 1957, 248. — 272. lp.; cf W. S. Woytinsky, Stormy Passage, New York 1961, 372. lp. un J. Reed, Ten Days that Shook the World, New York 1919, 350. lp.; latviešu strēlnieku revolucionārā darbība lielinieku apvērsuma laikā atbalsojās arī zviedru presē. Skat. Social-Demokraten, 17.11.17., 1. lp. („Kerenskij är slagen genom att en lettisk styrka på 30.000 man kommit bolsjeviki till hjälp...”) un Politiken (zviedru kreiso soc. laikr.), 15.11.17., 1. lp. („...för att avskära Kerenskis reträttväg ha sänts letiska skyttar och delar av norra frontens armē, vilka faila Kerenskis trupper i ryggen...”); jo plaši šie notikumi aprakstīti tā laika latviešu presē — laikrakstos LS, BrS, Laika Vēstis, Līdums, DzA u. c.

[175] „Oktjabr’ na fronte”, Krasnyj Archiv, nr 24, 89. lp.

[176] P. Vīksne, Latvija, LS, 29.10.17. nr 54 („...Latvijas revolucionāri — lielinieki... arī pēc kaŗa šie ļaudis stāvēs pirmās rindās pie Latvijas pārradīšanas, viņu sirdis pukstēs priekš Brīvas Latvijas ...”); idem, Latvija, BrS. 4.11.17. nr 9(116), pielik., 1.-2. lp. („LSD nevienam neatdos un necenšas atdot Latviju krievu tautai. Uz to jo labi norāda mūsu pašvaldības iestāžu darbība... Sociāldemokratija pakāpeniski, nodrošinot vienu revolūcijas ieguvumu pēc otra, nonāks pie Brīvās Latvijas ...”); skat. arī BrS, 7.11.17. nr 11(118), 2. lp. („Mēs prasām pašnolemšanas principu izpildīšanu attiecībā uz visām Krievijas tautām un tai starpā arī uz latviešiem un Latviju. Neviena no līdzšinējām valdības koalīcijām to nespēja un arī negribēja veikt. Vienīgi revolucionārā sociāldemokratija un tagadējā Padomju valdība noteikti nospraudušas ceļa gaitu tautu pašnolemšanās jautājumā... Vienīgi Krievijas revolucionārā sociāldemokratija nav ieinteresēta tautu apspiešanā... Tādēļ atbalstait visi jauno Padomju Valdību!”).

[177] Dekrety sovetskoj vlasti, I, Moskva 1957, dok. nr 29, 39.-41. lp.; BrS, 7.11.17. nr 11(118), 1. lp.

[178] BrS, 19.11.17. nr 22(129), 3. lp. un 29.11.17. nr 30(137), 1.-2. lp. (P.Stučkas tiesu reforma Krievijā).

[179] U. Ģērmanis-J. Vācietis, op. cit., 215. lp.

[180] J. Kaimiņš, op. cit., 334.-335. lp.

[181] Kommunističeskaja partija Latvii v Oktjabr’skoj revoljucii 1917, Dokumenty i materialy, Riga 1963, dok. nr 346, 508.-509. lp.

[182] Pirmo Iskolatu ievēlēja Latvijas Strādnieku, Kareivju un Bezzemnieku Padome, kas sanāca uz sēdi Rīgā, 1917. gada 11. un 12. augustā (tajā bija diezgan stipra mazinieku ietekme). Nekādas lielākas nozīmes šim Iskolatam nebija, jo 1917. gada 3. septembrī Rīgu ieņēma vācu kaŗaspēks. Daļa Iskolata locekļu palika Rīgā, daļa devās uz Vidzemi un Krieviju. 1917. gada novembrī Vidzemē atjaunotais Iskolats bija pilnīgi lieliniecisks. Skat. LKP 1917, dok. nr. 148 un 149, 226.-229. lp.; skat. arī BrS, 14.12.17. nr 43(150), 1. lp. (par Iskolata likteni līdz oktōbŗa revolūcijai).

[183] BrS, 12.11.17. nr 16(123), 1. lp. un 14.11.17. nr 17(124), 2.-3. lp.; LKP 1917, dok. nr. 296 un 297, 393.-395. lp.

[184] BrS, 14.11.17. nr 17(124), 3. lp.

