|
O.V. de L.-Milošs * (1877-1939)
Novembŗa simfonija
Viss būs tāpat kā šai dzīvē. Tā pati istaba. − Jā, mans bērns, tā pati. Gaismai svīstot, laiku putns lapotnē. bāls kā mirusī: tad pieceļas kalpones, un dzirdams ledainais un dobjais spaiņu troksnis
pie akas. Ai briesmīgā, briesmīgā jaunība! Tukšā sirds! Viss būs tāpat kā šai dzīvē. Būs nabagās balsis, veco priekšpilsētu ziemas balsis, stiklinieks ar savu izmocīto dziesmu,
nožēlojama vecīte, kas zem netīrās aubes izkliedz zivju vārdus, vīrs zilajā priekšautā, kas iespļauj savā nestuvju nodeldētajā saujā un rēc kaut ko nesaprotamu kā pastardienas eņģelis.
Viss būs tāpat kā šai dzīvē. − Tas pats galds, bībele, Gēte, tinte ar laika smaržu, papīrs, − baltā sieviete, kas lasa domas, − spalva, ģīmetne. Mans bērns, mans bērns!
Viss būt tāpat kā šai dzīvē! − Tas pats dārzs, neizdibināms, aizaudzis, krēslains. Un ap pusdienas laiku tur pulcēsies ļaudis, kas nekad nebūs tikušies, bet kas līksmosies būt kopā.
kaut zinās viens par otru tikai to, ka būs jāapvelk svētku drānas un jāiziet zudušo naktī, pavisam vienam, bez mīlestības un bez spuldzes. Viss būs tāpat kā šai dzīvē. Tā pati gatve:
un (rudens pēcpusdienā) gatves līkumā, tur, kur skaistais ceļš bailīgi tek lejup kā sieviete, kas taisās plūkt atveseļošanās ziedus − paklausies, mans bērns. − tur mēs tiksimies kā senos laikos;
un tu esi aizmirsusi sava toreizējā tērpa krāsu; bet es, man bijuši tikai nedaudzi laimes mirkļi. Tu būsi tērpusies ceriņkrāsā, skaistā sāpe! Un ziedi tev pie cepures būs skumji un sīki,
un es nezināšu viņu vārdu: jo šai dzīvē esmu pazinis tikai vienu sīku un skumju ziediņu, neaizmirsteli, sērdienīti, Paslēpju zemes ieleju seno gulētāju. Jā, jā, neizdibināmā sirds! kā šai dzīvē.
Un krēslainā taka būs tur, pavisam valga no ūdenskritumu atbalss. Un es tev stāstīšu par pilsētu uz ūdens un par Bacharachas rabīnu un Florences naktīm. Un tur būs arī
zemā sagruvusī akmens siena, kur snauduļoja sensena lietus smarža, un spitālīgs augs. vēss un lekns, tur bārstīs savus vēja ziedus mēmajā strautā.
(1929. g.)
|
Alģirds Landsbergs (Algirdas Landsbergis)
Daži leišu dzejnieki
Tāpat kā laikmetā starp abiem pasaules kaŗiem, dzeja vēl arvien ir leišu rakstniecības karaliene. Tomēr tā ļoti mainījusies kopš pirmskaŗa laikiem. Trimdas posmā leišu dzeja, kaut arī vēl arvien ciešām saitēm saistīta pie senatnīgās, sakrālās dainu pasaules, nonāca aci pret aci ar T.S. Eliota apdzejoto rietumu pasaules garīgo postažu. Leišu dzejnieku, kas līdzās kristīgai ticībai vēl smēlās spēkus veļu ticībā, šī saskare satricināja un iedvesa viņam drausmas. Mazākie dzejnieki sentimentāli sūkstījās par zaudētām mājām, bet izcilāko dzejnieku darbos dzimtenes zaudējums pārvērtās metafīziskā bezpajumtniecībā.
Tā Alfonsa Nīka-Niļūna (dz. 1920. g.) dzejā, ko varētu uzskatīt par bagātāko sniegumu leišu rakstniecība pēc 1944. g., dzimtenes ainavas ir dzejnieka metafizisko ceļojumu sākuma un dažreiz ari gala punkts:
Bezgalīgs līdzenums atveŗas manā sirdī.
Neaprobežots līdzenums. Nebeidzams. Bezjēdzīgs.Bezpajumtniecības radīto izmisumu Nīka-Niļūna, tāpat kā T.S. Eliota dzejā līdzsvaro rietumu pasaules kultūras tradīcijas. Bet Algimants Mackus (1932.-1964.), kas mira traģiskā nāvē satiksmes nelaimes gadījumā, savā dzejā pilnīgi nošķīries no dabas − leišu dzejas dzimtenes. Vairāk kā jebkurš cits leišu rakstnieks viņš seko modernās rakstniecības beketiskai līknei līdz tās neizbēgamam gala punktam − vientulībai, pilnīgai noslēgtībai, nekustībai un klusumam.
Eksistenciālisma tēma ieskanas arī Henrika Naģa (dz. 1920. g.) dzejā. Viņa paša vārdiem runājot, divi galvenās ierosmes viņam ir „atmiņas par bērnību kā zaudētu vai, pareizāk sakot, nekad nebijušu paradīzi, un radītāja cilvēka cīņa ar nakti”. Romantisma mantojums izcili nozīmīgs Naģa dzejā, bet pēdējos krājumos zināms miers apskaidro viņa pasaules izmocītos vaibstus. Līdzīga norimšana ar tai raksturīgiem klasiskiem tematiem manāma arī Nīka-Niļūna nesenākos darbos.
Šīs jauno trimdas dzejnieku grupas revolucionārs par excellence ir Jozs Kēkšts (dz. 1915.g.). Būdams pasaules apceļotājs un ekspresionisma mantinieks dzejā, viņš nav atkāpies no sava jaunības stila − nervoza ritma, aprautiem teikumiem un dzejas gleznām ar barikādēm, nakti, vētru un nāvi. Nekādas dogmas nevažo viņa jauneklīgo dzeju, kaut ari viņš pēc savas pārliecības ir humānists ar sociālistisku noslieci.
Visi iepriekš minētie dzejnieki raugās vairāk vai mazāk nicīgi uz dzeju, kuŗas lielākais sasniegums ir daiļskanība. Savos dzejoļos viņi leišu dzejā vēl nepieredzētā mērā ieviesuši filozofiskus meklējumus. Henriks Radausks (dz. 1910. g.) atšķiŗas no šīs grupas dzejniekiem ar savu klasiskās dzejas ideālu. Viņš ir krievu akmeistu un poļu Skamandera grupas gara radinieks. Pēdējā laikā viņš atļāvis sirreālismam iesūkties savas dzejas celtnē, gan neļaujot tam pilnu vaļu. Viņa dzeju raksturo Vidusjūras tautām īpatā skaidrība un uzskatāmība. Lasot Kaza Bradūna (dz. 1917. g.) dzeju, liekas, ka viņš nekad nav atstājis savu dzimto zemi. Viņu dēvē par leišu Robertu Bērnsu (Burns), jo viņa labākie dzejoļi ir brīnišķīgi vienkārši un dzīvīguma pilni − kā zemnieka rokas glāstītas vārpas. Dažos dzejoļos viņš vairāk vai mazāk sekmīgi cenšas atdzīvināt sirmo senatni.
