JG redakcijai:
Vairāk nepateikts nekā pateikts, mazvārdīga erotika bez aptraipošiem vārdiem – tāds bija H. Moora meistardarbiņš Sang-Čang JG 56. numurā. Apsveicu!
I.V., Teritaunā, N.Y.
JG redakcijai:
Ļoti patika Imanta Ziedoņa dzejoļi JG 57. numurā. Labprāt lasītu vēl kādu šī apdāvinātā dzejnieka darbu.
I. Lapsa, Kanadā
Šeit I. Ziedoņa īsākais dzejolis:
*
Tu mani piekrāpi.
Es nezināju, ka meitenes spiningo
Es to noriju –
Tavu vizuli.JG redakcija
JG redakcijai:
Neko labāk, lietišķīgāk un ziniskāk par mākslu vispār nevar pateikt, kā to ir izdarījis Tālivaldis Ķiķauka rakstā Tagadnes tēlotāja māksla (JG 57). Par to viņam liels paldies!
Ansis Tipāns, Losandželesā
PRETĒJI UN TOMĒR LĪDZĪGI...
JG redakcijai:
Par latviešu dēkaiņiem, kas pagājušā vai vēl agrākos gadsimtos, labumu un dzīvošanas rocību meklēdami, atdzinušies uz Amerikas kontinentu, ziņas ir visai skopas. Katrā ziņā to plūdums bijis mazāks par mūsu brāļiem lietuviešiem, nerunājot nemaz par skandināvu, slavu un Rietumeiropas tautām. Dzīvu latviešu tiešās liecības ir sameklējamas ar pagājušā gadsimta beigu desmitu. Taču arī šie „krievinieki”, kā daudzi tad sevi dēvējuši, nav bijuši īsti polītiski bēgļi, bet vairāk vai mazāk labāku dzīves apstākļu meklētāji, un polītiskais moments resp. bailes no dienēšanas krievu cara armijā, ieskanas ar krievu un japāņu kaŗa gadiem šī gadsimta sākumā.
Nav mans nolūks runāt par to, cik latviešu tūkstošus šī zeme savos brīvajos un laimīgajos kapos paslēpusi. Tas cits temats un tur nepieciešami skaitļi, kuŗu man nav. Bet vairāk par gadu desmitu te nodzīvodams, esmu saticies ar spilgti polītiskiem „veclatviešiem” ko cita vārdā dēvē arī par 1905. gada revolūcijas bēgļiem. Šī latviešu grupa savos dzīves ziņas un polītiskās domāšanas pamatos ir gandrīz tikpat ērmota kā mēs. Savā laikā, ja vēstures notikumu secībā mēģinu iedzīvoties, viņi bija mūsu apspiestās tautas visaktīvākais, visprogresīvākais augums, kas savus taisnības un brīvības ideālus ar Antiņa un Sprīdīša naivumu cerēja sasniegt marksistiskā dogmu „vulkāna” asiņainajos izvirdumos. Viņi šiem pūšļojamiem vārdiem ticēja, un, neko brīnīties, jo viņu krekli vēl ar melniem sviedriem un rūgtiem dūmiem bija pielipuši mugurām, sprigulējot muižu rijas, šī zeme viņiem ne tuvu nebija tik medaina un brīva kā mums. Tiem bija arī jāpārdzīvo privātā kapitālisma krizes gadi, kad farmeŗi pienu lēja grāvjos un pilsētu proletariāts kā preču vagonu „bezbiļetnieki” klīda no viena bezdarba centra uz otru, līdz mūsu draugu prezidentu Huveru nomainīja mūsu lietas nodevējs Rūzvelts, kas izsalkušajiem bezdarba miljoniem ierīkoja valsts „sabiedriskos darbus un putras katlus”.