[185] BrS, 12.11.17. nr 16(123), 1. lp.; LSD XV konferencē, kas sanāca 1917. g. 27. (14) decembrī Valmierā, F. Roziņš-Āzis brīdināja: „Arī Padomju valdībai nevajaga viscauri un vienmēr zvērēt, bet mēs sekosim viņai tik tālu, kamēr viņa izpildīs darba tautas gribu.” Skat. BrS, 13.1.18. nr 8(171), 2. lp.

[186] BrS, 18.11.17. nr 21(128), 2. lp.; skat. arī Latvijas PSR vēsture, III, Rīgā 1959, 73. lp.

[187] „Dekrēts par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs”, BrS, 11.1.18. nr 6(169), 3. lp.

[188] BrS. 14.1.18, nr 9(172), 3. lp.

[189] Iskolats noteica šādas normas kongresa delegātu izraudzīšanai: no katriem 1000 strādniekiem, kaŗeivjiem un bezzemniekiem sūtāms 1 priekšstāvis, no 1500 — 2, no 2000 — 2, no 3000 — _3 priekšstāvji; mazāk par tūkstoš cilvēku sūta 1 priekšstāvi. Skat. BrS, 10. 12.17. nr 40(147), 1. lp.

[190] „Latgale”, BrS, 17.12.17. nr 46(153), 2. lp.; cf Latvijas PSR vēsture, III, 72. lp.; skat. arī BrS, 24.1.18. nr 17(180), 2. lp. („... Iskolats pārnes savu darbību arī ārpus Latvijas — uz Latgali...”).

[191] „Par I kongresu mēdz uzskatīt Latvijas bezzemnieku kongresu, kas sanāca 1917. g. aprīļa beigās Valmierā (JG59, 17. lp.); cf BrS, 21.12.17. nr 49(156), 2. lp.

[192] BrS, 17.12.17. nr 46(153), 3. lp.

[193] BrS, 19.12.17. nr 47(154), 1. lp.

[194] BrS, 22.12.17. nr 50(157), 3. lp.; LKP 1917, dok. nr 341, 439.lp.

[195] BrS, 20.12.17. nr 48(155), 1. lp.; LKP 1917, dok. nr 347, 445. lp.; skat. arī šī kongresa rezolūciju par Latvijas autonomiju un Satversmes Sapulci, kuŗā teikts; „...Nedrīkst saskaldīt Krieviju atsevišķos apgabalos, jo tas proletariāta diktatūras beigu sākums.” (BrS, 5.1. 18. nr 3(166), 1.lp.); par to, kādās domās par krievu kareivjiem toreiz bija latviešu strēlnieki, rakstīja Laika Vēstis 1917. g. 22.(9.) novembrī: „... strēlnieka-zemnieka slēdziens par pašreizējo situāciju ir vienkāršs: kontrrevolūcionāri — zaldāti ir šoreiz tikai krievi” (mans uzsv. U.Ģ.).

[196] BrS, 23.12.17. nr 51(158), 1.-3. lp.; LKP 1917, dok. nr 349, 448.-453. lp.

[197] BrS, 22.12.17. nr 50(157), 1. lp.

[198] BrS, 5.1.18. nr 3(166), 1. lp.

[199] BrS, 24.12.17. nr 52(159), 1.lp. un 23.1.18. nr 16(179), 3. lp.; skat arī DzA, 16.12.17. nr 90, 2. lp.

[200] Laika Vēstis, 7.11.17. nr 28, 4. lp. un 10.11.17. nr 31, 2. lp.

[201] BrS, 28.11.17. nr 29(136), 1.lp. (no 4 mandātiem Vidzemē LSD ieguva 3, bet LZS — 1). Vēlēšanu aģitācijas laikā LSD izlaida šādu uzsaukumu: „Latvijas darba ļaudis! Ja jūs gribat cīnīties par pilnīgi brīvu un taisnīgu valsts iekārtu, par zemi visai tautai, par tautu pašnoteikšanos; ja jūs gribat cīnīties pret kontrrevolūciju un kaŗu, par jo drīzu mieru — tad jūs varat nodot savas balsis tikai par Latvijas revolucionārās Sociāldemokratijas listi Nr 3...” Skat. BrS, 18.11.17. nr 21 (128), 1.lp.

[202] BrS, 30.12.17. nr 55(162), 1.lp. (stud. N. Kalniņa runa).N.K. bija mazinieks internacionālists, vēlāk redzams LSDSP darbinieks, deportēts 1941. g., miris deportācijā.