Zemei tuvs palicis ari Jons Meks (dz. 1922. g.). Viņš guvis ievērību ar savām filmām un žurnālu Filmu Kultūra (Film Culture), ko viņš izdod Ņujorkā, izvirzīdamies par progresīvās amerikāņu filmu mākslas (New American Cinema) pravieti. Bet viņa dzejoļi ir un paliek technoloģijas laikmeta neskarts lirisma stūrītis. Līdz šim viņa labākais veikums ir dzejoļu krājums Semenišķu idilles (1955.g.), kuŗā viņš turpina lielā leišu dzejnieka Kristijōņa Donelaiša tradīcijas.
Padomju Lietuvā dzejai bijis jāpārcieš dažādas grūtības un vajāšanas. Uzspiestā izolācija un kontrole manāmi kaitējusi dzejas attīstībai. Bet radītājs gars leišu dzejniekos nav nokauts, un pēdējos gados dzeja piedzīvo strauju uzplaukumu. Vesela jauna dzejnieku paaudze nepacietīgi meklē iespēju izteikties un gūst iedvesmu no Lietuvas zemes, iekļaujoties leišu dzejas ritmā, kas nav pārtrūcis nedz trimdā, nedz dzimtenē.
Eduards Mieželaitis (dz. 1919.g.) ir Ļeņina balvas ieguvējs par savu dzejoļu krājumu Cilvēks (1962. g.). Viņš raksta daudz (20 krājumu līdz 1962. g.), un viņa dzejas kvalitāte nevienāda. Bet vitmaniskā plašuma izjūta un spēcīgie salīdzinājumi labvēlīgi ietekmējuši okupētās Lietuvas dzeju.
Otrs ievērojamākais dzejnieks ir Justins Marcinkēvičs (dz. 1930. g.). Ja Mieželaiša dzejai daudz kopēja ar neatkarības laika dzeju kā tematu izvēlē, tā arī stilā, tad Marcinkēvičs ir tipiskāks tās paaudzes pārstāvis, kas nobriedusi padomju sistēmas laikā. Bet tas vēl nenozīmē, ka viņš pilnīgi iederētos Padomju Lietuvas oficiālo mākslas teoriju robežās. Viņa dzejā atrodama liela pantmēra dažādība un izteiksmes svaigums, temati sniedzas no panteistiskās dzimtās zemes pielūgšanas līdz daļēji abstraktām morāles problēmām.
Iespējams, ka Judita Vaičūnaite (dz. 1937.g.) stāv vistuvāk modernajām Rietumeiropas tradicijām, jo viņa pilnīgi pievēršas cilvēka, šinī gadījumā sievietes, dvēseles dzīvei. Viņas dzejoļos virknējas spocīgi izjustas priekšstatu saistības, kuŗu secību nosaka nevis prāts, bet gan jūtas un zemapziņa. Viņas pēdējo dzejoļu viela aizgūta no sengrieķu pasaules. Iejūtīgi un smalkjūtīgi viņa iedziļinās „mūžīgi sievišķīgās” problēmās.
Politiskas publikācijas un politiski noskaņoti kritiķi kā Lietuvā, tā ārzemēs iedala šeit minētos dzejniekus „mūsu” un „viņu” dzejniekos. Bet arvien skaidrāka kļūst atziņa, ka viņi visi pieder leišu dzejai, kas var vienīgi būt viena un nedalāma.
(No angļu valodas tulkojusi Astrīde Ivaska)
Alģirds Landsbergs dzimis 1924. g. Lietuvā. Studējis Kaunas universitātē Lietuvā un Maincas universitātē Vācijā. Pēc ieceļošanas ASV 1949. g. turpina studijas Bruklinas kolledžā un Kolumbijas universitātē, kur iegūst M.A. grādu salīdzinošajā literatūrā. Pašlaik Alģirds Landsbergs darbojas par mācības spēku Fērleja Dikinsona universitātē Ņudžersijā (Fairleigh Dickinson University). Alģirds Landsbergs rakstījis gan dzeju, gan prozu, gan drāmu. Viņš izdevis 2 stāstu krājumus − Proza (1951. g.) un Ilgā nakts (Ilgoji naktis, 1956.g.). Viņa vienīgais romāns Ceļojums (Kelionē, 1955. g.) izpelnījies literāru balvu. Angļu tulkojumā Landsbergs publicējis stāstu Vārdi, daiļie vārdi antoloģijā Leišu kvartets (Lithuanian Quartet, 1961. g.).
Alģirda Landsberga luga Vējš vītolos (Vējas gluosniuose, 1958. g.) izrādīta Čikagas leišu teātrī. Godalgotā luga Pieci stabi (Penki stulpai, 1965. g.) izrādīta Klīvlendas leišu teātrī. Autora angļu tulkojumā tā izrādīta Ņujorkā (Gate Repertory Theatre), Čikagā (Chicago Comrnunity Theatre) un televīzijā. Viņš sacerējis ari tieši televīzijas un radio raidījumiem domātus darbus. Viņa jaunākā luga Mīlas skola (Meilēs mokykla, 1965. g.) drīz tiks izdota latviski Jāņa Zariņa, tulkojumā.
Alģirdam Landsbergam lieli nopelni cittautu lasītāju iepazīstināšanā ar leišu (un arī abu pārējo Baltijas tautu) kultūru. Kopā ar Klarku Millsu (Clark Mills) viņš izdevis un pa daļai arī tulkojis divas leišu antoloģijas angļu valodā − leišu dzejas izvēli Zaļais ozols (The Green Oak. Selected Lithuanian Poetry, 1961. g.) un leišu dainu izvēli Zaļā liepa (The Green Linden. Selected Lithuanian Folksongs, 1964. g. Abas izlases iznākušas Voyages Press apgādā Ņujorkā). Landsbergs rediģējis arī ASV literārā žurnāla Literārais apskats (The Literary Review) baltu tautu pēckaŗa rakstniecībai veltīto speciālnumuru (1965. g, pavasara numuru). Bez tam viņš darbojas starptautiskā PEN kluba žurnāla Arēna un Ņujorkā iznākošā Filmu un televīzijas pārskata (Cinema-TV-Digest) redakcijas kollēģijās.
Alģirds Landsbergs ir izcils to leišu rakstnieku un mākslinieku pārstāvis, kas spējuši iekļauties patvēruma zemes kulturālajā dzīvē, pie tam palikdami uzticīgi paši savai leišu kultūrai un turpinādami radīt tās ietvaros.
