Niedres vējā
Guntis Zariņš, MIELES, romāns, Alfrēda Kalnāja apgāds, Čikagā, 1964. g., 197 lp., Vitauta Sīmaņa vāks un illustrācijas
Ar Gunša Zariņa pāragro nāvi mūsu jaunākā rakstniecība zaudējusi vienu no spilgtākajiem un ražīgākajiem talantiem. Nelaiķa devums ir pārsteidzošs dažādībā, gan formas, gan tematikas ziņā. Viņa darbi ir ar paliekamu vērtību mūsu literātūrā. Kaut gan Zariņu jūtami ietekmēja ievērojamākie formas meklētāji Vakareiropas literātūrā, tradicionālās stāstījuma formas viņam tomēr šķiet tuvākas. Visos viņa romānos, ieskaitot mazliet savdabīgo Dvēseļu bojā eju, vērojama naturālisma technika, t.i., cilvēka iekšējo un ārējo pārdzīvojumu tieša aprakstīšana.
Nelaiķa beidzamais romāns Mieles salīdzinot ar tā priekštečiem, ir formas ziņā pat reakcionārs. Arī tā tematika, kaut gan ne sevišķi ikdienišķa parādība mūsu literātūrā, Zariņa publikai jau pazīstama. M i e l ē s rakstnieks atgriežas pie psīcholoģiskās vielas, kuŗai tas bija jau pievērsies romānā Apsūdzēts? proti, pie jautājuma par neizdzēšamas vainas apziņas iznīcinošo varu. Bet Mieles nebūt nav agrākā romāna jauns variants. Pirmkārt, galvenās personas ir citādas un daudz iejūtīgāk notēlotas, Otrkārt, Mielēs autors sasien neatšķetināmā mezglā veselu četru cilvēku dzīves, kamēr agrākajā romānā lasītājs īsti iepazinās tikai ar nelaimīgu jaunekli, bet pārējās romāna personas bija aizmugures kontrasti, nozīmīgi tikai galvenās personas likteņu izgaismošanai. Stāstošais tēlojums Mielēs vairs nav pirmajā vietā; it sevišķi romāna sākumā galveno personu raksturi izpaužas drāmatiskā tēlojumā - sarunās. Šinī romānā autors vispār lasītāju neved pie rokas un neparāda, kā notikumus izprast; autora nodomi un viņa izpratne nav lasītājam tieši pieejama, izņemot pāris nepārprotami negātīvi iekrāsotus feļetoniskus epizodus, kuŗos kariķēta trimdas latviešu "sabiedrība", kas ir nevajadzīgi un bez pamata romāna uzbūvē.
Kapteinis Andrejs Kalns iekrājis krietnu bagātību. Sešdesmit gadu vecumā, sauszemes dzīvi uzsākot, viņš vispirms izmeklē piemērotu māju un tad apņem krietni jaunāku sievu - gleznotāju Izoldi, interesantu Šķirteni - sievu "ar kuŗu viņš un nams varētu lepoties", ar kuŗu viņš varētu dižoties latviešu sabiedrībā un kas būtu pastāvīga publika viņa piedzīvojumu un varoņdarbu stāstiem. Kā nealgota mājsaimniece namā dzīvo Regīna, neprecējusies, Izoldes gados, un drīz kļūst Izoldei tuva draudzene. Visas Kalna vēlēšanās Šķietami īstenojas ("viņi dzīvoja draudzīgu un saprotošu dzīvi - iecietīgi pret viens otra vājībām"). Tad Kalna tiekšanās savās vecuma dienās panākt nokavēto viņu mudina namā uzņemt arī savu krustdēlu un nule par bāreni kļuvušo Andri. Kalns Andrī redz aizstājēju paša dēlam, Bet - Andris ir deviņpadsmitgadīgs jauneklis ar nobrieduša vīrieša augumu un deviņi gadi veca bērna prātu. Izolde, kuŗa šinī laikā pārdzīvo pašas neizprastu zemapziņas izvirdumu, kas atspoguļojas viņas gleznās, Kalna nodomam instinktīvi pretojas, jo jaunais iemītnieks nenovēršami traucētu namā valdošo līdzsvaru. Taču vēlāk viņa Andrī atrod kaut ko tādu, ko neviens cits vīrietis viņai līdz šim nav spējis dot - drošību, mieru, apziņu, ko nozīmē būt sievietei, jo viņš reizē var būt Izoldes mīļākais un bērns un tādējādi aizstāt visus trūkumus viņas dzīvē.
