Tuvāk īstenībai
Alberts Jansons, Vientulības ilgas, Latvijas valsts izdevniecība,1965. g.
Vizma Belševica, Ķikuraga stāsti, Liesma, 1965.g.
Regīna Ezera, Mežābele,
Karogs 1965: 11 - 12.
Oficiāli par latviešu padomju literātūru dēvētajā rakstniecībā pēdējā laikā vērojama tādu talantu parādīšanās, par kuŗu spējām šķēpi nebūtu laužami. Tieši tālab jo skaidrāk saskatāmi iemesli, kas šo talantīgo autoru attīstību kavē. Traucētāja elementa klātiene visspilgtāk nomanāma daiļprozā, kas vēl nav ne tuvu tam svaigumam, par ko liecinājis ne viens vien jauns dzejoļu krājums un žurnālā Karogs publicētie atsevišķu autoru dzejoļu cikli, topošo grāmatu priekšvēstneši.
Visas pasaules nopietni domājošo rakstnieku un dzejnieku kopīga īpašība ir vēlēšanās tikt tuvāk īstenībai, par to stāstīt citiem; šāda vēlēšanās saskatāma arī jaunākajā latviešu prozā dzimtenē. Bet īstenība nav ne partiju programmās noteiktais, ne ideoloģisku vadlīniju norādītais stereotipais priekšstats par to, kādai jāizskatās pasaulei un kā jāsaprot dzīve un tās atsevišķās izpausmes. Īstenība ir pasaule, kādu mēs to paši redzam un pārdzīvojam, un tā klauvē pie sirdsapziņas un laužas cauri doktrinārajiem aizsprostiem.
Iemesli, kāpēc latviešu padomju daiļproza joprojām ir relātīvi krāsām nabaga, tematiski un stilistiski neniansēta, nav radītāju autoru talanta trūkums, bet gan oficiālā prasība, ka, prozu rakstot, jādomā par sabiedrisko tematu. Taču autoru talanta īpatības ne vienmēr atbilst šādām prasībām. Cenzdamies tās tomēr ievērot, lai varētu publicēties, lai eksistētu, viņi raksta daiļprozu, kuŗā vērojams tieši tas, ko šādos apstākļos var sagaidīt - skaidri samanāms, ka talants nespēj atraisīties un sekot savu dotumu, savas īpatnējās garīgās struktūras nosacītajām vadlīnijām, savam specifiskajam rakstam. Šis apstāklis ir vienīgais, kas kavē šāsdienas latviešu rakstniecību dzimtenē. Bet tas ir pietiekami liels, lai rezultāti neapmierinātu. Turpretī spīd cauri pati vēlēšanās tikt tuvāk īstenībai, savā personiskajā prizmā lauztai pasaules ainai. Dabiski tā ir padomju īstenība, par ko autori raksta.
Šāda godīga tiekšanās īstenības virzienā vērojama Alberta Jansona romānā Vientulības ilgas, Lielā mērā autoram arī izdevies šo īstenību atainot, lappusi pēc lappuses tā uzrunā mūs savā bargajā, nesaudzīgajā valodā. Grūti uzminēt, kas ietekmējis latviešu daiļprozas valodu dzimtenē, bet tās raksturīga iezīme ir smagnējs gausums, kaut kāds pārspīlēts teikumu veidošanas un fābulas risinājuma "perfekcionisms", kas padara romānus un stāstus it kā par lēni slīdošiem padebešiem, kuŗos neatplaiksnījas turpat vai neviena uzdrīkstēšanās izšķilta stila dzirkstele. Valoda šajos prōzas darbos atgādina vācu filozofisko traktātu "pamatīgumu" ar to gaŗajiem periodiem un formālo, bet smago teikumu veidojumu, kas kļuvis par jēdzienu pasaulē, par ko pasmaida un ko uzskata par reakcionāru stila paņēmienu. Lasot vairākus pēdējā laikā Latvijā sarakstītus un publicētus prōzas darbus, recenzentam šķitis, ka pastāvīgi jācīnās ar šiem gurdajiem, zemajiem un pelēkajiem mākoņiem. Nekāda optimisma!
Arī Alberts Jansons turas šā stila robežās; viņa romāns ir konservātīvi noveidots, perfekts stāstījums bez eksperimentālas drosmes stila un valodas novados. Tā ir uzticīga, lunkankājīga sekošana reiz par pareizu pieņemtajam, ne radīšana!
Gluži bez plaisām mākoņos Jansona daiļrade nav; un šīs patiesi gaišās plaisas ir autora attieksme pret dzīves īstenību. Viņa pieeja īstenības atspoguļošanai šķiet godīga - ar individuālajiem cilvēkiem, ne to stereotipiem kā starta punktu. Tāpēc nav pamata šaubīties, ka dzīve dzimtenē ir tieši tāda, kādu to mūsu acu priekšā uzbuŗ autors, kuŗa talants laužas uz āru un, izlauzies ārpus ierobežojumiem, jādomā, dotu mums paliekamas literāras vērtības.