Astrīde Ivaska
Tulkotājas piezīmes
I
Pagājis gandrīz pusotra gada, kopš iesāku atdzejot leišu dzeju Jaunās Gaitas tulkojumu sērijai. Leišu dzeja šai sērijā ir trešā pēc somu un igauņu dzejas. Līdz ar to noslēdzies Baltijas jūŗas austrumu loks, un skati pievēršas Skandināvijai. Gaidīsim mūsdienu zviedru dzejas izvēli, par ko atbildīgs Andrejs Irbe. Tulkot leišu dzeju nav viegls uzdevums. Pirmkārt jau tādēļ, ka tā, tāpat kā igauņu un mūsu dzeja, sašķelta divi daļās − trimdas un okupētās Lietuvas dzejā. Līdz ar to grūti sameklēt materiālus un gūt pārskatu. Otrkārt tādēļ, ka sakari leišu un latviešu trimdas rakstnieku, kulturālo organizāciju un publikāciju starpā nav cieši. Kaut ir izņēmumi, vispārējais stāvoklis šai ziņā varētu būt daudz labāks, un tas jāmēģina uzlabot. Mūsu pašu leišu valodas pratēji atrodami baltu filologu aprindās, bet viņu zināšanas, liekas, aprobežojas galvenokārt teorijā − dzīvais vārds viņus nevilina uz tulkošanu. Izņēmums ir Zariņu Jānis, kas nesen pārtulkojis vienu no jaunā leišu dramatiķa Alģirda Landsberga lugām. Liels zaudējums mums bija raženā tulkotāja Emīla Skujenieka nāve. Leišu pusē par latviešu rakstu tulkotāju darbojas jaunās paaudzes dzejnieks un Montreālas universitātes mācības spēks Henriks Nagis. Viņš tulko galvenokārt dzeju, un tulkoto dzejnieku saraksts ir garš: Rainis, Blaumanis, Skalbe, Akurāters, Poruks, Fr.Bārda, Andr. Niedra, Lazda, Čaks, Ādamsons, Strēlerte, Andr. Eglītis, Sniķere, Sodums u. c. Pašlaik viņš sagatavo jaunākās latviešu dzejas pārskatu žurnālam Metmenys, kuŗa redakcijas kollēģijā Viņš darbojas. Lai šim leišu dzejniekam, kuŗa māte bijusi latviete, liels paldies par to, ko viņš darījis latviešu kultūras labā! Šeit sakopoto atdzejojumu rašanos, dodot padomu kā materiālu sagādē, tā izvēlē, ļoti atviegloja leišu rakstnieki Henriks Radausks un Alģirds Landsbergs. Valodas uzdevumus risināt savukārt palīdzēja Sv. Olafa kolledžas profesors un kollēga, izcilais leišu matemātiķis Otons Stanaitis. Sirsnīgs tulkotājas paldies šiem trim izpalīdzīgajiem kaimiņiem!
II
Nodarbošanās ar leišu valodu un rakstiem ieteicama katram latviešu rakstniekam, jo tā ir atgriešanās pie mūsu valodas un kultūras avotiem. Iedziļinoties leišu valodā, mēs atgriežamies vēl tālākā bērnībā nekā mūsu pašu bērnība, vēl tālākās mājās nekā mūsu pašu mājas, jo leišu valoda ir tuvāka mūsu senču, baltu pirmtautas, bērnībai un mājām, tuvāka būtiski baltiskajam. Leišu dzejnieki runā dzejas valodu, kas vēl vairāk rados ar zemi un pirmatnējām dabas parādībām kā mūsu dzejas valoda. Pat modernākie leišu dzejnieki nav zaudējuši saskari ar dabu. Ja par mūsu dzeju varētu teikt, ka visumā sievietes pārstāv dabas dzeju, bet vīrieši aizvirzījušies tālāk, uz pilsētu, vai mazākais priekšpilsētu, kuŗu apdziedājuši Čaks (Rīgu) un Saliņš (Ņujorku) tad par leišu dzeju jāsaka, ka sievietes vēl pavisam mazā mērā atradušas savu balsi modernajā leišu dzejā, un lielākais vairums dzejnieku, šķiet, nav „atklājuši” pilsētu. Tādēļ leišu modernisms ir sirreālistisks modernisms, dzejniekam stāvot ar vienu kāju senatnīgajā dainu pasaulē, kuŗu viņš bieži tver mītiskās gleznās, ar otru mūsdienu īstenības spoguļojumā savos sapņos.
III
No dabas parādībām leišu dzejā svarīgākā ir pati pirmatnējākā: ūdens. Ūdens visos tā veidos un pārvērtībās: lietus, migla, sarma, sniegs, sērsna, ledus. Un ūdens krātuves: avots, strauts, upe, ezers, jūŗa. Kaža Bradūna dzejā, kuŗa tiecas atpakaļ, uz senču pasauli, ūdens ir senču gara simbols:
Nāc, veldzēsim kaltušās lūpas
pie mūžīgo avotu ūdens.Bet, ielijis saujās, šis senču avota ūdens garšo pēc asarām un asinīm. Zemes ūdens ir svēts un vieno mūs ar mūžībā aizgājušiem senčiem:
Akmens un smilts runāja manu praviešu lūpām.
Runāja duļķainais un dzidrais zemes ūdens.
Runāja brāļi un māsas, mani draugi.
(H. Nagis)H. Naga dzejolī Mors atomica cilvēka radītā bojāeja izteicas aizbirušos avotos. Ūdens atsakās glābt cilvēku no viņa paša radītās postažas, dzēst kauna traipu:
Neviens neatsūtīja mums glābēju kuģi.
Mūsu vārdus ūdens nenoskaloja smiltij.Cilvēks iet bojā neapdzīvotā, tukšā koraļļu salā, kaut viņu apņem jūŗa.
Debess ūdens − lietus − vijas caur Jona Meka dzeju, sākot ar senās Lietuvas apoteozi dzejolī Sena ir lietus šalka:
Sena ir lietus šalka jaunaudzes zaros,
teteŗu rubināšana sārtajā vasaras ausmā,
sena ir mūsu mēle.Valodas pirmatnējais spēks šeit pārvērties maigumā, dzejnieks piešķīris valodai lietus mūžību. Meka mīlestības dzeja krājumā Ziedu valoda uzbūvēta uz lietus kontrapunkta:
Tādēļ dzeŗu
izslāpis
tavas acis un vārdus.
