Kārlis Upatnieks

Daži jautājumi Dr. Ojāram Krātiņam

 

Ir visai teicami, ka Dr. Ojārs Krātiņš savā esejā Īstenības jēdziens jaunākā latviešu literātūrā (JG 57) mēģina noskaidrot 1) sirreālisma jēgu un 2) norādīt lasītājiem, kā pieiet pie šī žanra darbiem, lai tos saprastu, pārdzīvotu un uzņemtu tās mākslinieciskās vērtības, kādām tur jābūt, jo izteicas taču mākslas vārdā. Sirreālisma izskaidrojuma ievadā autors min īstenības un neīstenības jēdzienu definīciju un pastāsta, kāds īstenības jēdziens pastāvējis atkarā no reliģiskiem uzskatiem un pārliecībām laikā no kristietības sākuma līdz apmēram 19. g.s. vidum, kad sākās sevišķi liels dabas zinātņu uzplaukums. Balstoties uz šo stabilo īstenības jēdzienu, pārejot tieši uz mūsu literātūru, autors dod īsu, bet ļoti zīmīgu rakstnieka un lasītāja attiecību raksturojumu no Mērnieku laikiem līdz pirmajai Andreja Irbes sirreālistiskai grāmatai Mums nav svētvakaru, parādot, kā šīs attiecības krasi mainījušās atkarā no vispārīgā sabiedriski kulturālā un garīgā līmeņa satricinājumiem. Mēģinājums izskaidrot „jauno īstenību”, kā to uzsveŗ autors, ir labi domāts, taču ieviesušās dažas neskaidrības, kas, labi ieskatoties, var traucēt sirreālismu redzēt tādā izgaismojumā, kādā viņš vēlējies to parādīt. Tāpēc atļaujos izlūgties dažus paskaidrojumus.

1. Vai īstenības jēdziens domāts identisks realitātes jēdzienam? Saskaņā ar īstenības jēdziena definīciju, neīstenība tad ir „pirmatnējais chaoss” – nekārtība. Bet vai šī „nekārtība” tomēr nav arī realitāte, kas var būt materiālistiskas vai psīchiskas resp. garīgas dabas parādība?

2. Uz ko autors balsta apgalvojumu, ka „No 18.-20. gadsimtam īstenība no kvalitatīva jēdziena pārvērtās par kvantitatīvu jēdzienu”? Vai 20. g. s. saskatītajai īstenībai nemaz vairs nav kvalitatīvi vērtējamu objektu?

3. Vai zinātne atradusi drošu un neapšaubāmu visa pirmsākuma pirmo cēloni? Ja ir, tad kā to sauc?

4. Kas tā par filozofiju, kas, „piedzīvojot uzbrukumus no dabas zinātņu puses, atkāpusies drošās pozīcijās” un no aplūkojamiem priekšmetiem izmetusi metafiziku un ētiku?

5. Ja loģika „nepasaka nekā vairs par īstenību”, kāpēc tad tā „mūsu dienās ir vienīgā respektējamā filozofijas nozare”? Vai loģika, „līdzīgi matemātikai”, nav labāk jāpieskaita zinātnes, ne filozofijas nozarei? Loģika taču ir tikai zināms drošs līdzeklis filozofisku tematu risināšanai.

6. Ko faktiski nozīmē nojaukt „stipras robežas starp ‘esošo’ un ‘neesošo’, starp tā saukto īstenību un sapni?” Kāpēc jārunā par „tā saukto īstenību”? Ja arī „īstenība nav meklējama ārpus cilvēka, bet gan cilvēkā pašā, viņa pārdzīvojumos”, vai vēsturiskai situācijai un visam tam, kas notiek ārpus cilvēka, nav nekādas nozīmes literāro darbu radīšanā?

7. Kas ir apziņas „kontūras”?

8. Ja „šīs jaunās īstenības privātais raksturs prasa, lai lasītājs atmestu visus priekšnoteikumus, lai viņš no lasāmā nesagaidītu neko citu kā to, ko tas dod, lai viņš nesagaidītu vispār neko”, – kāda nozīme, kāda jēga tad vispār pakļauties vārdu plūsmai? No kā lai lasītājam rodas vispār interese un uzmanība? Arī citas literātūras ražojumā lasītājs nekā cita negaida, – un vispār nekā cita arī nevar gaidīt – kā tikai to, ko tas dod. Tas, kas no literātūras nekā negaida, tas par to arī nemaz neinteresējas.