Pašreizējā dzīve Latvijā, kādu mums to parāda romāns Vientulības ilgas, daļēji atspoguļojas jau virsrakstā: ilgošanās pēc kaut kā, nemiers ar piešķirto vietu dzīvē. Tā ir vispārināma parādība, un tā nav sveša nekur cilvēku apdzīvotajā pasaulē. Individuālais cilvēks padomju iekārtā neatšķiras no cilvēkiem citās pasaules daļās, mainījusies ir vienīgi ārējā butaforija, rekvizītes.
Dzīves reālitāšu Jansons nevairās. Romānā darbojas, piemēram, komjaunatnes sekretāre Kļāva, meitene ar neglīto seju, kuŗā dreb visu šādi likteņa piemeklēto meiteņu kompleksi. Pretstatījumā - Uldis, "meiteņu mīlulis". Sagadās, ka viņi abi, bet katrs savu īpatnējo tieksmju dzīti, dodas pildīt "sabiedrisko pienākumu", kontrolēt, kā vasaras brīvdienas pavada Fiziskās kultūras institūta studenti. Šī kontrole un ar to saistītā uzmācīgā iejaukšanās studentu privātajā dzīvē (Iebaudot kāzu mielasta pārpalikumu... jauno sievu visai stingri nopratināja. Vispirms viņam bija radušās šaubas, vai laulībai nav saņemta mācītāja svētība. Vai kāzās nav iztērēta kolhoza manta? Un pēdīgi - ko tad pati laulene kolhozā dara? - 193. lp.), ieskaitot draudus par to, kas sagaidāms, nepaklausot partijas direktīvām, tik reljefi izgaismo tipisko diktātūras iekārtu, ka ar to vien pietiek, lai vēlmes tādā sistēmā dzīvot saplaktu kā sniegs pavasara lietū.
Personāžs Jansona romānā ir dzīvs, ar dažādiem raksturiem un īpašībām. Tā ir caurcaurēm mietpilsoniska vide, kuŗā krustojas šo individuālo raksturu vēlmju līnijas, kādas atrodamas arī jebkuŗā citā sociālistiskā vai kapitālistiskā sabiedrībā. Tur ir ierēdņa sieva, kas nemierā ar vīra ambīciju kūtrumu un sapņo par savrupmāju pie jūŗas, kuŗā varēs pieņemt "panākumiem bagātākos" slepenos pielūdzējus. Tur ir viņas vīra klusi glabātā romantiskā jūsma, kas viņu noved pie - kaut puritāniski platōniskiem - "sānlēcieniem". Tur ir raksturā pavieglais dēls un viņa pretstats, mājas "melnā avs", jaunākais dēls, kas mīl, ne vārda nebilzdams, vecākā brāļa dendijiskuma apmulsināto meiču. Jā, kur gan pasaulē ir citādāk! Cilvēki tie paši!
Zīmīgi ir arī, ka Jansona romānā, tāpat kā daudzos citos, darbojošās personas, ar maz izņēmumiem, ir birokratijas pārstāvji. Latviešu padomju romānos tikpat kā nav strādnieku, vienkāršo cilvēku. Un kā saprotama sekojošā replika: "Par strādnieku vēl nekļūst, tikko pārkāpj rūpnīcas slieksni... Citiem viss mūžs ir par īsu." (390. lp.)?
Psīcholoģiski smalki Jansons īsā ekspozīcijā noraksturojis Elitas māti, kas deportēta uz Sibiriju, tagad atgriezusies savā pusē pēc ilgiem izsūtījuma gadiem: neviens viņu vairs nepazīst, neviens neatceras. Un viņas svešumā dzimušai meitai Sibirija ar savu plašumu ir īstā dzimtene, ar ko viss tiek salīdzināts. Vēl iejūtīgāk autora roka vadījusi spalvu, rakstot par bijušo jaunsaimnieku un divu padomju funkcionāru tēvu veco Laukmali, kas līdz mūža galam atsakās pieņemt kollektīvizēto sistēmu, kam mīļi viņa bērzi un sētas vecais šķūnītis (par kuŗu tai pašai Elitai Jansons liek teikt zīmīgus vārdus: Man tas mīļš tādēļ, ka dažkārt nākotnes vārdā pagrūžam sāņus un ļaujam aiziet bojā tam, kam vēl nemaz nav radīts aizstājējs. 238.lp.). Laukmalim romānā veltīts daudz lappušu, kas uzrakstītas ar dziļu pietāti, bez jebkādas partejiskas bravūras un liecina par autora iejušanās spēju. Šīs lappuses liek par savu personisko labumu kaŗojošo mietpilsoņu vidū pacelties Laukmaļu tēvam it kā pārlaicīgas gaismas apstarotam. Viņš ir šāsdienas Latvijas Indrānu tēvs. Nekur citur romānā tik ļoti negūstam pārliecību par autora godīgumu kā lasot par veco Laukmali. Šīs nodaļas liecina par morālisku radītāja talanta spēju pacelties pāri novienādotajai dogmai un saredzēt cilvēku.