Tā papeles dzeŗ
lietu un vēju
sudraba lūpām.Saistoši vērot ūdens gleznu pārvērtības leišu dzejniekos, kas attālinājušies no tiešas saskares ar „mūžīgajiem avotiem”. Franču valodas leišu dzejnieka Miloša dzejā līdzās dziļi lietuviskiem vaibstiem atrodama stipra franču simbolistu un dekadentu ietekme:
Un tur būs ari
zemā un sagruvusī akmens siena, kur
snauduļoja sensena
lietus smarža, un spitālīgs augs,
vēss un lekns, tur bārstīs
savus vēja ziedus mēmajā strautā.Henrika Radauska pēdējā laika pusklasiskā, pussirreālistiskā dzejā lietus vietā no mākoņiem pil ūdeņraža pārskābe, un zeltītas upes lejas pār daiļavu pleciem. Jaundzimusi banga ir jau nosirmojusi, un „vakars aplaista lapas no maza ieplīsuša kausa”. Dzejolī Dienvidus ūdens minēts divi reizes, bet abas reizes ļoti manierīgā sakarā, salīdzinot ezerus ar monētām un liekot gliemežnīcai upmalā pārvērsties klīrīgā skaistulē, kas slēpj acis un lūpas. Joza Kēkšta dzejā ieskanas kaŗa un lielpilsētas tēmas. To izraisītā rezignācija spoguļojas dzejolī Miers ar mani. Ūdens šeit kļuvis tumšs un slepens, garīgas veldzes vietā spēdams dot vienīgi atelpas brīdi pirms jauna nemiera:
Pie tumšām upēm stāv īgni koki,
un es to tuvinieks.
Miers ar jums, koku ēnas:
sausie zari ienirst upju slepenajā nakti.
Pirms jauna nemiera miers ar mani.Eksistenciālista Nika-Niļūna pasaules skatījums skaudrs un nesaudzīgs, bet dažreiz tanī tomēr pazib senās dainu pasaules atspulgas.
Es būšu upe −
akla un dugana,
rakņājoties tavās saknēs,
tīra un dzidra kā ēna.
dainojot vientulībai klusas dainas.Bet ticībā pagātnei nav atrodama pestīšana vai piepildījums: lietus ir pretīgs, gļotains − un tomēr nomazgā svešuma putekļus. Dzejnieka iekšējā sašķeltība skaidri parādās dzejolī Koks no Green Point:
Es būšu pirmais lietus pēc saulgriežiem −
nepiepildījums, pārvērties lietū;
lietus − blīvs, lipīgs, gliemežu pilns;
tekot pār tavu augumu,
nomazgājot svešo roku putekļus.īpatnējam trimdas dzejolim Odisejs pie fajāka vijas cauri sniegputeņa, sala, sarmas un aukstuma gleznas.
Līdzīgā veidā varētu izsekot arī saules pārvērtībām mūsdienu leišu dzejā, bet tulkotājai jā aprobežojas ar aicinājumu, lai lasītājs šeit tulkotajos dzejoļos to dara pats.
|
Henriks Radausks * (1910-) |
Ziemas pasaka
Kas smaržo? Mini! Neiespēji. Vai liljes, liepas, vēji? Nē. Tā smaržo prinči, matgriezēji un vakars sapņa gaisotnē.
Lūk, slaida līnija caur stiklu ar klusu pagriezienu slīd, un gaišums rāms caur rēnu miglu kā pienupīte tekot spīd.
Lūk, snieg un snieg un aizput sniegos, lūk, baltais ābeļdārzs mieg miegos. Grimst zeme aizmirstībā man. Kas atnāk? Mini! Neiespēji: nāk prinči šurp un matgriezēji. nāk karaļi un maizcepēji, un piesnigušie koki san.
|
|
Dienvidus
Saucot, ka viņam dvēseles nava, viņš krita no slīpā torņa pret zemi. Kā monētas vizēja ezeri lejā, pienainiem burzguļiem barojās zāles.
Līksmi iekliedzās lidojot ēna, nedzirdēja to sirmais gaiss. Karaļa suņi medija mundro briedi, āboliem aizrijās sārtie dārzi.
Bezkājis eņģelis, itālis, līda, sērdieņiem vilkdams milzīgu maisu metallaputnu. Skalbju ēnas skaistulei pērlenei teica pie upes: „Kādēļ tu slēpi acis un lūpas?”
|
|
|
Blondīņu iela
Blondīņu ielā aizliegts ir ieiet dzīvajiem. Ūdeņraža pārskābe, pilot no mākoņa zemē, zeltī gulošo meiteņu matus.
Gurdenās daiļavas tukšajām acīm aiziet pa rudens gatvi. Zeltītas upes pār pleciem tām lejas, koki par Proserpīnu tām šalko, pazemes valdnieces āboli ripo gaŗām tām dzeltenā dienā.
Neredzot viena otru. tās sasniedz dzelzī kaltos vārtus, pie kuŗiem ķērcošas leijerkastes stabules spēlē „Vecos galanus purpura viepļiem”.
Pārnākot istabās, nemiera pilnas, viņas spogulī skata rožaino nakti, guļas uz dziedošās grīdas un sadzird šalku un smieklus aiz sienas.
Vieglā vējiņā atveŗas durvis, − lielos spārnus atstājot ārā. − istabās eņģeļi ienāk, smaidot aiz sidraba viepļiem.
|
|
|
Diena jūrmala tālu vasaras dienu, atgūlušos starp rītu un nakti. − tās līniju, krāsu un kustību.
Jaundzimusi banga, nosirmojusi un putojot no dusmām, uzbrūk jautri rejošam sunim.
Piekrautas miegainu zeltu, baltas jachtas, ieslīpi ejot pret vēju. palaiž pa debesīm karogus un kaijas.
Vakars aplaista lapas no maza ieplīsuša kausa un pastumj uz takas rāpot lēnu mēļu vaboli, neticami līksmi spīdošu − kā pilnīgas laimes apsolījumu.
Un naktī − smiltīm samaisīti, arvien labāk pazīstami skūpsti un omulīgās nekad neaizmiegošo krūmu runas, kas atdevuši savu
zaru sarežģīto zīmējumu un savu vāro ceriņkrāsu nesātīgajiem
|
|
|
Jozs Kēkšts
* (1915-) |
Majōli zied magonēm
Kalnu nogāzes − amfiteātris, kareivis − aktieris pelēks, dekorācijas − klintis un dūmi, ceriņi un asiņainas magones. Mēs ejam − tumši klaidoņi uz dzīves lūztošiem tiltiem, salkuši brīves un laimes kā nabags dienišķās maizes.
Majōli zied asinīm un nāvi, magonēm zied Majōli. Magonēm asins sārtām, asinīm zied kalni un lankas. Gaŗas mirušo rindas. Šai kopējā atdusas vietā guļ blakus francūzis, anglis, polis, itālietis, indietis un grieķis.
Kritušie aizmirsuši visu un nezin nekā, laimīgie, nedzird tie draugus vaidam, granātas sprāgstam; Kairo, Albaneta, Sanandželo, Montē Kasino − tiem zuda kā sapnis, kā viņi pazuda paši.
Ceļi bez tiltiem, bez ceļrāžiem, kuŗus ejam uz Romu, ceļi sprāgst gaisā un akmeņiem, putekļiem, dūmiem smacē lakstīgalas dziesmu un ziedošos ķiršu dārzus. Draugs, nelaimīgs kā es pats, nepaklūpi un nekrīti ceļā, kaut nogurums loka kājas, un naktis uzgulstas melnas.