9. Vai katra apziņas plūsma (stream of consciousness), izteikta vārdos, ir jau literārs darbs ar mākslas vērtību?

Šie būtu svarīgākie „klupšanas akmeņi”, pie kuŗiem gadījās aizķerties. Lietas labā, t.i., lai sirreālisms tiešām iegūtu to vietu, kas tam pienākas kā mūsdienu „neīstenības” tēlotājam „jaunas īstenības” atrašanas nolūkos, – būtu ļoti vēlams šo jautājumu jo plaši diskutēt.

 

 

 

Atbildes Kārlim Upatniekam

Pirms atbildu uz jautājumiem, gribu piebilst, ka savā rakstā tīšām atturējos lietot vārdu „sirreālisms” (vienīgajā vietā, kur tas parādās, to patapināju no Irbes Mums nav svētvakaru recenzentiem), jo daudziem lasītājiem tas saistīsies ar 20. g.s. sākuma literāro strāvojumu, kas iesākās Francijā, bet vienā vai otrā veidā ietekmēja visu Eiropas literātūru. Tai nozīmē es sirreālismu nedomāju; es to uztvēru kā ļoti aptuvenu jēdzienu – sirreālisms nestāv pāri tradicionālam reālismam, bet to it kā apņem no visām pusēm un papildina. Varbūt būtu pareizāk un skaidrāk, ja manis aprakstīto mērķtiecību ļaunākajā literātūrā nosauktu par subjektīvismu. Tas novērstu arī vārda „žanrs” lietošanu, kam atkal nevēlami sarežģītas un neatbilstošas asociācijas.

1. Vārdu „īstenība” savā rakstā lietoju vairākās atšķirīgās nozīmēs, no kuŗām viena atbilst „realitātei”, t.i., taustāmai, pārbaudāmai, reģistrējamai un mērojamai īstenībai. Saprotams, ka „pirmatnējais chaoss” (vai domāta universa uzbūves izejviela?) ietilpst šās īstenības robežās. Iztirzājot īstenības jēdzienu visplašākajā (kvantitatīvā) nozīmē, viss, kas ir, pieder pie īstenības. Sava raksta sākumā īstenību definēju kā kvalitatīvu jēdzienu, tāpēc chaosu varēju atstāt ārpus īstenības.

2. Apgalvojumu balstu uz novērojumu, ka eksakto zinātņu metodes un pētījumu rezultāti šinī laika posmā kļuva par Rietumeiropas civilizācijas noteicēju faktoru, kas apēnoja visus citus un kuŗu vairs nevar ignorēt. Mūsu laikos kvalitatīviem vērtējumiem ir tikai relatīva nozīme, jo tiem trūkst absolūtas bāzes. Vērtējumi „labs” un „slikts” vai „labs” un „ļauns” izsaka galvenokārt vērtētāja preferenci – viens vai otrs priekšmets vai rīcība viņam šķiet vēlamāks par citiem. Blakus vērtējošai nozīmei šiem vārdiem piemīt vēl aprakstoša nozīme, kuŗas sastāvdaļas mainās atkarībā no kategorijas, pie kuŗas apzīmētais priekšmets vai rīcība pieder. (Skat. R.M. Hare. The Language of Morals)

3. Nē, (Kāpēc šis jautājums tik ļoti uzsvērts?)

4. Ar „filozofiju” apzīmēju humanitāro nodarbību nozari, kuŗa savukārt sazarojās ētikā, metafizikā, vēstures filozofijā, epistemoloģijā utt. Visas šīs nozares, izņemot loģiku, balstījās uz pamatiem, kas agrāk tika uzskatīti par absolūtiem (a priori), bet mūsu laikos ir atrasti par nepārbaudāmiem pieņēmumiem. Uz laiku šī situācija filozofiju nostādīja strupceļā, bet patlaban var saskatīt pazīmes, ka tā var turpināt, samierinoties ar faktu, ka sākumā var būt tikai pieņēmums.

5. Man būtiski vienalga, vai loģiku pieskaita zinātnēm vai filozofijai; tradicionāli skolās tā vēl vienmēr tiek mācīta filozofijas fakultātēs.

