Apziņa un vēsture

 

Apceres autors Andrievs Ezergailis augstāko izglītību ieguvis Mičigenas valsts un Ņujorkas universitātē. Pašlaik strādā par palīgprofesoru Itakas kolledžā Ņujorkas pavalstī, kur māca Krievijas un Eiropas vēsturi. Doktora disertāciju, ko cer nobeigt šovasar, raksta par Latviešu sociāldemokratu partiju 1917. gadā.

 

Pagātnes pētīšana ir rietumu civilizācijas īpatība. Starp visām bijušām un esošām civilizācijām mūsējā ir vienīgā, kas ir vēstures apmākta; tā pētī, māca un atsaucas uz vēsturi simt dažādākos veidos kā uz taisnības tiesnesi. Ja dažās pasaules malās varam novērot dažu tautu interesi par savu pagātni, tad šī interese radusies tikai rietumu kultūras ietekmē un norāda uz šo tautu pievienošanos rietumu kultūrai. Definējot savu tematu drusku precīzāk, gribu apskatīt, ko nozīmē dzīvot, domāt, funkcionēt šādā civilizācijā, īpaši rietumu kultūras veidotājiem un atspoguļotājiem. Sašaurinot tematu vēl vairāk, gribu dalīties domās par to, kādu daļu no mūsu apziņas vai domāšanas vēsture kultivē, padarot mūs par šis civilizācijas līdzdalībniekiem. Iesāksim šo diskusiju samērā naivi ar plaši pazīstamu vēstures definīciju: vēsture ir pagātnes atklāšana tagadnei. Ko tas īsti nozīmē? Pirmkārt, vēsture nav pagātne. Nevēsturnieki bieži uzskata, ka vēsture kaut kādā veidā ir pagātnes sinonīms. Bet šis ir aplams uzskats, jo ir tik daudz pagātnes un tik maz vēstures. Un pat visoptimistiskākie vēsturnieki neapgalvo, ka visu pagātni ir iespējams apskatīt. Daži vēsturnieki apgalvo, ka tikai nozīmīgā pagātne ir vēsture, bet šeit mums būtu jāstrīdas, kas īsti ir domāts ar vārdu „nozīmīgā”, un ir jāšaubās, vai divi vēsturnieki varētu saprasties šinī jautājumā. Tādēļ mēs varētu secināt, ka vēsture ir tikai atklātā pagātne. Pagātne ir vēstures viela, un tās abas ir tiešā attiecībā viena ar otru, bet nav sinonimas. Šeit ir kāda sveša elementa iejaukšanās, kas šķiŗ pagātni no tagadnes, t.i., atklāšanas process un arī atklājējs – vēsturnieks – pats. Šo procesu mēs varētu saukt par pagātnes kultivēšanu. Jautājums, vai vēsture ir iespējama bez apzinātas, uzrakstītas, atklātas pagātnes, bez šī kultivēšanas procesa, ir tāds pats jautājums kā – vai ir troksnis, ja neviens to nedzird. Šī ir viena no tādām kniepadatas galvām, uz kuŗas vairākas filozofiskas skolas tiekas un šķiŗas, tādēļ varbūt varam pieņemt, vismaz pagaidām, ka tas ir nezināms, nenoskaidrojams fakts. Uz šāda jautājuma eksistenci norādīju tikai tāpēc, lai pasvītrotu, ka šis atklāšanas vai kultivēšanas process ir svarīgs vēstures jēdzienu izpratnei.

Atgriezīsimies pie jautājuma raksta sākumā: Ko vēsture mums dod kā rietumu civilizācijas veidotājiem? Kādu no mūsu apziņas sastāvdaļām tā veido? Vispirms tomēr vēl viens drusku elementārāks jautājums: No kā un kur mūsos rodas šī pagātnes atklāšanas dziņa? Neiztirzājot sīkumus, varam atbildēt ļoti vienkārši, ka tā rodas no kaut kā gluži primitīva, varētu pat teikt, bioloģiska – atmiņas.

