Kas lietu sauks
Rita Gāle, KAS LIETU SAUKS, dzejoļi. Upeskalns, 1965. g. , 76 lp.
Ritas Gāles pirmo grāmatu pārlasot, jāpiemin viņas atbilde uz jautājumu - kāpēc es rakstu? "...tas ir vienīgais veids, kā atgriezties mājās, kuŗu vairs nav, pie draugiem, kas sen vairs nedzīvo tur, kur visi reiz satikāmies" (Pašportreti, 114.lp). Izejot no šī dzejiskās darbības pamatojuma, varam sagaidīt zināmu tradicionālismu un regresīvu anachronismu. Krājuma pirmajā daļā, liekas, tiešām pārsvarā kāda aizgājušo laiku romantika, kāda zudusi pasaulē. Gan tematikā, gan formā pavīd labi pazīstamie trīsdesmitie gadi, kaut vietumis aiz biezāka simbolikas plīvura slēpušies.
Viņas eksistenciālisms nozīmē dzīvību, vitālitāti, - bet šīs dzīvības saknes saistītas ar dzimteni. To pastiprina mūsu paaudzes liktenis, jaunības gadus pavadot dzimtenē un dzimteni identificējot ar skaistākajiem dzīves gadiem. Tas ir skaisto un dziļo jūtu un sapņu laiks, kas aizgājis uz neatgriešanos. Ar to saprotama gluži nenovēršama nostaļģija, reizēm pat svešuma un vientulības izmisums. Tikai atmiņās vēl varam kā Veseļa blāzmu staigātāji siltās naktīs sajust liepu smaržu. Atmiņās "viss kā toreiz dzīvo":
Atkal glāsti atplaukst
pietvīkušās rokās.
Tikai acis aizver -
mīlestība zied! (25. lp. )
Dzejnieces sievišķīgo jūtu skāla ietveŗ gan intensīvu erotisku pārdzīvojumu, veselīgās zemes briešanas un skurba vītuma tvanu, gan maigu un vāru jaunas meitenes trīsošo glāstu - atmiņu dārzā. Pāri šim skaistākajam dzīves posmam atviz lielā posta sārta atblāzma, vēstījot ātri tuvojošos galu. Stindzinošās svešuma izjūtas ēnā rodas virkne skaistu dzejoļu par atgriešanos dzimtenē - ne kā tūristam uz šāsdienas Latviju, bet kā sapnī dienas vidū bula laikā vai cituviet, mēness gaismā. Kaut šī atgriešanās ir tikai skaista illūzija, kaut savējo pulks jau sen ēnu birzī, nekas neaptur sapņu lidojumu: "ilgi šķirtus, mūs neizšķirs..."
Gāles dzeja nav tikai atmiņu pārcilāšana. Divsaruna ar mājām, ar dzimteni turpinās dzejiskā plāksnē visu laiku. Arī pēc gadiem rodas problēmatiskais jautājums, kaut nāves un kapsētas skati jumā - Kurš laimīgāks? (50.), tā atšķiroties no viena otra vecākās paaudzes dzejnieka, kas šodienu vairs neredz. Gāles trimdinieks nav marginālcilvēks, ja atļauts lietot šo G. Irbes ievesto nevārdu, jeb ārpusnieks, - un tomēr svešās zemes smiltis būs negribēta atdusas vieta.
Gadiem aizejot, mainījušies kā pārdzīvojumi, tā dzeja, un grāmatu šķirot redzam, kā no "senritmu šūpolēm" nākdama tā ir kļuvusi par rezonēšanu šāsdienas skaņām ar visām tās disonancēm un neatrisinātajiem akordiem. Arī zem daudzu dzejoļu šķietami vienkāršās valodas skaidrības slēpjas impresijas un pārdomas, kuŗu būtiskais izskaidrojums paliek dzejnieces noslēpums. Un ir labi tā - šo dzeju var lasīt un baudīt vienmēr no jauna. Pirmo gadu koklēšanas vietā tagad rodas dzejoļi ar lielāku tonālo dažādību. Nav viņas dzejā tomēr pārlieku daudz lielpilsētas uguņu, nedz arī par tradicionālu kļuvušā bītniku nihilisma. Garīgs tuvums zemes spēkam un auglībai dod arī šai laikā zināmu redzes spēju samanīt dzīvības un nāves ritmu - no aizlaiku miglas līdz tagadnei:
Visam šodien ir jāaiziet
Savā sākuma vietā !
Šī iekšējā pārliecība atbrīvo Gāli no pārmērīgām skumjām, atļauj viņai reizēm pasmaidīt - ne par citiem, bet par sevi:
Kad vien kas iesākas,
simtu jūdžu dodies
zem bērnības krūma
vecas asaras raudāt. (59. lp.)
Ritas Gāles allegoriskie un humora dzejoļi svaigi, interesanti, viegluma un priecīgas noskaņas pilni.
Grāmatu tālāk šķiŗot, redzam vēl vairāk, Ritu Gāli rosina arī tās upes ūdeņi, kuŗas tuvumā viņa dzīvo. Nav jāpiesavinās katra lielpilsētas maniere, nav jāsaprot katra abstrakcija - No abstrakciju
strūklu akām
slāpēs mēģinām dzert.
Tās tikai žilbina mūs. (48.lp.)
Tomēr dzīve turpinās - tās slāpes remdinot, pat svešajā zemē var atrast ziedošu ķiršu koku -
Tam līdzi tvīkstu kā bulā.
Zem koka stājos, lai līdzinātos,
pagriežu plaukstas uz zaru pusi
un esmu kā pumpuriem piešķīlusi. (55. lp.)
Šo dārzu savā dzejā atrada arī Linards Tauns. Ritas Gāles dzejoļos svaiga valoda, oriģināli priekšstati, salīdzinājumi, piem., ... zied acis atmiņu ābeles, ... pazarēm izkrita ēnas, ... pa dziļu nakti rudens brien. Tikai vietumis sievišķīgais maigums pietuvinās pārmērīgam sentimentālismam, kad vējš paveŗ rozi kvēlāko, vai cituviet rožu reibumam citādi ļoti skaistā un intensīvā dzejolī. Arī zilganās sveces kļuvušas par organizētu dzejas vakaru atribūtu, un īstajiem dzejniekiem ieteicams pāriet uz melnajām.
Kaut atskaņu virkne visumā organiski iekļaujas Gāles vijvalodā, lasītājs dažreiz pamana vienu otru neveiklu vietu, par kuŗu varētu teikt - nu, tā, tā (45). Bet šo rindu nolūks nav nedz uztiept divdesmit gadu dzejas izlasei šā laika formu, nedz meklēt izlaistus kommatus un neveiklības. Dzeju rakstīt var arī bez ārējas formas un noteikti arī bez pieturas zīmēm, kā dažā brīnišķīgā Tauna dzejolī. Meklējot to būtisko serdi, kas katru Ritas Gāles dzejas skandējumu padara pievilcīgu un šarmantu, redzam īstas dzejas un izjustas dzīves elementus - kā jaunās meitenes mīlestību bargajā laikā, tā tuvumu dabai un tās ritumam - gan rīta gaismā, gan dziļajā naktī:
Es trauksmes laiku sadzirdu
Ar ziedputekšņu vētrām,
Ar jaunu dārzu plaukšanu
Un tumšu mežu mētrām. (51.lp)
Dr. P. Vasariņš