[203] Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanas mēģinājumu 1917./18. g. piemin J. Līgotnis, op. cit., 134.-150. lp.; skat. arī U.J. (Uldis Ģērmanis), „Tas notika revolūcijas laikā. Kāpēc nesanāca Latvijas Satversmes Sapulce 1918. gadā?”, soc. dem. biļetens Brīvība, Stokholmā 1964, nr 3 (147).

[204] LS, 14.10.17. nr 42; skat arī LS, 22.10.17. nr 48 (par priekšdarbiem, kas veicami, sasaucot Latvijas Satversmes Sapulci); cf Laika Vēstis, 20.10.17. nr 16, 3. lp. (L.V. norādīja, ka pirmā šo domu izteikusi DzA un tai pilnīgi pievienojusies mazinieku Strādnieku Avīze).

[205] „Apspriede Latvijas Satversmes Sapulces jautājumā”, BrS, 12.11.17. nr 16 (123), 3. lp.; cf DzA, 25.11.17. nr 84, 1.-2. lp. un 2.12.17. nr 86, 4. lp.

[206] Latvijas Satversmes Sapulces organizēšanas apspriedē 1917. gada 27.(14.) novembrī Valkā piedalījās no 1) Vidzemes Zemes Padomes Autonomijas nodaļas — T. Līventāls, J. Pavlovičs, G. Zemgals, P. Birkerts; 2) Vidzemes Zemes Padomes valdes — O. Kārkliņš; 3) Latvijas soc. dem. (mazinieku) partijas — R. Lindiņš; 4) Vidzemes Zemes Padomes Skolu nodaļas — V. Plūdonis; 5) Rīgas apriņķa Pagaidu Zemes Padomes — J. Kroders; 6) Latvijas Strādnieku, Kareivju un Bezzemnieku Padomes Izpildu komitejas — F. Roziņš un O. Līdaks; 7) (12. armijas) Kaŗa Revolucionārās Komitejas — L. Dille; 8) LNDP — L. Laicēns; 9) LSD CK (lielin.) — J. Krūmiņš (Pilāts); 10) Latvijas Revolucionāro Sociālistu partijas CK — M. Sams; 11) LKNS — F. Vītolinš; 12) Latvijas Skolotāju Savienības — A. Birkerts; 13) Vidzemes Zemes Padomes Sanitārās nodaļas — Dr. A. Kirchensteins; 14) Kurzemes Zemes Padomes (informācijas nolūkā) — Stiprais. Skat. BrS, 17. 11.17. nr 20(127), 1.-2. lp. un Laika Vēstis, 16.11.17. nr 36, 2. lp.

[207] Ibid.

[208] P. Vīksne „Tautu pašnoteikšanās un Latvijas sociāldemokratija”, BrS, 10.12.17. nr 40(147), pielik. 1.-2. lp.; skat arī „Rezolūcija par Latvijas Satversmes Sapulci”, BrS, 12.12.17. nr. 41(148), 3. lp. (LSD Cēsu rajona komiteja norāda: „... vienīgi Latvijas atdalīšanās uzskatu aizstāvji rod sevim attaisnojumu Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanā... Latvijas konstitūcijas projekts izstrādājams Latvijas Strādnieku, Kareivju un Bezzemnieku Deputātu Padomē saskaņā ar LSD CK...”); cf „Lielinieki pret Latvijas Satversmes Sapulci”, DzA, 6.12.17. nr 87, 3. lp.

[209] Latviešu lielinieks F. Markus, piemēram, vērsās pret Krievijas Satversmes Sapulci šādā veidā: „... Satversmes Sapulce neizteiks tautas gribu... Ir milzīgi daudz Krievijā tādu vēlētāju, kuŗi neprot lasīt un kuŗi tādēļ arī nezin par ko tie balso... Sanākot šādi vēlētai Satversmes Sapulcei, nevar būt runas par Krievijas īsto saimnieku... varai ir negrozāmi jāpaliek darba tautas rokās...” Skat. BrS. 1.12.17. nr 32(139), 1.-2. lp. (Pret Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanu šādi argumenti, protams, nederēja un tādēļ to vienkārši noraidīja kā „buržuāzijas prasību”, lai gan lielinieki par to agrāk paši bija iestājušies. U.Ģ.).