Tādēļ arī nemaz nav jābrīnās, ka šie „piektā gada latvieši” mūsu neatkarīgās, brīvās Latvijas laikmetu nespēja visumā ne ar prātu izprast, ne pēc Marksa teōrijas vadoties, saprast. Viņi arī šodien sevi uzskata par progresīviem revolucionāriem, kaut gan to kādreizējais „idejiskais avangardisms” ir vairs tikai viņu jaunības un pagātnes skelets. Dzīvās daļas sen jau pīšļos revolūciju kapenēs. Bet nu mēs – Amerikas „jaunlatvieši”? Tie, kas piedzīvojām un pārdzīvojām savu neatkarīgo Latvijas valsti, kas, savas dzīvības no Staļina čekas glābdami, izbēgām uz Rietumiem, kāda tad mūsu raksturīgākā īpatnība? Cik tālu es pats sevi pazīstu un citus sev līdzīgus trimdotājus, tad, šķiet, esam vieni no viskonservatīvākajiem, kādi jebkad savu zemi polītisku apstākļu dēļ pametuši. Ja 1905. gada bēgļiem pēc neizdevušās revolūcijas nekas vairs nelikās labs krievu cara un vācu baronu savažotā Latvijā, tad mums (īpaši tagad) gandrīz viss „zaigo un laistās” mūsu izbijušā brīvajā Latvijā, un lielākajai bēgļu daļai vadonības laikmets, kad pārējie polītiskie tautas nogrupējumi tika „iesaldēti”, šķiet pat mūsu neatkarīgās valsts „ideālākais” notikums... Tādēļ arī nav jābrīnās, ka mūsu prese trimdā un sabiedriskie pilāri izrāda vāji slēptas simpātijas pret katru „stiprā vīra” valdību, ja tikai šis vīrs nav sarkans.
Tomēr kāda kopēja lieta ir kā progresīvajiem 1905. g. revolucionāriem, tā mums, konservatīvajiem Otra pasaules kaŗa bēgļiem: polītiskās domāšanas sastingums. Reiz patīkamos laikus un šo laiku domas mēs esam pārkaluši mudēs un saukļos, lai tos žvadzinātu savu ausu priekam. Tāpat ar savu Marksa sīknaudu rīkojas vēl dzīvie „veclatvieši”. Viņu ceļš gaŗām šis zemes kapiem neaiziet, lai gan teorētiski Marksa. valstība zem Maskavas dūres Latvijā ir atnākusi. Vai ir vērts minēt, kā būs ar mūsējo? –
Valentīns Pelēcis
JG redakcijai:
Ko latvieši darīja, lai viņu valsts mūžīgi dzīvotu, kā dziesmā teikts? Statistika rāda, ka tautas dabiskais pieaugums Latvijā bija procentos līdzīgs Francijai, t.i., viszemākais Eiropā. Tātad labklājība Latvijā nebija pacēlusi dzimstību, gluži otrādi, tā bija gājusi uz leju. Lauku jaunatne plūda uz pilsētām, uz Rīgu, lauki palika tukši, tos aizpildīja poļu un leišu sezonas strādnieki, kuŗi nereti vēlāk apprecējās ar saimnieku meitām. Lauku sētas bez šiem svešiem strādniekiem būtu palikušas nedzīvas, lauki neapstrādāti, sviesta un bekona eksports apstājies. Rīgā bija savairojušies intelliģentie bezdarbnieki, kuŗiem gribot negribot bija jāapmierinās ar nepiemērotu darbu. Kamēr lauku māja vēl bija atspaids, tikmēr bija labi, palika vēl lauku romantika. Bet cik ilgi tā varēja turpināties un vai tā bija pareiza nacionāla polītika? Varam iedomāties, ka ar laiku lietas būtu mainījušās, valdība būtu iejaukusies, ļaudis būtu nākuši pie skaidrāka saprāta un sāktu redzēt, kas ir īsts nacionālisms: ne tikai valsts neatkarības izkaŗošana, iekšējo lietu kārtošana, augsta dzīves standarta sasniegšana, sevis slavēšana, bet gan dzīvā spēka pareizs samērs, zemes bagātību apsaimniekošana un pareiza sadale, iedzīvotāju šķiru sadraudzība, darbība, centība un ticība vienam kopīgam mērķim! Varbūt, ka lietas ar laiku būtu mainījušās, ja nebūtu uznācis negaidītais kaŗš... Nacionālisms ir visai sarežģīta valsts vadīšanas un pilsoņu dzīvošanas māksla. Ka tas tā, redzams tagad no nule neatkarību ieguvušo Āfrikas un Indonēzijas tautu negatīva piemēra, kur nacionālisms izpaužas savstarpējā slepkavošanā. Latvija savas valsts neatkarību bija cēlusi lielā paļāvībā uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, kam pamatā 1000 gadīga vēsture. Nāca klāt Rietumu lielvalstu de jure atzīšana, Krievijas garantija „uz mūžīgiem laikiem”, uzņemšana Tautu savienībā u.t.t. Visam tam bija vairāk vai mazāk blanko vekseļa nozīme, kam bija ļoti vājš segums! Varbūt bija nedaudzi cilvēki, kas saskatīja šādā stāvoklī nedrošību (viens no tiem bija Dr. Miķelis Valters Karaļaučos), bet tauta neko ļaunu nemanīja, tā priecājās par sevi, par labklājību, par sviestu, liniem, cūkām, un valdība bija apmierināta pati par savu gudrību un tālredzību. Tā tas bija līdz pat 1935. gadam.