Ne kantāšu vajag mums, ne himnu, ne patosa, nedz arī melu, mums nāve un dzīve ir prasta. Mēs nespējām ilgāk gaidīt, klaidoņu liktens vairs nebija mīļš. Pēc cita gala prasās nakts Pompeji. Tādēļ ne dzīvot, bet mirt mēs nācām, kaŗa Vezūvija lavu uz tankiem un šautenēm nesam.
Majōli zied asinīm un nāvi, magonēm zied Majōli. Asinīm kā magonēm sārtām mēs dīvainu vēsturi rakstām, un sapņos par brīvību saucam: Libertŕ vedi e muori!
|
|
Miers ar mani
Es, neatkarīgās dziesmas vergs, dziedādams par negaisu un brīvo, plašo vēju, dziedāju par sevi.
Šodien, dienu gruvešos stāvot (zem debess nenorimstošā izplatījuma), vēroju sevi caur sāpju spektru, caur savām pēdām, jaunības kapenēs mītam, un jūtu: manī palikušas pagājušo dienu skaudrās zīmes; viņu dzeloņžogi dzeļ ikvienu manu domu.
Un es saku aptumšotai debesij un zemei un cilvēkiem, kas nesaredz nekā:
Ja savas acis nespējat pacelt uz mani (gaŗām pagājušo un ejošo), tad apklustiet un atstājiet mani zvaigznēm un kokiem.
Pie tumšām upēm stāv īgni koki un es to tuvinieks.
Miers ar jums, koku ēnas; sausie zari ienirst upju slepenajā naktī. Pirms jauna nemiera miers ar mani.
|
|
|
Cilvēki un vakars
Vakars nokrāsojis pilsētu dažādās neona krāsās, ielas līdzinās velkiem zem mikroskopa, Mēdz sacīt: cilvēks − radības kungs, homo sapiens − kāpjot arvien augšup.
Paskaties apkārt: kāpnes, kāpnes, kāpnes − bet cilvēki pa šīm kāpnēm iet lejup, ne augšup. Saule riņķo vēlās pēcpusdienas debesīs, cilvēku aizmirsta.
Apledojušie, pārgurušie preču vagoni noģībst, tramvaju raibie tārpi atlien un izzūd ielu perspektīvā. Mēs, kas ticam dzīvīgajai rītdienas ausmai, redzam naktis dīgstam.
Visapkārt saucieni: Debesis pārdodamas sāņielā! Vīns, asinis un neaizstājamā pārtika! Tumsa tik auž un auž tiklu pilsētai, kaislību verdzenei.
|
|
Kazis Bradūns
* (l917-) |
|
|
Izslāpusi
Dod man aukstu akas ūdeni no tumšā senču priekšnama − būs vieglāk tveicīgā ceļā. Es satvēru pilno krūzi... un manās saujās ielija asaras un asins.
|
|
|
Rīta lūgsna
Migla pil no sīkiem zariem gaismas uzplūstošās bangās. Tavas izstieptās rokas turēšu kā divas baltas dūjas pār ziedokli, pār starojošās ausmas ziedokli...
Rasa pil no sīkiem zariem gaismas palojošās bangās. Pār tavām izstieptām rokām uzaust diženā degošā saule, kā debesu sirds, diženā saule.
|
|
|
Dziesminieks
Mani atsauca zemes virsū sentēvu asiņu spēks, mani solījās audzināt saule, degošie zvaigznāji apgaismot ceļu. Caur mīlu un nāvi nes mani, dzīvīgais zemes spēks!
Caur krasta velēnu zaļu, caur arumiem, asnu pilniem, redzu sentēvu dienu, ziedokļa ugunī dedzu.
Tur atradis rītdienas cerību svētu, ieviju dziesmā − nāc, veldzēsim kaltušās lūpas pie mūžīgo avotu ūdens.
Tie šļācas no druvas krūtīm, no manas tautas tie tek, kā pirmais vasaras pērkons tie neļauj dvēselei rimt.
Viņš pavēl man, pavēl man dzīvot, šis dzīvīgais zemes spēks, mana asins pārstājas tecēt, − caur mīlu, caur nāvi nes mani kā krāčaina upes gultne, šūpaina, putaina banga.
|
|
Alfonss Nīka-Niļūns
* (l920-) |
|
|
Klusa dziesma
Nekas nepalika klusumā. Tikai tava balss vientuļi skan zālē, un tavi soļi klusi kustas piekrastē pa saulē degošo zemi.
Nekas nepalika klusumā. Zeltīts rīts meklē tevi pa namiem. Mežonīgā saule, pazinusi tevi, dienā glāsta tavu matu ilgas.
Nekas nepalika tur. Tava prombūtne mirgo grumbuļainā zālē, un tavu roku maigie toņi uz sejas dziest klusumā pie manis.
|
|
|
Odisejs pie fajāka
Atmiņās guļ sasalis vakars un sniegs snieg: mēs abi atspiedušies tur pie Svedenborga grāmatām, atstātām plauktā, vai ari decembrī klaiņojam nedzīvu ieliņu labirintā, meklējot mājas un iztaujājot tumsā sastaptas lietas, kā varētu atgriezties. Bet sniegs klusi snieg uz melno māju un izmētātajām sētas lietām, un tā mēs vientuļi klaiņojam Sodomas ielu labirintā starp aizvērtām durvīm un piktiem logiem.
Saplēsti bērzi, iemiguši salti degošās asinīs, sapnī cīnoties ar negaisiem dzimto māju sētā, (līksmi sprauslo zirgi, piesieti zem sasalušās zemes) man pieslejoties trīs, nespēdami pamosties. Bet kad mana pārgurusī miesa atsitas pret zemi, ielas vidū no bezgala sapņa pieceļas suns apsnigušām acīm un ilgi brīnās, noliecies pār manu seju ar savu acu labi pazīstamo krāsu.
Saodis radniecīgo asins smaržu, pazīst manu seju un, līksmi kaukdams, drāžas iekšā un sauc. Drīz pieceļas gaisma, logi uzzied šķīstu liesmu, un atkal dzirdama tuvojošos soļu dobjā dipoņa, Vecā aukle, manas istabas gaisma, ienāk pa durvīm, suns noguļas un sarga,
nebīdamies, ka sarkanmatainais vīrs atkal izdzīs viņu sniegputenī, un drīz aizmieg uz klona, kur uzaugām mēs abi. . . tikko sasapņojies par paspēlēto meldiju, iekaucas līdz nāvei skumji un ņemas nest mani caur apsarmojušām durvīm.