6. Tā sauktā „īstenība” attiecas uz šī vārda šaurāko nozīmi, proti, uz to īstenību, par kuŗu katrs gaŗāmgājējs būtu pārliecināts un varētu ar citiem vienoties, kuŗai ir „praktiska”, objektīva nozīme. Šai īstenībai pretim nolieku, kā pašreizējai meklējošai literātūrai svarīgāku, īstenību no subjektīvā viedokļa, kuŗa ir reizē plašāks un šaurāks jēdziens nekā iepriekšējā. „Ir” un „nav”, „īsts” un „neīsts” tur iegūst citas nokrāsas un citu saturu. Vēsturiskie apstākļi, protams, var noderēt kā izejviela arī rakstniekam, kam galvenokārt interesē subjektīvie stāvokļi (labs piemērs mūsu literātūrā būtu Ilzes Šķipsnas Aiz septītā tilta; skat. manu rakstu kādā no turpmākiem JG numuriem). Kā galvenais priekšmets kādā literārā darbā vēsturiskie apstākļi man šķiet tikpat nepateicīgi kā priekšmetu atdarināšana glezniecībā. Socioloģija, antropoloģija un vēsture līdzīgi fotogrāfijai tagad pārņēmušas nodarbības, kas agrāk ietilpa mākslu provincē. Bet plašā publika noteikti nekad nebeigs pieprasīt romānus, kuŗos attēloti „īsti” cilvēki un vietas, un gleznas, kuŗās attēlotas „īstas” govis.

7. „Apziņas kontūras” ir metafora, ar kuŗu vēlos izteikt, ka ir kāds kopējs faktors, kas raksturo visas apziņas vai apziņu per se, bet ka, salīdzinot ar specifiskas apziņas saturu, tas ir tikpat sekundārs kā kādas personas siluets, salīdzinot ar personu pašu.

8. Rituālās kultūrās mākslas nodarbojas ar formām (un daudzreiz arī saturu), kas publikai jau labi pazīstamas, tāpēc priekšnoteikumi, kuŗus pieņem tiklab mākslinieks, kā publika, ir ļoti svarīgi – tie ir les règles de jeu, bez kuŗiem spēle nevar notikt. Jaunākajai mākslai, par cik tā attālinājusies no visām rituālās kultūras pēdām, rūp pārsteiguma sagādāšana kā formas, tā satura ziņā. Ja es iesāku lasīt kādu grāmatu, kur mana līdzšinējā orientācija un pieeja pie grāmatām vairs neder, es esmu sastapies ar kaut ko jaunu un nepieredzētu, kuŗa galvenā prasība, lai es to uztveru kā kaut ko nepieredzētu un neattiecinu uz to nepiemērotus priekšnoteikumus vai spēles likumus. Praktiski tas nozīmē, ka nevienu patiesi radošu grāmatu, jaundarbu, nevar saprast bez vairākkārtīgas izlasīšanas. Tikai tad pamazām atklāsies struktūra un likumi, uz kuŗiem šis darbs uzbūvēts. Saprotams, nekad nevaram iepriekš pateikt, vai kāds grūti saprotams darbs ir tiešām jaundarbs vai tikai neizdevies mēģinājums, bet iespēja ar kaut ko jaunu satikties, lai cik niecīga procentuāli, ir visu mūsu pūļu vērts.

Kolumbs meklēja ceļu uz Indiju, bet atrada Ameriku. Kā būtu bijis, ja viņš šim kontinentam būtu pagriezis muguru, jo tas taču nebija sagaidīts, nebija viņa ceļojuma mērķis?

9. Vai kāds to gribētu apgalvot? Mākslinieks rod jaunu, daiļamatnieks atdarina. Apziņas plūsma kā rakstniecības metode ir jau stipri izplatīta; atdarināšanu māca literātūras fakultāšu praktiskajos kursos, tātad tā jau sāk izvērsties par daiļamatniecības prasmi. Tā kā „literārs darbs ar mākslas vērtību” var savos pamatos būt tikai subjektīvs jēdziens, mana atbilde nozīmē, ka no mana viedokļa šodien „literārs darbs ar mākslas vērtību” nevar vienkārši atkārtot jau paveikto. Tas neattiecas uz pagātnes darbiem.

Dr. Ojārs Krātiņš