[210] „Latvijas Strādnieku, Kareivju un Bezzemnieku kongress”, BrS, 20.12.17. nr 48(155), 2. lp.

[211] Idem, BrS, 21.12.17. nr 49(156). 1. lp.; skat. arī nac. dem. J. Bankava kommentārus par šo lielinieku rīcību, DzA, 30.12.17. nr 93 (ievadraksts).

[212] BrS, 9.1.18. nr 5(168), 2. lp.

[213] BrS, 13.1.18. nr 8(171), 2. lp.

[214] Attēlojot LPNP I sesijas norisi, esmu galvenokārt izlietojis šādus avotus: J. Līgotnis, op.cit. 62.-137. lp.; DzA, 1917, nr 84, 86, 87, 90, 91, 93; Līdums, 1917, nr 266, 270; BrS, 1917, nr 25, 40, 52; Laika Vēstis, 1917, nr 38-40, 44; Laika Domas, 1917, nr 2.

[215] J. Līgotnis, op.cit., 65. lp.; „Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome” DzA, 25.11.17. nr 84, 2. lp. (pēc DzA referāta, kas pārņemts no Laika Vēstīm, pēdējais teikums skan: „Mums visiem tagad rokas jāsadod kopīgā darbā par Latvijas laimi, kā tas ir noticis Ukrainā un Somijā.”).

[216] Lielinieki presē tad arī asi uzbruka LPNP, apzīmējot to gan par „privātu organizāciju, klubu”, gan par „viltus iestādi, kas pati sevi iecēlusi”. Skat. BrS, 23.11.17. nr 25(132), 1. lp. un 10. 12.17. nr 40(147), 1. lp.

[217] K. Seržants mira 1919. gadā, un tam nebija jāpiedzīvo lielkrievu agresīvā šovinisma uzplūdi Padomju Savienībā, kas sākās 1930-to gadu vidū, kad „lielajās tīrīšanās” likvidēja visus tur patvērušos ievērojamākos latviešu lieliniekus, latviešu tautības augstākos virsniekus sarkanajā armijā un padomju latviešu literātus, reizē iznīcinot arī visas latviešu kultūras iestādes Padomju Savienībā.

[218] Latviešu informācijas biroju Pēterpilī nodibināja J. Goldmanis, neilgi pirms oktōbŗa revolūcijas. Biroja galvenais darbinieks bija skolotājs un žurnālists J. Seskis, vēlākais Latvijas diplomāts. Viņš it īpaši centās informēt un ieinteresēt par Latvijas jautājumu ārzemju diplomātiskos pārstāvjus un žurnālistus Pēterpilī. Skat. J. Seskis, op.cit., 77.-79. lp.

[219] „Latvijas Zvaigzne”, Līdums, 21.11.17. nr 266, 1. lp.; „Pirmie soļi uz ārieni”, DzA, 2.12.17. nr 86, 2. lp.; skat arī Laika Vēstis, 21.11.17. nr 40, 1. lp.; cf J. Līgotnis, op.cit., 124. lp.

[220] „Visiem latviešiem!” Līdums, 25.11.17. nr 270, 1. lp. un Laika Vēstis, 25.11.17. nr 44, 1. lp.; „Latviešu Nacionālās Padomes manifests”, DzA, 2.12.17. nr 86, 1. lp; cf J. Līgotnis, op.cit., 192.-194. lp.

[221] „No Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Latviešu strēlniekiem”, DzA, 30.12.17. nr 93, 2.-3. lp.; skat. arī J. Līgotnis, op.cit., 197.-200. lp.

[222] J. Līgotnis, op.cit., 194.-197., 200-203. lp.; LPNP deklarācijas un protestus pret vācu aneksijas plāniem un mēģinājumiem viltot tautas gribu izdevās publicēt ārzemju presē. Plašāko šāda veida protestu in extenso iespieda zviedru laikr. Social-Demokraten (13.8.18., 3. lp.) ar nosaukumu: „En protest mot den tyska våldspolitiken mot letterna”. To bija parakstījis LPNP Ārlietu nodaļas priekšsēdis J. Goldmanis un sekretārs J. Seskis.

[223] Apsesdēls (Augusts Apsītis), „Ko mums gribēt?” Laika Domas. 1917. nr 4 (šo laikrakstu izdeva LKNS lielinieku apturētā laikr. „Laika Vēstis” vietā); raksts iespiests arī DzA, 20.12.17. nr 91, 2.-3. lp.