Bet viņš nespēj mani iznest: niknā viela, sastājusies pie sliekšņa, liek viņam atgriezties pagājušo ziemu bezgalīgajā skanīgumā, un, apkampusi manus bērnišķos plecus. savas mājas illūzija noved mani saltās lielpilsētas augstenēs ar maziem dāņu karodziņiem pie noplukuša sienas paklāja. un tur es sāku raudāt, kā Odisejs, asaras slēpdams, pie mirušā lepnā fajāka troņa.
|
|
|
Koks no Green Point
Robežas un zaudētajā stundā pamodušās Dieva rokas skars tevi atkal − un atkal tu būsi sarkanmatains koks no Green Point, stādīts nakts dzelmju melnajā zemē.
Mani akmeni, bezveidīgi kā bērni, manu roku zīmes alkšņa mizā, manas acis, pēkšņi saduļķojušās pirms nakts, manas lūpas, atstātas nesagaidītās miesas ādā, manas pēdas, nesadzijušas dzimtajā zemē, atnāks skart tavu miesu − un tu ziedēsi.
Es būšu upe − akla un dugana, rakņājoties tavās saknēs, tīra un dzidra kā ēna, dainojot vientulībai klusas dainas.
Es būšu pirmais lietus pēc saulgriežiem − nepiepildījums, pārvērties lietū; lietus − blīvs, lipīgs, gliemežu pilns; tekot pār tavu augumu, nomazgājot svešo roku putekļus; pār matiem un ausīm, nomazgājot svešo lūpu kaislību; pār ziemeļniecēm krūtīm un vēdera līknēm, nomazgājot neapbedījamo līksmi, kuŗas es tik ilgi un tik ļoti bijos.
|
|
Henriks Nagis
* (l920-) |
|
|
Zilais sniegs
Seni pravieši staigā pa baltiem mākoņiem: kā platīns staro viņu bezvainas pēdas, neskārušas ne zemes putekļu, ne zemes zāļu.
Mana vārda sludinātāji atnāca zilajā rīta sniegā. Neaususi gulēja saule dziru aizvējā. Garoja avota ūdens.
Akmens un smilts runāja manu praviešu lūpām. Runāja duļķainais un dzidrais zemes ūdens. Runāja brāļi un māsas, mani draugi.
Mēs atradām savu zemi un savas debesis. Zila zeme. Zilas debesis. Zils sniegs starp cieto sērsnu un mīkstajiem mākoņiem.
Seni pravieši staigā pa baltiem mākoņiem.
|
|
|
Laterna magica
Loga krusts krīt uz istabas greizās sienas. Līgojas kuģu silueti. Liepāja. Kaļ un kaļ, sarkanu dzelzi mazais elektriskā kalvja tēls. Stikla pudelē pamostas buŗu kuģi. Vaŗa svārsts monotoni mirgo: gaisma un ēna. Tēva balss un lielpilsētas šalka. Nakts un klusums.
Mati piesniga sniegu. Slaidi, sveši vīri ienesa mājā Ziemsvētku dziesmu un spožu zvaigzni. Egļu skuju un degošu sveču smarža. Karaļi stata spēļu klucīšus un smaida. Jūŗas piekrastē bangas nogremdē baltu skārda laiviņu. Šalko saulaina vasaras pēcpusdiena. Tramvaji rit pār augstu un trauslu tiltu.
Zilas puķes zem vilciena riteņiem. Upe un smiltis. Griežas raibi rati, zirgi un dzelteni gulbji. Jokojas cilvēks, miltiem notrieptu seju. Ventā makšķerē mani draugi. Novīta vainags. Māte mērc neaizmirsteļu sauju pie kapa. Vecas sievietes, klusi čukstot, skumji raugās dziļā ielejā.
Brālim rokā mazs karodziņš. Trīskrāsaina papīra. Zvani zvana. Vīraks riņķo virs zaļā stikla eņģeļa. Laukā šalc kastaņas. Gatve vējainā piekrastē, kur brāžas banga pēc bangas. Elektriskais kalvis kaļ un kaļ nakts krastā. Bākas bālās rokas riņķo un riņķo un glāsta manu salto seju
|
|
|
Tēvija
Mijkrēslī klusas sievietes stāv pie atvērta loga, atlaidušas pelnu pelēkos matus pār pleciem. Saziedējušās ievas raugās dzidrā ūdeni. Garodama Vaidmena tek, lēnā tēvijas upe.
Māla klons ir tik vēss gurdenām kājām. Caur vienmuļiem circeņu čirkstiem sprauslo zirgi, iemērkuši purnus tumšā un rāmā urgā. Tēvocis dudina dainu par ievu Ieviņu.
Laba un spirdzinoša migla glāsta man vaigu. Naktī iegrimst mēļie koku silueti. Sirmas sievietes klusēdamas stāv pie loga. Aizgūtnēm atbalso zvani aiz mežiem.
|
|
|
Mors atomica
Mēs esam zvēri neapdzīvotā salā. Zvēri, kas neietilpa Noas šķirstā, neredzamu stopu, strēļu un šķēpu dzīti. Neviens neatsūtīja mums glābēju kuģi. Neviens nerakstīja mums mākoņos ugunīgiem burtiem.
Mēs pazemīgi gaidām pastarās nakts nežēlīgo zilo asmeni. Visi kuģi, uzvilkusi baiļu buŗas, peld gaŗām. Nav putnu. Vēja. Salas avoti aizbiruši. Bez augļiem maizeskoki.
Zem lūpām jūtam vēsinošu un sāļu smilti. Blakus nokritušā acīm un matiem un elpai, kas ritmiski kapā mūžību sīkās tagadnes sekundēs. Klusums un pēdējais vilnis, mazgājot mums kājas.
Mēs esam zvēri, Svētajos rakstos neminēti. Apokaliptisku stopu, strēļu un šķēpu sadzīti neapdzīvotā, tukšā koraļļu salā. Neviens neatsūtīja mums glābēju kuģi. Mūsu vārdus ūdens nenoskaloja smiltij.
|
|
Jons Meks
* (1922-) |
|
|
Sena ir lietus šalka
Sena ir lietus šalka jaunaudzes zaros, teteru rubināšana sārtajā vasaras ausmā, sena ir mūsu mēle:
par dzelteniem miežu un rudzu laukiem, par ganu ugunskuriem drēgnā un vējainā rudens vientulībā, tupeņu rakšanu un vasaras bula laiku, ziemas balto zaigu un ragavu švīkstoņu bezgala ceļos. Un par smagiem baļķu vezumiem, akmeņiem atmatās, sārtām mālu krāsnīm un lauku glūdu; ai, un tad pie spuldzes novakarēs, kad nosirmo rudenīgie tīrumi − par rītdienas tirgum krautajiem vezumiem, izmiekšķētiem, oktobra dubļos apslīkušiem ceļiem, aizlijušo tupeņu rakšanu.
Sena ir mūsu dzīve − nebeidzamas audzes nostaigājušas laukus un minušas aŗumus, ikviena zemes pēda vēstī un dveš par tēviem.