Kas notika ar 20 gadus veco neatkarīgo Latviju? Tā sabruka kā kāršu namiņš. Patrioti izdarīja pašnāvības, „Baigais gads”, Litenes meža traģēdija, 14. jūnija deportācijas. Šo katastrofu latvieši saviem pašu spēkiem glābt vairs nespēja. Pār daudzām cerībām pārklājās melna nakts, daudzu cilvēku mūža darbi bija izpostīti, daudzas dzīvības izdzēstas nebūtībā... Trimda... Kopš neatkarīgās Latvijas beigām pagājuši turpat 25 gadi. Mums trimdā pieejamas dažādas ziņas, kas atļauj skatīt toreizējos notikumus dažādos apgaismojumos. Mūsu bijušie atklātības darbinieki, polītiķi un kaŗavīri presē šad un tad jautājuši: vai neatkarīgās Latvijas traģēdija bija nenovēršams liktenis, no tās neatkarīgs, bet daudzu ārēju faktoru konstellācijas iznākums? Vai arī Latvijas traģiskās beigas varēja aizkavēt, laikus briesmas paredzot, attiecīgo militāro aizsardzību vai diplomātiju izlietojot?
Vai mums jāļauj aptumšot mūsu dzīves novakars ar atmiņām par reizi notikušo netaisnību? Vēl tiešāk izteicoties: vai ir kāda jēga aprakt savas dzīves laimi netaisnības dēļ, kuŗas izlabošanai vai atriebšanai dažs labs vairs negrib vai nevar pacelt ne mazo pirkstiņu? Man atmiņā pulkveža vārdi, kas nesen runāja kādā sapulcē: „Mēs esam gatavi atdot dzīvību par Latviju, bet paprasiet no teicēja dolāra ziedojumu Latvijas vanagiem... ne traks nedos.” – Skumjās atmiņās dzīvodami, tajā pašā laikā aptaukodamies un juzdamies „kā treknas pīles dīķos”, mēs nedodam par sevi nekādu labu liecību. Bet nu pietiek.
Trimdas 25 gadi ir gaŗāks laiks nekā neatkarīgā Latvijā nodzīvotie 20 gadi. Varbūt ka šī vēstule kādam jaunam lasītājam atvērs acis un palīdzēs saredzēt vecās paaudzes izdarītās kļūdas – tādas allaž vieglāk saskatāmas post factum. Bet lai spriestu taisnīgi, tad svaru kausā būtu jāliek pozitīvie panākumi. Kā vienā, tā otrā gadījumā iznākumā varētu būt laba mācība. Es nevaru pievienoties domām, ka mūsu gara dzīve apstājusies. Ir pareizi, tā apstājusies agrākā virzienā, bet uzsāk jaunus virzienus, kuŗus staigā ne vairs mēs, 60-70 gadīgie, bet jaunākie par mums. Viņu soļus dzirdam „Jaunajā Gaitā”, divreiz divi nometnēs, jaunatnes kongresos, rakstos. Individuālie panākumi pārsteidz. Daudzos trimdas centros nacionālā apziņa joprojām ir ļoti dzīva, un tajos pamazām izaug jauni vadoņi. Jaunas domas, jauni darbi, jauni izteiksmes līdzekļi – tie atnākuši līdz modei, lidmašīnai, telpas raķetei – viss tas „bijušiem” reizēm liekas neparasts, radikāls, pat nepieklājīgs. Bet kuŗš no mums vēlētos pagātnes atkārtošanos? Vai esam tiesīgi prasīt, lai jaunatne dara tā, kā mēs darījām pirms 30 gadiem? Neiespējami! Trimdas dzīve gan devusi mums dažas brīvības, kādu nav latviešiem aiz dzelzs aizkara, bet tā arī laupījusi mums daudzas iespējas, to nevajag aizmirst. Otrs kultūras kongress Čikāgā (1966. g.) skaidri parādīja trimdas vājuma punktus, un prof. Paklons pamatoti uzdrošinājās atzīt, ka latviešu tautas nākotni noteiks vispirms dzimtenē palikusi jaunatne. Šimbrīžam neviens nespēj pareģot Latvijas nākotni, tā droši vien nebūs vairs tāda, kādu mēs labprāt vēlētos redzēt. Bet lai kāda tā būtu, pašreiz mūsu darbībai jāuzliek maksimālais mērķis – polītiskā brīvība. Tāds bija minētā kongresa atzinums. Tās ideāls, pēc kuŗa mums visiem jācenšas, vienalga, vai mēs to sasniegsim, vai ne.
Dr. Jānis Pone, Mineapolē