Pavisam neliels krājums pērnā gada beigās iznācis Vizmai Belševicai Ķikuraga stāsti. Tajā šī smalkā liriķe devusi "atskaiti" par sasniegumiem daiļprozas apgaitās. Krājumā ir tikai pieci stāsti, un tos ievada autores pašrocīgi rakstīti vārdi faksimilā: "Mani draugi - zvejnieki sacis: 'Tie stāsti nav vis par Ķikuragu, bet...' Pagaidiet! Lai tas ir mūsu kopīgs noslēpums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielais sijātājs Laiks manas atmiņas un domas vētījis pēc sava prāta. Viļņi jau arī neizskalo oļus un dzintara gabalus tā, kā tie gulējuši blakus jūras dibenā..."
Belševicas īsā proza diezgan radikāli atšķiŗas no augstāk pieminētā romānu valodas gausuma un "pamatīguma". Viņas ota ir vieglāka, viņas respekts pret vāciskā perfekcionisma klaušām ir mazāks, stāstos nav samanāma nedrošība un šķielēšana. Cilvēki, zvejniekciema ļaudis, kuŗus rūdījuši vēji un darba sūrums, nostājas lasītāja priekšā ar savām labajām īpašībām un vājībām, kam visam autore atradusi vietu kopainā; un tādēļ, "negātīvās īpašības" nav aprakstītas tā, it kā tās draudētu "sagāzt pastāvošo iekārtu". Tās ir pasaules daudzpusības atsevišķas daļas. Belševicas valodā ir gandrīz delartisks vieglums; un krājuma garākajā stāstā "Pīlādzītis" tam pievienojas arī situāciju rotaļīgums, autores savdabīgais, viņai īpatnējais irōniskais smiekliņš tajā pasprucis vaļā, ar plaukstu neaizsegts. Smiekliņš, ne izsmiekls. Tā ir smaidu pilna ironija, kas raksturo šos stāstus; tajos ir kaut kāds izlīdzinātājs gaišums, kādu, piemēram, atrodam Steinbeka klaidoņu romānos. Šķietami negātīvais nedreb didaktikas vicas galā, bet ir izaudzis no zemes, autores talanta, ar to pašu pārliecību, kas nezālei piešķir puķes nosaukumu.
Pieminams ir arī Regīnas Ezeras rakstīšanas brīdi vēl tikai Karogā turpinājumos publicētais romāns Mežābele. Kādās padomju piezīmēs tas apzīmēts par - modernu. Autores radošais paņēmiens operēt ar ekspozīcijām, sasaistot tās ar tiešā notikuma atstāstījumu, liecina, ka tieksme šādā virzienā eksistē. Taču šī metode nav "moderna", bet gan jau sen lietota visplašākos apmēros, un to jo bieži sastopam filmu pasaulē. No otras puses, tieši Ezeras romānu lasot, visizteiksmīgāk radusies sajūta par "gauso mākoņu" prozu, jo viņas teikumu smagums spiež lasītāju pie zemes.
Ezeras darbs - un šoziem Karogā publicētais Ilzes Indrānes jaunais romāns Cepure ar kastaņiem - kopā ar galvenajām līnijām Jansona romānā turklāt pavisam nepārprotami atklāj, kas slēpjas prasībā vai - kā to tulko pēc prozas sabiedriskuma. Romānu fābulas problēmatika ir t.s. funkcionāru attieksmes pret savu darbu un cilvēkiem savā apkārtnē. Tātad tur kurpe spiež!
Regīnas Ezeras Mežābeles centrālais temats ir alibi meklēšana kāda jauna puiša tēva pagātnei. Neziņa par viņa tēva nostāju kaŗa laikā, vācu okupācijas gados, kavē šī centīgā, strādīgā jaunieša uzņemšanu partijā. - Un tēvu grēki jūs piemeklēs līdz trešam un ceturtam augumam, tā apmēram teikts bībelē. Padomju iekārta šī romāna izgaismojumā tātad ir tikpat reakcionāra kā normas reliģiskajā dogmā. Tas nu nav nekāds sasniegums mūsdienu pasaulē, kur šādas misticismā sakņojušās dogmas sen jau minētas izsvītrājamo sarakstā!
Gunārs Grava