No šim pašām vēsajām akmens akām viņi dzirdīja savas kuplās ganības rietā, un kad kļuva dobuļains istabas plāns, kad sienas sāka palēnām izdrupt − no tās pašas bedres viņi sarakās dzeltenos mālus, zeltainās smiltis no tās pašas vietas. Un kad aiziesim arī mēs, citi sēdēs uz zilganā laukmalas akmens, pļaus līganās lankas un ars piekalnē; un kad pēc darba viņi sēdīsies pie galdiem − runās ik galds, ik māla krūze, ik sienas baļķis; viņi atminēsies plato grantsbedŗu dzeltenās smiltis, vēja bangotās rudzu druvas, sievu sērās dainas lināja ežās, un pirmo smaržu jaunceltnē − sūnu svaigo dvašu!
Ai, sena ir dābola ziedēšana, zirgu sprauslošana vasaras naktis − ecēšu, arklu un veltņu žvadzēšana, dzirnu dobjā rūkoņa, ravētāju balto lakatiņu zibšņi dārzos, sena ir lietus šalka jaunaudzes zaros, teteru rubināšana sārtajā vasaras ausmā − sena ir mūsu mēle.
|
|
|
* * * Zināju, aiziesi, kā aizgāja lietus un vējš no papeļu plakstieniem, un palikšu atkal svārstīgs es un viens.
Tādēļ dzeŗu izslāpis tavas acis un vārdus.
Tā papeles dzeŗ lietu un vēju sudraba lūpām.
|
|
|
* * * Tik nesasniedzama, tik tāla!
Ai, kā gribējās kā dzintara lāsītei pieskarties ar lūpām...
Varbūt tā ir labāk, tikai baloža pēdas iemītas takas mālā.
|
|
|
Pirts
Mēs ejam lēnām, apstādamies, nesteigdamies, skatīdamies jumtos, smaidīdami; pāŗa vārdu izskan caur smaržu un vakaru. Un lūk − mājas, liels, melns dārzs, papeļu, bērzu un kļavu galotnes. Un kad mēs uzmetam acis klētīm − pie sapostiem melnalkšņu krūmiem jau kūp silta, izkurināta pirts. sarkani nokaitēta akmeņu krāsns. Var jau saost smaržīgo malkas svelmi. karsto bērzu slotu garaiņus, − ai, kā deg sārtā, rasotā āda uz nomelnojušām bērzu lāvām.
Nomazgāsim putekļus, pielipušus tveicē uz siena pantiem, auzu vezumiem − un sviedrus, nogulušos uz pleciem, kad steidzām sakraut pēdējo gabanu, lietum cērtot.
Un vakarā, kad mati vēl mitri, pēc pienā vārītās viras gulsimies smaržīgos siena pantos − ai, kā smaržos uz miesas baltais lins, baltā linu drēbe.
|
|
Justins Marcinkevičs
* (1930-) |
|
|
Negaiss Ņujorkā
(No cikla Traģiskā Amerika)
Pusnaktī pārsprāga debess. Okeāns izkāpa krastā un lielpilsētas kārīgā mutē iekrita Atlants,
Kā pasaku milži mazgājas debesskrāpji, slaukās zibeņu dvieļos. Kā kuģis mētājas pilsēta − nepavisam neatrodot ostu.
Cilvēki, esiet bākas, un apkampieties no tālienes starojošām rokām. Esiet tērauda tauvas, kas pievelk kuģus pie mōla.
Pavērusies debess. liekas, pilsētu aprīs. Bet ar cilvēkiem kā ar debesskrāpjiem tā ieslejas nākotnē. Lētā Ņujorkas kvartālā spoža gaisma augu nakti smakdama sauca pilsētu uz Jauno Zemi.
|
|
|
* * *
Manas naktis rūk rukumā, manas dienas aug augumā. Virsotņu virsotnē rotājas mana saule. Pirmo reizi esmu pārkāpis pār savu ēnu, un zinu. ka eju pret dienu, ne pret nakti.
Vai. dižais dienvidus! Atslējies pret mani kā pret kolonnu, kā labs zils putns nolaidies manā sirdī un atved vienu ceļu kā sapni un kā likteni − − − Jāiet − ēna rūk rukumā. Jāiet − naktis pārvēršas dienās.
|
|
|
* * *
Ceļi kā guruši šuneļi sarotījās zem kājām. Glāstu viņu putekļainās muguras ar saimnieka roku. Deg debess apjūma virsotne − mēs vēl kļūsim par to, ko sapņojam, jo kā varens sauciens ir zemes un laikmeta bezgala pievilkšanas spēks. Un ceļojums kā izbrauciens. Izbrauciens kā ideāls, sasniedzams asiņainām kājām, apkampjams kā pēdējā dvaša. Laikmeta meridiāni un barikādes sadala divi vienādās daļās sirdsapziņu, sirdi un krūti. Dzīve kļūst sāpīga, meklējot vienību. Tu un liktenis − barikāžu vienā pusē. Uzvarētā sirds paklupa zem ejošām kājām − dzīve, tu tomēr vēl būsi!
|
|
Vitauts Karaļus * (1931-)
|
|
|
* * *
Es aicinu upes tecēt pār mani, it visas, visas. visas upes: ir tās, kuras okeāni gaida, ir palainās cilvēku upes, ir pelēki ritošas metalla upes, ir dzeltenās labības upes, ir grāmatu plūdus. ir putnus, ir lidmašīnu ceļus. ir garās dienu virknes! Varbūt bez aplinkiem ielūgt zemi un stāties tai ceļā kā vārtiem, virs vārtiem uzrakstot skaidri: „Tiek lūgts ātrumu nesamazināt!” Lai sagrūst vārti, ja tie ir šauri! Lai satver zemi kā bumbu, ja tie ir plati un stabi stāv stingri!
|
|
|
No cikla
I
Vēl laiks ir pilns dziesmu. Vēl vārdu okeāns tik gaida lielus tīklus un zvejnieku drosmi.
Nost ar makšķerēm un saraktām sliekām! Un ūdenī atpakaļ met sīkās zivis!
Vai vārdu mailītei kāda garša? Mēs to norijām nejustu! Mēs ilgi atminam zivi, ja asaka iesprūda rīklē.
Vēl laiks ir pilns dziesmu kā zivs pilna ikru. Tik vajag roku un tīklu − un peldēt uz jūŗas vidu.
II Dzejniekam jābūt ogļracim, ik dienas jānokāpj tumšā šachtā, lai atrastu dziļumā savu slāni un vaiga sviedros saraktu ogles un uznestu pats tās zemes virsū, kur ļaudis jau sagaida viņu. Viņš putekļus neienes namā un rakņājas vārdu kaudzē, tur meklējot blīvāko kluci. No dziļuma nekaunies pārnākt, ja neradi labu slāni; no kurpēm izkrati gružus un gaidi citu dienu, bet nesoli lielas ogles. Kas vārdu karstumam ticēs, pat vārdu putekļus paņems, un tici tu pats, tava šachta ir vecāko vārdu kārtā, un tici − tur uziesi slāni, ko mūžam nespēsi izsmelt. Un nekaunies gaidošo ļaužu, kas pels tavas sīkās ogles: tu izraksi labu eju, un birs ari vareni kluči − tu klusi tos sūtīsi augšup.
|
|
Algimants Mackus
* (1932-1964)
|
|
|
Atsklanda
− Ką nešu stikliniam karste?