[224] LPNP otras sesijas aprakstu un protokolus public. J. Līgotnis, op.cit., 282.-322. lp.

[225] Ibid., 309. lp.

[226] Ibid., 317. lp.

[227] Ibid., 335 ff; J. Seskis, op.cit., 101.-109. lp.

[228] J. Līgotnis, op.cit.: 387.-401. lp.

[229] F. Cielēns, op.cit., I, 450.-465. lp.; „Manifests Eiropas tautām” nav iespiests minētajā F. Cielēna darbā, bet tas atrodams zviedru laikr. Social-Demokraten (30.10.18., 3. lp.), kas to saīsinātā veidā publicēja ar virsrakstu: „För letternas anslutning till Ryssland” („Par latviešu piesliešanos Krievijai”).

[230] F. Cielēns, op.cit., I, 496.-497. lp.

[231] H. Dopkewitsch, op.cit., 95. lp.

Lai izrādītu pretestību Latvijas ģermānizācijas un kolonizācijas nodomiem, Rīgas Demokratiskais Bloks piesūtīja rezolūciju Vācijas valsts kancleram un reichstāga abām sociāldemokratu frakcijām. Rezolūcijas autori bija:
Dr. PAULS KALNIŅŠ, jaunstrāvnieks, viens no demokratiskā sociālisma kustības redzamākajiem darbiniekiem, vēlākais Saeimas priekšsēdis no 1925. g. līdz 1934. g. 15. maijam, kad viņu apcietināja apvērsuma rīkotāji; piedalījās pretestības kustībā (LCP) Hitlera okupācijas laikā, mira trimdā Austrijā 1945. g.	Dr. KĀRLIS ULMANIS, LZS līderis un Latvijas pirmais ministru prezidents, kam lieli nopelni Latvijas tapšanā. Vēlāk viņš atkāpās no demokratiskiem principiem un 1934. g. 15. maijā izdarīja valsts apvērsumu, nodibinot autoritāru valsts iekārtu. 1940. g. boļševiki viņu deportēja uz lekškrieviju, kur miris.
Dr. MIĶELIS VALTERS, viens no galvenajiem latviešu polītiskā nacionālisma ideologiem, publicists un rakstnieks, polītisko darbību sāka kā sociāldemokrats, bet 1917. g. pieslējās LZS, bija Latvijas pirmais iekšlietu ministrs, vēlāk diplomāts, tagad dzīvo trimdā Francijā.	Dr. FRICIS MENDERS, starptautiski pazīstams sociāldemokratu teorētiķis, ko pēc 1914. g. Briseles kongresa Ļeņins ievadrakstā „Pravdā” raksturoja šādi: „F. Veiss (F. Menders) ir visredzamākais latviešu mazinieks, bet mūsu asākais pretinieks.” LSDSP CK loceklis un no 1929. g. tās priekšsēdis. No 1948. g. līdz 1955. g. boļševiku deportācijā, tagad dzīvo Rīgā.

BrS	„Brīvais Strēlnieks”, Iskolastrela izdots laikraksts 1917./18.g.
CK	Centrālkomiteja
DB	Rīgas Demokratiskais Bloks 1917.-1918. g.
DzA	laikr. „Dzimtenes Atbalss” (Maskavā)
Iskolats	Latvijas Strādnieku, Kareivju un Bezzemnieku Deputātu Padomes Izspildu Komiteja
Iskolastrels	Latviešu strēlnieku pulku Deputātu Padomes Izpildu komiteja
Iskorads	(Rīgā) Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes Izpildu komiteja
LKP 1917	Latvijas komūnistiskā partija oktobŗa revolūcijā 1917, Dokumenti un materiāli, Rīgā 1957
LNDP	Latviešu nacionāldemokratiskā partija
LS	„Latvju Strēlnieks”, Iskolastrela izdots laikraksts 1917. g. sept.-nov. (aug.-okt. pēc vecā stila)
LSD	Latvijas Sociāldemokratija
L.S.V.	„Latvju strēlnieku vēsture” (Maskavā 1928).
LPNP	Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome
LZS	Latviešu Zemnieku Savienība
„Petrosovet”	Pēterpils strādnieku un kareivju deputātu padome