13. NOVEMBŖA LIETA
Pēc pag. gada 13. novembŗa demonstrācijas pie Apvienoto Nāciju nama Eiropas latviešu laikraksti diplomātiski izvairījās no notikumu analizes. Toties milzīga vētra sacēlās Kanadas latviešu laikrakstā. Kaut ko, vismaz lasītāju vēstulēs, varēja just arī Ņujorkas Laikā. Kālab? No 11.000 demonstrantiem latviešu ir bijis tikai ap 2.000. Proporciju, kas mums nevar glaimot, diezgan vienprātīgi izskaidro arī ar vecās paaudzes vadītāju un darbinieku piesardzību un visādām caurspīdīgām atrunām. Bezgala nobijies izrādījās pat tas vīrs, kas priekš 31 gada uzdrošinājās piedalīties valsts apvērsumā.
Jānis Rudzītis, Latvija 5.2.1966.
„Kū stósta Latvijas apmaklātāji”, tā saucas kāds raksts, ko publicējusi Latgolas Bolss (27.11.65.). Tur lasāms: „Latvijas universitātē un vydusskūlós latvīšu volūda nateik mócāta. Latvīšu volūda kai prīkšmats vēļ pastóv pamatskūlós, bet na kotrā rajonā. Augstókais vēļ pórs godim latvīšu volūda nu skūlom byus izmasta piļneigi... Latvīšu avīžu Reigā tikpat kai nav. Reidzinīkim laseišonai teik drukóta avīze „Rīgas Balss”. Šei avīze ir uz 6-8 lappusēm moza formāta nu slykta papeira, kur piļneigi teik īspīstas režīma varas veiru runas, teik atreferēti nūtykumi órzemēs (saprūtams komunistim vālamā gorā), bet piļneigi nūklus nūtykumus Padūmu Savīneibā...” (parakstījis P.).
Jautājums: Kū mums aizlīdz ostoitó Dīva bausleiba?
Atbilde: Ostoitó Dīva bausleiba aizlīdz nataisneigu līceibu.
Dr. U.J., Brīvība, Nr. 1, 1966. g. Janv.
Visumā jāatzīst, ka Sidrabenes brāļu uzspiestā baznīca mūsu tautas sirdis nebija guvusi. Vēl mazāk piekrišanas un morāla atbalsta tautā ir laicīgām varām un to iestādījumiem. Pret tiem tautas dziļumos gruzdošā zemdega šad un tad izšaujas atklātos nemieros. Pirmāk tie ir vietēji (Kauguros, Bebros u.c.), 1905. g. pāršalc visu Latviju. Revolūcijas ir duļķainas straumes; tās paceļ augšā visus nogulsnējumus: apgarotu ideālismu un varonību, polītisku naivumu un pat muļķību, huligānismu un ļaunu, atriebīgu kāri atmaksāt kungiem ar uzviju gan pelnītu, gan arī nepelnītu. 1905. g. revolūcija nepagūst pilnām izvērsties, bet visu to jau pagūst atklāt.
Viss minētais ir diezgan plaši atspoguļojies mūsu rakstniecībā. Atcerēsimies Blaumaņa Andriksonu, Andr. Niedras Pēteri Salnu, Andr. Upīša Ziemeļu vēju, J. Ezeriņa Torni, V. Kārkliņa Dieva zemi. Te sevišķi gribas norādīt uz Kasparu Gaitiņu Mērnieku laikos.
Tas ir atturīgs vientuļnieks, kam pagastā nav labas slavas, jo viņš neiet baznīcā un uz brāļu draudzes saiešanām, nelasa bībeli, bet „pasaulīgas blēņas”, neiederas lāga pagasta „runas vīru” vairākumā. Bet viņš ir goda vīrs, nekādu dumpi arī neceļ un ar krietno, ticīgo māti, tāpat Anužu viņš labi saprotas. Ar savu patstāvīgo un kritisko brīvdomību, ar savu atturību viņš šķiet visai raksturīgs latviešu zemnieka – individuālista pārstāvis.
Pēc 1905. g. žīdus un latviešus uzskata par dumpīgākām tautām Krievijā. Liekas, tāds vērtējums ir diezgan tuvu patiesībai. Par žīdiem domā, ka viņu žīdismu 2000 gadus ir noturējusi nacionālā reliģija. Kas cauri klausības gadu simtiem ir noturējis mūs un beidzot ievedis savā neatkarīgā valstī? Taču Kaspara Gaitiņa brīvdomīgā un patstāvīgā nostāja, tas pagāniskais spīts, kas nāk no Sidrabenes laikiem.
Hermanis Kreicers, Mūsu dzīve (Starp brāļiem un pagāniem), Tilts, 1966, 76/77.
Amerikas latviešu apvienības bij. vicepriekšsēdis un informācijas biroja vadītājs, Amerikas latviešu katoļu apvienības priekšsēdis, Ņujorkas latviešu katoļu draudzes prāvests, Latvijas sūtņa Vašingtonā Dr. Alfreda Bīlmaņa piemiņas fonda priekšsēdis, BATUN priekšsēdis, apgāda Dzimtenes balss vadītājs, katoļu mēnešraksta „Dzimtenes Balss” un „Katoļu kalendāra” redaktors, rakstnieks, dzejnieks un publicists, teologs, filozofs, jurists un sociologs Norberts Trepša 2. kultūras darbinieku kongresā Čikagā 13. martā teica ļoti gaŗu un oficiālu runu, kas, pēc klausītāju atzinuma, bijusi (personīga) „norēķināšanās” ar dažādām parādībām mūsu trimdas dzīvē. Šī runa esot ieskaņota skaņu lentē, to 33.-36. numurā pārspieda laikraksts „Latvija Amerikā”. Ko šī runa pasaka, „atklāj”? Mūsu vadība nav neatkarīga un demokratiska (šis jēdziens vazāts līdz apnicībai), tā radusies kombināciju un kliķošanās veidā. Tā krampjaini turas pie varas zižļiem, kas draud pārvērsties par kapraču lāpstām, šī vadība nekalpo latviešiem, bet sevi nodevusi patvēruma zemes kolonizācijai. Tā negrib sevī uzņemt visu kultūras darbinieku saimi. Par savu darbību tā ne tikai nedod norēķinu, bet arī ignorē tautas balsi. Tai trūkst tautas atbalsta. Tauta ar to augstākā mērā neapmierināta. Tautā nobriedusi demonstratīva nosodīšana, jo palaisti dārgi un neatgūstami gadi. Tā raksturīga ar savu ļengano pasivitāti. Tā nav bijusi aktīva. Tai nav bijis neviena sekmīga cīņas paņēmiena. Tas, ko tā dara, ir aplami. Tā tikai tēlo veiklu, lietpratīgu un apgarotu vadību, kas saskaita tikai to, ko citi veikuši, un ieraksta savu sasniegumu kontā. Tās galvenais darbs ir apklusināt opozīciju. Tā ir ieskrējusi strupceļā, meklē žēlastību (pie kā?). Tai nekad nav bijis dinamisku saukļu par latviskuma saglabāšanu. Tai ir plakanpēdaina mentalitāte.
„Vērotājs”, lasītāju vēstule laikrakstā Latvija Amerikā 14.5.66.