Situācija ir groteska un arī patētiska. Izolde pārdzīvo sāpīgus mirkļus, kuŗos viņa apzinās, ka taisni tagad, kad viss, ko viņa vēlējusies, šķietami sasniegts, viņa īstenībā dzīvo uz trausla ledus, kas diendienā dilst. Viņa nespēj un negrib pārtraukt sakarus ar Andri. Bet viņa arī negrib turpināt Kalna krāpšanu. Viņa zina, ka Andris viņai kļuvis nepieciešams, bet arī apzinās, ka viņa Andrim kādu dienu vienkārši apniks, ka ilgstošai sadzīvei ar Andri kā šķērslis ir ne tikai viņu gadu starpība, bet arī fakts, ka Andŗa garīgā attīstība ir apstājusies bērna stadijā. Izolde grib Kalnam visu izstāstīt un tad spert nākošo soli - kaut kādi uzsākt patstāvīgu dzīvi ar Andri, bet Andris kuŗā katrā Izoldes ierosinātā šī nenormālā stāvokļa pārmaiņā saskata tikai savas pašreizējās nodrošinātās dzīves sabrukumu. Kalna automašīna, māja, puķu dārzs un sieva - viss, no Andŗa viedokļa skatoties, pieder viņam, jo viņš ir vienīgais šoferis, mājas un dārza apkopējs un Izoldes mīļākais. Par visu vairāk Andris baidās no sūtīšanas atpakaļ uz Vāciju. Ja nebūtu Kalna, viss būtu kārtībā. Kalns apdraud Andra dzīvi tādu, kādu viņš necerēti iepazinis un nolēmis paturēt. Kad arī Regīna, kuŗu viņš uzskata kā savu māti, šķiet pievienojusies ienaidniekam, jo uzmudina viņu labprātīgi atgriezties uz Vāciju, Andris stāvokli atrisina pēc sava saprāta - Kalnu noslepkavo.
Seko izmeklēšana, kuŗā Izolde, Andri glābdama, vispirms grib uzņemties visu vainu un pastāv, ka viņa slepkavību plānojusi un Andri uzkūdījusi, bet vēlāk atzīst, ka Andrim vislabāk varēs palīdzēt, sakot tikai taisnību. Tiesas prāvā Izoldi attaisno likuma priekšā, bet viņa pati nespēj sevi un savu rīcību attaisnot. Tiesnesis, kas prāvas sākumā "bija cerējis ieraudzīt izlaidīgu sievieti, kuŗa pavedinājusi gados jaunāku defektīvo, lai tādā veidā tiktu pie sava vira naudas, prāvas beigās redz pilnīgi citu sievieti, "dziļi nelaimīgu, kuŗa nevēlēja nevienam ļauna, kuŗa bija iejukusi visā šajā putrā, pati nevēlēdamās". Viņš atzīst, ka šis ir nelaimes gadījums: "Dzīvē kāds notikums bija uzdrāzies cilvēkam un to samalis..." (188) Bet Izolde nespēj sekot tiesneša padomam uzsākt jaunu dzīvi un noslīcina savu vainas nastu - un sevi pašu - jūŗā.