Visprimitīvākajiem cilvēkiem, jā – pat dzīvniekiem ir atmiņa. Ka cilvēks jau savā agrajā primitīvajā eksistencē sarežģījis un izsmalcinājis savu atmiņu – salīdzinot ar dzīvniekiem – to varam pieņemt. Bet lai cik izsmalcinātas būtu mūsu agro senču atmiņas, tās vēl nebija kultivētas, izsmalcinātas līdz tam līmenim, ko varētu saukt par vēsturi. Var pat teikt, ka atmiņas nekļūst vēsture tik ilgi, kamēr tās kultivē tikai atsevišķs individs. Atmiņas kļūst par vēsturi tikai tad, kad visa tauta vai civilizācija piedalās atmiņu kultivēšanā. Ir vajadzīga kollektīva dziņa vai laika gars, kas attīsta šo dziņu, iekams pagātnes atklāšanu varam saukt par vēsturi, kā mēs šo vardu šodien saprotam.

Vēstures kultivēšana nav visām tautām vienādi intensīva. Dažas nerietumnieku tautas ar to tikpat kā nenodarbojas. Tas pats arī novērojams starp atsevišķiem indivīdiem. Bērniem šāda dziņa ir pilnīgi neizprotama, jo viņiem nav ne vajadzīgās pieredzes, ne arī nobrieduma, taču arī pieaugušo pieeja ir dažāda. Piemēram, daži, atceroties studentu dienas Rīgā, par tām nezina vai negrib stāstīt nekā cita kā tikai par izdzertām pudelēm un krogiem. Šī ir samērā primitīva atmiņas izkopšana un atšķiŗas no tādām atmiņu pilīm par Rīgu, ko var nomanīt Čaka dzejā vai Zentas Mauriņas autobiografiskajos romānos.

Ko īsti vēsture dod mūsu domāšanas procesam, mūsu apziņas izkopšanai? Kas ir vēstures galīgā nozīme, reducēta līdz zemākam kopējam saucējam, pacelta līdz augstākai abstrakcijai? Vēsture dod mūsu domāšanai laika dimensiju. Šī ir vienreizēja funkcija mūsu apziņas izkopšanai. Visas disciplīnas – māksla, filozofija, matemātika – katra izkopj savu kaktiņu, savu stūrīti mūsu apziņā. Svarīgi iegaumēt, ka arī vēsturei pienākas savs stūrītis apziņas kultivēšanā un tālākā konsekvencē arī tās paplašināšanā, ko neviena cita nozare nevar veikt vai aizstāt.

Kas ir domāts ar laika dimensijas izkopšanu? Piemēram, ja kāds vēsturnieks pētī 1905. g. revolūciju Latvijā un ja viņš šai pētīšanai izmanto visu tā laika periodiku un citus dokumentus, t.i. daudzus tādus, kuŗi nebija pieejami tā laika līdzgaitniekiem, piem., policijas archīvus, viņš ne tik vien iepazīsies ar šo gadu tuvāk kā citi šīgada notikumu līdzgaitnieki, bet var pat pienākt brīdis, ka viņš šo 1905. gadu pazīs labāk nekā tagadni; jo viņš intensīvāk nodarbosies ar 1905. g. pētīšanu, jo mazāk laika viņam paliks lasīt laikrakstus un izsekot aktuālajiem notikumiem. Bet šāds pētnieks būs radījis sev mazu oāzi pagātnē, un viņa skatījumam uz pagātni būs kāds pieturas punkts. Tālāk pieņemsim, ka šis vēsturnieks izpētīs ne tikai 1905. gadu, bet arī visus pārējos, ejot atpakaļ līdz franču revolūcijai. Tad varētu teikt, ka šis pētnieks ir izkopis laika dimensiju, ka šī pētnieka skats ietiecas pagātnē kā gaismas kūlis tumsā. Viņa apziņā laika sajūta būs kļuvusi gandrīz vai taustāma.