− Surinkau visus daiktus turētus anuomet. − Nenusimesi aštraus, mirusio svorio? − Kai žmogus nebeturi ko laidoti, jis tampa vienas. −Būk.
|
Atbultēsana
− Ko nesu stikla šķirstā? − Savācu visas lietas, kas kādreiz bijušas manas. Saknes sariesušas mani mirušās lietas. − Vai nenometīsi aso, nedzīvo svaru? − Ja cilvēkam nav ko apglabāt, viņš kļūst vientuļš. − Esi.
|
|
Apaļā krāsā
Cilvēciskais lepnums − stūŗains vējš zaļos krūmājos, sārtos ērkšķogu ovālos pirms asins sarecēšanas − piedod.
Cilvēciskā vientulība − nebruģētā ielā rindā ritoši zemnieku vezumi ar dzimtās ražas graudiem pirms rudens salnas − atsauc.
Neornamentētā valoda − izkāsts acu zilums, salauzts rotaļlietu apaļums pirms debess palēnināšanās, apspied.
Paaudzes naids − drudžaina bērnība, sajukšana prātā dēļ maizes, dzelteniem matiem, saurķēto ierakumu sāls, − neatņem. Par vēlu.
|
|
|
* * *
I Tā Kunga eņģeļa pamodināts, raugos krāsainā kapličas logā: tā Kunga eņģeļa vaigs, − eņģeli melno un zaļo, eņģeli, mūžīgā mierā.
Aizmigšu, raugoties tā Kunga eņģelī, aizmigšu, raugoties krāsainā kapličas logā, raugoties tā Kunga eņģeļa vaigā, eņģelī, melnā un zaļā, eņģelī, mūžīgā mierā.
Zaļa, eņģeli, zeme, zaļi sadalāmie lauki raud, eņģeli, mūžīgā mierā, − dzemdētājas dzied un dzied, tumšs ir, eņģeli, pirms miega.
II Šis ir laiks pilns saspīlējuma šis ir neizskaidrotās nāves laiks šis ir izklīdušās paaudzes sauciens šī ir atsauktā augšāmcelšanās šie ir pirksti uz dziestošām miesām šis ir lepnums pirms kāju mazgāšanas Šis ir izklīdušās paaudzes sauciens šī ir atsauktā augšāmcelšanās.
|
|
Judita
Vaičūnaite
* (l937-) |
|
|
* * *
Visu vakaru uz rūtīm rotaļājās mēness atspīdumi kā uz ekrāna... Plaši vēru durvis... Dobji atbalsojās zemes virsū mani sīkie soļi.
Zvaigznāji zem kājām iedegās uz ietves − tālu pasauļu lāktījošās ēnas... Nakts, ai skaidrā nakts... Es pamirusi stāvu, rokas paceltas kā lidojumam spārni.
Atvērt acis, ai, un saukt bezgala naktī! Nakts... Tu spiedi mani atstāt nama tveici... Nakts... Tu visuma dvašā apkamp mani, divdesmitā gadsimteņa nemierīgo bērnu. |
|
|
Nošautam dzejniekam
Pār līdzenumu pludo silta, dzidra gaisma. Kaut spētu atsaukt aizslīdošo brīdi!... ... Uz šķirbu pilnās sienas asins traipi. Par skaļu sita sirds − to sameklēja lode...
Kas izteiks pasaules vienreizību? Kas ieskatīsies bezgala, bezmalas mirdzā? Jo velēna sev paturēja tavu vēl nepabeigto dziesmu un uguni un vēju.
Varbūt uz saltas sienas atstāji tu vārdus... Un tumšā alā atradīšu tavu gulbja dziesmu... Kad tik daudz gaismas zaļā vidē šļāksies, man cietoksnis sniegs pretī melnu žoga ēnu.
Un viņa atnāks naktī − gaidīta vai negaidīta − no neuzietā kapa cēlusies, šī tava dziesma... Tad smagāk ienaida un mīlestības nastu es pēkšņi jutīšu un zemes sūro smaržu...
|
|
|
No cikla
Pārslas, tik klusas pārslas. Kādreiz tās krita sasalušos gruvešos, asinīs uz ielas bruģa... Pārslas glāstīja nedzīvas sejas, apmīļoja baltas sejas, sārtojās izgaistot tālu ugunsgrēku atspulgā... Tās zaigoja spalgoņā, zaigoja kūstot uz karstām rokām, uz netīriem vateņiem... Rokas, pacietīgās rokas pie ķieģeļa lika ķieģelīti, vilku acīm sniegā kā machorkai degot... Tik klusas baltas pārslas... Lai krīt vaļīgi puķu pušķi, lai margo koku zari sarmas vārajās krāsās... Atkal izauguši smagie mūŗi, un caur sniega dūmaku spīd acis, spīd gaismas signālu un reklāmu liesmas.
|
|
Tulkotie dzejoļi atrodami šādos izdevumos:
|
|
|
O. V. de L.-Milosz, |
Oeuvres complčtes I: Počmes (Kopoto rakstu I sējums), Freiburgā 1944.g.; |
|
Henrikas Radauskas, |
Žiemos daina (Ziemas dziesma), Čikagā 1955.g.; Eilēraščiai (Kopoti dzejoļi), Čikagā 1966.g.; |
|
Juozas Kēkštas, |
Lietuvių poezijos antologija (Leišu dzejas antoloģija), Čikagā 1951.g.; Etapai (Etapi), Nördlingenā 1953.g.; |
|
Kazys Bradūnas, |
Lietuvių poezijos antologija; Žemē (Zeme; antoloģija) Čikagā 1951.g.; |
|
Alfonsas Nyka-Niliūnas, |
Orfējaus medis (Orfeja koks), Čikagā 1953.g.; Balandžio vigilija(Aprīļa vigilija), Čikagā 1957.g.; |
|
Henrikas Nagys, |
Mēlynas sniegas (Zilais sniegs), Bostonā 1960.g.; |
|
Jonas Mekas, |
Semeniškių idilēs (Semenišķu idilles) Bruklinā 1955.g.; Gēlių kalbējimas (Ziedu valoda), Čikagā 1961.g.; |
|
Justinas Marcinkevičius, |
Duona raikančios rankos (Maizi griezošās rokas), Viļņā 1963.g. ; |
|
Vytautas Karalius, |
Šviesa ir akys (Gaisma un acis), Viļņā 1960.g.; |
|
Algimantas Mackus, |
Neornamentuotos kalbos generacija ir Augintiniai (Neornamentētās valodas paaudze un audžubērni) Čikagā 1962. g.; |
|
Judita Vaičiūnaite, |
Pavasario akvarelēs (Pavasara akvareļi), Viļņā 1960.g. |