Nelaimes gadījums? Vai šis ir jēdziens, kuŗā mēs varam meklēt šo cilvēku dzīves atrisinājumu? Taisni otrādi: M i e ļ u idejiskais kodols ir cilvēka atbildība par savu rīcību; nelaimes gadījumam te nav vietas. Vainīgi ir visi vai neviens. Kalna, Izoldes un Andŗa prasības no dzīves ir reizē vienādas un nesavienojami dažādas - visi trīs mēģina izbēgt vientulībai, pamestībai, aizsegt savu kailumu gan materiāli, gan garīgi; bet šīs pamatprasības izpaužas tik dažādos un pretstatīgos veidos, ka mēģinājums visas vienā un tanī pašā laikā apmierināt nenovēršami noved pie katastrofas. Pat Regīna, vienīgais "prāta cilvēks" starp galvenajām lomām, nespēj šo jūtu cieši savilkto mezglu atrisināt un beigās arī jūtas vainīga: "... es nespēju Izoldei būt tāda draudzene, kas viņai spētu palīdzēt. Es mūsu attieksmes, kā visi cilvēki, ņēmu par daudz pavirši. Es sajutu atbildību, bet tikai tik daudz, cik tas nebija par pārāk lielu apgrūtinājumu" (156). Un vai viņa pati negrasās ar kapteini Zvirgzdu atkārtot Izoldes kļūdu - apprecēt gados divreiz vecāku viru?
Romāna personu savstarpējās attieksmes ir notēlotas no perspektīvas, kas progresīvi mainās, jo autors fabulu pārmaiņus risina no visu galveno personu viedokļiem. Šīm maiņām pievienojas pārmaiņas cilvēku iekšienē: līdz pašām beigām viņi atklāj motivācijas slāņus sevī un citos, kas savstarpējās attieksmes parāda citā gaismā. Bet šī gaisma nekad nevar būt nekas cits kā subjektīva; objektīvas taisnības cilvēku dzīvē nav, jo tās atrašana prasītu mērauklu ārpus cilvēka paša. Prāvas tiesnesis katastrofu uzskata par nelaimes gadījumu; Regīna atzīst, ka galvenā vaina ir Kalna (141) un tikai pēc tam sabiedrības (169); Izoldes advokāts sev jautā: "Vai Izolde Kalns nebija kaut kas līdzīgs Marijai Magdalēnai, kuŗa bija meklējusi savu Pestītāju, bet nebija varējusi atrast?" (195); Izolde tikai apjēdz, ka kaut kas viņā pašā piespiedis to izdzert pēdējās mieles, kuŗu garša no viņas mutes nav vairs izdzēšama un kas padara par neiespējamu uzsākt jaunu dzīvi. Lai gan forma tradicionāla, romāna pasaules uzskats ir konsekventi moderns; cilvēka dzīvei nav citas nozīmes kā tā, ko cilvēks pats tai spēj dot, un cilvēks pats nav nekas cits kā savu rīcību summa, par kuŗu pats sev atbildīgs. Tāpēc arī Izoldes un Regīnas prātošana par sabiedrības vainu - jo tā, sabiedrība,"aizliedz cilvēkiem dzīvot, kā tie vēlas" (169), par nospiedošiem morāliskiem likumiem nepārliecina un runā pretim notikumu gaitai. Nevis sabiedrība, bet Izolde pati sevi notiesā; nevis sabiedrība, bet Kalns pats nolemj, ka nu ir īstais laiks sākt dzīvot; un vēlāk, ka dzīvojis nemākulīgi un par ilgu.
Mielēs Zariņš mums parāda cilvēkus, kas ir par vājiem savu dzīvi veidot, kas jūtas pakļauti sabiedrības morāliem likumiem un tomēr mēģina pret tiem sacelties, kas ir sašķelti savas esmes kodolā un šo šķēlumu nekādi nevar sadziedēt, kas ir bez skaidras jēgas par sevi un tāpēc padoti visām jūtu un pārdzīvojumu vētrām. Mūsu literātūrā Mieles atgādina Veseļa Dienas krustu: abos romānos dzīve ir pelēka, tā neapmierina, abos skatīta no pesimistiskas perspektīvas. Mielēm trūkst stipru pozitīvu vilcienu, kādi piemita Zariņa ievērojamākajam darbam Dvēseļu bojā eja. Šeit tikai pabāli notēlotais angļu rakstnieks Langdons spēj izlauzties no bezcerības loka. Bet viela un noskaņu nianses nenoteic literāra darba kvalitāti. Arī šajā grāmatā mēs sastopamies ar Gunti Zariņu kā nepārprotamu talanta apliecinātāju. Šī sastapšanās liek nojaust, cik daudz mūsu literātūra zaudējusi.
Dr. Ojārs Krātiņš