Lai atrastu vēstures nozīmi, esam nonākuši pie mūsu apziņas – mūsu saprašanas analizēs, un esam pieņēmuši – varbūt drusku pārsteidzīgi – ka mūsu apziņa sastāv no daudz stūrīšiem, kas ir kultivējami, ka mūsu apziņa sastāv no daudz mikrokosmiem un ka katrai disciplīnai atbilst viens vai otrs no šiem stūrīšiem vai mikrokosmiem. Visi šie mikrokosmi neparādās vis gatavi un nobrieduši, bet tie attīstās no kaut kā vienkārša un primitīva – tāpat kā vēsture no primitīvām atmiņas spējām. Salīdzinājuma dēļ parunāsim par mākslu un aistētiskām izjūtām, kas ir viens no apziņas mikrokosmiem. Sigmunds Freuds teiktu, ka tā ceļas no primitīvas greznošanās dziņas, kas novērojama arī dzīvnieku valstī, lai pievilktu pretējo dzimumu. Romantiskāki domātāji varbūt izskaidrotu, ka mūsu aistētiskā izjūta ceļas no pirmcilvēka sadursmes ar dabu, bet katrā gadījumā no kaut kā primitīva. Kā vēsture ceļas no primitīvas dziņas, tā arī māksla. Katrā evolūcijas procesā viela daudzējādi pārmainās un savā nobriedumā līdz nepazīšanai atsvešinās no savas izcelsmes. Tā tas ir arī ar mākslu un vēsturi. Mēs nepārspīlētu, sacīdami, ka mākslā savā veidā cilvēce ir sasniegusi savu kulmināciju, savu degpunktu, un tā ir cilvēces rupjību un nekrietnību attaisnojums. Vai to pašu mēs varam teikt arī par vēsturi? Vai vēstures izkopšanā cilvēce attaisno sevi tāpat kā mākslā? Ne gluži – vismaz vēl šodien ne! Vēsture vēl nav iespiedusies mūsu apziņā tik cieši kā māksla. Laika sajūta mums nav tik asa un skaidra ka aistētiskās jūtas. Viens izskaidrojums varbūt ir apstāklis, ka vēsture ir ļoti jauna, salīdzinot ar dažiem citiem zinību laukiem, it sevišķi mākslu. Vēsture kā intensīva un kollektīva pagātnes atklāšana tagadnei, kā sevišķa mūsu apziņas laika dimensijas kultivēšana izveidojusies tikai ap franču revolūcijas laiku 18. gadu simtenī, kad notikumi ātri risinājās. Pirms tam mums ir bijuši chroniķi, teiku atstāstītāji, baumu paudēji, bet ne vēsturnieki šajā šaurākajā nozīmē. Mums ir bijuši daži izņēmumi, it sevišķi starp grieķiem Tucidids un Herodots, daži biografisku notikumu analizētāji un sabiedrības kritiķi, bet šo indivīdu devumi nav radījuši skolas, kā tas bija filozofijā; viņi savus laika biedrus tādā mērā neietekmēja, ka tas neizdzēšami būtu iespiedies viņu apzinās. Vēsture pirms 18. gadu simteņa vēl nebija kļuvusi par kollektīvu apziņas kultivēšanu. Daži indivīdi notēloja notikumus, bet vēsture pati vēl neietekmēja notikumu norisi. Vēsturnieki nav pareģi, bet, pieņemot mūsu civilizācijas turpināšanos, pēc dažiem simt vai tūkstoš gadiem šī apziņa varbūt kļūs taustāmāka nekā šodien. Tad varbūt arī Einšteina formulas par kosmisko laiku mums, mirstīgiem, būs kļuvušas skaidrākas, bet varbūt tad jau arī mechaniskās domāšanas mašīnas būs pārņēmušas daudz no mūsu apziņas funkcijām, mūsu smadzenes būs atrofējušās, un rietumu civilizācija, kas pašreiz ir vienīgā šīs vēsturiskās apziņas kultivētajā, piedzīvos nogrimšanas un bojā ejas konvulsijas.

 

Andrievs Ezergailis